Sabiedrības liekulība slīkstošo kucēnu lietā

Publikācijas ar minēto video vairākas dienas bija lasītāko vidū, dzīvnieku aizstāvji pauda kvēlu sašutumu, savukārt komentāri sniedzās tūkstošos – vairums pauda lielāku vai mazāku nosodījumu, netrūka dzīvnieku mīļu, kas teica, ka video redzamo meiteni pašu vajadzētu noslaktēt, nedaudzi atzinās, ka meitene visu dara pareizi, tikai nevajadzējis filmēt.

„Esmu dzimis slīcinātāju tautā. No bērnības mani apņēmuši visu paaudžu un dzimumu slīcinātāji, kas savu sadistisko darbu mīļi dēvējuši par „jūrskolu”,” komentējot video, kurā pusaudze ņem no spaiņa dzīvus kucēnus un met upē, saka rakstnieks un publicists Valdis Felsbergs.

­

Felsbergs sabiedrības aso, nosodošo attieksmi uzskata par liekulību: „Uzminiet, cik arāju, tautskolotāju un priekšzīmīgu ģimenes tēvu ir slīcinātāji, cik bibliotekārīšu, feldšerīšu un mīļu vecmāmiņu ir slīcinātājas?” Viņaprāt, Latvijā bezmaz katra lauku sēta būtu jārotā zināmajam uzrakstam: „Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Pilsētas dzīvokļi nav labāki. „Neraugoties uz to, aizvien biežāk kampaņveidīgi notiesā kādu pagrimušu elementu, kas varbūt reizi mūžā aiz dažā tautas parunā iekalta truluma publiski nodarījis dzīvniekam ko ārprātīgu, kas izsauc slīcinātāju sabiedrībā liekulīgu sašutumu.

Iepazīstināšu – ar dienišķu kumosiņu iz latviskajām gara mantām. Kucēnus vai kaķēnus ievieto maisā un maisu – ūdenī. Tas var būt spainis, dīķis vai jūra – Kronvaldu Ata skolas telpām nav nozīmes, visu izšķir mācību saturs. Var arī bez maisa iemest upē un vairs nelikties ne zinis. Izsmalcinātākā no plaši lietotajām variācijām ir – dziļā spainī brīvā peldējumā atstāt visu atlikušo (stundām ilgo!) mūžu.

Ūdensklozeta laikmetā mūsu tauta iemācījusies zvēriņus arī vienkārši nolaist podā. Starp slīcinātājiem ir arī patiesi humānisti: gadījies dzirdēt, ka… ūdenim esot jābūt patīkami siltam! Varbūt atrastos arī slīkstošo kucēnu mīļotāji, kas tiem ar glāstiem bāž slapjo galviņu zem ūdens un šūpļa dziesmiņu dzied.

No senlaikiem lauku cilvēki pratuši ātri un iespēju robežās nesāpīgi nokaut vistas, trušus un citus sīklopus. Nāves moku deficītu aizpildīt vienmēr uzticēts kucēniem un kaķēniem: neatkarīgi no nonāvēšanas niansēm, tās mērķis vienmēr ir viens – lai nāve iestātos pēc iespējas lēnāk un drausmīgāk. Šokējošajā video redzamā meitene spīdzināšanu veic nolaidīgi: kucēni, visticamāk, aiziet bojā vai zaudē samaņu jau no trieciena pret ūdeni, kas ievērojami saīsina viņiem gan latviskajā dzīvesziņā, gan krieviskajā „Mumu”, gan itāliskajā Cosa nostra (ar kājām betona spainī) atvēlēto agoniju.”

„Komentāru kvintesence pie publikācijām par minēto video: "Slīcināt ir pareizi, bet ne jau šādā veidā!" Vārdu sakot, tūkstoš pretīgu slīcinātāju-humānistu, kas "sūta jūrskolā" jezuītiskās skumjās un slepus, solās humāni izdurt acis un izraut kājas pretīgiem bērniem, kas šo pašu "darbu" minētajam tūkstotim identiski pretīgo vecāku uzdevumā dara bez jezuītiskām skumjām un ar savu video parāda nevis to, ko paši dara (tas nu būtu štrunts), bet gan – ko patiesībā dara tas tūkstotis komentētāju vai viņu tuvinieki (ārprāts, cik šaušalīgs attēls spogulī, sasitam, tak, spoguli!!!).”

Ko darīt ar sabrauktu ezīti

Jā, Latvijā nav nekāds retums, ka kucēnus un kaķēnus sūta uz jūrskolu, piekrīt zvērkope Velga Vītola. „Viss sākas un beidzas ar cilvēku, kas tur dzīvniekus, bet neparūpējas par to sterilizāciju. Sižetā bija redzami jau paaugušies kucēni, kurus slīcināja bērns. Domāju, ka tāds pat gadījums varētu būt Latvijā, kas tāpat kā Bosnija ir nabadzīga valsts. Ekonomiski attīstītajās valstīs tas tiešām ir kaut kas neiedomājams.

Vienmēr ir smagais jautājums par to kas ir humāni un nav, kur ir robeža. Slīcināt tikko dzimušus kaķēnus ar ciet acīm, protams, ir mazāk briesmīgi. Un tomēr... tas uzjundī jautājumu par abortiem. Ja bērnu, kuram jau ir sirds, nogalina mātes vēderā, tas ir it kā humāni, bet, ja atsakās no tikko dzimuša, ja nav ko dot ēst, tas ir pasaules grēks,” savas pārdomas pauž Vītola.

„Ja uz pasaules būtu tik vien bēdas kā mazu kaķēnu slīcināšana... Vai mēs varam pārmest cilvēkiem, ka viņi slīcina kaķus? Ja to nedarītu, pa pagalmu skraidītu simts. Iedomājieties, vecu lauku sieviņu, kurai vienīgais tuvais radījums ir kaķītis, kuru viņa varbūt no ielas paņēmusi. Nu nav viņai pie vislabākās gribas to 15-20 latu sterilizācijai. Ja gadās kaķēni, viņai nākas meklēt kaimiņu onkuli, kurš tos noslīcina.”

Viņasprāt, galvenā problēma ir cilvēku attieksme. „ Man ir daudz opozicionāru, tomēr es uzskatu, ka ir vajadzīgs rehabilitācijas centrs dzīvniekiem. Es neesmu pret dabisko atlasi, bet, iedomājieties, standarta situācija: iet māmiņa ar bērnu un redz, ka no degošas zāles izrāpo apdedzis zaķēns. Bērna dabiskā reakcija ir: maziņš, jāpalīdz, jāpažēlo! Ko dara māte? Viņa paskaidro, ka neviens nav vainīgs, tā ir dabiskā atlase un lapsai būs ko ēst.

Varbūt vēl pasit ar koku, lai lapsa ātrāk tiek pie barības. Vai arī automašīna uzbrauc pa ceļu skrienošām stirnām – lielā stirna aiziet bojā, bet mazais vēl elpo. Ko darīt? Ievilkt grāvī, sak, tāpat neizdzīvos, un braukt tālāk? Tas pats ar sabrauktajiem ezīšiem, no ligzdas izkritušajiem stārķēniem. Viņi visi sāpēs kliedz, bet ir dzīvnieki, kas raud klusu. Jā, varbūt tas zaķēns neizdzīvos, bet viņam vismaz nebūs jāmokās. Es neaicinu visus glābt un ļaut vairoties pašplūsmā, tad būs infekcijas un slimības. Tāpēc es atbalstu medniekus. Atrastus un savainotus dzīvniekus ved pie manis, uz Rīgas vai Kalvenes zoodārzu, bet tā nav izeja, šī ir vēl viena nesakārtota sfēra,” stāsta V.Vītola.

Liela daļa cilvēku dzīvniekus uztver nevis kā personību, dzīvu būtni, bet objektu, mantu, ko var izmest, kad tā apnīk, skaidro Latgales zooloģiskā dārza direktors Mihails Pupiņš. Laucinieki lielākoties dzīvniekus uztver kā izdzīvošanas objektus, gaļu, ko jāēd, savukārt simtiem gadu senā morāle ļauj humāni nogalināt. Ar šo grupu problēmu nav, saka Pupiņš.

Ja sterilizācija būtu lētāka, ērtāk pieejama un informācijas vairāk, viss būtu kārtībā. Problēmas visā pasaulē sagādā cilvēki, kas gūst baudu no dzīvnieku mocīšanas. „Jūs pat iedomāties nevarat, cik tādu cilvēku ir daudz. Mēs visi esam redzējuši kaķus ar norautām astēm, savainotām ķepām utt.. Šie cilvēki nespēj gūt prieku, labsajūtu citādā veidā kā mokot otru.  

Tā ir psihiska un nereti ģenētiski mantota atkāpe. Spīdzināšanas rezultātā viņi gūst seksuālu baudu, līdz pat orgasmam. Daži nonāk līdz gala stadijai un nogalina dzīvnieku. Šajā gadījumā dzīvnieki aizstāj cilvēkus, tie ir frontes pirmajā līnijā, metas mums priekšā kā Matrosovs. Ir arī tādi, kuriem nepietiek ar asiņainu dzīvnieku spīdzināšanu un viņi pāriet pie cilvēkiem. Tāds bija sērijveida slepkava Čikotilo. Arī viņš sāka ar dzīvniekiem.

Ar šo grupu nevarēs tikt galā tik viegli kā ar lauciniekiem, kas, uzlabojoties apstākļiem, pieņems jaunos nosacījumus un sterilizēs dzīvniekus. Viņi ir bijuši vēsturiski un atstājuši savu kultūru, piemēram, tāda ir korida Spānijā. Bulli nekad nenogalina uzreiz, bet samoka tiktāl, ka tas jūk prātā no sāpēm. Ja vērsis izdzīvo, to otro reizi cīņas laukumā nelaiž, jo dzīvnieks ir gudrs, tas labi atceras un iepriekšējās kļūdas nepieļaus. Ir zemes, kur ēd dzīvus pērtiķus. Nē, mums nav gan jāmācās no pasaules, ir jāpaņem tikai labākais, ”  saka Pupiņš.

Par „labajiem”, kārtīgajiem cilvēkiem, kas skumji nolaiž podā kaķēnus, Pupiņš saka, ka tie ir cilvēki, kas  dzīvniekus uztver pragmatiski, kategorijās „speķis”, „vilna”. „Pasaulei ir tendence kļūt pragmatiskai, tas pats notiek ar cilvēku attiecībām. Kāpēc mēs esam kopā? Sākumā ir vajadzība pēc saskarsmes, mīlestība, prieks, pēc kāda laika – cik tu pelni? Patēriņš it visā! Tas pats notiek ar dzīvniekiem. Ja kaķēnus varētu pārdot par desmit tūkstošiem, neviens tos podā nenolaistu. Bet šajā gadījumā tā ir nevērtīga prece, no kuras jāatbrīvojas – jānolaiž podā.”

Cik patīkama ir agonija slīkstot, retoriski vaicā Felsbergs. „Māmuļa daba parūpējusies par to, lai, atšķirībā no daudziem citiem dzīves laikā neizbaudāmiem nāves veidiem, šo te interesenti paši varētu pārbaudīt. Piedāvāju ikvienam zinātājam par ātri nesāpīgo noslīkšanu brīvprātīgi pieteikties eksperimentam stingrā mediķu uzraudzībā: tikt iebāztam ūdenī līdz pilnīgai noslīkšanai (samaņas zudumam) ar tūlītēju reanimāciju pēc tam. Finansējumu un publicitāti garantēju.

Vienīgais – vai ir pieļaujams šāds eksperiments ar varbūtēju kaitējumu cilvēka veselībai? Bez mazākajiem šķēršļiem! Jo kaitējums veselībai nav iespējams sakarā ar vēl vienu mazu niansi: zem ūdens esošajam gudriniekam būs kucēniem nepiedāvāta iespēja – eksperimentu pārtraukt. Un vienīgais tā zinātniskais rezultāts – statistika, pēc cik sekundēm jūrskolotāji, sveiki un veseli bez ūdens piles plaušās, atteikušies no saviem audzēkņiem sniegtās minūtēm ilgās slīkšanas baudas ar ūdeni plaušās, pirms tā vispār sākusies.

Bet pietiks par smirdīgām dvēselēm: sabiedrību vairāk interesē nesmirdoša nauda. Šajā sakarā man ir risinājums krīzes budžeta caurumu aizlāpīšanai: 2000 eiro no kaķēnu-kucēnu slīcinātāju ģimenes. Cik mums ir tādu ģimeņu, kas to darījušas pēdējos 10 gados (tātad nav iestājies noilgums)? Pieticīgi pieņemsim, ka 300 tūkstoši (neskaitot viņu draugus – nozieguma līdzzinātājus). Kopā sanāk pusotrs miljards eiro – vismaz Parex banku izglābsim.”