Kalvītis: Šķēle nenoraka kara cirvi, bet turpināja cīņu ar mani!
Negaidīti atklāti par situāciju Tautas partijā, attiecībām ar tās dibinātāju Andri Šķēli un citiem jautājumiem izteicies ekspremjers Aigars Kalvītis. Acīmredzot tas, ka viņš no omulīga valstsvīra daudzu acīs kļuvis par ļoti nemīlētu politiķi, licis Kalvītim pateikt to, kas citkārt tiktu noklusēts. Lūk, intervijas fragments no portāla pietiek.com
Radās bloks „Kalvītis, Štokenbergs, Liepnieks”, un Šķēle faktiski stāvēja malā. Vienu brīdi Tautas partijas laiva jau griezās pavisam uz citu pusi, varbūt tā bija kļūda, ka to neizdevās pagriezt citā virzienā un tā atgriezās pie Šķēles?
Tā ir katras organizācijas milzīga problēma, ja vispār notiek kaut kāda šķelšanās. Un es kā tā laika vadītājs nevarēju pieļaut tādu šķelšanos partijas iekšienē, īpaši tāpēc, ka ideoloģisku domstarpību nebija.
Bet varbūt Tautas partijai tas bija vajadzīgs!
Nu tad... bez manis. Es to apzināti nedarīju. To, ko [Jurģis] Liepnieks šobrīd pārmet man, ka es to neizdarīju, tās bija Liepnieka intereses. Tās nebija manas, tāpēc ka es biju partijas vadītājs un es vienmēr esmu turējies pie principa, ka es tiku uzaicināts uz Tautas partiju, bet es viņu nedibināju.
Es tiku uzaicināts no konkrētiem cilvēkiem – no Šķēles un no Gundara Bērziņa, un tiktāl, kamēr man tajā laivā patika braukt, es viņā braucu. Ja man kaut kas tur nepatīk, es nekad laivu nespridzināšu, es izkāpšu ārā un aiziešu projām. Jo tā nav manis būvēta laiva. Un tas ir mans dzīves princips.
Tagad Liepnieks vairākās intervijās ir teicis, ka Kalvīša lielākā kļūda bija pēc 2006.gada vēlēšanām tuvināties atpakaļ pie Šķēles. Labi! Mums bija domstarpību periods, un man nebija vajadzīgi partijā divi spārni – Šķēles spārns un Kalvīša spārns tajā brīdī. Edmunds Krastiņš, Mārcis Bendiks bija Šķēles pusē, Gundariņš [Gundars Bērziņš] bija ar mani vienīgais no vecajiem, Helēna [Demakova] pa vidu kaut kur, un tad bija Liepnieks, Štokenbergs, Pabriks, es nezinu – Lagzdiņš, Ābiķis, lai gan Štokenbergs vispār nebija figūra Tautas partijā tajā brīdī.
Uzvarot vēlēšanas, mani neapmierināja situācija, ka partijā ir tāda plaisa, es varēju, protams, to paplašināt...
Jūs varējāt Šķēlem likt izkāpt no tās laivas!
Jā, bet es to laivu nebūvēju. Sāksim ar to, ka es neesmu piedalījies Tautas partijas finansēšanā, es esmu ziedojis kaut kādas naudas, bet es neesmu viņu būvējis kā organizāciju, es neesmu uzaicinājis tos visus mērus, kas ir partijā, manā laikā tikai daži no jaunās plejādes izveidojās, pārējie visi jau bija. Tajā brīdī, kad es uzvarēju vēlēšanas, uzskatīju, ka man ir šī plaisa jāaizber, ka nav nekāda iemesla vairs turpināt šķelties, tāpēc ka es pats esmu tās laivas sastāvdaļa.
Nu es tuvinājos atkal atpakaļ, Šķēle arī tuvinājās. Šķēle varēja vēlēšanu naktī neatnākt uz uzvaras ballīti, bet viņš atnāca. Tātad viņš arī savā ziņā spēra soli, lai gan mēs pusgadu vai gadu nebijām tikušies, vispār runājuši. A ko man darīt? Es tīri cilvēciski uzskatīju, ka mans uzdevums ir saliedēt partiju, nevis sašķelt viņu, kamēr esmu priekšsēdētājs, vieni to vērtē kā kļūdu, citi nevērtē. Ne jau tajā bija problēma, jo ap Šķēli arī ļoti daudz ir mītu.
Nē, nu, ir skaidrs, ka ir ļoti daudz aizdomīgu darījumu, kuros viņš izmanto, iespējams, politisko ietekmi.
Par to mēs šajā intervijā nerunāsim. Bet, runājot par manu pozīciju tobrīd, es viņu tādu pieņēmu. Protams, par to, kas vēlāk notika, par to, iespējams, ir taisnība Liepniekam, nevis man.
Jūs domājat to brīdi, kad Šķēle atgriezās, sākās Tautas partijas biedru pārreģistrācija, vienošanās ar LPP/LC?
Nu, ja es, piemēram, biju noracis kara cirvi, tad es varu pilnīgi droši pateikt, ka Šķēle viņu nebija noracis.
Pacēla kara cirvi? Kādēļ – viņā bija aizvainojums?
To jūs viņam prasiet. Ja es tajā [2006. gada] oktobra naktī kara cirvi biju noracis, tad pēc tam atklājās, ka viņš ir nācis nevis uz mieru, bet nāca turpināt cīņu ar mani.
Viņš jūsos kaut kādu konkurenci juta vai kā?
Es negribu runāt par cilvēku attiecībām, neesot šiem cilvēkiem klāt.
Es esmu citās domās. Es domāju, ka viņš necieta sakāvi vēlēšanās. Ir viena lieta, ka apvienība Par labu Latviju kā struktūra cieta sakāvi vēlēšanās, nevis Šķēle. Ņemot vērā visu to slikto, ko par viņu ir rakstījuši, stāstījuši un bērnus biedējuši, viņš pats pārvarēja barjeru Zemgalē. Ja viņš nebūtu pārvarējis, tad mēs varētu runāt par Šķēles sakāvi.
Vai viņš varēja pārvarēt 10% un vairāk – tas jau ir cits jautājums. Tā, ka es viņu nesauktu par sakautu. Tā nav viņa personiska sakāve, tā ir organizācijas sakāve, tās organizācijas, kurā viņš bija. Man arī bija interesanti redzēt, vai Šķēle vēl var mobilizēt vēlētājus.
Pietiekoši daudz priekš viena cilvēka.
Jūsuprāt, šobrīd viņam nav jāaiziet?
Nē, šobrīd viņam ir jāstrādā. Ja viņš ir vēlreiz uzņēmies startēt parlamentā, ieguvis parlamentā vietu, viņš nedrīkst aiziet prom, viņam ir šie četri gadi jāstrādā, un tad viņš var lemt, vai viņš būs vai nebūs politikā. Jo tāpat, lai kur Šķēle neatrodas, viņu saista ar politiku, un daudz labāk ir, ka šādi cilvēki, kuri tāpat ietekmē politisko procesu, ir publiskā politikā, nekā, kad viņi atrodas ārpusē.
