Jānis Peters: Latvija nebija gatava kapitālismam

­

Tā sarunā ar "Neatkarīgo Rīta Avīzi" atzīst Atmodas laika politiķis, bijušais Latvijas vēstnieks Maskavā, publicists un dzejnieks Jānis Peters un mākslas zinātņu doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors Ojārs Spārītis.

"Katrā revolūcijā ir savs stulbums. Arī mūsu Atmodai bija sava stulbuma nozare. Piemēram, ļoti centīgi sagrāvām rūpniecību," uzsver Peters un piebilst, ka runāt par kapitālismu atklāti toreiz nozīmēja iedzīvoties lielā tautas naidā un stagnāta statusā.

"Spilgts piemērs ir Alberts Kauls. Viņš pretī saņēma niknus lozungus, kurus cilvēki rakstīja uz barikādēm: Kaulu suņiem... Domāju, ka viņš skatījās uz notiekošo mazliet citādi – varbūt kļūdaini, taču noteikti nevērsās pret Latvijas neatkarību. Kauls saprata, ka brīvība tiks pirkta par dārgu cenu, un negribēja maksāt par to ar izlaupītām saimniecībām un rūpnīcām," skaidro Peters.

Viņuprāt, Atmodas laikā tautu spārnoja augsti ideāli, kas iedvesmoja, taču daudzi aiz šā ideālisma neprata saskatīt saimnieciskos mehānismus, kā savas cerības realizēt. Toties šos mehānismus pavisam skaidri apjauta Atmodas laika jaunā nomenklatūra. Tie bija pēdējo PSRS pastāvēšanas gadu komjaunatnes un partijas funkcionāri, kuri izmantoja perestroikas iespējas, lai, skolojoties ārzemēs un mācoties tirgus ekonomiku, uzpotētu to virsū kompartijas štata darbinieku visatļautībai.

Peters uzsver, ka Atmodas laikā daudzi "zaga, bezdievīgi zaga", - zagšana kļuva par veselu nozari, kas daudzus padarīja turīgus. Dzejnieks no tiem laikiem atceras, ka "dienā zināmas nacionālas aprindas lamājās, kāvās ar padomju nomenklatūru un militāristiem, bet naktī kopīgi dalīja laupījumu. Gluži kā Afganistānā, tikai apgrieztā secībā – dienā draudzējas ar krieviem vai amerikāņiem, bet naktī iet partizānos. Kāds biznesmenis man teica: kamēr jūs Daugavmalā dziedājāt, mēs no Polijas vedām džinsus un pornofilmas."

Spārītis savukārt cenšoties saprast, "kurā brīdī latvietī izaugušas divas dvēseles vai divas morāles - dienas un nakts morāle". Viņaprāt, šis paralēlisms radies jau padomju laikā. "Pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas nozarē strādājošajiem maksāja minimālo algu, zinot, ka no piena kombināta, restorāniem vai ēdnīcām darbinieki nes mājās krējumu, sviestu, olas, miltus. No rūpnīcām stiepa skrūves un stieples, kādu ķieģeli, lai brīvajā laikā būvētu siltumnīcu vai žogu ap dārza būdiņu," atceras profesors.

Spārītis šo "padomju laika nešanas morāli" raksturo kā daļas sabiedrības attaisnotu protesta formu, - laupīt okupantu valsts īpašumu, pār kuru tu nedrīksti būt saimnieks.

Pašlaik daudzi Latvijas iedzīvotāji protestē pret rezultātu, kāds sanācis patlaban. "Pieņemu, ka šajā naidā sublimējas negācija pret ekonomiskā pamata trūkumu zem kājām. Tas rada bezcerību - pensija pazudusi, nekustamā īpašuma nodoklis katru gadu pieaug, algu gadā apgriež vairākkārt. Šai nemitīgajai ņemšanai, pretī neko nedodot, līdzi nāk agresivitāte un naids, uzskata LMA profesors.

Peters norāda, ka pašlaik valsts mīlēšanā piedalās pavisam cita paaudze, jo 20 gadu laikā daudzi ir pieauguši, novecojuši, aizgājuši viņsaulē. Viņaprāt, pašreizējā Latvijas valsts daudziem asociējas ar jēdzieniem "apspiedēja", "ierobežotāja", "nodokļu inspektors", "VID briesmonis". "Šobrīd valsts nozīmē sūro ikdienu," piebilst dzejnieks.

Peters uzsver, ka Latvijā nepastāv sociālais taisnīgums, politikā trūkst īsteni kreisā spārna, Latvijā ir degradēta sociāldemokrātiskā ideja.

Spārītis uzskata, ka sociālais taisnīgums nav iespējams tur, kur valda tik krasa ekonomiskā noslāņošanās. "Pārtikušie mūsu zemē nav ieinteresēti dalīties ar citiem savā ne gluži caurspīdīgi iegūtajā labklājībā. Vai arī ir nepieciešams bagāts, pārticis vidusslānis, kas apvaldītu bagāto ambīcijas un sadzirdētu, saprastu arī dzīves pabērnus. Diemžēl šāda plaša vidusslāņa Latvijā tikpat kā nav, bet tieši tajā būtu rodams ētikas, inteliģences un garīguma balsts," uzskata LMA profesors.

Iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā Peters dēvē par politiķu mērķi, nevis tautas sapni. "Mērķis, nevis sapnis. Sapņi bija Atmodas laikā, kad gribējām atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti," uzsver Peters un piebilst, ka pašlaik Latvijā valda ideju vakuums, "normāla ikdiena ir kļuvusi par sapni...".

Spārītis iebilst, ka Latvijas sabiedrības spēks bieži vien izpaužas, cīnoties pret kaut ko, "cīnīties par kaut ko vienmēr bijis grūtāk, jo tad katram acu priekšā rādās savs mērķis, savs sapnis".

Peters neesot pārliecināts, vai visi saprot, ka" faktiski dzīvojam pilnīgi jaunā valstī, ko sauc par Eiropas Savienību. Līdz ar to mūsu izbraukšana patiesībā ir iekšēja pārvietošanās."

Viņaprāt, lielākas cerības ir nevis atsaukt atpakaļ imigrantus, kuri Īrijā lasa sēnes, bet gan paļauties uz jauno paaudzi, kas tur dzims un izglītosies. Pēc kāda laika viņi kļūs par ievērojamiem, veiksmīgiem cilvēkiem un tad palīdzēs savai dzimtenei - kā to dara ebreji vai Amerikas lietuvieši.

Spārītis šo Petera ideju dēvē par utopismu. "Ja [latvietis] atgriezīsies, tad drīzāk kā kapitālists, mēģinot sākt biznesu; lai zemīte, kurā ir senču saknes, pelnītu un vairotu viņa īpašumu," uzskata LMA profesors un piebilst, ka "trimdinieki dara dzīvi skaistāku, bet neveido Latvijas ekonomiku".

Spārītis norāda, ka daži cilvēki dižķibeles iespaidā piedzīvo morāles krīzi un kļūst amorāli, "dažus cilvēkus dižķibele pārvērš haizivīs, savukārt citus pat fiziskās eksistences apdraudējums nav padarījis par necilvēkiem. Tiem, kam piemīt ētikas kodols, tas ir kļuvis vēl stiprāks. Pat krīzes situācijā viņi spēj dot un bagātināt citus."

LETA/Foto:LETA

­