Dzimtļaužu rokgrupa „Apvedceļš”
Vai „Apvedceļa” mūzika ir īsti šlāgeris vai kantri, apgalvot neņemas pat viņi paši. Visprecīzāk laikam – kārtīga, laba zaļumballes mūzika. Un kura latvieša asinīs gan nav zaļumballes? Un kura latvieša asinīs nav šlāgera?
Jo bērnībā dzirdēts, radu godos un Līgo svētkos dziedāts, līdzi izšūpots, tik vienkāršs kā rupjmaize. Ak, piedodiet, vēl viens gastronomisks salīdzinājumus – kā hamburgers, tikpat ātri dabūjams un apēdams, bez smalkām dakšiņām un garas prātošanas, no kura gala sākt. Reizēm tas tiek liekulīgi noliegts. Tomēr stulbi ir to nenopirkt, ja tik ļoti kārojas, un izlikties, ka pārtiec tikai no restorāna pārtikas.
Tieši pirms desmit gadiem, 2000. gada novembrī, tika uzrakstītas pirmās „Apvedceļa” dziesmas. No pašreizējā sastāva tām klāt stāvēja divi – solists un dziesmu autors Jānis Krūmiņš un basģitārists un grupas menedžeris Armands Leimanis. Viņš arī runātīgākais. Tikāmies viņa Rīgas dzīvoklī, lai runātu par šlāgeri, bohēmu, laukiem, misiju un ceļiem, kas ved ap...
Kas ir krūms, un kas ir eži?
– Pirms gadiem desmit kādu dienu pienāca Jānis un teica: “Esmu uzrakstījis dažus rokenroliņus, taisām augšā grupu!” Tā nu sākām lēnā garā burzīties. Tajā laikā Jāņa grupas nosaukums bija Krūms un eži. Krūms esot tāpēc, ka Jānis Krūmiņš, bet eži? Tie ir tie, kas zem krūma tusē. Ģitāru spēlēja ilggadējs grupas „Kaimiņi” mūziķis Andris Laganovskis, tagad viņš ir grupā „Kokmuižas muzikanti”. Saksofonu – Aigars Nords, tagad „Nordea” bankas šefs. Pirmajā ierakstā Latvijas Radio 1 piedalījās vēl viens smiltenietis – Jānis Zvirgzdiņš jeb Džulians (tagad pazīstams kā „Dziedošās ģimenes” pavadošs taustiņinstrumentālists – Aut.). Ar Jāni bijām pazīstami, jo Smiltenē dzīvojām vienā rajonā.
– Smiltenē ir rajoni?! Piedod, man liekas, ka tur ir tikai trīs ielas!
– It kā jau no vienas puses smieklīgi, bet tur, piemēram, ir tāds Kapukalna rajons. Jūsu žurnālā lasīju, ka Andrim Keišam patīkot Smiltenes kapi... Kā Rīgā ir Grīziņkalns, Smiltenē – Kapukalns. Tā tas tautā ir folklorizējies. Un mēs jau kopš bērnības tur dzīvojāmies... Vēlāk cilvēki, kuri sākotnēji spēlēja grupā, aizgāja katrs uz savu pusi – kas sirdij tuvāka. Kad pārējie bija izklīduši, palikām stabils četrinieks – trīs ģitāras un bungas. Pirmo albumu vēl ierakstījām kā „Krūms un eži”, bet, kad tam bija jānāk ārā, izdevējs „Gailītis G” teica, ka vajadzētu padomāt par mazliet nopietnāku nosaukumu.
– „Krūms un eži” izklausās pēc Gobziņa.
– Mums jau arī šķita, ka tās dziesmas ir mazliet nopietnākas. Albumam bija dots nosaukums „Sievietēm jaukām”.
– Jā, un tur tie vārdi, kurus Jānis ierakstīja tituldziesmā, skanēja, ka reizi astoņos gados bez jokiem var pie jaunas sievietes iet... Bet, par grupas nosaukumu runājot, nevar jau likt kuru katru. Atvainojos par rupjību, bet, kā teica mūsu ģitārists, vienalga ir tikai tad, kad puņķi mutē sasalst. To droši vien zina lielākā daļa apvienību, deju kolektīvu un ansambļu – ka izdomāt nosaukumu, ar kuru varētu sadzīvot, nav nemaz tik vienkārši. Kādreiz, kad dzirdējām nosaukumu „Prāta vētra”, likās – vai kas šausmīgāks vispār var būt? Bet, kad pierodi, tu vairs nedomā, ko tas nozīmē, bet saisti ar konkrētiem cilvēkiem.
Nu, lūk, Jāņa sieva strādāja par skolotāju un, aktīvi iesaistoties domāšanas procesā, deva bērniem uzdevumu – katram uzrakstīt kādu labu grupas nosaukumu. Tie bija vismežonīgākie – no „Jautrajiem čaļiem” un „Lustīgajiem vīriem” līdz „Bronzas cāļiem”. Tā arī nevienu neizvēlējāmies, pie „Apvedceļa” nonācām paši – kādā pasākumā sēdējām lielā teltī pie Kongresu nama un uz salvetēm rakstījām idejas...
– Tas ir viadukts. Patiesībā esam pirmais Smiltenes apvedceļš, jo citu tur nav. Limbažiem apvedceļu nesen uzbūvēja, Valmierai ir, Cēsīm arī var mēģināt apbraukt, Rīgai ir lielais apvedceļš, bet Smiltenei esam mēs. Ar to nosaukumu gadās interesantas lietas. Pasākumu rīkotāji reizēm afišās ieraksta, ka uzstāsies grupa „Apvadceļš”. Nezinu, no kurienes tāds vārds...
– Kārtējais žurnālists, kurš saka, ka „Apvedceļš” spēlē kaut ko līdzīgu kantri... Mēs nekad to neesam teikuši. Pat esam dzirdējuši pārmetumus – kā jūs varat teikt, ka dziedat kantri, ja jūs nedziedat kantri? Bet mēs nevienu brīdi neesam to apgalvojuši! To mums pieraksta žurnālisti. Tomēr sauciet, kā gribat, – dzimtļaužu roks, šlāgeris vai vēl kaut kas!
– Mēs nesaucam, mēs spēlējam.
– Bet piedalāties Šlāgeraptaujās.
– Jā, bet tur piedalās arī „Dakota”, „Sestā jūdze” un „Klaidonis”.
– Un tie ir tie kantri?
– Ja mēs gribētu visu strikti salikt pa plauktiņiem, tad būtu jājautā kādam profesoram, piemēram, Borisam Avramecam, kurš varētu definēt, ko īsti mēs katrs spēlējam. Smiltenes pusē pantiņu, piedziedājumu, solu un vēl vienu piedziedājumu sauc par šlāgeri, bet Kurzemē to sauc par roku. (Smejas.) Bet pedāļa iespiešana un ģitāra draivā vēl nenozīmē, ka tas ir roks...
– Iekšēji ir kāds konflikts, ka negribas gluži parakstīties zem vārda ‘šlāgeris’?
– Nē. Tas ir pārdzīvots. Sākumā jau likās, ka skan tā nievājoši... Bet šīs sajūtas jāizdzīvo. Man jau šķiet, ka tiem, kuri saka, ka šlāgeris ir sūds, vajadzētu mazliet pamācīties. Ir kantri, šlāgeris, šansons... un pateikt, ka viens ir labāks par citu... Tikpat labi varētu teikt, ka latviešu tautasdziesmas ir sliktas, bet krievu časktuškas – labas.
Un ir arī medaļas otra puse... Ceru, ka šo rakstu nelasīs neviens no VID, bet neviens izdevējs ar citiem ierakstiem nav nopelnījis lielāku naudu kā ar šlāgeri. Es nerunāju par vienīgo izņēmumu Latvijā – „Prāta vētru”. Tas ir zināms, ka ar šlāgeri var nopelnīt vislielāko naudu. Jo Latvijā tam ir vislielākā mērķauditorija. Tie, kas saka – jā, viņi jau ar to sūda šlāgeri tos cilvēkus ir tā degradējuši, ka tie vairs nesaprot, ko klausās –, brauciet un paklausieties, ko spēlē! Tie lielākie runātāji bieži vien nemaz nav dzirdējuši, nesaprot, ka arī šlāgera izpildītāji ir dažādi. Uz vienu vienību cilvēki iet, uz citu – neiet. Ir tādi ansambļi, dueti, solisti, kas nedēļā varbūt nospēlē četrus sarīkojumus, bet katru no tiem ir apmeklējuši tikai pieci cilvēki.
– Godīgi sakot, aizbraucot uz lielo „Šlāgeraptaujas” koncertu Ventspilī, jūs taču redzat visādus brīnumus?
– Teikšu tā – tas jāatstāj rīkotāju kompetencē. Acīmredzot tas ir labākais, ko viņi varējuši turp aizvest...
Tā laikam ir šlāgeristu lielākā kopā sanākšana?
– Jā... Otrajā vietā es, protams, lieku „Apvedceļa” jubilejas koncertus, kas katru vasaru notiek Smiltenē. Šogad bija 10 gadu jubilejas koncerts. Parasti šos pasākumus apmeklē ap trim līdz sešiem tūkstošiem cilvēku. Starp citu, Smiltenē ir seši tūkstoši iedzīvotāju.
– Jūs pilsētai uztaisāt tādu kā ekonomisku “uzrāvienu”...
– Koncerti parasti notiek pilsētas svētku laikā, tajā nedēļā ir arī kapu svētki. Vispasaules smiltenieši sabrauc uz vienu nedēļas nogali, un tad – no piektdienas līdz svētdienai...
– Nē, mēs to nekad sev neesam likuši kā atskaites punktu, nemēģinām obligāti pārsteigt ar kaut ko jaunu.
– Bet cilvēkiem jau vajag tieši vecās dziesmas! Pie jaunajām viņi jāradina pamazām. Vari sagatavot dziesmu, kā vien vēlies, bet, ja publika to nezina un nevar dziedāt līdzi, pašūpoties, ja tai uzmanīgi jāklausās, lai saprastu vārdus... Pat ļoti veiksmīgiem šlāgeriem jāskan vairākas reizes, lai cilvēki spētu iedzīvoties.
– Godīgi pateikt? Droši vien tas ir kāds dvēseles pārdzīvojums, kad ierauj šņabīti... Un, ja ne tajā dienā, tad nākamajā, kad jūti, ka tā šņabīša bijis drusku par daudz... Tad tev ir...
– Jā... to noteikti zina katrs, kuram kaut reizi mūžā ir bijušas paģiras. Taisni tādā agregātstāvoklī domas var tik augstu uzlidot, par tādām lietām vari aizdomāties!
– Man liekas, par dziesmu „Zemenes” vien varētu uzrakstīt veselu grāmatu.
– Jā, jā. Bet, godīgi sakot, mums pašiem tā dziesma sākumā – ne īpaši. Pat nospriedām, ka to vispār nevajag nevienam rādīt. Šķita par primitīvu. Nu, vai tad tas ir piedziedājums –pē – ē – ē – dēējo reiz...?
– Tagad to auro līdzi tūkstoši.
– Jā, kuri atceras vārdus “kā gribētos ar tevi atkal kopā”, bet pēc nākamā “pē-ē-ēdējo reiz”, kad jāatceras vēl trīs vārdi “mūsu pielijušā vasarā”, tad viena trešdaļa parasti zina, un divas trešdaļas klausās, kā tā viena dzied. Jā, bet toreiz izdevējs teica: “Liekam iekšā!” Lai gan mums pašiem likās, ka vajadzētu tādas mierīgākas, lēnākas, liriskākas dziesmas.
– „Zemenes” ir mazliet biogrāfiska dziesma?
– Nu, ja paklausāmies vārdus, tad pavisam noteikti! Pieļauju, ka Latvijā tā varētu būt biogrāfiska daudziem, ne tikai autoram.
– „Silavas valsis”, tikai bīta ritmā, jā? Apmēram tā. Bet mēs, kā lai pasaka, savā būtībā esam tādi botāniķi. Bez „Zemenēm” mums ir arī „Ābeles”, „Pienenes” un vēl visādas... arī „Ievas”.
– Nē, tās ievas ir tikai mūsu ievas. „Kaimiņiem” ir ievas, bet mums ir citas.
– Mums ir tādas... romantiskākas. Un tad mums ir „Tiltleju liepas”. Tā ir vieta Smiltenē, pie ezera. Jānis bija uzrakstījis dziesmu par Tiltleju priedēm, un es viņam prasu: “Vai tu pats kādreiz esi aizgājis līdz tam ezeram?” Viņš saka: “Nu, cik reižu garām braukts!” Es saku: “Tu paskaties – tur taču nevienas priedes nav! Varētu būt kāda liepa...” Tad dziesmā nomainījām vārdus – no priedēm uz liepām. Arī tā gadās.
– Jā, un mācījies, strādājis.
– Varbūt uzmanību? Gan pret apkārtējiem, gan sevi. Smiltenē tomēr cits citam ir tik tuvu klāt... Mana mamma joprojām dzīvo Smiltenē, un, kad braucu turp, tad liekas – ne tikai pie savas bioloģiskās mammas, bet arī pie mammas Smiltenes. Tā ir. Man jau patiesībā lielākā daļa mūža tur ir pavadīta.
– Ceļinieks. Un vēl – kultūrists, kultūras darbinieks.
– Tik vecs gluži neesmu... Pašlaik Kultūras koledžā mācos mākslas institūciju pārvaldību ar specializāciju mūzikas menedžmentā. Tā ir specifiska lieta, ar kuru nodarbojos jau padsmit gadus, un tūlīt arī būšu izmācījies. Tā sanāca, ka prakse gāja teorijai pa priekšu. Pagājušogad drusku noslinkoju, nākamajā janvārī kārtošu gala eksāmenu.
– Jo diplomu vajag...
Jā, vajag. Kopš 1. aprīļa strādāju par kultūras nama vadītāju. Limbažu novada Umurgā. Tur ir bijuši koncerti.
– „Apvedceļam”?
– Nē, esmu principiāls. Cilvēki gan prasa, kad beidzot „Apvedceļš” būs arī Umurgā. Mums ir bijuši „Zeļļi”. Vasarā pēc sporta spēlēm sarīkojām zaļumballi. Tādas umurdziešiem sen nebija bijis. Vēlos, lai notiek nevis tāda kultūras dzīve, par kuru cilvēkiem tikai jāmaksā un gudrām sejām jāsēž, bet vienkārši sarīkojumi.
– Vai tev nav ambīciju sarīkot kaut ko lielāku?
– Protams, ir! Ja nebūs ambīciju, tad jau mēs... nogrimsim. Nu, piemēram, nākamgad Umurgā notiks Tautas mūzikas svētki. Šogad bija Jēkabpilī, pērn – Elejā. Sabrauc tādi tautas muzikanti – ar ermoņikām, akordeoniem, bajāniem, koklēm un vienu nedēļas nogali pavada kopā.
– Esmu jau rīkojis... bet vai es to gribu? Redz, ir tā, ka man gribas, lai es visur būtu cieši blakus. Tīri organizatoriski. Laikam esmu pārāk neuzticīgs. Gribas pašam redzēt...
– Jā. Lai organizētu pasākumu 50 tūkstošiem cilvēku, jābūt lielam diriģentam.
– Jā, jo Rīgā jau to organizatoru pietiek. Grūti ietrāpīt, lai nekrustotu viens otram ceļu nepareizajā vietā. Bet vajag, lai arī ārpus Rīgas pasākumi notiktu. Tā drīzāk ir mana misija. Un, domāju, tāds ir jebkurš lauku kultūras nama vadītājs – katrs taču savējiem grib to labāko, nevis – ķep-ļep – kaut ko...
– Vai dziedāt un spēlēt tādu mūziku, kādu spēlē „Apvedceļš”, ir ienesīgi? Jūs taču spēlējat arī kāzās?
– Spēlējam. Mēs gan esam ļoti neizdevīgi kāzu muzikanti...
– Tāpēc, ka daudz prasāt?
– Jā, mēs esam tādi... riebīgie. Bet mēs neatsakām, cilvēki vienkārši nevar samaksāt. Draugiem – okei – tur tās cenas var palaist šā vai tā... Nu, pa gadu sanāk kādas astoņas kāzas.
– Šķiet, zaļumballes ir īpašs fenomens...
– Tas gan. Šķiet, ka būtu īstais laiks atjaunot vecās labās zaļumballes, kurās spēlēja pūtēju orķestris, bufetēs varēja nopirkt aliņu un desiņas. Pavasarī bijām Īrijā, un mani pārsteidza, ka tur vispār nav tādu iestāžu – kultūras namu. Latviešu organizatoriem bija problēmas ar telpām. Dejām tika sarunātas viesnīcu zāles vai kādas telpas pie baznīcām.
– Jā, jā, es zinu, ka ir tāda suga cilvēku (es to tiešām saucu par sugu), kas Latvijas Radio 2 klausīšanos tur zem sava goda.
– Patiesībā, kad viņš brauc viens pats, viņš jau to klausās! Bet, piedodiet, kā tad jūs par „Apvedceļu” varat kaut ko zināt, ja neklausāties Latvijas Radio 2? Citās radio stacijās tas neskan. Es nerunāju par reģionālajām.
– Esmu par to runājis ar radio cilvēkiem. Bet nekad neesmu uzbāzies ar mūsu dziesmām – nu, lūdzu, lūdzu, paņemiet... Zinu, ka ir izpildītāji, kas tā tiranizē. Viņi uz Latvijas Radio 2 sūta dziesmas, kuras tur neatskaņo. Lai cik arī šis radio būtu kļuvis pieejams, bet ir viena liela daļa, kurus vienkārši nevar laist. Bet citas radio stacijas izdomā, ka „Apvedceļš” nav laižams. Vienīgi „Radio Skonto” esmu dzirdējis „Zemenes”, un vienreiz tur skanēja dziesma, ar kuru startējām Eirovīzijā – „Let’s fly!” Jā, arī tāds pleķītis „Apvedceļa” biogrāfijā ir bijis.
Ar citu svētkiem apkrāvušies
– Vai koncertēšana nosaka jūsu dzīvesveidu?
– Jā, viennozīmīgi.
– Esi precējies?
– Pēc būtības esmu... vēl neesmu izšķīries. Tas ir dzīvesveids ar īpašu intensitāti. Ir bijuši gadi ar 120 spēlēm. Ja parēķina, cik vispār gadā ir dienu... Reizēm apkalpojam pat trīs sarīkojumus dienā – nospēlējam Rīgā no divpadsmitiem līdz diviem, braucam uz Preiļiem, tur spēlējam no septiņiem līdz deviņiem, tad – uz Aizkraukli, kur spēlējam no divpadsmitiem līdz diviem. Bieži tā negadās, jo pašiem jau negribas, tas ir nogurdinoši. Muzikantu dzīve pirmām kārtām nozīmē to, ka tev nav pašam savu svētku. Tev ir tikai citu svētki.
Lai gan esam kļuvuši egoistiski – ja nolemjam, ka negribam spēlēt, piemēram, Jaungadā, tad atsakām. Bet, protams, reizēm piedāvājums ir tik vilinošs. Tad spriežam – ko darām? Varbūt tomēr nospēlējam? Kas tur – vienu stundiņu? Janvārī tomēr arī par kaut ko būs jādzīvo. Vienīgie, kā visus šos gadus nav bijis pašiem, ir Līgo svētki. Šogad bijām trīs vietās. 23. jūnijā – Mellužos ar „Čikāgas piecīšu” cilvēkiem Armandu Birkenu un Loriju Vudu. Tad skrējām uz Raiskumu, un Ufo, kurš tur bija dīdžejs, teica: “Nu jums ir pienākusi zvaigžņu stunda, jo „Apvedceļš” skanēs „Radio SWH” ēterā!” Tas tā smieklīgi. No rīta braucām spēlēt uz Brīvdabas muzeju.
– Visur lūdz. Ne tikai zaļumballēs. Arī kāzās, dzimšanas dienās, ballītēs. Bet esam tik, cik esam, un ja viens izkrīt no ansambļa... Tāpēc tā dejošana vairāk ir tad, kad spēlēšana ir beigusies. Tad uzliekam atskaņotāju, meitenes ir nocietušās, un – laižam! Reizēm skatos – visi jautrojas, bet viens cilvēks sēž stūrītī – nu, nepatīk viņam kaut kas... Bet, kad beidzas baļļuks, viņš nāk klāt un saka – paldies, viss bija skaisti!
– Jā! Arī man pašam dejot īpaši nepatīk. Reizēm iedomājos sevi viņa vietā... es jau arī patiesībā būtu tas, kurš labāk sēdētu pie galda, iedzertu kādu šņabīti, paskatītos, kā cilvēki lēkā. Reizēm tas ir tik interesanti un smieklīgi – jo cilvēki ir tik dažādi. Viens knapi būs paspējis piecelties kājās un uzlūgt meiteni, kamēr cits tajā laikā jau divdesmito reizi būs apriņķojis zālei.
– Attiecību modeļu arī noteikti esi atskatījies. Kā filmā „Balle”, kur visa darbība notiek vienā deju zālē...
– Tieši tā. Un to jau paši dejotāji nejūt. To redzam tikai mēs. Un katrs sarīkojums ar kaut ko atšķiras – ar dejošanu, līdzdziedāšanu...
– Vai mentāli atšķiramies pa novadiem – Kurzeme, Latgale?
– Dīvaini, bet pa šiem desmit gadiem Latgalē esam bijuši tikai dažas reizes.
– Kāpēc?
– Neaicina! Ir tā, ka vienmēr esmu piekopis tādu pasīvo menedžmentu – gaidu, kad man piezvanīs. Nezvanu uz kultūras namiem un nesaku: “Nu, lūdzu, aiciniet mūs uzspēlēt!” Protams, kad valstī iestājās superkrīze, arī mums tā iestājās. Pasākumi saruka aptuveni uz pusi.
Slīpais, taisnais, klusais un trakais
– Jums katram esot savi knifiņi...
– Jā, katrs esam tāds, kāds esam. Es esmu... Jānis saka – visepikūriskākais. Man visvairāk patīk uzdzīve – lai ir vīns, meitenes, jautra kompānija, lai var uzdziedāt! Jānis ir tāds... psihologs. Viņš ar cilvēku izdarīs, ko gribēs. Protams, to viņš izdarīs laikā, kamēr tu viņu nepazīsti. Kolīdz tu viņu saproti, tas jau viņam nākas grūtāk. Kaut gan reizēm man tas viņa teātris iepatīkas, un es spēlēju līdzi. Tēloju, ka nejūtu, ka viņš grib ar mani manipulēt. Lūdzu! Dari to. Es piespēlēšu. Andis mums ir tāds pareizais – darbs, mājas...
– Viņš tavās epikūriskajās uzdzīvēs nepiedalās?
– Kurš muzikants gan nepiedalās? Bet viņš mums ir tāds nopietnais. Mareks, kas mums tagad ir ceturtais, ir tāds klusais ūdens. Reizēm jādomā, ko viņš īsti grib. Ja pāris vārdos būtu jāpasaka, kāds katrs esam, tad – Jānis ir slīpais, Andris – taisnais, Mareks – klusais. Es? Trakais varbūt...
– Viennozīmīgi!
– Patiesībā nē... Jo mums tās gaumes drusku atšķiras. Nu, Jānis arī ir bijis ļoti epikūrisks.
–
– Vai ne? Kad viņš pasmaida to savu smaidiņu...
– Jā. Turklāt jārēķinās, ka viņš ir solists, un 95 procenti meiteņu, protams, skatās uz viņu. Un kas tad tie pārējie? Man liekas, es nekad neesmu gājis tā – krūtis izgāzis – esmu no „Apvedceļa”, laidiet mani pa priekšu! Nē. Es tomēr rēķinos, ka cilvēkiem var nepatikt. Varbūt tieku kompānijā, kurai „Apvedceļš” ļoti, ļoti nepatīk.
– Varbūt tāpēc, ka paši esam jauni. Nu, jau vairs ne, bet pirms gadiem pieciem noteikti bijām jaunākie šlāgerizpildītāji.
– Visas jūsu dziesmas ir rakstījis Jānis?
– Nu, ar to esam unikāli, ka mums albumos ir dziesmas tikai ar Jāņa tekstiem un mūziku. Ir tikai viens izņēmums – kāda amerikāņu tautasdziesma. Bet varbūt tas ir Jāņa egoisms, un viņš negrib, ka cits autors ienāk viņa lauciņā. Vai es pats negribētu ko uzrakstīt? Nu, varbūt kādus memuārus – par to, kā mums ir gājis, kur esam braukuši.
– Pirms neesi uzrakstījis, tu varētu pastāstīt...
– Reiz bija tā – spēlējam Sieviešu dienas koncertu Skrundā, iepriekšējā vakarā bijām bijuši Rucavā, un vienam no biedriem kļūst tik slikti, ka viņš jau pēc otrās dziesmas nāk man klāt un lūdz, lai taisot pārtraukumu, citādi varot nomirt cilvēks... Tajā brīdī man nekas cits neienāca prātā, kā atbildēt – dari, kas tev jādara, jo katra muzikanta sapnis ir nomirt uz skatuves!
