Radu būšanas īpatnības

Runājot par kopīpašuma izveidi kā zināmu garantu tam, ka ieguldītais darbs un līdzekļi nepārvērtīsies vienīgi par pliku “Paldies!”, varētu minēt vēl šādu situāciju.

Vecāku mājās dzīvo meita un znots. Abi jaunie iegulda līdzekļus, lai uzbūvētu mājai otro stāvu, piebūvētu garāžu. Znots, kam saprašana būvniecībā un zelta rokas dotas, pats pēc darba ņemas ar būvdarbiem klupdams krizdams. Bet dzīvē kā jau dzīvē – visādi gadās, un pēc dažiem gadiem jaunie nonāk uz šķiršanās sliekšņa. Znotam nu jāaiziet ar vienu koferīti mantības, jo... māja ir sievasmātes īpašums. Punkts un viss. Atkal jau – nelīdz ne čeki, nedz tulznās sastrādātās rokas.

“Arī šis nav juridiski risināms jautājums, jo māja pilnībā pieder sievasmātei,” skaidro Juristu biedrības ģenerālsekretāre. Taču, pamodelējot dažādas situācijas, izeju tomēr iespējams atrast. Ar piebildi – ja vien to nokārto un nodrošinās laikus, kad darbi pie mājas pārbūves iet pilnā sparā, tikko kā pabeigti – vai vislabāk – nav vēl sākti, un nekādi strīdi nemaz nav dienaskārtībā.

“Daudzās ģimenēs jaunie nevēlas, nav iespēju vai nav pamatojuma pārcelties dzīvot citur, taču viņiem ir līdzekļi, viņi grib būvēt un uzlabot vecāku mājas. Skaidrs, ka būvdarbi palielina mājokļa vērtību, jo pēc pārbūves būs vairāk telpu, māja būs labākā stāvoklī. Tādējādi juridiski korekts variants būtu izveidot kopīpašumu.

Jaunie var ierosināt: “Mēs piebūvējam pusi, bet, lūdzu, proporcionāli sadalām īpašumu četrās (vai – vienalga – cik) daļās.” Tad visi četri ģimenes locekļi būtu kopīpašnieki – abi vecāki, meita un viņas vīrs. Ja nu kādreiz jaunie izlemj šķirties, tad puisis varētu prasīt savu daļu izmaksāt naudā. (Vecāki diez vai ietu prom, meita arī droši vien paliktu dzimtajās mājās.) Tas būtu tikai normāli, jo cilvēks ir darījis darbu, un katrs darbs ir adekvāti atalgojams. Ja viņš pa dienu strādā un pēc darba kaut ko pats būvē un remontē, iegulda tur spēkus un līdzekļus – kāpēc nesaņemt tos atpakaļ? Kopīpašums būtu ļoti normāls risinājums.”

Citādā variantā nekas nesanāks – ja būvē tāpat, bez juridiskas lietu sakārtošanas, vēlāk šo situāciju arī nekādi juridiski atrisināt nevarēs. Savukārt daļa kopīpašumā ir kā garants darba un naudas ieguldījumam. Garants tam, ka nevajadzēs aiziet ar koferīti rokās.

Kaut arī abās iepriekšējās situācijās viens no piemērotākajiem risinājumiem ir kopīpašuma izveide, tomēr pats par sevi kopīpašums ir sarežģīta juridisko attiecību forma, kas tāpat bieži vien noved pie tračiem un villošanās. Silvija Līce atzīst, ka kopīpašuma institūts Civillikumā ir ārkārtīgi mīļi un pūkaini... roku dzelži.

Kopīpašuma attiecībās ir strikti noteikta kārtība, un katrs nevar darīt, kā iedomājas. Nu, piemēram, vannas istabā uztaisīt eiroremontu, ielikt marmora vannu ar apzeltītiem krāniem un pēc tam pārējiem kopīpašniekiem pieprasīt maksāt līdzīgās daļās. Un, ja starp kopīpašniekiem sākas strīds par to, kādā krāsā jābūt sētai, beigās tā var arī palikt nenokrāsota.

Silvija Līce paskaidro detalizētāk: “Likums saka – ja ir runa par kopīpašumā izdarītiem pārgrozījumiem, ko prasījusi nepieciešama vajadzība (ar to saprotot ārkārtas situāciju), tad to var darīt, un vēlāk ir tiesības prasīt no pārējiem kopīpašniekiem samērīgi atlīdzināt šos izdevumus. To paredz Civillikuma 1068. panta trešā daļa. Šā panta pirmā daļa definē arī rīcību ar kopīpašuma priekšmetu kā kopumā, tā noteiktās daļās – rīkoties ar to drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu.”

Cilvēki kopīpašuma attiecībās var nonākt pa diviem ceļiem – brīvprātīgi vai nosacīti “piespiedu” kārtā. Brīvprātīgi – tas ir, noslēdzot līgumu. Piemēram, vairāki draugi vai laulātie (atkarībā no likumiskā vai līgumiskā mantisko attiecību regulējuma) kaut ko kopā nopērk – jahtu, vasaras māju vai vēl ko citu, un šī lieta kļūst par viņu kopīpašumu.

Savukārt nosacīti “piespiedu” kārtā par kopīpašniekiem cilvēki kļūst, piemēram, mantojuma ceļā. Tradicionālākais variants – kāds no vecākiem novēlējis saviem bērniem māju. Viens to grib, otrs – ne, trešais – pats nezina, ko grib, un tad sākas kopīpašnieku peripetijas. Te atkal ceļi ir divi – noslēgt vienošanos par lietošanas tiesībām vai māju pārdot un naudu sadalīt. Ja katrs grib citādāk un neko nav iespējams sarunāt, tad diemžēl jādodas uz tiesu. Viens no klasiskākajiem risinājumiem – tiesa īpašumu liek pārdot izsolē un naudu sadalīt proporcionāli, kas katram pienākas.

“Tomēr jāņem vērā, ka kopīpašuma regulējums Civillikumā ir komplicēts, un nevajadzētu mēģināt nodarboties ar “pašārstēšanos”. Mēs taču neejam raut zobus pie kurpnieka un neceram, ka pēc 10 minūšu ilgas pirmās telefonsarunas ar kvalificētu ārstu saņemsim precīzu un neapšaubāmu diagnozi,” saka juriste un piebilst: lai izveidotu kopīpašuma, arī būtu nepieciešama profesionāla konsultācija, kuras laikā cilvēkiem jānoskaidro un jāizprot gan savas tiesības, gan pienākumi.

Tik tālu viss skaidrs, taču var gadīties situācijas, kad cilvēkam cerētais un iedomātais mantojums aiziet gar degunu un atkal sākas radinieku peripetijas.

„Patiesās Dzīves” rīcībā ir kādas lasītājas stāsts: “Ilgus gadus nodzīvoju kopā ar māti privatizētā četristabu dzīvoklī. Palīdzēju arī ar naudu, lai dzīvokli iegūtu savā pārziņā un apsaimniekošanā, taču mātes slimības un kopšanas laikā uzradās mana “žēlsirdīgā” māsa un uzlika dzīvoklim savu ķepu, pārrakstot uz sava vārda. Gribētu zināt, vai tagad, kad mammas vairs nav, man pienākas kāda atlīdzība un vai es varu pretendēt uz apdzīvojamo platību dzīvoklī, pirms tas tiek pārdots?”

Līdzīga situācija varētu rasties ne vienam vien, taču katrs gadījums jāskata individuāli. Un tā – jebkurā lietā. “Katrs teikums dokumentā kaut ko svarīgu nozīmē, tāpat katrs komats var kaut ko mainīt diametrāli pretēji,” brīdina Silvija Līce.

Tomēr šajā gadījumā viens no variantiem – mēģināt dāvinājumu apstrīdēt tiesā. Taču tas ir sarežģīts ceļš, un prakse rāda, ka dāvinājuma līgumi un ar tiem saistītie strīdi bieži vien vēl vairāk saasina attiecības starp radiniekiem.

Ja reiz noticis tā, kā noticis, vienmēr vēl paliek sarunu ceļš. Māsai, kas gadiem dzīvojusi mammas dzīvoklī, jau nākamajā dienā nav jākravā mantas un jādodas prom, nezināmā virzienā. Jaunā dzīvokļa saimniece formāli to pieprasīt drīkst, tomēr tas nav vienīgais un obligātais variants. “Ar māsu, kurai tagad pieder dzīvoklis, var attiecības korekti noformēt, noslēdzot īres līgumu, maksāt un palikt tur dzīvot. Tad šīs attiecības regulēs likums „Par dzīvojamo telpu” īri. Ja īpašniece nevēlas slēgt līgumu, tad vienalga cilvēku no mājokļa, kurā viņš ir deklarēts līdz šim, var izlikt tikai tiesas ceļā, un tas ir samērā ilgstošs process,” skaidro juriste.

Sarežģītas situācijas var izveidoties tad, kad runa ir par vecāku cilvēku aprūpi. Piemēram, sirmā māte vai tēvs uzdāvina savu īpašumu tuviem, sirsnīgiem kaimiņiem vai īrniekiem, kas viņu kopuši. No morāles viedokļa – bērniem ir viela pārdomām, kāpēc vecāki savu mantu, ko būtu varējuši atstāt mantojumā atvasēm, atdāvinājuši citiem...

Vai arī – kas tie par bērniem, kas neaprūpē savus vecākus un uzrodas tikai tad, kad paveras iespēja tikt pie mantas? Taču no juridiskā viedokļa situāciju var risināt līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā gadījumā – mēģinot darījumu apstrīdēt. Tomēr tas var izrādīties ļoti grūti un ne vienmēr reāli.

Turpinot uzturēšanas tēmu, jāteic, ka arvien biežāk rodas situācijas, kad pie pieaugušiem bērniem pēkšņi nez no kurienes uzrodas “bioloģiskais” tēvs vai māte, kas nedz bērnībā, nedz vēlākos gados par savu atvasi nav licies ne zinis. “Te nu es esmu, vecs un vārgs – uzturi mani, lūdzu!” Varbūt labs veids, kā uzlabot savu materiālo stāvokli?... Tā var gadīties ar jebkuru šķirtas ģimenes atvasi, kaut vai viņš būtu Valsts prezidents. Latvijā ir šāds precedents.

Pirms gadiem diviem Jūrmalas tiesā prasību pret Latvijas Valsts prezidentu Valdi Zatleru par uzturlīdzekļu piedziņu iesniedza viņa tēvs Līgonis. Sen, sen, kad dēls Valdis vēl negāja skolā, Zatlers seniors no ģimenes aizgāja. Viņš maksāja alimentus un tagad, būdams pensijā, caur tiesu esot prasījis uzturam vairāk nekā sešus procentus no prezidenta ienākumiem. Uz tiesas sēdi prezidents neieradās, galu galā jautājums atrisināts, abiem kungiem parakstot mierizlīgumu, un dēls maksā. Precīza naudas summa nav publiskota, bet neoficiāli avoti vēsta, ka tas esot pāri simts latiem mēnesī.

Dzirdēti arī gadījumi, kad bērni mīļā miera labad, lai nav ģimenes lietas jāizliek publiskai apskatei tiesā, maksā un uztur arī „dzegužvecākus”, kas par atvasēm nav rūpējušies vispār. Atņem paši sev kaut ko, saviem bērniem un atdod vecākiem. Kaut gan – patiesībā juridiski te var paspēkoties. Pirmām kārtām – mātei vai tēvam par uzturlīdzekļu piedziņu no bērniem ir jāvēršas tiesā. Tad nu bērniem ir iespēja ar lieciniekiem mēģināt pierādīt, ka radītāji nav savām atvasēm ne tuvumā redzēti.

Gados jaunākiem cilvēkiem tiesā kā pierādījums var noderēt arī pirms sešiem gadiem izveidotā Uzturlīdzekļu garantiju fonda izziņa, ka naudu maksājusi valsts. Civillikums līdz ar pienākumu apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus, tomēr paredz iespēju bērnus atbrīvot no šā pienākuma – “ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.” Dažādu Latvijas reģionu pašvaldību pārstāvji zina stāstīt, ka šādi vecāki uzrodas arvien biežāk. Ja bērni ir gados jauni un tiesu lietās nepieredzējuši, viņiem šajās lietās atbalstu sniedz pašvaldības, sociālo dienestu vai bāriņtiesu pārstāvji.

Tajā pašā laikā mūsdienās daudzi jauni, darbspējīgi cilvēki itin ērti iekārtojas uz savu vecāku rēķina. Piemēram, paši dodas strādāt uz ārzemēm, bērnus atstāj pie vecvecākiem. Sociālā dienesta pārstāvji zina pat stāstīt gadījumu, kad tēvs aizbraucis uz Angliju, paņēmis līdzi bērna dzimšanas apliecību, tur noformējis pabalstu, bet mājās palikušajam bērnam – nekā! Ir arī gadījumi, kad vecāki daudz strādā vai zaļi dzīvo, saņem pabalstus, bet skolas lietas, transporta, ēšanas un citi izdevumi tāpat gulstas uz vecvecākiem.

Kā rīkoties šādās situācijās? Diemžēl vecmāmiņa nevar tā vienkārši aiziet uz sociālo dienestu un paprasīt pabalstu. Lai kā negribētos – bez tiesu darbiem atkal neiztikt. Tiesā jāpierāda, ka bērna vecāki nepilda savus pienākumus, un jālūdz piešķirt uzturlīdzekļus (no reālajiem vecākiem vai valsts – tas tiks skatīts katrā gadījumā individuāli). Nākamais solis var pat būt vecāku aizgādības pārtraukšana, bet tā jau ir cita – smaga, sarežģīta un atsevišķa – tēma.

Stāvus bagāts no uzturlīdzekļiem gan nevar kļūt – patlaban minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērniem līdz septiņu gadu vecumam valstī ir 30 latu, bērniem no septiņu līdz 18 gadu vecumam – 35 lati. Maksimālais apmērs nav noteikts – prasi kaut miljonu! Taču diez vai dabūsi, jo tiesa rūpīgi izvērtēs abu vecāku ienākumus un bērna vajadzības. Arī – bērna ienākumus un vecāku vajadzības, ja uzturlīdzekļus prasa vecāki no bērniem.

Un vēl kāda konkrēta situācija. Vienīgā meita aizbrauca uz ārzemēm, bet māte palika Latvijā. Gadi gāja, mamma kļuva vecāka, švakāka un piedāvāja meitai atdāvināt dzīvokli, lai pēc tam nav ar mantojuma lietām jākrāmējas. Tikai ar piebildi – ja meita būs ar mieru noslēgt... uzturlīgumu. Tāda iespēja, protams, ir. Tikai situācija atkal liek aizdomāties par attiecībām ģimenē, kas jāstiprina ar bērnu un vecāku uzturlīgumu...

Kaimiņtante un labdari

Taču par uzturlīgumu pavisam noteikti ir vērts padomāt tad, ja plānots uzņemties rūpes par cilvēku, kas nav radinieks. Pretējā gadījumā labdari un aprūpētāji par savu labo sirdi patiesi var palikt bešā, kaut arī cerējuši gūt atlīdzību. Piemēram, cilvēki kopa un aprūpēja kaimiņtanti, kura bija solījusi mājiņu novēlēt saviem labdariem un apgādniekiem. Domāja, gribēja, bet nepaguva. Vēl nemaz nebija apbērēta, kad uzradās attāli radi, pieteicās par mantiniekiem, bet labie kaimiņi tā arī palika tukšām rokām.

Silvija Līce atzīst, ka šajā situācijā palīdzēt nevar nekādi: “Radi ir radi. Tante nav uzrakstījusi testamentu, un kopēji, lai arī cik labi un krietni bijuši, paliek bešā. Attālie radi gan nav neatraidāmie mantinieki, kas Civillikuma 423. panta izpratnē ir laulātais un lejupējie, bet, ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie, sānu radinieki šajā kategorijā neietilpst. Ja viņi pierāda radniecības pakāpi, tad atbilstīgi likumam var pretendēt uz mantojumu.”

Viens no labākajiem juridiskajiem risinājumiem būtu bijis starp kaimiņiem un sirmo kundzi noslēgt uzturlīgumu. Ja vien cilvēki ir gatavi patiesi uzņemties atbildību, rūpes un savā ziņā risku par neprognozējamiem un neparedzamiem izdevumiem.

“Uzturlīgums patiesībā ir risks uztura devējam,” saka juriste. “Pastāstīšu diezgan skarbu, bet reālu situāciju. Tātad – cilvēks vēlas iegūt konkrētu īpašumu, un katram īpašumam ir konkrēta cena. Īpašuma saimniekam nav citu tuvinieku, neviens viņu neaprūpē, viņam nepieciešama uzturēšana, iespējams, arī ārstēšana. Noslēdzot uzturlīgumu, īpašums nonāk jauno saimnieku rokās, bet patiesībā viņi nekad nevar zināt, cik ilgi par iepriekšējo saimnieku būs jārūpējas. Tas var būt gads, pieci, arī desmit un vairāk... Un uzturēšanai un ārstniecībai tiek izdota tik liela summa, par kuru jau sen varēja nopirkt tādu pašu vai vēl vērtīgāku īpašumu. Tas ir galvenais risks.

Taču uzturlīdzekļu līgumus var slēgt, to var un vajag izmantot, un godprātīgi pret to izturēties. Labāk noformēt līgumu, nevis gaidīt, kad tantīte uzrakstīs testamentu, vai mudināt viņu to darīt. Labi būtu visiem kopā aiziet pie notāra, kurš arī tantei izskaidro, ka ar līgumu cilvēki uzņemas oficiāli būt par labdariem un sniegt palīdzību līdz mūža galam. Un, ja cilvēki par to saņem viņas īpašumu, tas būtu normāli. Pareizi uzrakstītā uzturlīgumā viss ir atrunāts, un nav jāuztraucas, ka tu šodien pēkšņi saņemsi mazāku aprūpi tikai tāpēc, ka ne tā paskatījies... Šādā variantā īpašums juridiski nonāk uztura devēja rokās, kamēr uztura saņēmējs vēl ir dzīvs, un arī pat neatraidāmie mantinieki vairs nevar uz to pretendēt. Cilvēks dzīves laikā savu īpašumu jau ir atdevis,” skaidro juriste.

Brīvās attiecības. Riski un iespējas

Daudz neskaidrību un juku ar mantiskām lietām var rasties arī tad, ja cilvēki dzīvo kopā, nenoformējot savas attiecības juridiski. Likums laulības institūciju aizsargā, nosakot tiesības un pienākumus. Dažkārt pat tik stingri, ka gribas iesaukties: “Kādi trakumi!” Nu, piemēram, sieviete gaida bērniņu no jaunā dzīvesbiedra, bet vēl nav šķīrusies no bijušā, vai no šķiršanās nav pagājušas 306 dienas, bet mazulis jau oficiāli skaitīsies juridiskā laulātā bērns.

Īstajam tēvam vajadzēs pierādīt paternitāti, nepietiks ar to vien, ka viņš atzīs: tas ir mans mazais. Ja viens no partneriem nonāks slimnīcā, būs smagā stāvoklī un pats nevarēs pieņemt lēmumus attiecībā uz ārstēšanas variantiem, tad mediķi uzklausīs oficiālo laulāto, bet faktiskajam dzīvesbiedram atkal nebūs nekādas teikšanas. Tāpat nebūs arī nekādu mantisko tiesību, kaut kopā nodzīvoti desmit vai divdesmit gadi. Ja vien nav iepriekš juridiski padomāts par to.

Attiecībā uz nereģistrētām attiecībām un mantu Silvija Līce saka: “Nav precējušies, nav šķīrušies... Neko nevar dalīt. Kādas tiesības? Nekādu!” Tajā pašā laikā mūsu valstī ir civiltiesiskā brīvība – slēdzu līgumus, ar ko gribu un par ko gribu, par kādu cenu gribu. Un tā, lūk, ir izeja, kā sakārtot mantiskās attiecības, lai būtu drošība gadījumā, ja ceļi dzīvē sāk vest katru uz savu pusi. Šis risinājums kā laba izeja no situācijas varētu attiekties arī uz viendzimuma pāriem, kam Latvijā laulības aizliegtas ar likumu.

“Civillikuma 35. pants sastāv no divām daļām, pirmā nosaka, ka laulība nav atļauta starp tuviem radiniekiem [..], bet otrā daļa nosaka, ka tā nav atļauta starp viena dzimuma personām. Varam šo tēmu izvērst gari un plaši... Vai mēs Latvijā varam nonākt pie situācijas, ka viendzimuma pāris vēlas adoptēt bērnu? Nezinu... Nespriedīšu par to. Taču arī viendzimuma pārim ir iespējas sakārtot un regulēt savus mantiskos jautājumus. Mazliet vienkāršoju un pat pārspīlēju, bet kāpēc gan nevarētu būt Jāņa un Pētera vai Annas un Līgas mantiskā ūnija? Jāuzraksta līgums, ka tas, kas, piemēram, atrodas dzīvoklī, mājā, kādā citā īpašumā, pieder abiem.

Arī dzīvokli var noformēt kā kopīpašumu, uzskaitīt kaut katru karotīti, un šķiršanās vai partnera nāves gadījumā nebūs problēmu. Jāiet pie jurista, jāskatās detaļas, jāmeklē risinājumi – dāviniet, rakstiet testamentus. Juridisko instrumentu ir vesels klāsts, daudz ko var izdarīt. Divas personas savā starpā var slēgt jebkādus cilviltiesiskus līgumus, kas nav pretēji likumiem un labiem tikumiem, saka Civillikuma slavenā ģenerālklauzula, kas ietverta 1415. pantā. Viena dzimuma vai pretējo – kuru tas interesē? Laulības aizsardzība – tā ir pēctecība, mantinieki (to viendzimuma attiecībās nebūs), bet mantiskās lietas iespējams sakārtot,” uzskata juriste.

Latviešiem ir teiciens, ka mantas dēļ pat savu māti pārdos. Un diemžēl tas nav bez pamata. Silvijas Līces juristes praksē ir bijis kāds šokējošs gadījums.

Reiz piezvanījis vīrietis un paziņojis, ka steidzami vajag prasības pieteikumu par radinieka rīcības nespējas atzīšanu. “Pirmkārt – es nevaru to uztaisīt uz aizvakardienu. Otrkārt – neko nezinot par konkrēto situāciju, grūti atbildēt, vai tas iespējams un vai vispār vajadzīgs,” skaidro juriste. “Kvalitatīvu prasību uzrakstīt nav vienkārši, nepieciešams, lai tiesa pieņemtu, un, iespējams, arī nepieciešami pierādījumi. Saku zvanītājam, ka vajadzīgs laiks. Vakara pusē vīrietis atkal zvana: “Es te painteresējos, citur ir lētāk un ātrāk.”

Kā var rīt uz pēcpusdienu par pārdesmit latiem kaut ko uzrakstīt un iet uz tiesu, lai panāktu otra cilvēka rīcībnespēju? Es biju ārkārtīgā šokā. Kā jūs to gribat izdarīt bez pierādījumiem, bez pamatojuma?! Bet kaut kādā kantorī sēž kāds “kaktu” jurists un cep augšā tamlīdzīgas, pilnīgi bezatbildīgas lietas... Lai tiktu pie kārotā dzīvokļa, nevajag cilvēku mēģināt padarīt par rīcības nespējīgu un mēģināt viņam visu atņemt! Tā nedrīkst darīt! Iepazīstoties ar lietu, varbūt rodas pavisam citi juridiskie risinājumi.”

Pirms gadiem desmit līdzīgs gadījums bija aprakstīts Latvijas lielākajos laikrakstos. Sieviete, kurai piederēja vērtīgs namīpašums Rīgas centrā, bija atzīta par rīcības nespējīgu. Viņas bērni no pirmās laulības uzskatīja, ka otrais vīrs to panācis, lai varētu rīkoties ar šo īpašumu, un meklēja palīdzību presē.

Vai vidējais latvietis patiesi ir tik kašķīgs un mantkārīgs, ka gatavs uz visu? – jautāju.

“Diez vai viņš ir tik briesmīgs, par kādu viņu dažkārt mēģina parādīt,” pēc pārdomu brīža saka juriste. “Taču pašreizējais laiks ir uzspiedis savu zīmogu gan Rietumu patērētāju kulta izskatā, gan tādējādi, ka pārdesmit neatkarības gados esam kaut kur pazaudējuši soda neizbēgamības principu. Patīkami, ja cilvēki ir laipni, atvērti, bet visu pasauli neizmainīsi, un vienkāršākais, ko mēs katrs pats varam šodien, – nedarīt otram sliktu, šeit un tagad.” Arī – mantas dēļ.

Guna Kārkliņa/Foto: Rojs Maizītis, Bulls Press, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva