Jautri stāsti par aizgājējiem un palicējiem
Par spīti svinīgajai nopietnībai un sērām, arī tik skumīgā pasākumā – cilvēka izvadīšanā pēdējā gaitā – gadās teju vai neticami komiski pārpratumi. Turklāt šādi gadījumi ar attiecīgo fonu kontrastē jo īpaši – labi zinām, ka visnevaldāmāk smiekli nāk tieši tad, kad smieties nepavisam nedrīkst...
“”Jubilāru” nes!” orķestrants, ašā solī pagājies pret kalnu un pavēries uz kapličas pusi, kā ziņnesis steidza atpakaļ pie pārējiem. Vīri tvēra rokās zelta trubas un sāka šķībi greizi pūst atvadības...
Kapos trakāk kā filmā
Tikmēr atklājās, ka bērinieki no kapličas stiepj svešu krustu, bet izvadītājs jeb, pareizāk sakot, sēru ceremonijas vadītājs vispār vēl nav ieradies. Pa to laiku nelaiķa esošā un bijusī sieva bija pamanījušās ieklupt viena otrai matos visiem nojaušamu, tomēr tā īsti sev vien zināmu iemeslu dēļ. Taču nevienam pat prātā neienāca, ka pie svinīgās guldīšanas septiņu pēdu bedrē zārkam būs lemts salūzt un uzkrist virsū aizgājējam, kurš pirms tam pamanīsies ieslīdēt kapiņā bez mūža mājas. Bet tas, ko neviens vēl ilgi nezināja, bija fakts, ka līdz ar nelaiķi zemē norakta visa viņa iekrātā naudiņa, kas bijusi noslēpta mazā somiņā uz krūtīm.
Ticiet – tā visa ir balta patiesība! Ceļš uz mūža mājām bieži vien ir piedzīvojumiem bagātāks nekā pati dzīve.
“Bērēs visādi cunduri notiek,” nosmej mūzikas skolotājs un Pašvaldību mācību centra lektors Juris Krūze, kurš apbedītājiem lasa lekcijas par mūzikas izmantošanu sēru ceremonijās. Viņš kopā ar Priekuļu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Īrisu Uldriķi labprāt dalās padsmit darbošanās gadu laikā pieredzētajā. Abiem gadījies būt visdažādākajās bērēs, un abi atzīst – ja tai lietai nepieiesi mazliet arī no jautrās puses un neuzmundrināsi sevi, tad darbs morāli spiedīs pie zemes, jo gandrīz ik dienu jāsastopas ar cilvēku bēdām. Par apbedītājiem bieži saka: viena jautra tautiņa. Un tas nav tāpat vien – tāpēc, ka lustīgi cilvēki gadījušies...
Zārks par švaku, bedre par mazu
Cēsu puses muzikanti aizgājējus dēvē par jubilāriem. To pirms daudziem gadiem aizsāka kādreizējā pūtēju orķestra vīri, un tā tas iegājās. Un – kāpēc gan ne? Cilvēkam tā patiesi ir kā pēdējā jubileja, uz kuru kuplā skaitā ieradušies viesi. Un tad nu arī jautrība iet vaļā...
“Sēru ceremoniju vadītājam jābūt gatavam uz visādiem trakumiem, un muzikants tur neko nevar darīt un palīdzēt, jo visu laiku jāspēlē – vienalga, lai kas arī notiktu,” skaidro Juris Krūze. “Ja „jubilārs” iebrauc kapā ar galvu pa priekšu un zārks uzkrīt virsū, arī tad jāspēlē. Piemēram, zārkam nolūst kāja, tas aizšļūc bedrē – iekrīt vispirms vāks, tam pakaļ „jubilārs” un kaste virsū. Traki! Bija man vienās bērēs tāds gadījums. Un mūsu kaprači, skaliņi, to kuplo mammi nevar dabūt no bedres ārā... Celt ar kājām pa priekšu nebūtu smuki, mēģināja aiz pleciem.” Juris trako atgadījumu atceras vēl tagad. “Godīgi sakot, tas bija šausmu skats! Dzīvu cilvēku jau nav viegli pacelt – pamēģini noģībušu piecelt... Mironis gan ir sastindzis, bet vienalga grūti. Nebūtu toreiz izvadītājas Rasmas ar lielo pieredzi un gudro padomu, nez kā tiktu galā. Vispirms izdabūja ārā „kasti”, tad no jauna saklāja „gultu”, un tad ķeksēja ārā nelaiķi. Publika pa to laiku stāv un skatās, bet es tik spēlēju un spēlēju,” Juris noplāta rokas.
Zārki mūsu laikos arī ir visādi (it īpaši tad, ja radinieki grib kārtīgi izrādīties), pat ovāli, un tāds standarta bedrē varbūt nemaz neiet iekšā – grozi, kā gribi, viens gals paliek ārā. Ko tad? “Racēji rok, Juris izspēlē visas savas notis, sāk otrreiz, kamēr bedre paplašināta. Vajag kādus desmit centimetrus parakt, un tad tā pusslīpi var ielaist... Nu, jā – neviens virs zemes nav palicis, visus tomēr kaut kā...” tā Īrisa.
Gadījies arī tā, ka bērinieki kuplā skaitā sabrauc uz atvadībām, bet bedres nemaz nav! Jo radi, lūk, nav vienojušies, kas un kā. Viens radinieks piezvana uz kapiem un sarunā, lai rok brigāde. Nākamajā dienā piezvana cits radinieks un paziņo, ka rakšot paši. Nav problēmu – kapiņu vīri no darbiem tiek atsaukti. Bēru dienā visi klāt un ņemas brīnīties – kur tad bedre? Nav! “Jūs tak’ teicāt, ka paši raksiet...” Radi pikti: “Kurš to teica?” Nu ko – vainīgie saspļauj delnās, bet visi bērinieki tikmēr stāv un gaida, kamēr to bedri izraks.
Ir bijis tā, ka mašīnas atslēgas iekrīt bedrē un jāķeksē ārā. Un, ka zārkam apakša ielūst, bet tas vēl mazākais. Vai līdz ar nelaiķi zemē guldīta viņa nauda. “Es zinu vismaz vienu vietu, kur nauda glabājas,” pasmaida Īrisa, kurai saistībā ar sociālo darbu pagastā iepriekš vairāk darīšanu bijis ar tiem aizgājējiem, kam nav piederīgo.
Tā kāda tantīte dzīvoja mājā, kur aiz sienas cietumnieki. Palaikam cietumā, palaikam atkal uz brīvām kājām. Tāda šaubīga publika. Pilnīgi saprotami, ka sieviņai par savu no pensijas iekrāto naudu bija bail. Ko darīt? Risinājums radās ātri un nebija nekāds oriģinālais – ietaupījumus maciņā, bet maciņu saitītē ap kaklu. “Tas notika tai aukstajā, trakajā ziemā. Ārā mīnus 30 grādi, dziļi sniegi, ar mašīnu pie mājas nevarēja piebraukt. Mani palīgi uzceļ „jubilāri” uz ragutiņām, aizved līdz mašīnai. Kapos Vallis, mūsu pucētāja, mēģina nelaiķi iztaisīt taisnu, bet – kas vairs par ģērbšanu... Gulda tik zārkā, un bērējam nost. Pēc ceremonijas pienāk viena tantīte, laikam aizgājējas draudzene: “A jūs paskatījāties to naudiņu? Dabūjāt?” Mēs brīnāmies, neko nezinām. Tad Vallis sāk teikt, ka uz krūtīm zem drēbēm tā kā kaut kas bijis, viņa domājusi, krusts vai amulets – ko nu ies tur skatīties un taustīties... Tā nu naudiņa guļ zemē līdz ar saimnieci.”
Divkāršais nelaiķis un topošais nelaiķis
Kādā citā reizē uz sociālo dienestu piezvana policija: “Pagastā nomiris viens opītis, bet radinieku viņam nav, apbedīšana uz pagasta pleciem.”
Īrisa skatās datubāzē – cilvēks dzīvo šajā pagastā, Jaunraunā, bet deklarēts kaimiņos – Raunā. Kā rīkoties? Godīgi būtu, ja abas pašvaldības dalītu rūpes uz pusēm. “Es apņemos noformēt dokumentus, bet Rauna lai izrok kapu. Piezvanu kolēģiem pašvaldībā, visu sarunājam. Toreiz vēl tuvojās kaut kādas svētku brīvdienas, gaidīt un vilkt garumā nevarēja. Nolēmām, ka glabāsim nākamajā dienā. Paiet laiciņš, es gaidu, kad policisti brauks un vedīs ārsta slēdzienu, lai varētu izrakstīt miršanas apliecību. Policisti ierodas, bet paziņo, ka nekāda dokumenta viņiem nav. Kā – nav? Kad ieradies dakteris, lai konstatētu miršanas faktu, sirmais vīrs sācis kustināt roku – dzīvs! Bet man Raunā kaps jau līdz pusei izrakts! Otrā rītā taisos zvanīt, atvainoties kolēģiem, ka tā muļķīgi un nesmuki sanācis, un lūgt, lai to rok kapu ciet. Taču todien sanāca daudz darba, nepaguvu piezvanīt,” atceras Īrisa.
Bet otrā rītā, kad viņa aizgājusi uz darbu, abi policisti atkal stāvējuši pie pašvaldības namdurvīm: “Nu ir beigts!” Īrisa gaiņājusies: neko nerakstīšu, neko nedarīšu, kamēr neatvedīsiet ārsta zīmi! Atveduši. Divkāršo nelaiķi apglabājuši ar godu.
Faktiski ar darbu pašvaldībā visas tās izvadīšanas lietas Īrisas dzīvē arī sākās. Kādā reizē nomira viens vīrs, kuram no piederīgajiem bija tikai brālis. Abi mīlēja iedzert, un nekādu iekrājumu, protams, nebija. Brālis atnāca uz sociālo dienestu, nolika uz galda tādu mazu čemodāniņu ar nelaiķa drēbēm un sacīja: “Man naudas nav, neko iesākt nevaru. Te ir viņa bikses un krekls, es tālāk neko nedarīšu.”
Pašvaldībai cits nekas neatlika, kā vīru apglabāt, un tad Īrisa nodomājusi – kā tu cilvēku kā suni apraksi, bez atvadu vārdiem, bez nekā. Viņa bija darbojusies Cēsu Tautas teātrī, pieredze ar runāšanu publikas priekšā bija, nu tad viņa kādus vārdus arī teica. Cilvēki bija dzirdējuši, viņiem bija paticis, un kopš tās reizes Īrisu sāka aicināt runāt arī citās bērēs. Tad viņa esot “atspiedusies uz Jura pleca” un teikusi, ka mūziku arī vajagot. Jurim jau bijusi krietni lielāka pieredze (kā Cēsu Tautas teātra aktieris viņš sākumā uzstājās kapu svētkos, pēc tam sāka arī spēlēt bērēs), un viņš Īrisu iedrošinājis.
Bet, atgriežoties pie kapiņu stāstiem, bijis arī tāds gadījums – pie kapu priekšnieka darba nedēļas sākumā ieradies viens kungs un prasījis, vai uz sestdienu varot ieplānot bēres. Priekšnieks paskatījies grafikos, konstatējis, ka varot gan, un līdzjūtīgi apjautājies, kad tad cilvēks nomiris. “Vēl nav, bet līdz sestdienai būs!” lietišķi attraucis radinieks.
Kādā citā reizē sēru ceremonija kapličā beigusies, visi pošas ceļā uz kapu, bet pie kapličas stāv krusts. Nolikts pie durvīm, kā parasti dara, kad tas jānes uz kapa vietu. Juris prasa: “Kurš tad ņems krustu?” Īrisa uzreiz radiem klāt: “Jāņem krusts!” Viņi arī bez kavēšanās piekrīt – kad jāņem, jāņem.
“Ejam bēru ceremonijas gājienā, kapiņš tā patālāk, es skatos un skatos uz to krustu – tā kā baloži apstrādājuši. Vēl pie sevis nodomāju: re, kāds nelaiķis bijis kārtīgs vīrs, uztaisījis sev gan zārku, gan krustu, uz bēniņiem glabājis, un tur arī tie putni sagānījuši...” stāsta Īrisa. “Tagad nu esam tikuši tik tālu, ka kaps jau ir aizbērts, un nu jāliek tas krusts. Pieeju pie aizgājēja meitas tuvāk un klusu čukstu: “Tagad tas krusts jāsprauž...” Viņa uz mani paskatās pilnīgā neizpratnē. Nu, labi. Domāju – cilvēks satraucies, lielas bēdas. Paejos uz otru pusi pie nelaiķa sievas, čukstu: “Krustu tagad vajag likt!” Viņa neizpratnē paskatās un saka: “Bet mums nekāda krusta nav!” Izrādās, mēs esam paņēmuši krustu, kas ilgus gadus stāvējis kapličā. Kā tagad rīkoties? Krustu gan uzlikām, bet man bija radiniekiem jāsaka: “Kad vāksiet nost ziedus, aiznesiet vietā – kur paņēmāt...”
Saspļauj saujās, nesīsim uz bedri!
Senāk cilvēki ļoti respektējuši principu: par aizgājēju runā tikai labu vai neko. Un tad nu gadījies, ka tuvinieki sastāstījuši izvadītājai tikai to labāko vien, to labāko vien, un viņa no visas sirds un dvēseles emocionāli klājusi vaļā: “Kā viņš viņu mīlēja, ak, kā viņš viņu mīlēja!” Izvadītāja runājusi par visaptverošu mīlestību, par sirds siltumu un sirds dāsnumu... Aizkustinoši bez gala, bet, kad viss beidzies, pienācis viens no tuviniekiem un teicis: “Ko tu tur varēji muldēt! Viņš to savu veceni pa māju dauzīja kā poda vāku!” To, lūk, neviens ceremonijas vadītājai netika pieminējis ne ar pušplēstu vārdiņu, līdz ar to runa bija galīgi garām, cilvēki smīkņājuši. Tagad gan attieksme esot kļuvusi brīvāka, atzīst Juris. Varbūt gluži nesaka, ka nelaiķis bijis sivēns, bet: “Tāpat kā visiem, arī viņam bija savas vājības...”
Īrisa savukārt piebilst, ka vieglāk izvadīt cilvēku, kuru mazliet zini. Līdz ar to reģionos noteikti ir vieglāk strādāt nekā Rīgā, jo te gandrīz visi ir kaimiņi vai kolēģi, paši kopā skolā gājuši vai bērni kopā mācās. Runas sagatavošana ir māksla – izkristalizēt domu un ielikt jēgu. Kādreiz gadoties, ka radinieki stāsta par nelaiķi teju vai divas stundas, bet vārdi vienalga negrib likties kopā. Tas ir tāpat kā teātra izrādē – jūti, ir vai nav...
Vai sakāmais kādreiz sajūk – piemēram, aizgājēju vārdi? Teiksim, ja ir vairākas bēres pēc kārtas, – gribu zināt. “Nē, es ļoti nopietni gatavojos. Tas nav kā kāzās, kur pāri varu salaulāt un skaisti norunāt kaut vai pamodināta nakts vidū. Vienu reizi datorā biju nepareizi ievadījusi dzimšanas vai miršanas datumu, bet Annu par Pēteri nosaukusi gan neesmu,” Īrisa saka.
“Tomēr citiem tādi gadījumi ir bijuši!” iestarpina Juris. “Runātāja tik daudzina: “Mīļais, Kārli, mīļais Kārli!” Bet tajā zārkā tak’ guļ sieviete! Pēc ceremonijas kapličā saku: “Kāds tev Kārlis?!” Izrādās, ka vīrietis, ko viņa visu laiku piesauca, bija nelaiķes jau mirušais brālis. Pie kapa viņa izgāja no situācijas, pasakot, ka brālis aizgājēju tajā saulē tik ļoti gaidot, ka runājis caur izvadītājas muti.”
Īsākā runa, kādu Jurim gadījies dzirdēt, nāk no kaimiņu reģiona. “Bēres notiek pie mums, bet runātājs braukšot no Alūksnes, esot tāds kā ģimenes draugs. Vienos jāsākas bērēm, izvadītāja nav. Pulkstens pusdivi, izvadītāja joprojām nav, nāk jau pie diviem, dzirdam – ar lielu troksni brauc mašīna. Nežēlīgi ātri, pedālis grīdā. Piebrauc ar lielu švunku pie pašas kapličas, pie trepēm noliek pa bremzēm. Ienesas vīrs, mētelis vaļā, šalle plīvo: “Nu, ko? Beigts tu esi, un tur nekā nevar darīt! Vīri, saspļauj’ saujās, nesīsim uz bedri!” Visa runa. Bet patiesībā – ko tur vairs runāt, ja tūlīt jāsākas nākamajām bērēm un jāatbrīvo kapliča. Pie kapa gan viņš vairāk pateica...”
Cēsīs bija viens kungs, tāds kā sabiedriskais izvadītājs, kurš izlīdzēja gadījumos, ja ne izvadītājs, ne mācītājs netika. Reiz sanāca tā, ka oficiālais runātājs pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties, bet ceremonijai jāsākas. Bērinieki zvanīja sabiedriskajam izvadītājam, lai glābj situāciju. Kapličā piemiņas brīdis bija noturēts saviem spēkiem, zārciņš jau aiznests pie kapa. Izvadītājs atbrāžas pēdējā brīdī un tūlīt ņemas runāt. Beigās attopas, ka pašam cepure galvā, kas nu bērēs nekādi neklājas. Acis kļūst lielas... Kā iziet no situācijas? “Tad nu es tava mūža priekšā noņemu cepuri!” un vīrs ar strauju, teatrālu žestu noceļ cepuri, savīkšķa dūrē un runā tālāk.
Citā reizē kāds vecāks vīrs tā pavairāk uzņēmis uz krūts aiz bēdām, ka pudeles brālis aizgājis tajā saulē. Pēc ceremonijas šo nevar dabūt nost no kapa. Nolicis puķes, viņš kliedz tā, ka visa kapsēta skan: “Kāpēc tu mani atstāji? Kāpēc?” Iebāž galvu kapa puķēs un turpina nebalsī vaimanāt: “Ar ko es tagad kopā dzeršu?!” Aizgājējam, re, bija pensija, bet tam otram – nekā. Lielas sēras.
Gadās arī, ka kāds bērinieks tā aizraujas ar runāšanu, ka notiek teju vai otra ceremonija. – Uzņēmuši uz krūts un grib izteikties? – gribu zināt, kas tās mēles tā atraisa. “Kā tad!” Juris piekrītoši māj ar galvu. “Un, jo ārā sliktāks, aukstāks laiks, jo viņi vairāk grib runāt. Bet pie galda kā partizāni, neviena vārda neizspiedīsi.” Katrā novadā ir savas bēru tradīcijas. Alūksnes pusē, piemēram, viss notiek brīvi, gandrīz tā, ka izvadītājam publika jākušina. Visi grib dalīties atmiņās, pateikt kādu vārdu. Nav tas stīvais klusums, ka tikai dakšiņas vien pret šķīvjiem šķind. Šajā pusē atkal cilvēki vairāk skubināmi.
No mūzikas repertuāra piederīgie kapsētā spēlēt prasa visu ko – pat lustīgas ziņģes un roku, vēlmēm un izdomai nav robežu.
“Mūsu jaunībā bija tāda dziesma: „Putekļos zābaki, dilušas džīnas”,” Juris iedziedas roķīgos toņos. “Labs gabals, ko ar grupu spēlējām ballītēs, bet bērēs – nu, nezinu... Reiz piederīgie pieprasīja. Palaikam prasa jautras dziesmas, lai nebūtu skumīgi, jo aizgājējs bijis lustīgs. Piemēram, nelaiķa mīļākā dziesma esot bijusi „Ar Dievu, meitenes!”... Es saku: ja ļoti gribat, varu nodziedāt, bet, ja cilvēks jums bijis mīļš, vienalga, ko darīšu – kaut vai pliks izģērbšos, jūs tāpat raudāsiet. Radinieki pretī: nē, nē, ja būs jautras melodijas, viss būs kārtībā. Nu, protams... Kā es kapos liku vaļā „Ar Dievu, meitenes!”, tā visi ņēmās raudāt aizgūtnēm. Tāpēc parasti saku: ejiet pie galda un tur atcerieties labo un jautro, dziediet! Bet kapos, lai cik gaišu mēs šo piemiņas brīdi gribētu padarīt, vienalga būs skumji. Bēdīgi nav tikai tad, ja aizgājējs pārējiem bijis vienaldzīgs. Un to jau parasti arī var redzēt – piemēram, dēls liek vainagu uz tēva vai mātes kapa ar cigareti zobos.”
Reizēm radi iedomājoties, ka pie kapa vajag dziedāt „Es zārkā gulēdams” vai „Tur es dzēru, tur man tika, jo aizgājējs mīlējies iedzert”. Labi, bet atkal – tikai pie galda, tur raujiet vaļā uz nebēdu, taču atvadu ceremonija ir atvadu ceremonija, tai jābūt ar godu, Juris ir strikts. “Mēs pārsvarā tagad ievērojam tradīciju, ka, guldot zemē, skan nelaiķa mīļākā melodija. Nupat vienās bērēs atskaņoju „Augu nakti pogo lakstīgalas”. Aizgājējam praktiski vienlaikus bija trīs sievas, no vienas viņš nebija oficiāli izšķīries, bet bija jau otra dzīvesbiedre, abām bērni, un vēl trešā ar’ pa to starpu. Bija ieradušās visas un pat nesakāvās. Visi bērni arī bija, viss kārtībā. Bet citās bērēs, kur bija divas sievas, gados pajaunas (kuras gan nebija ar nelaiķi dzīvojušas vienlaikus), viena otru izrāva aiz kapličas durvīm un sāka kaut... Kapu veči izšķīra,” atceras mūziķis.
Vēl muzikantam un izvadītājam diezgan bieži nākoties tuviniekus pārliecināt, ka pie kapa vispār nevajag dziedāt dziesmas. Sen zināms, ka dziesma pastiprina emocijas, un tas var pavērsties visādi. “Bija bēres, nomirusi pajauna māsa. Izvadītājai saku: “Nedziedam! Lai ir tikai mūzika.” Nē – vajagot. Nu, protams, kā sāku, tā otra māsa nokrīt, un bija jāsauc ātrā palīdzība. Es momentāni pārtraucu dziedāt un turpināju tikai spēlēt. Gan muzikantiem, gan runātājam ļoti jājūt, ko drīkst, ko ne,” saka Juris.
Kādās bērēs bijis uzaicināts uzstāties cienījams pazīstams mākslinieks. Glabāja vīrieti, bet viņš spēlē „Tek saulīte tecēdama”. Kur vīrietim šitādu dziesmu? Savukārt sievietei, kurai ir bērni, bet viņa dzīves laikā bijusi aizņemta ar karjeru, komandējumiem, nedziedāsi „Ej māmiņ, zālē”.. Viņai tak’ bērniem nav bijis laika. Ļoti jāskatās, kas kuram nelaiķim atbilst.
Cēsu pusē Juris Krūze bija viens no pirmajiem, kas izvadīšanas ceremonijas sāka papildināt ar dziesmām, un pirmais, kurš pirms gadiem bērēs sāka spēlēt sintezatoru. Sākumā esot bijis tā jocīgi – kā tad kapos iesi ar it kā ballīšu instrumentu, bet cilvēkiem paticis, un tā tas aizgājis. Taču agrāk, treknākos laikos, topā bija pūtēji. Arī Cēsīs bija savs orķestris, kuru labprāt aicināja kuplināt bēru ceremonijas.
Muzikantiem gabali sadalīti pēc numuriem. Pirmais, otrais, trešais, desmitais... Lai nav gari jārunā – Bahs, Šopēns vai kas cits. Kādā reizē orķestra diriģents norīko: “Veči, šodien spēlēsim devīto, piecpadsmito un trešo!” Īsi pirms spēlēšanas šis maina kārtību: “Sāksim ar trešo, tad devīto un pēc tam piecpadsmito.”
Sāk spēlēt – neskan nekā, šķībi, čīkstulīgi, it kā kaķi aiz astes vilktu, un nevar saprast, kas tas vispār ir. Kā nākamo diriģents dod komandu: “Un tagad spēlēsim piecpadsmito kompozīciju.” Bet viens no orķestra, sasārtis, mazliet piešļupstot, atbild: “Šito kompozīciju, Maestro, es jau tikko atskaņoju.” Vārdu sakot, vieni spēlējuši vienu, bet otri – pavisam ko citu. Tagad orķestra vairs nav, bet ir četri labi pūtēji, maza blicīte, kas spēlē ļoti labi.
Karogs kapā un divi maisi „plošku”
Esot bijis arī tāds laiks, kad daudzi prasījuši pie aizgājēja kapa spēlēt Latvijas himnu. Ne tikai tad, kad glabāja leģionārus, bijušos karavīrus, bet visiem pēc kārtas – jaunāks vai vecāks, neatkarīgi no tā, kurā pusē vai partijā bijis. “Vājprāta murgi!” piebilst Juris. Tagad gan cilvēki esot sākuši saprast, ka himnu tomēr spēlē tikai valstsvīriem. Tāpat bijusi mode klāt uz zārka karogu. Pārklāj zārkam pāri kā segu un bedrē iekšā, sarkanbaltsarkanais pazūd zem lāpstu mestajām smiltīm.
“Ja tas karogs ir tik mīļš, tad pārklājiet pāri zārkam, bet pirms laišanas bedrē noņemiet un salokiet. Ar valsts karogu nedrīkst zārku aprakt! Filmās cilvēki redzējuši, ka tā dara. Taču to, ka pirms zārka ielaišanas karogu noņem, saloka un atdod ģimenei – to nav redzējuši. Radinieku iebildumi: bet nelaiķis to gribētu līdzi... Nu, tad ielieciet zārkā!” saka Juris.
Tagad kādus gadus piecus esot pasākts uz zārka likt puķu pušķi un ar visu laist bedrē iekšā. Pavadītāji uzliek puķes, pārklāj ar segu, augšā tāds nesmuks kunkulis, ne pēc kā neizskatās. Kādreiz tuvinieki uzlika pāris rozīšu, tas bija sirsnīgi. Bet tagad ar tiem pušķiem... – Jo biezāks cilvēks, jo biezāks pušķis? – iejautājos. “Tieši tā!” lakoniski noteic Īrisa.
“Un tad vēl tā trakā puķu “stādīšana” uz kapa – bērinieki ņem neļķes, rozes un sprauž riktīgi ar kātiem kapu kopiņā iekšā, tā ilgāk stāvēšot un nevītīšot. Vēl pastumj cits citu malā, lai savējās varētu iespraust. Nezinu, no kurienes tā sērga uzradusies,” Juris ir neizpratnē.
Vēl sāpīgs jautājums esot... sveces. “Kāds varbūt oponēs, bet, cik es esmu pētījis, latvieši senatnē sveces pie kapa bērēs nav likuši, tikai Mirušo piemiņas dienā. Šitā mode parādījās krievu laikā. Kādreiz bija tā, pavadītāji samaksāja par astoņām svecēm ceremonijai, bet tās sveces pēc tam līdzi nedeva. Nākamajiem bēriniekiem atkal lika maksāt, taču dedzināja tās pašas. Lai to novērstu, tika noteikts, ka sveces jāatdod tuviniekiem. No kapiem neko nest mājās nedrīkst, ko citu darīt? Tad aizsākās mode dedzināt pie kapa,” Juris atminas. Labi, ja tās ir četras vai astoņas sveces. Bet, kad atnāk ar diviem lieliem celofāna maisiem, kuros ir mazās peldināmās svecītes, „ploškas”... Divi maisi „plošku”! Traks var palikt! Senāk bija pieņemts, ka pavadītāji aizdedzina sveces un tad izvadītājs saka atvadu vārdus. Tagad tieši tās trakās „plošku” un citādu sveču mānijas dēļ izvadītāji mēģinot pabeigt ceremoniju, un tad lai dedzina, cik grib, kaut vai maisiem.
“Vienu reizi paskatījos pulkstenī – lietū un vējā ņemšanās ar svecēm ilga 15 minūtes. Garos kamīna sērkociņus nav iedomājušies nopirkt, mokās ar šķiltavām. Vienu aizdedzina, cita nodziest, šķiļ atkal. Tikmēr pārējie – daļa drebinās, daļa pīpē, daļa jau kaut kur aizgājuši. Sēru ceremonija taču vēl nav pabeigta, atvadu vārdi nav pateikti, un neviens uz mielastu nav uzaicināts,” Jurim jaunā mode nepavisam nav pa prātam.
Mūziķis atzītas, ka pats no aukstuma kapos esot glābies ar... dāmu higiēniskajām paketēm. “Vēsā laikā kapos salst kājas. Tad cenšos iegādāties 43. izmēra paketes. Tā arī aptiekā paprasīju, un pārdevēja sāka traki smieties. Izrādās, es neesmu pirmais vīrietis, kas tās pērk. Bļitkotājiem arī labi noderot. Tikai viena nelaime... 43. izmēra kājai neražo. Vēl labi palīdz sieviešu zeķbikses, kādas pāris reizes esmu vilcis. Kolosāli silti! Kaut gan... tik līkas zeķbikses arī neražo. Karsta tēja ar kādu šļuciņu arī der...”
Laiki un tikumi
Tā ja – mainās mode, mainās mūzika, mainās sēru ceremoniju nianses. Un mūsu kultūra un uzvedība kapos arī, izrādās, mainās. “Mēs bieži pārmetam: jaunieši tādi un šitādi, uzvedība nekāda. Es šo darbu daru 15 gadus, pat vairāk, un man ne reizi nav bijis jādusmojas uz jaunatni! Uz vecākiem cilvēkiem gan,” saka Juris. Tāpat neesot gadījies redzēt jauniešus pie kapa pīpējam. Kam pāri četrdesmit, ieskaitot sievietes – kā gribas ievilkt dūmu, tā smēķis mutē.
Pieaugušiem, it kā solīdiem cilvēkiem, neesot nekādas cieņas pret aizgājēju un pavadītājiem. Tantuki izvadītājas runas laikā apsēžas uz soliņa un skaļi apspriež, kā gotiņa atnesās, ko kaimiņi dara, kurš ar kuru saietas. Kad viņas kušina, kļūst dusmīgas: “Mums tak’ jāparunājas...” Citi bēru laikā pie blakus kapa pierūcina ar mašīnu, nulle emociju. Notiek atvadas, bet viņi iet pēc ūdens, ar joni pumpē, spaiņi žvadz un grab. Kas kapos bļaustās? Mazi bērni un veci cilvēki. Daudziem onkulīšiem un tantītēm kapos ar likumu vajadzētu aizliegt spert kāju, jo viņi vienkārši nemāk uzvesties,” Juris stāsta savu novērojumus un piebilst: “Es zinu, ka daudzi varbūt apvainosies, bet šito raksti droši!”
