Gleznu zādzības Latvijā. Kas pazudis? Kas atrasts?
Pasauli saviļņojusi Vinsenta van Goga gleznas zādzība. Mākslas priekšmetus regulāri zog un reizēm atrod arī pie mums.
„Mākslas darbi Latvijā tiek zagti samērā reti, un šīs zādzības varam iedalīt vairākās grupās. Tās ir zādzības no privātpersonu īpašuma, no muzejiem un baznīcām,” stāsta Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja vecākā inspektore Linda Neimane-Zobena.
Katru gadu kāda persona tiekot aizturēta par zādzībām no baznīcām un muzejiem, taču ne vienmēr nozagtajiem priekšmetiem ir mākslinieciska vērtība.
Policija pie pārskatāmās pagātnes skaļākajām lietām min juveliera Oļega Auzera gandrīz miljonu vērtā sudraba kausa un citu priekšmetu nozagšanu pirms gadiem 15. Savukārt pirms sešiem, astoņiem gadiem Rīgā no dzīvokļa tika nozagta Aivazovska glezna. Mēdiju arhīvos atrodamas arī ziņas, ka pirms sešiem gadiem Rīgā no dzīvokļa nozagta vairākus tūkstošus vērta glezna, pēc saimnieku teiktā – Rozentāla gleznota ziemas ainava. Pērn Bauskas rajonā no privātās kolekcijas tika nozagtas vairāk kā 10 gleznas, starp kurām bija vecmeistaru (Sūniņa, Zebriņa, Straumes) darbi.
300 gleznas pazūd kā nebijušas
Vismīklainākais un šokējošākais gadījums latvju mākslas darbu zādzību vēsturē ir mākslinieka Uno Daņiļevska kolekcijas nozagšana un parādīšanās tirgū pēc padsmit gadiem.
„Mēs jau bijām zaudējuši cerības atgūt kaut vai vienu darbu no tēvam nozagto vairāk nekā 300 gleznu, zīmējumu un skiču kolekcijas, ja ne nejaušs gadījums, kas izvērtās par aizsākumu neskaitāmu notikumu virknei, kas mūs aizveda līdz mākslas darbu jaunajam saimniekam jeb, runājot juristu terminoloģijā, labticīgajam ieguvējam,” intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei šī gada sēkumā stāstīja māksliniece Linda Daņiļevska, gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Uno Daņiļevska meita.
1991. gada augustā zagļi, izmantojot Uno Daņiļevska un pārējo ģimenes locekļu prombūtni (mākslinieks bija komandējumā ASV, meita Mākslas akadēmijas praksē, sieva darbā), no gleznotāja darbnīcas Āgenskalnā aiznesa visus darbus, metus gleznām, zīmējumus, ko viņš savos 46 gados bija radījis un glabājis. Arī tos, kurus viņam bija dāvinājuši draugi – Latvijā pazīstami gleznotāji. Gandrīz 30 no nozagtajām gleznām bija piedalījušās izstādēs ārvalstīs, guvušas starptautisku ievērību.
Aculiecinieka nāve un glezna izsolē
Tika ierosināta krimināllieta, izdevās atrast arī vienu zādzības aculiecinieku – kādu vietējo dzērāju, kurš bija redzējis, kā gleznas iekrauj smagajā mašīnā, taču tad izmeklēšana iestrēga. Sākās politisko juku laiki, arī vienīgais liecinieks mīklainos apstākļos esot zaudējis dzīvību. Kopš tā laika mākslinieka meita kopā ar radiniekiem un tēva draugiem centās sekot mākslas darbu izsolēm, laiku pa laikam apstaigāja mākslas galerijas un antikvariātus. Un pēkšņi - 18 gadus ilgušie meklējumi vainagojās ar panākumiem!
Gleznotāja draugs Juris Jurjāns kādā no izsoļu katalogiem pamanījis Uno Daņiļevska 1970. gadā tapušu gleznu. Tas bija viens no nozagtajiem darbiem. Meita, tēva drauga mudināta, vērsās ar iesniegumu pie tiesībsargiem.
Detektīvsižets
Tālākais risinājās kā trillerī, atstājot daudz mīklu un neatbildētu jautājumu.
Mākslinieka mājās vairs neatradās dokumenti, kas apliecinātu, ka savulaik bijusi ierosināta krimināllieta, bija vien ar mākslinieka roku rakstīts kolekcijas priekšmetu uzskaitījums. Ar šo sarakstu piederīgie vērsās Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē (ONAP).
„Rakstīju iesniegumu, lūdzot uzsākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai izsolē pieteiktā glezna nav no mana tēva kolekcijas nozagts darbs. Domāju, ka tikai pēc gada sagaidīšu kādu ziņu no izmeklētājiem, taču zvans atskanēja drīz vien. Man paziņoja, ka esot atraduši cilvēku, kas darbu ar nosaukumu Kuģi ostā piedāvājis izsolei. Taču tā kā noziegumam esot iestājies noilgums, viņi man nekādi nevarot palīdzēt. Šis cilvēks esot gleznu labticīgais ieguvējs, bet gatavs par simbolisku samaksu mums atdot daļu no kolekcijas,” sarunā ar NRA atminas mākslinieka meita. „Sākumā pārņēma liels prieks, jo mums pateica, ka būs iespējams atgūt „kaudzi darbu”. Tiesa, šajā paziņojumā nepatika pāris vārdu – „simboliska samaksa”. Pirmkārt, nesapratu, kāpēc man jāatpērk savs īpašums, bet, otrkārt, – kas ir simboliska samaksa.
Manā izpratnē tā noteikti ir viena, bet citam – cita. Konsultējos ar vairākiem cilvēkiem, arī ar advokātu Egonu Rusanovu, kas man teica, ka simboliska samaksa ir viens lats. Policista un ONAP izmeklētāja pavadībā devos uz tikšanos ar gleznu labticīgo ieguvēju. Mūs iepazīstināja, bet tālāk skaidrībā bija jātiek pašiem, jo krimināllietai par gleznu nozagšanu jau pirms astoņiem gadiem bija iestājies noilgums. /.../ Šokējošākais ir tas, ka pazudusī kolekcija vai daļa no tās (es savām acīm to neesmu redzējusi, tikai esmu uzklausījusi gleznu labticīgā ieguvēja stāstu) atrodas netālu no mūsu mājām Āgenskalnā. Vīrietis stāstīja, ka gleznas un citus mākslas darbus viņš esot atradis kaimiņos nodegušā šķūnītī, kur gleznas esot bijušas noslēptas starp sienām. To, cik daudz no kolekcijas viņš izglābis, viņš neteica. Mūsu tikšanās reizē viņš iznesa sešus darbus, kurus ieraugot es aizmirsu apņemšanos tos atpirkt par simbolisku samaksu – vienu latu. Atdevu visu naudu, ko biju paņēmusi līdzi – 100 latus.
Kad mēs šķīrāmies, man radās vesela virkne jautājumu. Ja gleznas ilgstoši ir atradušās tām nepiemērotos apstākļos – mitrumā un aukstumā, kāpēc nav pelējuma sēnīšu vai citu bojājumu? Ja bijis ugunsgrēks, kāpēc nav uguns un ūdens atstāto pēdu uz šiem darbiem? Visi seši bija ideālā stāvoklī. Bet visvairāk sirds sāp par to, ka nozieguma noilguma dēļ mums, likumīgajiem mantiniekiem, nav nekādu juridisku tiesību uz savu īpašumu, ir jāatpērk zagta manta.”
Guna Kārkliņa
