Alkohola varā. Kā alkoholisms maina cilvēku
Saticis jaunības draugu, ar kuru taču pirms nieka trim gadiem krietni izpļāpājies, nesaproti, vai acis un ausis tevi viļ? It kā tas pats cilvēks, bet...
Par alkoholismu rakstīts un runāts bezgala daudz. Cits jautājums – cik bieži to lasa mērķauditorija. Šoreiz mazāk runāsim par to, kā un kāpēc cilvēks kļūst par alkoholiķi, bet vairāk – kā alkoholisma dēļ mainās cilvēka raksturs un personība.
Gluži cits cilvēks
Šī pasaka tieši tā arī sākās – nesen sastapu pāris gadus neredzētu paziņu, kurš jau gadu desmitiem ir “regulāri dzerošs”. Lasi – dzer katru dienu, mānīdams sevi un citus – es jau stipros tikpat kā ne, tikai kādu aliņu vai vīnu... Tā arī līdz vakaram “pielasās” pilns. Reizēm gan skaļi prāto, ka tā kā vajadzētu atmest, tālāk – viss, kā parasti. Jāatzīst, nezināju, kā ar godu ātrāk šo tikšanos beigt. Tik dramatiskas un – nepārspīlējot – šokējošas bija izmaiņas.
Nesapratu, vai sarunājos ar Minhauzenu, Ostapu Benderu vai lieluma mānijas pārņemtu ciema plānprātiņu. Visus viņš ir izglābis, visiem palīdzējis, visiem visu parādīs un visos līmeņos visu sakārtos, turklāt – kā nu bez tā! – viņam ir ģeniāls biznesa plāns (vēlāk noskaidrojās, ka ar šo plānu viņš plātās jau ne pirmo desmitgadi, un ar katru prezentācijas reizi tas kļūst arvien utopiskāks), tikai nav cienīgu partneru – tikpat gudru. Turpināt uzskaitījumu nav jēgas, tādus saticis būs katrs.
Ak, jā – vēl bez varoņsāgām viņa repertuārā bija arī patētiski dramatiski traģiskais stāsts, kurš attēloja viņu kā neviena nesaprastu cietēju un gandrīz mirēju. Šķiet, atļāvies viņš tiešām nomirt, pasaule apstātos – viņš, par laimi, to apzinājās, tāpēc cilvēces vārdā vēl turējās pie dzīvības. Jautāsiet – par ko es brīnos, vai ta’ pirmo reizi dzirdu dzērāju runu? Viņš tobrīd vēl bija skaidrā.
Ieviest skaidrību jautājumā par personības izmaiņām alkoholisma ietekmē mēģinājām ar ārsta psihiatra narkologa Sergeja Jeļisejeva un asociētās profesores ārstes psihiatres Birutas Kupčas palīdzību. Savu viedokli, tiesa gan, anonīmi, piekrita paust arī atkarību terapeite, kura daudzus gadus strādājusi ar alkoholiķiem Minesotas 12 soļu programmā.
Vienā no daudzajām interneta vietnēm, kurās aprakstīts alkohola posts, lasām, ka, nemaz nerunājot par iekšējo orgānu sagandēšanu, alkoholisma ietekmē sākas traucējumi nervu sistēmā, īpaši – smadzeņu darbībā. Vispirms parādās nervu sistēmas vājuma izpausmes – nogurdināmība, viegla uzbudināmība, nesavaldība, vēlāk sāk mainīties un kropļoties dzērāja raksturs, kas sāk atgādināt kādu no pazīstamām psihopātiju formām, kad pasliktinās tieši sliktākās rakstura īpašības. Paralēli izzūd agrākās intereses.
Dzērājs ieslīgst slinkumā, bezdarbībā un egoismā. Alkohola izraisīto personības izmaiņu smagākā pakāpe ir plānprātība jeb personības degradācija, ko pavada kritikas trūkums, atmiņas traucējumi, nespēja apgūt zināšanas, sistemātiski strādāt, gādāt par sevi un ģimeni un dziļas rakstura kroplības. Pēc dzeršanas periodiem alkoholiķiem bieži sākas alkohola psihozes – delīriji, halucinozes, greizsirdības murgi un depresijas, kas nereti beidzas ar pašnāvībām.
“Klausījos par jaunības draugu un domāju, kas no tā visa tiešām attiecas uz personības izmaiņām. Vai tās ir jauniegūtas vai arī saasinātas jau iepriekš bijušās īpašības,” saka psihiatrs narkologs Sergejs Jeļisejevs.
“Domājot par problēmas pirmsākumu, varētu sacīt, ka ir atkarīgas personas, kas jau piedzimst ar noslieci uz atkarību. Vai tas būs alkohols, azartspēles vai kas cits, tas jau ir otršķirīgi. Ir cilvēki, kas sākotnēji cieš no depresīva noskaņojuma vai, piemēram, hipohondrijas, viņam var būt reālas bailes no nāvējošas slimības, no nāves. Tad viņš to mēģina slāpēt ar alkoholu, kas ir vispieejamākā un vieglākā iespēja.
Jo pirmā reakcija, iedzerot alkoholu, ir eiforija, un nomācošās domas tad paliek otrajā plānā. Dziļākā reibumā problēma aizmirstas un realitāte attālinās. Patiesībā tie ir maldi, ka alkohols atvieglo depresīvu noskaņojumu, jo ir gluži otrādi – tas nomāktību padara vēl dziļāku un stāvokli pasliktina. Proti, pēc psihi ietekmējošo vielu klasifikācijas alkohols pieder pie depresantiem, tātad – dara depresīvu (tāpat, starp citu, arī visi opioīdi). Līdz ar to, dzerot gadiem, cilvēks nomāktību arvien padziļina.
Tāpēc, cenšoties izprast personības izmaiņas, jāmēģina saprast priekšvēsturi – kāpēc cilvēks nonācis alkohola atkarībā, kādi faktori (tostarp ģenētiski) to ir ietekmējuši. Piemēram, ir situācijas, kad notiek ģimenes paražu modelēšana – dzer tādā stilā, kā tas darīts ģimenē,” skaidro narkologs.
Infantilie talanti un citi zvēri
“Bieži novērojams, ka alkoholiķiem patīk, ja ap viņiem darbojas, ar viņiem auklējas. Viņš sevi pozicionē kā cilvēku, kuram nepieciešama īpaša uzmanība, un cenšas šo uzmanību sev pievērst ar jebkādiem līdzekļiem – sagudro sev mistiskas kaites vai šķietami gremdējas kādās dižās dvēseliskās ciešanās, kuru dēļ viņš tad nu, lūk, ir spiests dzert,” turpina skaidrot dakteris Jeļisejevs.
“Vērojot šādus cilvēkus, ļoti skaidri iezīmējas kāda kopēja līnija – tie ir cilvēki ar infantilu domāšanas veidu, kas neatbilst viņu vecumam un statusam, viņu uzvedība ir bērnišķīga, un maz ticams, ka šis infantilisms un egocentriskā vēlme pēc uzmanības jebkad pāries. Vienlaikus jāpatur prātā, ka cilvēkam varbūt tiešām izmisīgi trūkst uzmanības. Piemēram, ja tā ir radoša personība, apkārtējie ne vienmēr viņu izprot, un viņš tādēļ izspēlē sava veida teatralizētu uzvedumu, lai tiktu pamanīts. Savā ziņā tas pat ir normāli un saprotami. Savukārt cita radoša personība, iespējams, strādā ar tik lielu atdevi, teiksim, visu sevi iztukšo uz skatuves, ka pēc tam vēlas izolēties, noslēgties un iedzert, lai spētu atslābināties.
Bet! Atkal jājautā – kāpēc atslābināšanās notiek tieši ar alkoholu? Kāpēc tā nav kalnu slēpošana, peldēšana, pastaigas, kino... Tāpēc, ka izdzert glāzi ir visātrāk un visvieglāk. Žēl, jo šie cilvēki sev atņem daudz kā interesanta un skaista, jo līdz ar dzeršanu viņu acis aizmiglo plīvurs, kas neļauj saskatīt dzīves skaistumu. Visinteresantākais un vissarežģītākais laikam ir palīdzēt cilvēkam atrast motivāciju meklēt un atrast alkoholam alternatīvu. Motivācija ir galvenais noteikums, lai cilvēks vispār censtos atmest dzeršanu.
Viss, kas saistīts ar radikālām ārstēšanas metodēm, ampulas, torpēdas, hipnoze, Dovženko, 12 soļi, ir vērsts uz to, lai cilvēks vispār pārstātu dzert. Tuviniekiem gan jāņem vērā veca patiesība – tu vari darīt, ko gribi, bet, ja cilvēks pats nav motivēts, viņam nevar palīdzēt neviens un nekas. Tad vai nu jānotiek kaut kam ļoti nopietnam, piemēram, ģimenes vai darba, reizēm – abu, zaudēšanai (dažiem arī ar to ir par maz), vai arī viņš tiešām pats ir spējis kritiski izvērtēt to, kas ar viņu notiek, un pats meklē palīdzību. Daži saprot, ka, tā turpinot, viņi vienkārši nomirs...” rezumē narkologs.
“Cilvēkiem ar lielu dzeršanas stāžu neizbēgami notiek izmaiņas raksturā, daļēji zūd kritiska attieksme pret sevi, savu veselību un arī apkārtējiem, kas viņu interesē arvien mazāk. Turklāt viņi nespēj kritiski novērtēt situāciju, kurā paši atrodas. Jo ilgāk cilvēks dzer, jo lielākas izmaiņas notiek ne tikai viņa psihē, bet arī visos iekšējos orgānos un sistēmās, protams, arī smadzenēs. Tā nav lirika – šīs izmaiņas var “oficiāli” apstiprināt ar attiecīgiem izmeklējumiem. Tik dziļi ielaistos gadījumos cilvēku motivēt jau ir ļoti sarežģīti. Īpašības, kas viņam piemitušas “vieglā formā”, var dramatiski saasināties. Visvienkāršākais piemērs – ja kāds bijis greizsirdīgs, tad var kļūt neiedomājami, sakāpināti greizsirdīgs, ārpus jebkādas loģikas un jēgas, iemeslus sagudrojot pats. Tas var aiziet līdz murgiem.
Bet tikpat labi šāda greizsirdība var parādīties cilvēkam, kam agrāk tā nav piemitusi, kā personības izmaiņas tīrā veidā. Raksturīgs var būt neadekvāts aizdomīgums, izplatīta ir arī vēlme demonstrēt un uzsvērt savu ietekmi un nozīmīgumu, to ļoti pārspīlējot. Viegla aizvainojamība, tendence konfliktēt – tās visas ir alkoholiķim raksturīgas iezīmes. Tomēr... cilvēks ir tik sarežģīta būtne, ka ne vienmēr var pateikt, vai viss radies tikai alkohola iespaidā, vai tam “apakšā” ir dzīvē nerealizētas vēlmes un sapņi.
Tas atkarīgs arī no alkoholiķa tipa. Ir tādi, kas noteiktu laika sprīdi plosto, tiem izmainītās vai saasinātās īpašības izpaužas tieši plosta laikā, kam seko gaišie periodi, un ir hroniski lietotāji, kas dzer katru dienu ilgus gadus. Tā kā alkohols noņem bremzes, šādiem cilvēkiem, pats par sevi saprotams, nāk ārā viss bez aiztures – viņš kļūst runīgs, atceras senus aizvainojumus, viņam mēdz būt daudz dažādu domu, ko viņš attīsta. Tam pietiek ar nelielu alkohola daudzumu – ja izdzerts daudz, vairs nekāds lielais runātājs un domātājs nebūsi. Tā arī ir pirmā stadija – eiforija, kuras “palaidējmehānisms” var būt 100 gramu vai ātri izdzerts alus kauss.
Cilvēkam šķiet, ka nu tik viņš risinās visas neatrisinātās problēmas, viņš tobrīd jūtas tā, it kā būtu spējīgs uz visu. Patiesībā tās ir ilūzijas. Lai gan agrāk daudzas lietas biznesā tika kārtotas vieglā apreibuma stāvoklī, tagad ir jauna pasaule, un ar šādiem biznesmeņiem pārējie kārtot darījumus izvairās – tieši tā iemesla dēļ, ka viņi var neturēt doto vārdu, neierasties uz tikšanos vai, būdami vieglā reibumā (ko potenciālais darījuma partneris, iespējams, nevar noteikt, ja saruna notiek telefoniski), stipri pārspīlēt savas iespējas, tā radot maldīgu priekšstatu. Tas atkal variējas atkarībā no tā, cik lielas ir viņu problēmas ar alkoholu,” skaidro ārsts.
“Fakts, ka dzerošam cilvēkam ir tendence visus stāstus un jautājumus vairākkārt atkārtot, saistīts ar to, ka cieš visas smadzeņu kognitīvās funkcijas, tātad – atmiņa, uzmanība, koncentrēšanās spējas. Alkohols atmiņu, protams, neuzlabo. Tāpēc cilvēks aizmirst, ko runājis. Nerunāšu par alkohola amnēziju, kad izdzerts tik daudz, ka no atmiņas “izkrīt gabali”, kaut arī ārēji cilvēks vēl varbūt turas tīri pieklājīgi. Ir cilvēki, kam arī bez alkohola ir būtiski atrasties uzmanības centrā un klausīties savā balsī.
Ilgstoši dzerot, var iedzīvoties ne tikai toksiskos, bet arī organiskos smadzeņu bojājumos, bieži arī – posttraumatiskos, jo alkoholiķi nereti nonāk riska situācijās, kas beidzas ar vardarbību, kā arī epilepsijā. Cilvēkam, kurš ir ceļā uz plānprātību, raksturīgi jau minētie atkārtojumi, egocentrisms, nekritiska attieksme, vārda neturēšana – tie ir pirmie liecinieki, ka smadzenēs notiek organiskas izmaiņas.
Turklāt raksturā var attīstīties epileptoīdas īpašības – cilvēks kļūst ļauns, ārkārtīgi viegli aizkaitināms, nesamērīgi uzbudinās, neadekvāti agresīvi reaģē uz nebūtiskiem sīkumiem, raksturīgas krasas garastāvokļa maiņas, var parādīties galējs pedantisms, punktualitāte, arī autoagresīva uzvedība – sev par spīti. Tam visam progresējot, gala rezultāts ir demence. Jā, tā bilde ir bēdīga!” mierinošas perspektīvas dakteris Jeļisejevs nepiedāvā.
“Vēl – nekas nenotiek vienā dienā. Tuvinieki, kas ar alkoholiķi ir kopā gadiem, šo plūdeno pāreju, izmaiņas personībā var nepamanīt. Bet tie, kas cilvēku nav redzējuši, teiksim, 2–3 gadus, to noteikti pamanīs – tieši tā kā piemērā ar jaunības draugu. Pēc kāda laika to, protams, nenovēršami pamanīs arī kolēģi un darba devēji. Pēc cik ilga dzeršanas laika draud jau neatgriezeniskas izmaiņas – tas ir ļoti individuāli.
Tas ir lineāri saistīts ar to, cik daudz dzer un ko dzer – kādas kvalitātes alkoholu. Jo zemākas kvalitātes alkohols un jo lielākas izdzertā devas, jo izteiktāka būs organisma intoksikācija un vairāk cietīs smadzenes. Vēl nozīme, runājot par tempu, cik strauji notiek izmaiņas, ir cilvēka fermentu sistēmai, kas arī ir individuāla. Vairs nav noslēpums, ka, piemēram, čukčiem šā fermenta nav, un viņi gada laikā nodzeras līdz katastrofālam stāvoklim.”
Ceļš pēc atmešanas
“Atmetējam dzīvi nākas mainīt par 180 grādiem, kas, protams, ir grūti no visiem viedokļiem. Kad apskaidrosies, pirmais jautājums būs – kas es esmu? Cilvēks būs spiests ieraudzīt un apjēgt skaudro realitāti, jo ilūziju sniedzēja vairs nav, bet jādzīvo tālāk,” dakteris Jeļisejevs nemēģina izskaistināt realitāti.
“Atkarībā no tā, cik dziļi purvā cilvēks dzeršanas laikā ir iebraucis, ko zaudējis, iespējams, viņam pirmajā laikā būs nepieciešama psihoterapeita palīdzība, kas nav lēti. Un var iznākt, ka dažs secina – dzert ir lētāk... Un atkal būs efekts – aizmirst un aizplūst prom no realitātes, jo palikt realitātē tiešām ir grūtāk. Protams, visus interesē, vai cilvēks pēc atmešanas kļūs tāds pats, kāds bijis agrāk. Ja degradācijas pakāpe ir ļoti smaga, ja notikušas nozīmīgas organiskas izmaiņas smadzenēs, tad ir maz ticams, ka šo cilvēku varēs “dabūt atpakaļ” tādu pašu, kāds viņš bija, pirms sāka dzert. Ja stāvokli vēl var saukt par atgriezenisku, tad, pats par sevi saprotams, cilvēks, pārstājot lietot, spēs atgūt pats sevi.
Bet! Ir teiciens – ja tu esi desmit gadus lietojis, būs vajadzīgi desmit gadi, lai pilnībā atgūtos. Nez kāpēc visiem šķiet – viņš pusgadu dzers, tad iestāsies narkoloģiskajā nodaļā, kur piecu dienu laikā visu slikto no viņa izdabūs ārā, un viņš būs kā jauns. Jā, narkoloģiskajā nodaļā saņemtā terapija neapšaubāmi palīdz, turklāt paātrina organisma atgūšanās procesu, tomēr tā nelikvidē pašu atkarības problēmu un šā pusgada dzeršanas laikā organismam nodarīto postu.
Ir vajadzīgs pusgads, lai smadzenēs atjaunotos saites sinapsēs un viss pārējais, kas nepieciešams, lai cilvēks atgrieztos iepriekšējā stāvoklī. Atlabšana notiek tādā pašā tempā, kādā notika pasliktināšanās. Cilvēks, lietojot alkoholu, bloķē prieka hormona izdalīšanos smadzenēs. Bet šis process, par laimi, ir atgriezenisks – endorfīna “ražošana” atsākas, bet tas nenotiek mēneša, arī ne divu, trīs mēnešu laikā. Lai organisms saprastu, ka vairs nav pārprodukcijas, visu pārstrukturētu un sabalansētu, vajadzīgs ilgs laiks. Tikmēr dzert pārtraukušā cilvēka garastāvoklis diemžēl nebūs no tiem saulainākajiem.
Atņemot cilvēkam kaut ko, viņš izjūt diskomfortu, un tas ir normāli. Alternatīvas meklēšana ir nozīmīga, jo, atmetot dzert, šķiet – paliek tukša vieta, bet daba necieš tukšumu, to vajag ar kaut ko aizvietot. Nav jāmaina viena atkarība pret citu, un aizvietot alkoholu ar azartspēlēm nebūs labākā izvēle, tomēr izslēgt tādu iespēju diemžēl nevar. Ja citādi nav iespējams, lai tā būtu atkarība, sacīsim, no sporta. Lieliski, ja cilvēks atrod hobiju. Rezumējot: atgūšanās procesu var paātrināt aktīvs dzīvesveids – gan fizisks, gan garīgs. Bet – tas ir darbs, un atkal – vieglāk ir iedzert un aizmirsties, kā nereti arī diemžēl notiek, nekā pūlēties,” ārsts Sergejs Jeļisejevs dalās neiepriecinošā pieredzē.
“Atkarībai, alkoholismam ir vienkārša definīcija – jūtu slimība. Alkoholiķi ir cilvēki, kam dieviņš dzīvē ir iedevis visu par daudz, un viņi neprot ar to rīkoties. Viņiem ir par daudz emociju, un labākais, ko viņi var darīt, ir mēģināt tās savaldīt, un to viņi cer izdarīt iedzerot. Alkoholiķis var būt par daudz talantīgs, bet vienlaikus – arī par daudz bezkaunīgs. Viņš var būt ārkārtīgi iejūtīgs un sirsnīgs un – ārkārtīgi nežēlīgs un egocentrisks. Alkoholiķis savā iekšējā būtībā kļūst neharmonisks, un viņā mostas pašiznīcināšanās instinkts. Lai kādi arī būtu iemesli, bet – kad tu esi izdzēris pirmo simtu – o, cik daudzkārt vieglāk kļūst dzīvot! Es spiežu roku narkologam, kurš saka, ka alkoholisma nelaimē ir daudz no psiholoģijas.” teic atkarību terapeite, kura strādā ar alkoholiķiem Minesotas 12 soļu programmā.
“Ja es gribētu attēlot alkoholismu kā slimību, kas vēl ir mazizpētīta, tad es teiktu, ka tā ir kā bumbulis, kas sastāv no divām daļām. Viena daļa ir organiska, ķīmiska atkarība no alkohola – tev vajag tos ķīmiskos savienojumus, ko nodrošina alkohols, nosacīti radot tev kaut kādas sajūtas. Jo patiesībā dzerts tiek sajūtu dēļ. Otra slimības nosacītā puse ir psiholoģiskā atkarība, un diemžēl nav nekādu pētījumu, ar kuriem skaidri varētu nodalīt – vienam cilvēkam prevalē ķīmiskā atkarības daļa, otram – psiholoģiskā.
Viens no izplatītākajiem “izmainītajiem” tipāžiem ir egocentriķis ar baiļu kompleksu. Bet nianšu ir ļoti daudz. Nevaru pateikt, kurā brīdī, bet tad, kad alkoholiķis jau dzer kā alkoholiķis, viņš kaut kādā mērā apstājas savā attīstībā – gan garīgajā, gan psiholoģiskajā. Pats viņš to nejūt, arī intelekts tā uzreiz jau nekur nepazūd, un tas viņu mudina piedalīties dzīvē, kontrolējot cilvēkus un rādot savu potenciālu.
Turklāt bieži vien šis alkoholiķis ir atbilstoši izglītots cilvēks ar atbilstošu biznesu, bet... viņš vairs nerīkojas kā nobriedusi personība. No malas izskatās, it kā bērns mēģinātu spēlēt lielu biznesmeni. Un tad rodas jautājums – kā var mainīties personība, ar kuru neviens nerēķinās? Viņš mēģinās uzvesties tā, lai ar viņu rēķinātos. Šāds cilvēks noliedz realitāti, viņš sevi nepārtraukti māna. Es tikai šodien vēl iedzeršu – rīt, tad gan...
Protams, lai atmestu, visam pāri vajadzīga motivācija – to atkārtot nekad nebūs par daudz. Bieži ir tā, ka atkarīgs cilvēks ar vienu prātu apzinās, ka dara kaut ko sliktu, ka degradējas, ka viņa dzīve ir pilnīgā putrā, bet tajā pašā laikā tuvinieki, kuri viņam pienes alu, lai viņš var uzlāpīties, kad viņš n-to reizi mirst nost, un piezvana uz darbu, lai samelotu, ka viņš ir slims, lej ūdeni uz alkoholisma dzirnavām, tādējādi ļaujot viņam cerēt, ka vēl jau tik dziļi bedrē viņš nemaz nav, un tāpēc viņam nav arī motivācijas. Ir teiciens: tu nevari pārtraukt dzeršanu dzerot.
Esmu novērojusi, ka pilnvērtīgi atgūt sevi un harmonisku dzīvi spēj tie, kas ar sirdi un dvēseli iziet 12 soļu programmu, turklāt viņi nenomaina vienu atkarību pret citu. Lai tu varētu iztikt bez alkohola, tev jātiek galā ar tām īpašībām, kuras tev traucē dzīvot, jo tieši ar alkohola palīdzību tu mēģini ar tām sadzīvot. Vēl es dzelžaini zinu, ka simts procentos gadījumu palīdz ticība, arī tāpēc arvien atgriežos pie 12 soļu programmas. Tā palīdz visiem, kas to ir izgājuši (nerunāju par tiem, kas to pametuši pusratā vai mēģinājuši pamēģināt).
Ja tu esi neticīgs, palūdz Dievu – mīļais Dieviņ, palīdzi sev noticēt! Un – nenoliedz, pirms tu neesi to izpētījis! Pavērojiet – cik bieži ir tā, ka viens kaut ko apgalvo, bet otrs, kaut gan nav to izpētījis, jau sauc – nē, nē, man tas neder, tas nav man! Bet, lai tu pēc atmešanas vispār varētu eksistēt šajā pasaulē, tev sevi, savas īpašības jāpārveido, un šie soļi palīdz to izdarīt. Un, jo vairāk tu sevi spēsi izmainīt, jo mazāk izmainītajam tev būs nepieciešams alkohols – to varu teikt pilnīgi droši!
Par fonu un dubultajām diagnozēm
“Personības izmaiņas alkoholisma dēļ ir ļoti individuālas, jo daudzos gadījumos tās ir atkarīgas no tā, kas ir bijis fonā,” uzskata asociētā profesore Biruta Kupča.
“Alkohols bieži vien ir kā otra diagnoze, respektīvi, cilvēkam ir dubulta diagnoze. Viņam ir kāda garīga slimība, taču viņš to neapzinās un pēc palīdzības nevēršas, jo nesaprot, kas ar viņu notiek, bet nepatīkamās izjūtas slāpē ar alkoholu. Fonā var būt depresijas, bailes, neirozes, arī šizofrēnija. Ir pētījumi, kas liecina, ka no tiem cilvēkiem, km ir garīgas kaites, 40 procentos gadījumu pamatslimībai pievienojas alkoholisms. Jebkurš cilvēks tāpat vien dzert nesāks.
Arī to pārsvarā nosaka personības īpatnības – tie var būt cilvēki ar tieksmi uz asociālu uzvedību, nesavaldīgi, “kārīgi”, tādi, kam nav pienākuma apziņas, kas nemācās no pieļautajām kļūdām. Ja šādi cilvēki kļūst atkarīgi, viņiem būs šāda fona simptomātika. Savukārt trauksmaini bažīgie parasti nemaz nesāk dzert – viņam jau tāpat ir bail, un viņš nedarīs neko tādu, no kā varētu rasties apdraudējums veselībai. Alkohols tās īpašības, kas personībai jau piemīt, izceļ un padara par karikatūru.
Tā sauktās organiskās izmaiņas smadzenēs jeb alkohola encefalopātija savukārt rada savas īpatnības, respektīvi, arī personības kļūst īpašas – griba kļūst vāja, un, kaut arī viņš ar prātu saprot, ka būtu jāizdara tas un tas, alkohols ir stiprāks par vēlmi pildīt apsolīto. Cilvēks nespēj kontrolēt savas tieksmes, var kļūt augstprātīgs, savā ziņā – iedomīgs, turklāt jāuzsver, ka tās nav tikai izpausmes reibumā, bet saglabājas arī tad, kad cilvēks ir skaidrā.
Pasliktinās atmiņa, parādās koncentrēšanās grūtības (tā paliks arī tad, ja viņš atmetīs, proti, atmiņa un koncentrēšanās spējas būs sliktākas), sašaurinās interešu loks, cilvēks kļūst primitīvāks, zūd kritika pret savām vēlmēm un iespējām. Cilvēks deklarē – es gribu, es spēju, bet nesaprot, ka nespēj gan. Iedzēris ir gatavs gāzt kalnus, rodas dižas domas, kuras taču vajag visiem izstāstīt (vai atpazīstat pusnakts zvanītāju, kurš grib paust ģeniālu atklāsmi, nolasīt ģeniālu dzejoli vai, piemēram, pateikt visu taisnību bijušajai sievai vai priekšniekam...? – Aut.), bet skaidrā nespēj neko, pazūd arī radošā dzirksts.
Ja cilvēks dažādos veidos cenšas pievērst sev uzmanību – mani nenovērtē, nesaprot, bet tagad es jums visiem parādīšu –, tās ir histēriskas personības iezīmes, tātad cilvēks tāds jau ir bijis iepriekš, bet alkohols to vēl izceļ, kariķē. Organiskām personības izmaiņām klāt nāk arī nespēja novērtēt situāciju, turklāt organiskās izmaiņas attiecas uz visiem – arī uz tiem 60 procentiem sākotnēji psihiski veselo alkoholiķu.
Skaidrs ir tas: ja vecāki ir bijuši alkoholiķi, tad alkohola atkarība rodas daudz ātrāk un norit daudz nelabvēlīgāk. Jo fermentu sistēma jau iedzimst nepilnvērtīga, līdz ar to arī smadzenēs ātrāk rodas organiskās izmaiņas un cilvēks ātrāk nodzeras. Tieksme kļūst impulsīva, viņš to vairs nekontrolē un arī necīnās. Agrāk alkoholismu iedalīja stadijās. Pirmajā stadijā, sākumā, to lieto, lai man būtu labi, lai es būtu priecīgs, bet tad, kad alkoholisms attīstās tālāk, to lieto jau tāpēc, lai daudzmaz būtu fizisks komforts.
Trešajā stadija jau ir rupji atmiņas traucējumi, cilvēks vairs var iedzert tikai mazas devas, dzer alu, vīnu, jo alkoholu vairs nepanes, ārkārtīgi ātri noreibst, ātri atslēdzas, tālāk var parādīties epilepsijas lēkmes. Tuvinieki, kas cilvēkam visu laiku ir blakus, to nepamana, jo šīs izmaiņas notiek pakāpeniski, pie tām pierod un nejūt, kā tas ir gājis uz priekšu. Kāpēc ārstam neiesaka ārstēt savus tuviniekus? Tāpēc, ka arī viņš nespēj objektīvi saredzēt, kas ar to cilvēku īsti ir. Tāpat ir ar alkoholiķa ģimeni. Turklāt arvien tiek solīts – tā bija pēdējā reize, tu piedod man... Sieva vai mamma piedod un kārtējo reizi glābj. To tad arī sauc par līdzatkarību,” saka profesore.
Narkoloģijas zelta likums
“Zelta likums skan – pirmais solis jāsper pašam atkarīgajam,” sarunas nobeigumā uzsver ārsts Sergejs Jeļisejevs. “Ja cilvēks ir dzēris padsmit gadus katru dienu, tad viņam motivāciju atrast ir ļoti grūti. Tomēr ne par vienu nedrīkst teikt – tam vairs nemaz nav vērts atmest. Narkologs tāpēc ir narkologs, lai, izprotot problēmu, dotu iespēju ikvienam. Jāzina, ka mēģināt atmest ir vērts vienmēr, to darīt par vēlu ir tikai tad, kad iestājusies pilnīga degradācija, kad cilvēks vairs nesaprot vienkāršas lietas un eksistē tikai refleksu līmenī – ēst un gulēt, neuztver neko, kas notiek apkārt, turpat sēž, turpat čurā, un viņam vienalga.
Tad jau ir punkts, viss, tur vairs neko nepadarīsi. Visos citos gadījumos, pat tad, ja jau ir izmaiņas smadzenēs un iekšējos orgānos, atmest vienmēr būs labāk nekā turpināt dzert.”
Māra Vilde/Foto: LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
