Upurēt sevi dzīvnieka labā
Pēdējā laikā tik daudz ziņo par nežēlību pret dzīvniekiem: mežā piesien un mokošai bada nāvei nolemj suņus vai pusaudze vieglu roku ielidina straujā upē dzīvus kucēnus. Pretstatam ir cilvēki „adoptē” pamestus dzīvniekus vai veic pat varonību, viņus glābjot. Tieši šādi stāsti palīdz atgūt cieņu pret cilvēku dzimumu.
6. februāra pievakarē Polijā, uz Katovices apvedceļa, atskanēja sprādziens. Automašīnu – kemperi „Ford Transit Carioca 590” – strauji apņēma liesmas. Auto apstājās, un no tā izlēca sieviete. Viņa pieskrēja pie salona, atrāva durvis un metās iekšā. Nākamais sprādziens sievieti izsvieda ārā, un viņa iekrita sniegā.
Tajā liktenīgajā avārijā sieviete riskēja ar dzīvību, lai no degošās mašīnas izvilktu savus Aļaskas malamuta šķirnes suņus. Viņai izdevās izglābt Bertu, kura atradās vadītāja kabīnē; diemžēl dzīvojamajā salonā sadega otrs suns, Dora... Negadījumā sieviete tik smagi apdega, ka steigšus tika nogādāta Katovices apdeguma centrā.
Šausmas uz šosejas
Pagājušā gada decembrī psihoterapeite Gunta Deģe devās uz Čehiju, Hodonu, lai sapārotu savu Aļaskas malamuta kuci Bertu, un līdzi brauca arī cits suns – Dora. “Atpakaļceļā uz Latviju, uz Katovices apvedceļa, pēkšņi uzsprāga manas automašīnas dzīvojamais salons. Visticamāk, uzsprāga apkures sistēma,” notikušo traģēdiju atceras Gunta. “Ātri nobraucu malā, apstājos un izlēcu ārā. Rāvu vaļā salona durvis, tur atradās Dora. Es ielēcu iekšā, un pēc brīža atskanēja vēl viens sprādziens. Sprādziena vilnis mani izsvieda ārā no salona. Ātri novārtījos sniegā, apdzēsu degošās drēbes un matus, un skrēju taisīt vaļā kabīnes durvis, lai izlaistu Bertu. Izrāvu ārā gan suni, gan somu ar dokumentiem. Diemžēl Dora gāja bojā. Automašīna sadega pa tīro. No augstās temperatūras izkusa ne vien asfalts, bet arī luksofors, kas atradās desmit metru attālumā no automašīnas. Ceļa malā bija apstājušās vairākas automašīnas, un cilvēki grasījās palīdzēt, bet es saucu, lai labāk netuvojas. Degošajā automašīnā atradās vairāki gāzes baloni, un jebkurā mirklī atkal kāds varēja uzsprāgt.”
Drīz vien notikuma vietā ieradušies ugunsdzēsēji, policisti un ātrās palīdzības mediķi. Berta ielikta policijas automašīnā un aizvesta uz dzīvnieku patversmi, Gunta – uz Katovices apdegumu centru. “Var teikt, ka man laimējās, jo Katovices apdegumu centrs ir labākais Polijā, un automašīna uzsprāga tikai 50 kilometru attālumā no tā,” par laimi savā nelaimē stāsta cietusī sieviete. “Jau stundas laikā biju centrā, un man nekavējoties sniedza palīdzību. Un palīdzība bija ļoti kvalitatīva, iztikām pat bez ādas pārstādīšanas. Kad nākamajā dienā man noņēma apsējus un es palūdzu spoguli, man ieteica labāk neskatīties. Kad ieraudzīju savu seju, sapratu, ka noteikti jāfotografējas, jo ne jau katru dienu tāda izskatos. Ja nebūtu fotogrāfiju, neviens neticētu, cik pamatīgi biju apdegusi. Katovicē mani tik labi saārstēja, ka nav ne mazāko rētu, kas norādītu uz apdegumiem,” atzīst Gunta.
Arī Bertai šajā situācijā krietni paveicās. Sagadījās, ka tobrīd patversmē uz vietas bijis pats priekšnieks, un viņš paņēma Bertu uz savām mājām. “Vispār Berta ir ļoti smalkjūtīga un kaprīza dāma,” saka kucītes saimniece. “Ja viņa būtu atstāta patversmē pie citiem suņiem, tā viņai būtu liela trauma. Vēlāk ieradās brāļadēls un aizveda Bertu uz Latviju.”
Par savu drošību nedomāja
Atceroties avāriju, Gunta teic, ka bailes viņa sajutusi tikai piektajā dienā pēc notikušā sprādziena. “Ne sprādziena brīdī, ne atrodoties degošajā automašīnā, ne guļot apdegumu centrā, neizjutu bailes. Tad nedomāju, ka varu kļūt par invalīdi vai nomirt. Es arī neaizdomājos, ka uz sejas var palikt rētas un mans izskats nebūs tas labākais. Apdegumu centrā es uzstāju, ka gribu braukt uz Latviju, bet mani nelaida, jo bija apdegušas arī plaušas. Tās apsvila, kad biju degošajā salonā un saucu Doru. Es gan zināju, ka, atrodoties liesmās, nedrīkst kliegt, bet tobrīd drošības pasākumi nebija prātā.”
Par savu varoņdarbu, glābjot mīluļus, Gunta samaksāja ar lielām sāpēm. Kad viņai tika veikta bronhoskopija, ārsti iztikuši bez narkozes, jo bija svarīgi, lai paciente būtu pie apziņas un plaušas nesaplaktu. Tas bijis diezgan ekstrēms pasākums – veicot pēc tam bronhoskopiju Latvijā, deva tika pat dubultota. “Ārsti bažījās, ka man var rasties problēmas ar elpošanu, tomēr viss bija kārtībā. Kad Latvijā veica atkārtotu bronhoskopiju, mediķi secināja, ka viss ir pietiekami labi sadzijis. To, ka varēju apdegt vēl briesmīgāk, sapratu trešajā vai ceturtajā dienā, kad gāju uz barokameru un ieraudzīju ogļračus. Esmu pietiekami daudz strādājusi medicīnā, bet tik briesmīgi apdegušus cilvēkus vēl nebiju redzējusi. Katovices apdegumu centrā ārstējās ne vien poļi, bija arī pacienti no Čehijas, Austrijas un citām valstīm.”
Gunta vēlāk intereses pēc palūgusi kādam astrologam paskatīties astroloģiskajā kartē norādes attiecībā uz sprādzienu. “Izrādās, tobrīd Dorai bija iezīmēta nāves stunda, bet Bertai draudēja cietums. Savukārt manā kartē bija norādīta iespēja aizvērt vecu karmu. Un tiešām – viss notika, kā ierakstīts zvaigznēs. Berta gan nenokļuva cietumā, bet patversmē. Zīmīgi, ka bojā gājušajai Dorai nepatika braukt ar automašīnām, bet tajā liktenīgajā reizē viņa aktīvi izrādīja vēlmi doties līdzi un pati iekāpa automašīnā,” piebilst Gunta.
Atguvusies pēc traģiskās avārijas, Gunta nākotnē raugās optimistiski un savā lauku saimniecībā Dundagā nolēmusi ierīkot malamutu audzētavu. Vairāki Guntas suņi jau guvuši ievērojamus starptautiskus panākumus, atstājot ēnā daudzas slavenas suņu audzētavas. Šā gada vasarā viņai bija pavisam 17 malamuti – trīs pieauguši suņi un 13 kucēni, kuriem tagad tiek meklēti saimnieki.
“Malamutu audzēšana – tas man nav bizness, bet gan aizraušanās,” skaidro Gunta. “Ja suņiem nebūtu tik lielu panākumu izstādēs, iespējams, es savās iecerēs būtu pieticīgāka. Tagad vēlos savu hobiju izvērst plašāku un pamatīgāku. Esmu nolēmusi apmācīt un sagatavot suņus gan izstādēm, gan darbam. Malamuti taču ir darba suņi – lai velk kamanas!”
Aizraušanās ar malamutiem Guntai nav radusies pēkšņi – tai ir priekšvēsture. “Trīspadsmit gadus man bija suns Lora, ar kuru biju kopā gan priekos, gan bēdās. Biju ļoti pieķērusies sunim, un viņas nāve, protams, man bija smags zaudējums. Nē, Lora nebija šķirnes suns, viņa bija melna terjera un “vilcenes” krustojums. Kaut Lora nebija dresēta, viņa prata labi uzvesties. Kad dzīvoju Liepājā, ar Loru apmeklējām restorānus, un nebija ne mazāko problēmu. Visur, kur vien braucu ar automašīnu, ņēmu viņu līdzi. Vienīgi ceļojot ar lidmašīnu vai vilcienu, suni atstāju mājās. Pēc viņas nāves kādu laiku nespēju pieņemt nevienu suni, un šķita, ka man suņu vairs nebūs”.
Tomēr viss pavērsies citādāk, kad Gunta aizbrauca pie savas draudzenes uz kāzām Sočos un tur ieraudzīja draudzenes sešus mēnešus veco malamuta kucēnu. “Tajā mirklī sapratu, ka malamuts – tas ir mans suns. Un mani vairs neinteresēja citi kāzu viesi, visa uzmanība tika veltīta kucēnam. Turklāt draudzenei kāzās uzdāvināja malamuta kuci, un viņa, redzot manu lielo mīlu, apsolīja man dāvāt vienu mazuli. Un tā arī notika,” atceras Gunta.
Sākumā viņai arī nebija ne mazākās domas par suņu audzētavu, tomēr process it kā nejauši izvērtās arvien plašāks. “Sākās ar to, ka vienu malamutu man uzdāvināja, bet otru es nopirku, jo ātri vien sapratu, ka sunim nepieciešama kompānija,” skaidro malamutu saimniece. “Protams, var turēt arī vienu malamutu, bet tādā gadījumā pašam saimniekam jākļūst par suņa kompāniju. Malamutu nevar atstāt vienu, viņš prasa uzmanību.”
Malamuts – dārgs prieks
“Kad malamuti vēl aug, viņiem dienā jādod aptuveni 300 gramu gaļas,” skaidro suņu saimniece. “Kā redzat, malamutu audzēšana – tas nav lēts pasākums. Ir jāiegulda pietiekami daudz līdzekļu, lai mazuļi kļūtu par pilnvērtīgiem suņiem. Manējie ir izauguši ar Dundagas pienu, biezpienu un jogurtu. Vislielākais “piena bullītis” ir Dārtons, viņš var izlakt litru piena, pat acis nepamirkšķinot.”
Jautāta par malamuta kucēnu cenām, Gunta teic, ka labs kucēns maksājot 300–700 latu. “Tas nozīmē, ka viņš jau ir vakcinēts, ar mikročipu un nedaudz apmācīts. Jo vecāks kucēns, jo dārgāks. Jo kucēns ir pieaugušāks, jo vairāk darba viņā ir ieguldīts. Pie maniem mazuļiem Dundagā regulāri ierodas treneri un viņus apmāca. Pavisam cita lieta, ja kucēni paredzēti vienīgi ģimenes mīluļa statusam. Tādi kucēni maksā mazāk.”
Runājot par saviem tēriņiem, Gunta vēl min, ka, piemēram, pārošana Čehijā izmaksājusi 1200 eiro, bet Somijā iegādātais suns maksājis 1400 eiro. Tikko arī nopirkts kāds kucēns par 1200 eiro. Arī suņu sagatavošanās izstādēm nav lēta. “Kad suņus vedu uz sacensībām, viņus izmazgāju, safrizēju, safēnoju un nogriežu nadziņus,” stāsta malamutu saimniece. Piemēram, viena suņa safrizēšana maksājot 35 latus. “Mana frizūra ir lētāka,” smejas malamutu saimniece.
Neraugoties uz lielajiem izdevumiem, Gunta savu nodarbi nenožēlo, un viņas balsī var saklausīt lepnumu par katru savu mīluli. Psihoterapeite atzīst, ka malamuti iekarojuši viņas sirdi ar to, ka ir pietiekami aktīvi un neļauj garlaikoties ne mirkli. Katram sunim esot savs raksturs, un laika gaitā tas atklājoties arvien skaidrāk. “Pieaugušās kuces Berta un Dārta nepārtraukti cīnās par līderes titulu, tāpēc viņas kopā nelaižu. Piemēram, Berta ir princese. Viņa apzinās, ka ir skaista, un tā sevi arī pasniedz. Lūk, es esmu princese, tāpēc respektējiet mani! Savukārt Dārta nav tik kaprīza, viņa vairāk orientēta uz medībām.”
Guntas lauku saimniecībā diemžēl bijuši arī nelaimes gadījumi. Reiz kāds kucēns uzdūries uz apgrauzta lazdas zara un noasiņojis. “Suņu auklīte nebija laikus ieradusies darbā, un kucēns nomira. Pēc šā gadījuma man kādu laiku bija grūti uzticēties cilvēkiem, tāpēc suņus no Dundagas lauku mājām regulāri vedu uz Rīgu, kur man ir dzīvoklis un darbs. Kad strādāju ar individuālajiem klientiem, suņi atradās blakus istabā. Viņi bija tā iedresēti, ka 45 minūtes, kamēr ilgst seanss ar klientu, uzvedās pavisam klusi, bet pēc tam atsāka trokšņot!”
Laba uzvedība ir obligāts priekšnoteikums veiksmīgam startam suņu izstādēs. “Lai suns gūtu panākumus izstādēs, viņam jābūt ne vien fiziski attīstītam, bet arī labi audzinātam,” apgalvo Gunta. “Tiesnesim jāļauj gan zobus apskatīt, gan “olas” aptaustīt. Un ne jau visi suņi ir pietiekami savaldīgi, lai to atļautu. Ja suns uzrūc tiesnesim, viņu uzreiz diskvalificē. Suņu izstādes ir kā skaistuma konkurss, kur gan nevērtē tik daudz skaistumu, cik atbilstību vaislībai un noteiktam standartam. Kura suņa izmēri ir vistuvāk standartam, tas ir uzvarējis.”
Taču vērtējot plašākā mērogā – Guntas suņi ir vinnētāji jau ar to vien, ka viņu saimniece to dēļ ir gatava iet caur uguni un, visticamāk, arī caur ūdeni!
Iespējams, cilvēki ne vienmēr spēj novērtēt patiesu dzīvnieku mīļotāju gatavību tik daudz ziedot savam mīlulim. Un biežāk tie pat ir ikdienišķāki gadījumi, kurus nenosauksi par upurēšanos. Varbūt par pašaizliedzību? Piemēram, Latvijā daudziem ir grūti saprast, ka pensionāri ar mūsu nožēlojami mazajām pensijām taupa, kā vien māk, un pat atsaka sev kādu kumosu, lai tikai nekā netrūktu viņu mīluļiem. Ir zināms gadījums, kad kundze solīdos gados ziedoja visus savus ietaupījumus un pat neaizskaramo bēru naudu, lai mīļajam sunītim veiktu dārgu operāciju.
Savukārt kāda Jūrmalas iedzīvotāja darīja visu, lai parūpētos par savu nedziedināmi slimo mājas žurku. Sieviete pirka dārgus pretsāpju līdzekļus, lai dzīvnieciņam, kuram bija audzējs, atvieglotu ciešanas pirms nāves. Sieviete atceras, ka vairāki paziņas izteikuši dziļu neizpratni par šādu žurkas “paliatīvo aprūpi”, jo, viņuprāt, slimo žurku vajadzējis vienkārši likvidēt, nevis izniekot naudu medikamentiem. Turklāt par pretsāpju līdzekļiem iztērēto naudu bijis iespējams nopirkt daudz citu žurku. Varbūt šis ir gadījums, kas sevišķi spilgti parāda, cik krasa atšķirība sabiedrības domāšanā ir attiecībā uz mājas mīluļu dzīvību: vieni nevar iemidzināt slimu žurku, kamēr citi bez sirdsapziņas pārmetumiem piesien mežā pie koka veselu, skaistu suni, lai tiktu no tā vaļā.
Un tomēr mūsdienās gadās, un ne tik reti, ka cilvēki gatavi upurēt savu veselību un pat dzīvību, lai glābtu dzīvniekus. Piemēram, 2008. gadā kādā Maskavas mikrorajonā notika ugunsgrēks. Kad ieradās ugunsdzēsēji, viņi ieraudzīja, ka no septītā stāva dzīvokļa logiem veļas biezi dūmi. Uz balkona stāvēja 72 gadus vecā pensionāre Valentīna un rokās turēja savu taksi. Pie balkona steigšus tika izlaistas ugunsdzēsēju kāpnes, un pa tām augšup devās viens glābējs. Kad ugunsdzēsējs bija uzkāpis līdz balkonam, pensionāre iedeva viņam savu suni un kategoriski atsacījās kāpt lejā. Viņa satraukti kliedza, ka dzīvoklī palicis kaķis, un nozuda dūmos. Kad ugunsdzēsēji atrada pensionāri piedūmotajā dzīvoklī, viņa jau bija mirusi – saindējusies ar tvana gāzi. Arī pensionāres kaķis bija gājis bojā.
Vēl kāds traģisks atgadījums tika fiksēts Ungārijas pilsētas Egeras apkārtnes mežos, kad tur notika medības. Viens no medību suņiem iemaldījās purvā un sāka grimt. Palīgā piesteidzās saimnieks un centās viņu izvilkt. Kad tas neizdevās, vīrs iekāpa dumbrājā un izstūma suni ārā. Diemžēl pats mednieks vairs nespēja izkļūt no staignāja un lēnām grima arvien dziļāk. Kad palīgā piesteidzās medību biedri, bija par vēlu – pašaizliedzīgais suņa saimnieks jau bija nozudis baisajā dumbrājā.
Un pavisam bēdīgi beidzās arī kāda pusaudžu futbola spēle Portugāles pilsētā Bragā. Zēni pagalmā dzenāja bumbu, līdz viens puika ieraudzīja, ka augstu koka zarā sēž mazs kaķēns. Tas izmisīgi ņaudēja un nespēja tikt lejā. Ilgi nedomājot, puika uzkāpa kokā un kaķēnu aizlika aiz krekla. Kāpjot lejup, kāds no zariem lūza, zēns nokrita zemē un atsitās ar galvu pret asfaltu. Mazais kaķēns bija sveiks un vesels, bet izpalīdzīgais zēns mira ceļā uz slimnīcu...
Visticamāk, šie labsirdīgie cilvēki, kas nedomājot metas palīgā dzīvniekam, tajā brīdī neapzinās, cik ļoti riskē ar dzīvību, un pat neiedomājas par tik traģisku iznākumu kā šajos aprakstītajos gadījumos. Jo jautājums jau nav par “četriem baltiem krekliem” vai suņiem, bet – par sirdsapziņu.
Vēsturē spilgtākais piemērs par slavenu cilvēku, kurš bija gatavs upurēt savu dzīvību mīļotā suņa dēļ, ir stāsts par 19. gadsimta dižo angļu dzejnieku, lordu Baironu un viņa melnbalto ņūfaundlendieti Botsveinu (angliski – Bocmanis), kuram viņš bija ļoti pieķēries. Bairona mīļākā rotaļa ar Botsveinu bija šāda: ar visām drēbēm ielēkt ūdenī un izlikties slīkstam, bet sunim vajadzēja viņu glābt. Taču pienāca brīdis, kad glābēja lomu nācās uzņemties Baironam.
Botsveinam bija ieradums pavadīt pastnieku līdz tuvējai pilsētiņai, un reiz viņu tur sakoda traks suns. Trīs gadus vecais ņufs saslima ar trakumsērgu, bet 1808. gadā no trakumsērgas mira gan dzīvnieki, gan cilvēki, jo vakcīnu izgudroja tikai 19. gadsimta nogalē. Satriektais Bairons kopa suni kā savu tuvinieku, pats ar sūkli, ko turēja kailā rokā, slaucīja putas un siekalas tam no purna, labi zinādams, ka pats var inficēties. Novembrī dzejnieks rakstīja savam draugam: “Botsveins ir miris! Viņš nobeidzās ar trakumu pēc smagām ciešanām, tomēr saglabājot visu sev piemītošo lēnprātību līdz galam, ne reizi nemēģinot kaut mazākā mērā kādu ievainot savā tuvumā.”
Tolaik Baironam bija daudz parādu, un vēlāk viņš pat bija spiests savu īpašumu, Ņūstedas abatiju, pārdot, taču pēc Botsveina nāves dzejnieks tam pasūtīja iespaidīgu marmora pieminekli – pasaulē slavenāko memoriālu sunim. Ar baironisku zemtekstu viņš lika to uzstādīt tieši tajā vietā, kur sagruvušajā mūku baznīcā reiz bija stāvējis altāris. Piemineklī iecirsts veltījums Botsveinam – aizkustinošs cildinājums suņa dvēselei, kurai “bija skaistums bez iedomības, spēks bez uzpūtības, drosme bez nežēlības un visi cilvēka tikumi bez grēkiem...”
2008. gadā atklājies paaudzēm ilgi glabāts Bairona noslēpums. Izrādās, dzejnieks savām pielūdzējām un mīļākajām apmaiņā pret viņu matu šķipsnām bija nosūtījis... melnas suņa spalvas, kas ar lielāko ticamību bija ņemtas no Botsveina sprogainā kažoka. Šo apmānu atklāja tikai paraugiem veiktās DNS analīzes. Pirmsfotogrāfiju laikmetā mīlētājiem bija paradums apmainīties ar matu cirtām. Bairona arhīvā ir vairāk par simts sieviešu matu šķipsnām – ar tādu pielūdzēju daudzumu viņš varēja vispār palikt plikgalvis!
Lēdija Bairona, kas nebija sajūsmā ne par dzīvniekiem, ne savu ekscentrisko vīru, nicīgi atzina: “Iemesls, kāpēc dažiem tirāniskiem raksturiem patīk dzīvnieki un tiem cilvēks, ir tas, ka dzīvnieki nespēj saprātīgi domāt un nevar nosodīt sava saimnieka ļaunumu.” Viņa nesaskatīja, ka dzīvnieku uzticamā, bezpretenziju pieķeršanās Baironam aizvietoja mīlestību, kuras viņam pietrūka cilvēciskajās attiecībās.
Un varbūt šāda suņa, zirga vai cita mīluļa skaidrā, patiesā mīlestība ne vienam vien ir vairāk vērta par paša dzīvību? Jo kas gan ir dzīvība bez mīlestības?
Andris Bernāts, Sofija Tenīse
