Filma par brāļa un māsas asinsgrēku saņem asu bērnu tiesību aizstāvju kritiku
Jaunā režisora Andra Gaujas dokumentālā filma „Ģimenes lietas” skandalozu slavu ieguva vēl pirms nesen notikušās pirmizrādes, jo stāsta pamatā ir incests. Bērnu tiesību aizstāvji filmu novērtē kā bezatbildīgu.
Nedrīkst šausmināties un likt glāzīti rokā
Filmā skrupulozi un krāšņi atspoguļotas dzeršanas ainas ar loģiski izrietošu vardarbību (incesta tēma tā arī kaut kur izplēn alkoholiskajos pusnemaņas stāvokļos, liekot vilties uz asinsgrēka ēsmas slazdā iemānītajam skatītājam ), ekrānā redzam arī aptuveni sešus un deviņus gadus veco bērnu sejas.
Bērnu tiesību aizstāvji uzskata, ka ar filma ir neētiska dzīšanās pēc sensācijas, kas kaitē bērniem un pārējiem filmas varoņiem. „Formāli no likuma viedokļa viņi visticamāk neko nav pārkāpuši, jo bērnu drīkst filmēt, ja informācijas sniegšanas mērķis ir ētisks, tam piekrīt vecāki un bērns,” skaidro Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa un turpina:
„Tas, ka bērnu sejas ir redzamas, neko labu nenesīs, tas ir traumējoši. Vai tiešām vairāk nekā gadu redzot šo situāciju, filmēšanas grupai neradās atbildības sajūta to cilvēku priekšā, kuru ikdiena tika dokumentēta? Vai tiešām šie jaunie, inteliģentie cilvēki neapzinās sekas? Paskatieties uz filmas varoņiem – viņiem taču nav īsti izpratnes kas vispār notiek, izglītības līmenis ir zems. Filmas veidotāji ir izmantojuši to, ka bērnu vecākiem trūkst sociālo iemaņu un kompetences, ka viņi ir viegli manipulējami. Šiem cilvēkiem ir jāpalīdz nevis jāzobojas par viņiem vai jāizrāda kā eksperimenta trusīši. Jā, viņi noteikti ir parakstījuši visus papīrus un filmas veidotāji var mazgāties tīri. Ar līdzīgiem panākumiem var ieiet psihiatriskajā slimnīcā, fiksi safilmēt šokējošus, elpu aizraujošus kadrus un arī tur droši vien visi visu parakstīs. Tā ir ļoti negodīga rīcība, kurai vajadzētu izraisīt sabiedrības sašutumu un diskusiju par dokumentālā žanra un mediju atbildību pret cilvēkiem, kas tiek izmantoti sensācijām.”
Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka Zanda ļoti pieķērusies saviem bērniem un bez viņiem dzīvi nemaz nevar iedomāties. „Mēs nevaram akceptēt, ka bērni aug tādā vidē, bet tās ir ļoti smalkas, niansētas un sarežģītas ģimenes lietas. Mēs Zandu atbalstam, palīdzam, bet tad viss atkal atslīd atpakaļ. Nedrīkst tikai šokēt, šausmināties un tajā pašā laikā ielikt glāzīti rokās,” saka inspekcijas vadītāja. „Mēs nekādā gadījumā neesam pret to, ka sabiedrība uzzina, ka šādas lietas notiek, bet jautājums ir kā tas tiek darīts un kāds ir mērķis. Ja cilvēks nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai uztaisītu ejošu preci, tas ir amorāli.”
Solījumu viņi neturēja
To, ka dokumentālā kino veidotāji bijuši dāsni grādīgo dzērienu dalītāji apliecina arī citi kasjauns.lv uzrunātie cilvēki, kuri savu vārdu lūdza nepublicēt. Faktu gan nenoliedz arī režisors Gauja, intervijā portālam Mango.lv stāstot: „Nedomāju, ka lietot alkoholu nelielos daudzumos ir kaut kas nosodāms. Arī es pats reizēm labprāt iemalkoju. Nav noslēpums, ka daļa no filmas varoņiem ļoti labprāt lieto alkoholu, un, ja mums kādā filmēšanas reizē līdzi bija alus, es uzskatu, ka ir tikai pieklājīgi padalīties ar šiem cilvēkiem, kuri tik daudz ziedo šīs filmas labā.”
Zanda alkoholu nelieto vispār. To apliecināja gan Tērgales pašvaldībā, gan sociālajā dienestā. Toties filmēšanas grupa esot mudinājusi viņu pietēlot ārdīšanos dzērumā. To, kā redzams, filmā viņa arī dara, lai gan ikdienā esot bikla, strādīga un klusa.
„Tie cilvēki nemaz nav tik drausmīgi dzērāji. Viņus taču provocēja! Es domāju, ka režisors gribēja nopelnīt atpazīstamību, izmantojot neaizsargātus cilvēkus,” savas domas pauž Tārgales pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Laksbergs. „Ikvienu no mums var izprovocēt un uztaisīt par dzērāju, nofilmējot dzimšanas dienas ballītes noslēgumā, kad mēs muļķīgi smejamies un kaut ko vervelējam. Ir smagi, bet tie cilvēki meklē darbu, Zanda savu iespēju robežās rūpējas par bērniem, sitas pa dzīvi, bet Gauja tikmēr izpelnās aplausus.”
Tārgales pagasta sociālā darbiniece Inta Rudbaha saka, ko līdzīgu: tie cilvēki ir ļoti vienkārši, ar viņiem visu var izdarīt. Sākumā pašvaldības sociālā darbiniece un bāriņtiesas pārstāve piedalījusies filmēšanas sagatavošanas procesā, filmas autori solījuši, ka saskaņos ar bāriņtiesu ko drīkst un ko nedrīkst rādīt. „Solījumu viņi nav turējuši, es biju šokā, ka bērnu sejas nav aizklātas, es biju pārliecināta, ka viņus nerādīs. Priekš kam?.” Rudbaha prāto, ka filmas veidotāji nebaidās, jo bērni būtībā ir neaizsargāti. Zanda netiesāsies un kompensāciju nepieprasīs un pat, ja tiesātos, filmētāji būtu labāk nodrošinājušies.
Rudbaha stāsta: „ Zanda savā izpratnes līmenī tiek galā ar bērniem, ved uz skolu, pie ārsta, saņem sociālo palīdzību. Mēs izremontējām un piešķīrām viņai ar bērniem dzīvokli pagasta centrā, bet no ģimenes un vides, lai cik tā būtu briesmīga, viņa nevar būt šķirta un pēc kāda laika atgriezās. Apsekoju šo ģimeni no 2003.gada – darba dienās neviens nedzer, it kā pa brīvdienām ejot vaļā. Zanda pati vēl tikai mācās dzīvot, viņa vienmēr atradusies agresīvā vidē, bija ļoti bikla un tikai tagad sāk par sevi pastāvēt. Mēs neizvēlamies vidi un ģimeni, kurā piedzimt. Tas nav Gaujas nopelns, ka viņš ir piedzimis inteliģentā ģimenē. Varēja būt arī citādāk.”
Evija Hauka/Foto: no Andra Gaujas personīgā arhīva
