Viņus sekss neinteresē

“Aseksualitāte nav atturēšanās vai kaut kāda negatīva attieksme pret seksu. Mūs vienkārši sekss neinteresē. Tieši tāpat kā ir iespējams sekss bez mīlestības, ir iespējama mīlestība bez seksa. Bet acīmredzot lielākajai daļai šai seksa apsēstajā civilizācijā mīlestība bez seksa nešķiet iespējama. Acīm redzams, ar kuru galu jūs domājat...” (No interneta foruma diskusijas par aseksualitāti.)

Kas viņi ir? Tie, kam sekss ir vienaldzīgs “kā suga”; viņu pēc tā varētu nebūt vispār. Un, lūdzu, nejauciet ar impotentiem un frigidām! Tie nevar vai nejūt, bet aseksuāļi visu var un visu jūt – viņi negrib. Pēc definīcijas, par aseksuāliem apzīmē cilvēkus, kam ir nepietiekama vai pilnībā neesoša seksuāla tieksme vai arī dzimumpiederība nav pieņemama. Nav noskaidrots, vai aseksualitāte ir seksuāla disfunkcija vai seksuāla orientācija; vēl jo vairāk – paša vārda skaidrojums nav līdz galam noteikts.

Lai izvairītos no tukšas spriedelēšanas, piedāvājam aseksuālas sievietes sarunu ar seksologu Artūru Šulcu. Jāpiebilst, Signe (vārds mainīts) ārstēties nemaz negrib, jo viņai tāpat ir labi, tomēr atnākt uz konsultāciju sieviete vēlējās intereses pēc, lai varbūt izprastu, kur šai lietai “aug kājas”. Tā kā Signe ir autores laba paziņa un ar seksologu tikās anonīmi, viņa piekrita, ka saruna ar ārstu, kas notika visai brīvā gaisotnē, tiek ierakstīta diktofonā un publicēta. Signe ir pārliecināta, ka šādu cilvēku ir daudz, ne velti aseksuāļiem ir pat sava mājaslapa. Tikai, protams, neviens par to skaļi nerunā.

Es neesmu frigida!

– Jau sarunas sākumā gribu uzreiz novērst visus iespējamos pārpratumus – tātad, lūdzu, nesūtiet mani uz seksveikalu un nemudiniet skatīties pornofilmas, lai “uzsistu asinis”. Es neesmu frigida, es visu jūtu un pat esmu kaislīga sieviete bez aizspriedumiem seksā. Man vienkārši negribas ar to nodarboties – nevelk, slinkums, nav lustes – sauciet, kā gribat, un par visu vairāk mani iepriecina, ka varu būt viena pati gultā ar savu grāmatu.

Tāpat jau iepriekš gribu novērst lineāro un stereotipisko redzējumu – kāds nodarījis pāri, par daudz stingri audzināta utt. Jāsaka, vecāki bija liberāli un nekādus šausmu stāstus par seksu vai to, kādai jābūt “kārtīgai meitenei”, nestāstīja, tieši otrādi. Kad 18 gadu vecumā devos uz galvaspilsētu studēt, māte tikai noteica: ja nu gadās kāda ķeza – paliec stāvoklī vai saķer nelabu kaiti –, galvenais, neslēp! Brauc mājās, un domāsim, ko darīt. Izvarota neesmu, un vīrieši arī man nav nodarījuši pāri, tāpēc sauklis “Visi vīrieši ir cūkas!” man nepavisam nav raksturīgs.

Nav baiļu no attiecībām – ar kādu kopā esmu jau kopš 19 gadu vecuma. Tagad man ir 43, un jau septiņi gadi apkārt, kā negribas neko. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai nevarētu teikt: tas tev tāds periods. Jā, nav arī bijis nekāda zīmīga notikuma vai psiholoģiskas traumas, kas varētu kaut kādā veidā mainīt manu orientāciju. Nav arī nekādu fizisku vai psihisku slimību, tomēr vīrieti savā mājā negribu – tusnīs, šņākās, krekšķēs, svīdīs un tikai pieelpos manu rūmi! Kur nu, ja vēl gribēs aiztikt ar rokām. Arī vīnogas nepavisam nav skābas – gara rinda nestāv, bet daži dežūrē, vajadzīga tikai piekrišana. Jā, man ir bērns un arī vīrs – uz papīra, jo kurš gan lai tā gribētu dzīvot...

– Vai var teikt, ka vīrieši tevi īsti nesaista? Varbūt viņš tev ir interesants kā sarunbiedrs vai deju partneris, bet ne kā seksa partneris...

Signe: – Nē, man patīk vīrieši – tur jau tā lieta, tikai nepavisam nevelk uz seksu kā tādu! Es pat varu viņu novērtēt – sak, šis ir ņemams – un uz brīdi iekārot, bet... faktiski varu šādi dzīvot līdz mūža galam, vai ne?

Artūrs Šulcs: – Protams, bet jautājums ir, ka cilvēks tomēr grib saprast, kāpēc ir tā un ne citādi. Redzi, kad cilvēks parāda savu seksualitāti, no vienas puses, tas ir forši, turklāt heteroseksuāļiem tas ir droši, proti, neviens neko nepārmetīs. Cilvēki tomēr nav salikti pa kastītēm tā, kā to prasa partija un valdība; bieži vien mūsos ir lietas, un paši neapzināmies, ka tās tur ir noslēptas. Un neviena tikšanās nav nejauša. Tas, ka tu vispār gribēji ar mani par to runāt, jau kaut ko nozīmē.

Visticamāk, tu tomēr gribi tikt ar sevi skaidrībā. Bieži vien cilvēks nemaz neapzinās, ko viņš var un spēj izdarīt, kādas viņā ir vērtības. Visās jomās, ne tikai seksā. Bet – arī seksā – ja tu izzini un saproti (un ne tikai saproti, bet arī pieņem) to, kas tevī ir, un sāc kaut mazdrusciņ lietot, tad dzīve mainās; kaut nedaudz, bet mainās. Tev ir katalizators un pavisam citi apgriezieni. Tevi vairs netur ciet tas, kas iepriekš turēja.

Ja nu tā ir homoseksualitāte...

Signe: – Mani ciet nekas netur, bet tik un tā neko negribas?

– To tu nezini, to var uzzināt tikai darbībā. Jautājums par aseksualitāti ir: kas tur slēpjas? Normāli tomēr būtu gribēt (izņemot, ja cilvēkam ir kāda psihiska slimība, jo tā seksualitāti var vai nu krasi paaugstināt, vai – arī otrādi – nomākt vispār).

Otrs jautājums, protams, ir – ko gribēt, kurā virzienā. Starp citu, interesanti ir tas, kur šie aseksuālie cilvēki paliek – viņi var aiziet tādās reliģiskās grupās, kur ir svarīgs celibāts, piemēram, kļūt par mūkiem vai mūķenēm. Un tad faktu, ka viņam seksualitātes vienkārši nav, viņš pasniedz kā reliģisku vērtību. Tajā pašā laikā – ja cilvēkam nepatīk pretējais dzimums, ir vērts uzdot jautājumu: kas ir ar savu dzimumu? Jo ar pretējo dzimumu nav tās aizliegtās sajūtas, bet, ja tu gribēsi “meitene ar meiteni”, būs klāt mēslu metēji un tiem līdzīgi tiesātāji. Gan vieni, gan otri ir bijuši visos laikos. Ja gejs, lesbiete, biseksuālis, transseksuālis iet un saka – jā, mēs tādi esam, tad tie ar karojošo attieksmi vispār nepieņem paši sevi.

Aseksuāls cilvēks visdrīzāk nav ar sevi ticis skaidrībā, viņam ir izstumts ārpus apziņas tas, ko viņš vēlas patiesībā. Varbūt viņš ir latenti homoseksuāls vai biseksuāls, bet sabiedrības spiediena dēļ – jo tas, redz’, skaitās slikti – ir to noslēpis pats no sevis. No sērijas – labās meitenes tā nedara, laba meitene nedrīkst bučot otru meiteni... Tā nu bērnībā un jaunībā viņas to no apziņas izstumj, bet – cik ilgi... Vēl – viņai vajag bērnu, un, lai dabūtu bērnu, vajag vīrieti. Heteroseksualitātē un homoseksualitātē kombinācijas var būt ļoti dažādas – var gribēt pretējo dzimumu, bet mazliet arī pats savējo utt. Turklāt tas var mainīties, cilvēks to var atklāt pēkšņi.

– Vai tas nozīmē, ka es pusmūžā varu mainīt orientāciju?

Artūrs Šulcs: – Tas tevī bijis apslēpts visu laiku. Un, kad tas nāk laukā, izrādās, ka tas nemaz nav bijis nekas briesmīgs. Manas klientes – meitenes, sievietes – bieži jautā: kas man tagad būs jādara? Es atbildu – nekas! Tev nav jāiet pa savu pilsētu ar varavīksnes karodziņu un jādeklarē: es esmu meitene, kam arī patīk meitenes. Tu vienkārši pieņem to par patiesību. Un iemācies pateikt savai draudzenei, ka tu viņu mīli.

Kolīdz viņa spēj pati sev pateikt – jā, manī tas ir, tā viņa spēj arī komunicēt ar pretējo dzimumu. Viņa vienkārši apzinājās savu biseksualitāti un to, ka tas nav nekas briesmīgs. Paraugies, kādas izjūtas izraisa savs dzimums; tai uzreiz nav jābūt iekārei, varbūt tu novērtē skaistu augumu, varbūt ir zināms homoerotisms.

Signe: – Man patīk vīrieši. Tomēr, iespējams, manai atturībai ir cits iemesls – proti, nevarētu teikt, ka es būtu gluži nepieredzējusi, bet pieredze savukārt liecina – seksā labs vīrietis ir retums. Liels retums. Un, ja zinu, ka procentuāli ticamāk ir uzkulties kārtējam nemākulim, pēc kura tikai spļaudies, jo žēl iztērētā laika, tad – kāpēc vispār sākt... Un vecā patiesība – jo lielāka ir paša vīrieša pārliecība, ka viņš ir izcils mīlnieks, jo lielāks “nekas” tur izrādās. Un cik tad var lasīt un atlasīt... Nejūtu arī, ka dzīve ietu garām, drīzāk es svinu katru dienu, ko aizvadu viena. Neviens netraucē. Izpaliek arī pienākums darīt lieku darbu, kas vienkārši jādara tāpēc, ka jādara...

Kur paliek seksuālā enerģija

– Svarīgi ir arī tas, ka tev mātes instinkts ir piepildīts, tev ir turpinājums. Man vīrieši bieži sūdzas, ka pēc tam, kad piedzimst bērni, sieviete pasaka: viss, mums seksa vairs nebūs, jo es vienkārši negribu. Ja mēs izslēdzam slēptu homoseksualitāti un biseksualitāti, kas nav realizēta, vēl atliek sublimācija – varbūt tu šo enerģiju izlieto darbā, varbūt komunikācijā ar cilvēkiem. Man tomēr ir sajūta, ka tu kaut ko izstum no tā ārā.

Signe: – Vai tiešām man par katru cenu vajadzētu piešūt lesbismu, kādu traumu vai kaut ko tamlīdzīgu? Man tiešām – nu patiešām! – luste uz seksu, ja tā var teikt, pašpārgājās... Tāpat man attiecībā uz vīrieti ir tikai viena vienīga prasība – lai man ar viņu nav garlaicīgi. Pārējais nav tik būtiski... Lai viņam ir kaut vai divas galvas! Taču tādu, ar kuriem nav garlaicīgi, ir ļoti maz...

Artūrs Šulcs: – Ar ko tu dzīvē bez darba vēl nodarbojies? Hobiji, aizraušanās? Varbūt seksam pat neatliktu spēka...

– Neko tādu īpašu – grāmatas, filmas, baseins. Draugi, neliels draugu loks. Sabiedriski aktīva gan neesmu, vairāk vienpate. Arī nekāda biznesa man nav – un nevajag, tā nav mana joma. Kas man tāds būtu jādara?

– Es vienkārši domāju par sublimāciju, bet, ja tās nav, kur tu liec neizmatoto enerģiju? Kaut kur tai būtu jāpaliek.

Signe: – Un ja paliek iekšā? Varbūt drīz gaidāms Lielais sprādziens... Un kā tad ar tām sievietēm, kam, pats pieminēji, piedzimst bērni, un viss – seksu vairs negribas? Viņām visām taču nav biznesa.

Artūrs Šulcs: – Viņas to izliek zināmā agresijā: zāģē malku, nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm u. c. Vārdu sakot, ir kaut kāds kanāls, pa kuru šī enerģija tiek novirzīta.

– Vai nevar būt tā, ka man seksuālās enerģijas nemaz nav – beigusies?

Artūrs Šulcs: – Tu pēc tādas neizskaties, turklāt tad tu vispār pie manis nebūtu atnākusi. Tev iekšā šī enerģija noteikti ir, jautājums tikai: kur tā paliek? Varbūt tev patīk kaut kas tāds, kas atrodas blakus seksualitātei... Cilvēkam jāsaņem sava tiesa pieskārienu. Ir tādi, kas apmeklē masāžas. Varbūt dažs to kompensē, piemēram, murcīdams kaķi. Tev ir kaķis?

– Jā, bet visa mana kontaktēšanās ar kaķi sākas un beidzas ar to, ka paņemu viņu aiz čupra un izmetu pa durvīm vai arī saudzīgi ar kāju padzenu nost no ceļa. Man nav vēlēšanās viņu murcīt pa klēpi. Tur jau tā lieta, ka man šī bauda – pieskārieni tostarp – neprasās. Ir pilnīgi pretēji – man nepatīk, ja mani aiztiek...

– Un kas tad tev sagādā baudu?

Signe: – Svēts miers! Vai tā nemēdz, nedrīkst būt?

Runātāji un darītāji

– Var jau seksu arī aizstāt ar foršu masturbāciju...

Signe: – Man ir slinkums – tur jāpieliek darbs. Un, kā jau teicu, uz šīm sajūtām man vienkārši nenesas prāts.

– Kā tu pašlaik jūties?

Signe: – Labi! Kā draugs mani no rīta sasmīdināja, tā man lustīga oma vēl joprojām. Un, starp citu, man nav nekrietnas vēlmes ar savu neatbilstību normai iedzīt stūrī seksopatologu un paģērēt, lai piecās minūtēs mudīgi paskaidro, kāpēc man ir tā, kā man ir. Ka tas nav riktīgi, es zinu – visas pārējās mana vecuma dāmas mīlējas uz nebēdu (labā nozīmē). Es to noklausos un par viņām priecājos, bet pati neko nevēlos. Kā smējās mana paziņa, kas izklaidējas, pārlūkodama seksa sludinājumus, seksa partneri internetā varētu atrast pat 110 gadu vecs nekatras dzimtes krokodila un Šapokļakas krustojums!

Artūrs Šulcs: – Starp citu, par tiem, kas aktīvi darbojas seksa portālos internetā, – un to man ir stāstījuši cilvēki, kuri šādā veidā ir mēģinājuši iepazīties, – tur pārsvarā pulcējas tie, kam gan patīk par to runāt, bet darīt viņi īsti neko nedara. Darītāju, kas ir gatavi reāli veidot attiecības, tur ir aptuveni 5–10 procenti. Tā meklēšanās internetā drīzāk ir viena no dzīvesveida sastāvdaļām, lai zināmā mērā sevi mierinātu vai gūtu padarīta darba apziņu – es centos, es mēģināju, bet man neviens neder.

– Bet vai tu pilnīgi izslēdz, ka var dzīvot viens cilvēks, kam pilnīgi nav seksuālās vilkmes? Nav, nav, nav...

– Ja viņam izstrādājas hormoni, tad viņam varētu būt kādi hormonāli traucējumi. Tāda negribēšana var būt saistīta arī ar kādu slimību. Tomēr pēc tādas, kam būtu problēmas ar hormoniem, tu neizskaties.

Signe: – Man nav arī nekādu baisu kaišu (tfu-tfu-tfu!)...  

Artūrs Šulcs: – Runājot par negribēšanu vispār, parasti tomēr sublimācija notiek – enerģija tiek novirzīta citos virzienos. Tad cilvēks nemaz nav aseksuāls, viņš vienkārši sevi realizē citā veidā. Otrs, kā jau teicu, – slēpta atšķirīga seksuālā orientācija. Viņš savu homoseksuālo vai heteroseksuālo orientāciju nepieņem, paziņo: mani mīlēšanās neinteresē, esmu aseksuāls, sabiedrība to sapratīs, baznīca pat izturēsies kā pret apsveicamu parādību – re, viņam nav seksualitātes, teju svētais! Derīgs klosterim.

Vēl ir hormonāli traucējumi. Tāpat var norakstīt uz to, ka cilvēks bērnus ir radījis, šo dzīves funkciju izpildījis, vienai daļai varbūt ar to arī pietiek un seksualitāti vairs nevajag. Šāda sieviešu grupa arī varētu būt, organisms pasaka – viss, tev sekss vairs nav nepieciešams. Lai gan izklausās jocīgi, bet es pieļauju, ka tā var būt. To, ka cilvēkā varētu nemaz, nemaz nebūt seksualitātes, man grūti apgalvot.

Veči, kuri nekam neder, – šurp!

– Pieļauju, ka manī seksualitāte ir un kā vēl ir! Tikai es nevīžoju... Draudzene teica: tev tagad tāds periods. Septiņus gadus? Uz šo jautājumu viņai nebija ko teikt.

Artūrs Šulcs: – Tad tiešām tu to izliec kaut kur citur, ko pati sev vēl neesi pratusi formulēt. Protams, tā nav nekāda patoloģija un tā mierīgi var nodzīvot visu dzīvi. Varbūt tomēr ir kāda trauma, bet tad ar to ir jāstrādā. Ja gribi tai tikt klāt. Jāmēģina paraudzīties uz seksualitāti un uz attiecībām – it īpaši ar vīriešiem – distancējoties.

Signe: – Paklau, bet vēl ir, lūk, kas – pat ja es gribētu attiecības, kur tās ņemt? Viens ārsts reiz man teica: tu negribi tāpēc, ka neviens nav tevi kārtīgi izdrā***... Ha-ha! Otrādi, dakter! Tieši ir, kārtīgi, bet tik un tā vairs negribas. Jau teicu, ka gluži bez pieredzes neesmu. Un ko gan man dos, ja vēl izmēģināšu pāris desmitu tādu pašu beztalantu? Jo kļūsti vecāks, jo izvēlīgāks. Otrs – ar labu seksu attiecībām nepietiek – parunāties arī gribēsies. Un, ja gulēt var gandrīz ar jebkuru, tad šādi sēdēt un dzert kafiju... tam jau vajadzīga personība.

– Saproti, te nav jautājums par viņiem, jautājums ir par tevi. Viņi pilda tavu pasūtījumu, nāk pie tevis piepildīt tavas domas, viņi citādi nemaz nevar atnākt! Un, ja tu jau apriori gaidi tādus – nekādus, tad arī visi piecdesmit nekādīgo būs klāt, kā likts! Tu it kā aicini: veči, kuri nekam neder, nāciet! Un viņi nāk, nesdami plāksnīti ar paziņojumu: “Šajā pasaulē vīrieši ir nekam nederīgi!” Nav jautājuma, ka daudzi tiešām ir neizglītoti seksā; ja tava attieksme būs pareiza, tu dabūsi rokā kaut vai vienīgo sakarīgo vīrieti no visa bara. Un tev jau arī nevajag daudz, tev vajag tikai vienu.

– Starp citu, es esmu domājusi par to, ka varbūt gribētu kādu, ar ko kopā dzīvot. Kompānijas pēc. Piemēram, ar ko kopā noskatīties labu filmu. Bet! Lai mani neaiztiek ar rokām... Reiz pat ievietoju internetā sludinājumu, ka meklēju inteliģentu aseksuāli, impotentu vai geju, bet atsaucās tikai viens transvestīts, ar kuru diemžēl mums nesakrita domāšana.

Artūrs Šulcs: – Redzi, nekad nekas nenotiek nejauši, un arī man nav bijis cilvēku, kas šurp būtu atnākuši nejauši. Vai tas būtu it kā tikai ziņkārības pēc vai citādi. Ir cilvēki, kas neapzinoties atrod tos, kuri viņiem ir kaut kādā veidā vajadzīgi. Vai viņi paši pazīst savas vēlmes, respektīvi, iemeslu, kāpēc uzmeklējuši to vai citu cilvēku. Vēl ir jautājums, vai tu vispār gribi ar to tikt galā vai paskatīties, kas tur ir iekšā; vai jūti, ka tomēr vajag kaut ko risināt.

Un man šķiet, tu gribi; par to domāt man liek smiekli, jo ar smiekliem cilvēks kaut ko grib noslēpt. Liekas, tās varētu būt kādas neizteiktas sāpes. Otrs – tieši tāpat kā cilvēks nevar aizbēgt no sevis, tu nekur nevari aizbēgt no savas seksualitātes un ilgstoši arī nevari aizstumt to prom – par to liecina gan mana cilvēciskā pieredze, gan citu cilvēku pieredze.

Signe: – Bet es nebēgu, un man nav arī jāslēpjas – ne no mammas, ne vīra, ne greizsirdīga mīļākā. Sabiedrības viedoklim es uzspļauju (no visas tiesas), un arī aizspriedumu man nav – es, aci nepamirkšķinot, varētu aiziet uz svinga klubu. Ja man būtu luste. Viss atgriežas pie tā.

– Un tagad ieklausies, ko tu pati runā! Visi minētie piemēri ir, maigi sakot, nenopietni.

Signe: – Es taču teicu, ka man nepatīk, ja kāds pieelpo manu rūmi!

Artūrs Šulcs: – Bet ja tas ir mīļš cilvēks – tavējais? Redzi, šādu variantu tu pat neapsver...

– Es to nemaz neizslēdzu! Es neesmu karojoša vientuļniece. Kad tā notiek, visas teorijas sabrūk kā nebijušas, un viņš drīkst tusnīt, elpot, krekšķēt, svīst un kasīt nabu – un tas šķitīs gandrīz vai estētisks baudījums. Cik ilgi – tā atkal ir cita runa. Bet ar mani nenotiek... Un man netrūkst, ka man tā netrūkst. Tu stāstīji, ka ir sievietes, kas pēc bērna piedzimšanas neko negrib, bet biežāk ir otrādi – tās, kas ir vienas, gluži izmisīgi meklē partneri un bieži vien nonāk tik tālu, ka – vienalga, kāds, ka tikai ar krāniņu. Tas ir vienlaikus traģiski un nožēlojami. Tad jau gandrīz labāk tā, kā ir man. Jā, un ko es darīšu, ja tu mani tagad izārstēsi? Kur dabūšu kādu ņemamu kavalieri? Būs tikai problēmas... Sociāli izdevīgāk ir palikt tādai, kāda esmu.

– Šajā pasaulē nekad nav tā, ka cilvēkam kaut kas ir iedots, bet nav iedots otrs, ar kuru kopā to var darīt! Ja tu gribi ar to tikt galā, ja skaidri zini, ko gribi – atradīsies arī cilvēks, ar kuru kopā to īstenot.

Signe: – Varbūt es esmu pārmērīgi izvēlīga, un tas nekas, ka man var pateikt – bet kas no tevis pašas ir... tas, kā smejies, ātrumu nemazina.

– Tas ir mīts, ka nav piemērotu vīriešu. Cilvēki ir dažādi, jautājums ir par viņu pārdali. Ja tavā apziņā ir radies konkrēts tēls, tad pārnestā nozīmē tu izkar karodziņu, un šie cilvēki pie tevis nāks un piedāvās tev tieši to, ko tu gribi, ja vien tu pati to zini un spēj formulēt.

Signe: – Es gribu tikai to, lai man nebūtu garlaicīgi, bet man ir...

Artūrs Šulcs: – Ā, redzi, tavs apgalvojums ietver to, ko tu negribi, – noliegumu. Bet tev jādomā, kā tu gribi, lai ir, nevis – kā lai nav. Man vajadzīgs tas un tas, manī pašā ir tādas un tādas vērtības.

– Vai tas nozīmē, ka cilvēkam nekā nav tāpēc, ka viņš pats nezina, ko īsti grib?

Artūrs Šulcs: – Jā! Tiklīdz tu spēj tikt skaidrībā ar sevi pašu, tā arī viss notiks. Tu nevari zināt, ka nav tādu vīriešu, kas būtu gan gudri, gan interesanti – kā saskarsmē, tā seksā.

Kad pati zināsi, ko gribi...

– Vai saprotu pareizi un var būt tā, ka es esmu radījusi aptuveno tēlu, kāds man der, bet esmu jau iepriekš pieņēmusi, ka tāda nav, jo vienkārši nemēdz būt, un tāpēc arī sēžu, neko negribu – un negribu arī gribēt?

Artūrs Šulcs: – Jā! Viņi var atnākt un attaisnot tikai tās cerības, ko tu attiecībā uz sevi esi formulējusi. Viņi atnāk to parādīt – proti, ar savu uzvedību un rīcību vīrieši, ar kuriem tu esi veidojusi attiecības, atspoguļo tavu tābrīža stāvokli. Ja domāsi – diez kas nav, tādu “diez kas nav” arī sagaidīsi. Ja domāsi – es nemaz tik vērtīga neesmu, lai kāds tur manis dēļ ietu nopūlēties, neviens arī nepūlēsies.

Signe: – Man patiktu tāds, kura nekad nav mājās, un, kolīdz to izsaku skaļi, tūlīt atrodas kāds vīrietis, kas ar dziļu nožēlu balsī saka – kur tu biji agrāk...

– Tas, ko tu pateici itin kā joku, ka tu gribētu apprecēties ar geju, man tomēr šķiet, varētu nozīmēt, ka tev patīk savs dzimums, jo tā ir klasiska shēma. Vīrietis, kas nenāk virsū, vīrietis, kas tevi neaiztiek... Tātad vīrietis seksuālā ziņā tevi neinteresē.

Signe: – Nē, ja mani vispār interesētu sekss, tad tikai un vienīgi ar vīrieti...

Artūrs Šulcs: – Var būt arī tā, ka tu esi pacēlusi latiņu ļoti augstu, tev kaut ko tomēr gribas, bet tu neuzdrošinies to darīt. Es nezinu, vai mēs tiksimies vēlreiz vai ne, un man jāsaka tas, ko es jūtu tagad. Un es jūtu, ka interese tev par to ir, tev tas patīk, tev ir interesanti par to runāt, vēl vairāk – tu runā par to ar sajūsmu.

Tātad par aseksualitāti kā parādību, kas noliedz visu, kas saistīts ar seksu, mēs runāt nevaram. Tātad ir jautājums par to, kāpēc tam netiek ļauts izpausties... Un te var būt daudz kas, lielāko daļu jau nosaucu – trauma, cita orientācija utt. Vēl var būt tā, ka dzīvē kāds posms ir noiets, prasās pēc nākamā, bet tas vēl nav pienācis – tēlaini sakot, kaut kur iestrēdzis. Tev patīk sajūtas, smaržas. Vārdu sakot, tā tava aseksualitāte – tā ir risināma! Ir risināms jautājums par modeli, par uzdrošināšanos, par ļaušanos utt. Jo kaut kādas bailes tev noteikti ir, bet vienā sarunā mēs to izrunāt nevaram...

– Tik daudz es saprotu....Ko varu darīt tālāk, ja nolemtu kaut ko darīt? Vai nākt uz vēl kādu konsultāciju?

– Jā, un vislabākais būtu mežs, jo tur mierīgāk risinās sarunas. Mežā ir vieglāk nekā telpās. Un tas nav vienreizējs pasākums – tās var būt 8–10 reizes. Mēs staigājam vismaz divas stundas, runājam – un ne jau tikai par seksu. Varbūt par karjeru – varbūt tu vari izdarīt daudz vairāk, nekā dari tagad, varbūt tev vispār ir jādara kaut kas cits. Varbūt tur tu pirmo reizi ieraugi, ko tev patiesībā ir nodarījusi tava ģimene – vecāki un vecvecāki. Tu tur ej ar mērķi dabūt kaut ko sev, atrast sevī pašā to, kas tev varbūt traucē kaut ko sasniegt, panākt vai uzdrīkstēties. Un, ja tu gribi tikt ar sevi skaidrībā, – mežs ir atvērts arī tev.

Signe: – Es padomāšu...

P. S. Aptuveni pēc nedēļas Signe man pastāsta, ka tikšanās ar dakteri Šulcu visādā ziņā izrādījusies svētīga, jo uzjundījusi viņā daudzus dažādus jautājumus, uz kuriem viņa arī godīgi meklējusi atbildes. Un, kā viņai pašai šķiet, arī atradusi – vismaz vienu. Proti, kāpēc viņa savu seksuālo enerģiju neīsteno dzīvē.

Atbilde skan: vainīga iztēle. Un tas izpaužoties, rau, kā. Signe teic, ka nebūt nav no koka un reižu pa reizei kādam kungam “uzliek aci”. Kas notiek tālāk? “Es iztēlē uzreiz izspēlēju situāciju, it kā mēs jau būtu pāris. Un tik tiešām ar visām izjūtām – gandrīz taustāmām! Nāku mājās un jau pa ceļam fantazēju – kad mums viss tūlīt, tūlīt notiks, kā tas risināsies. Pie manis mēs nesatiksimies, es nedēļas nogalēs braukšu pie viņa. Mēs darīsim to un to, man vajadzēs klēpjdatoru, jaunu halātu un labu pannu. Vasarā mēs kopā brauksim pie manas draudzenes. Uzreiz zinu arī to, kā mums būs gultā, redzu kustīgas bildes un pat lidoju metru virs zemes. Un tur mums būs labi.

Kamēr apniks. Mēs viens otram arī apniksim. Un tad es domāšu – kā lai tiek no viņa vaļā (vai viņš – kā lai tiek vaļā no manis). Tā es mūsu domājamās attiecības izdzīvoju vienā vakarā, un līdz pusnaktij viņš man jau ir apnicis. Kad es no rīta mostos, no sirds priecājos – cik labi, ka gultā esmu viena pati! Laimīgi izspruku...”

Tomēr domu par mežu Signe pilnībā atmetusi nav, jo saprot, ka tas, kā viņa “tiekas” un “šķiras” ar vīriešiem, gluži riktīgi vis nav...

P. P. S. Signe ir tikai viens aseksualitātes “piemērs” un, iespējams, pat visai nepilnīgs. Jo viņa tomēr seksuālas attiecības kā tādas (vismaz teorētiski) neizslēdz. Ir daudz “īstāki” aseksuāļi, bet tie pie seksologa, visticamāk, nevēršas un nekādas atbildes nemeklē. Viņi ieskatās savā mājaslapā, un viņiem ir labi tādiem, kādi viņi ir.