Andris Bērziņš: ellē ir kā kretīniskā piparkūku pilsētiņā
Kritiķi Andri Bērziņu jau tāpat sauc par huligānu, un te viņš izdarās šādi – “norauj” izrādi... Tā ir kā medusmaize.
Bet viņš ir Lauva – labsirdīgs, bet, ja vajag, asiem zobiem. Ārkārtīgi talantīgs un tāpēc brīžiem – nepareizs. Viņš ir pabijis ellē – un, ticat vai ne, tur izskatās kā tādā kretīniskā piparkūku ciematiņā...
Šī ir ļoti zīmīga saruna – mēs ar Andri tiekamies divas stundas pirms revanša izrādes, kurā viņš atdos parādu skatītājiem. Kungi, atslābinieties un „uzlieciet” vienkāršākas sejas izteiksmes! Raugieties uz to visu kā uz performanci. Izbojāts vakars? Ejiet uz kino! Tur visas kļūdas, pārteikšanās un aktieru sliktās dienas ir izgrieztas, tur neviens neko “nenoraus” (ja nu vienīgi pazudīs elektrība).
Bet, ja gribat dzīvu cilvēku, te tas ir! Raudiet līdz ar viņu, saņemiet viņa enerģētiku, izbaudiet kļūdas un priecājieties par spožajiem talanta uzšvirkstējumiem!
Darunas vidū Andris sāk vilkt nost ikdienas drēbes. Atver skapi un citu pēc citas apvelk Anglijas karaļnama mantziņa tērpa daļas. Sakārto mežģīņu krādziņu, aizpogā zelta pogas. Uzvelk skaistu apmetni, tādu kā mēteli, neapzināti nostājas miera stājā pret savu atspulgu lielajā loga rūtī un nu jau uz jautājumu atbild tam. Tur, ārā, ir slimnīca un tirgus, tramvaja sliedes un slapjdraņķī brienoši cilvēki. Te ir cita pasaule. Kad viņš izies uz skatuves, tas jau būs nopurināts nost, bet tagad mazliet dreb rokas.
Pēdējos gados tev ir daudz lielu lomu. Esi mīlēts, saulītē celts, uzmanības centrā. Vai reizēm aprunājies ar sevi – par ko tev tāds tas likteņa zirga solis? Vai arī saki – esmu pelnījis...
Latviešu mākslas iekšējais tirgus ir ļoti mazs. Ir jau forši, ja uz cilvēku var skatīties, skatīties un skatīties, bet ir brīdis, kad kāds drusku apnīk. Un tad prasās pēc jaunas sejas. Tas, ka es daudzus gadus biju prom no teātra, arī noteikti nospēlēja savu lomu. Skatītājam atkal bija kaut kas cits. Vispār ir baigi īpatnēji – mūsu vecuma cilvēku teātrī nav nemaz tik daudz.
Enerģētikai ir ļoti liela nozīme. Kad biju jaunāks, īsti nezināju, kādā gultnē to pareizi ievirzīt. Daudz ar to esmu svaidījies. Tagad esmu drusciņ mierīgāks, un varbūt tas ir nācis par labu. Tā tomēr nav bezgalīga.
Nezinu. Ir daudz aktieru, kam “izsmeļas” vēlēšanās būt. Tas, ka visu laiku atrodies saistībā ar ļoti daudziem cilvēkiem, publiskā vidē, tomēr iztukšo. Neteikšu, ka esmu ļoti iztukšojies, bet vienu brīdi tiešām biju šausmīgi noguris. Man... negribējās neko. Mūsu darbs ir tāds drusku specifisks. Tomēr ir vajadzīgi vientulības momenti, kā tu saki – lai ar sevi aprunātos. Un tā publiski ar sevi aprunāties ir diezgan grūti. Vajag aiziet. Bet, ja tas pārvēršas konveijerā... Visa mūsu dzīve ir tāda – tiem, kuriem ir darbs...
Statūti, mietpilsoņi un buldozers
Tie sevi nežēlo un izdzen.
Jā, tāpēc, ka visi saprot – vai Dieviņ, vai Dieviņ, ja nestrādāšu, mani atlaidīs, un ko tad es darīšu? Kur iešu?
Jā, lai tikai paliktu darbā. Bet slimošana un iešana uz darbu ir absolūta realitāte, gandrīz iekodēta. Starp citu, mums ir jauns ētikas kodekss.
Kuri punkti tajā tev patīk?
Godīgi sakot, vēl neesmu izlasījis. Kolēģi jau bišķiņ smīkņāja par to visu.
Apmēram! Kā komjauniešu organizācijas statūti. Tā jocīgi... Bet var jau būt, ka tā tiešām vajag. Tas ir tikpat smieklīgi kā Saeima un ētikas kodekss. Ir taču speciāla Ētikas komisija! Un ko mēs redzam? Kādu ētiku? Var būt, ka ar laiku viss mainīsies, jo dzīve jau mainās. Uz kuru pusi... Mums liekas, ka uz baigi slikto, bet kaut kas interesants arī notiek. Zini, ir baigi grūti noformulēt ētiku uz papīra. Tās ir tādas... sirdsapziņas lietas. Ar daudzām atkāpēm un atrunām. Katram tik smalkas un niansētas. Ja tās ietver konkrētā vārdā, izskatās mazliet sausi, pliekani, pat drusciņ kā... farizejisms. Bet tur nekā nevar darīt. Nezinu, cik talantīgam jābūt, lai to uzrakstītu tā... tas tiešām ir ārkārtīgi grūti. Tad jābūt gandrīz kā Ziedonim, kurš esejas rakstīja.
Vienmēr sastingstu, kad dzirdu tevi dziedam „Šī Dieva zeme...” Man šī dziesma un tavs izpildījums saistās ar to īsto ētiku.
Tā varbūt nav tik daudz ētikas kā patriotisma lieta. Kaut gan man jāsaka tāpat, kā to jau formulējis kāds asprātīgs cilvēks, – es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti.
Jā, gandrīz divas nedēļas biju tādā kā atvaļinājumā. Jutos tā, kā normālam cilvēkam pienāktos. Ziemassvētku brīvlaiks. Kamēr mani kolēģi te cīnījās ar Ziemassvētku koncertiem, biju laukos. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur, Košragā, blakus Mazirbei, ir forši, klusi un mierīgi. Telefonu pārsvarā turu izslēgtu. Otrkārt, tur viena pati dzīvo mana mammīte, viņai ir 77 gadi, tad nu mēs arī viņai kādu prieciņu sagādājām. Sniegs, kā parasti, ir gandrīz līdz zodam.
Vietējie, nedaudzie vecajie, kas tur dzīvo cauru gadu, mammu iesaukuši par buldozeru, jo viņa jau otro ziemu šķūrē to sniegu vienā laidā. Tad es arī drusciņ pieliku roku. Mēs tur vienkārši šausmīgi mietpilsoniski dzīvojām! Ilgi gulšņājām, staigājām pa āru, bridām pa sniedziņu, šur tur aizbraucām. Tur ūdens nav sevišķi foršs, urbums gan ir, bet tāda kā piejūras rāva nāk līdzi. Padsmit kilometru attālumā ir avots, braucām uz to, uz veikaliem, taisījām ēst, visu ko interesantu... Nu, kā jau latvieši tādā laikā. Mierīgi.
O, jā. Pilsēta vienmēr man ir sagādājusi tādu kā problēmu... Es taču visu foršāko mūža daļu esmu pavadījis laukos – līdz armijā iešanai. Neesmu nekāds baigais pilsētas cilvēks. Šad tad vajag izrauties prom, ārā.
Viss atkarīgs no garastāvokļa, zvaigžņu stāvokļa vai no tā, cik daudz ir strādāts. Jo ik pa brītiņam gribas tā... Tāpēc es nevarētu strādāt striktu darbu diendienā – no līdz. Es esmu kampaņas cilvēks!
Tev vispār ir nācies kādreiz dzīvē to darīt?
Jā! Kad atgriezos no armijas, ļoti gribēju braukt jūrā. Biju radists, man bija stipri papīri, būtu jāiziet tikai trīs mēnešu kursi, un es mierīgi varētu braukt. Bet pretgaisa aizsardzība bija pilnīgi slepena, un man lika parakstīt papīriņu, ka es piecus gadus ij nedomāšu nekur doties! Tad bija jāsāk domāt, ko darīt. Viens mans radinieks strādāja Rīgas apgaismes rūpnīcā, kur ražoja visādas lampiņas un lustras, un mani divas nedēļas sūtīja pie konveijera. Obanā! Sapratu, ka to var darīt tikai īpaši cilvēki, ar īpašu uzbūvi un domāšanu. Tur taču var palikt traks!
Absolūti! Kaut gan, manuprāt, cilvēks ir baigi normāli uzkonstruēts. Armijā, atšķirībā no citiem, kuri mēģināja kaut kā izgrozīties, gāju ar zināmu interesi. Teicu – o, baigi interesanti! Paskatīsimies, kas tur notiek! Gāja jau arī interesanti. Bija brīži, sevišķi sākumā, kad domāju, ka vieglāk laikam būtu padarīt sev galu!
Tas, kurš jānošauj, nenoslīks
Protams. Turklāt apstākļi tur ir baigi skarbie. Es taču biju aiz Polārā loka – aiz Arhangeļskas, vietā, kur Baltā jūra saiet kopā ar Barenca jūru. Nu, drūma vieta. Bet cilvēkam tie izdzīvošanas instinkti ir baigi stiprie.
Esi izaicinājis likteni, pārbaudījis, cik tev ir dzīvību?
Nav bijis īpaši jāizaicina, tāpat daudz gadījumu ir bijis. Līdz padsmit gadu vecumam dzīvoju pie Gaujas – Lejaslīgatnē, pie papīrfabrikas. Tolaik vēl Gaujā pludināja baļķus, mēs ālējāmies pa tiem. Pāris reižu esmu slīcis, visādi podi bijuši. Pēc tam ar mašīnām pāris reižu esmu pabijis avārijās. Armijā... Iedomājies, tas taču arī bija super! Mūs, jaunos, aizsūta tādā gravelē starp sopkām, kur notiek šaušana. Mani nolika kalnā galā pie kaut kādām lazdām, alksnīšiem, lai nestaigāju, jo lejā notiek šaušana. Mierīgi stāvu un pēkšņi dzirdu, ka man kaut kas nodžinkst virs galvas, uzkrīt dažas lapas... Vienkārši tā – armijā, miera laikā, mācībās – ņem un tevi, cilvēku, nobliež...
... un mašīna arī ne. Tas bija pilnīgs ārprāts! Johaidī! Dabūjām jaunu mašīnu, braucam ar draugiem, bišķi sametušies. Tas bija kāds 1989. gads. Atmodos pie Juglas tilta, kad biju jau uz diviem ratiem. Ar vienu pusi biju uzbraucis uz trotuāra, tas mani bišķi pametis gaisā, un es tādu gabaliņu biju braucis uz diviem riteņiem – kā filmā. Arī braucot ar citiem, bijušas visādas apgāšanās. Un teātrī es kritu no liela augstuma...
Kā tu domā – tā notiek ar visiem?
Nē! Tas tāpēc, ka es esmu tāds nemiera gars. Man visu laiku ir gribējies kaut ko izmēģināt. Kolhozā „Nākotne” aiz Jelgavas filmējām „Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku”, es tur lidotāju spēlēju. Kā traks gribēju pamēģināt lēkšanu ar visādiem izpletņiem, bet man neļāva, teica – Andri, kad beigsies filma, tad – požalujsta! Ja nu kaut kas ar tevi notiek? Bet tagad man ir pārgājis. Viens otrs ir izmēģinājies lēkt ar gumijām, bet man kaut kā pēkšņi... Domāju – nevajag lieki likteni raustīt aiz ūsām.
Jā, man vispār intuīcija ir. Esmu dažreiz pārbaudījis. Kad iekšā kāda balss kaut ko saka, tas ir kā pirmais impulss. Un pārsvarā tas ir izrādījies pareizs. Bet tikko tu pieslēdz pliku prātu...
Tas bieži vien iebilst intuīcijai.
Jā! Taču pasaule jau nedarbojas pēc mūsu izdomātiem principiem. Tā darbojas pilnīgi citādāk. Un, ja tu tajā mēģini ieklausīties, tā tev pačukst priekšā.
Galvenais – brīvu prātu vajag!
Nē! Redzi, kā tas notiek. Protams, ļoti daudz kolēģu spēlē tikpat, cik es, varbūt pat vairāk. Man patlaban Dailes teātrī ir septiņas izrādes. Un visas tiek spēlētas. Tas nozīmē, ka man nekas neiet nost, tikai pa bišķiņam nāk klāt. Bet man vajag ievilkt elpu. Nu, tā nevar! Gribēja jau atkal likt nākamo. Tāpēc saprotu, ka nevaru, man kaut kas ieķērās, bija par daudz. Jaunajiem ir pilnīgi cits piegājiens, viņiem tik dod – nākamo, nākamo, nākamo... Bet es atceros laikus, kad mēs Dailes teātrī izrādi taisījām n-tos mēnešus, pat gadu. Tagad nekas tāds nav iedomājams. Viss notiek
Bet loma no lomas arī atšķiras. Kad skatījos, kā tu spēlē „Ja mana sieva uzzinās”, likās, ka tevi izrādes sākumā kāds uzvelk ar atslēgu, un tā tu aizej līdz beigām – ar maksimālu atdevi.
Tur jau tas āķis! Tāda spēles maniere ir ārkārtīgi grūta! Runājos ar Džili, ar kuru to izrādi taisījām, viņš tagad taisa nākamo, arī to pašu autoru, „Ar vīru nav viegli” (saruna notika janvārī, nu jau izrāde ir repertuārā – red.). Un viņš ir pilnīgā histērijā, saka – nezinu, ko darīt, nekas nesanāk!
Tas nozīmē, ka ne visi aktieri to var. Turklāt mūsu kretīniskie, atvainojos, stulbie, n-tie tā saucamie kritiķi, pret šo žanru izturas tā – tpu! Galvenais ir nopietns ģīmis...
Man šķiet, tas ir supersarežģīts un superkolosāls žanrs. Ja to pasniedz šādi.
Absolūti! Ne par velti esam visvairāk skatītā izrāde pašlaik.
Otrā sezona iet. Tajā pašā laikā arī „Marija Stjuarte” ļoti labi iet, kaut gan ir pilnīgs pretstats! Nekas nenotiek, it kā pilnīgi statiska. Bet te atkal ir grūtības – ja šajā statikā tu nejūti, ka to cilvēku starpā kaut kas dzirksteļo, tad tur nekā nav! Viss atkarīgs no... auras.
Ķīnieši saka – cji enerģija...
Jā, vai nu tas cji ir vai nav. Šad tad paskatos savus kolēģus un nodomāju – ak, šausmas! Ja tā, tad labāk nevajag ar to nodarboties! Bet tā ir tāda lieta, ko var just, bet nevar izmērīt. Tās ir foršās, netveramās lietas.
Mums reiz bija saruna ar Pāvulu Eidi, kad viņa jau kādu laiku nebija teātrī. Viņam un Artmanei bija jubileja, ko es vadīju, un es Eidim prasīju – vai tiešām tu negribi nākt atpakaļ? Bija viedoklis, ka viņš ir briesmīgi apvainojies, bet izrādījās, ka problēma ir cita. Viņš saka: “Es nevaru. Man nervi netur! Nu labi, to mēģinājumu procesu vēl kaut kā, bet, kad jāpieliek punkts produktam, man uznāk panika. Vienkārši eju sviestā no tā, ka tūlīt būs jāiet uz skatuves un jāsāk spēlēt. Es apzinos, ka nedrīkstu būt sliktāks, kā biju. Man ir paša atskaites mehānisms.”
Tas atkarīgs no nervu sistēmas, un viņam kā emocionālam, jūtīgam cilvēkam... Pieļauju, ka arī man tas reizēm piemīt. Arī mani nomoka pilnīgi lieka, pārspīlēta atbildības izjūta. Kaut kas tur iekšā sēž... Lai gan nekad neesmu mācējis sevi tā īpaši kontrolēt, bet, ja kāds kontroles mehānisms ieslēdzas, var sanākt ļoti lielas problēmas.
Jā, bet – ņemot vērā, ka to taisīja Atkočūns, kurš paziņoja, ka ir noskatījies filmu, un viņam tā nav patikusi... Un savā ziņā es viņu sapratu. Jo Eidim baigi patika niekoties, labi iznāca visādas foršas raksturlomas. Tas pats Džons Neilands, Ceplis – tajās ir daudz karikatūru! Bet, ja palasa Rozīti, tur viss ir bišķi sarežģītāk. Taču, ņemot vērā tos laikus, nu, kurš tad Kalniņam atļautu filmēt, ja viņš taisītu tā forši...
Jā! Tā bija tāda – hē, riktīgā! Visi tipāži tādi sulīgi. Mums ir drusciņ citādāk. Citi laiki. Ar filmu mēs nesacenšamies nemaz. Ir mainījusies arī mūsu attieksme pret šīm lietām, pret šāda tipa cilvēkiem. Būtībā Ceplis ir atšķirīgs no pārējiem, tāds melanholisks, kaut ko mēģina darīt, bet lāgā nekas nesanāk – ne īsti biznesā, ne ģimenē, ne ar citām sievietēm... Ne velti viņš mīl krievu romances, Pēterburgā mācījies. Viņā ir tas, ko krievi sauc – ‘toska’ (skumjas – red.)...
Nu, vispār gāja grūti. Viens cilvēks raksta mūziku, cits – libretu, trešais mēģina to režisēt, mēs, aktieri, pa starpu...
Bet tā jau ir arī citās izrādēs. Vai arī tur tas notiek organiskāk?
– Jā! Bet te katrs vilka uz savu pusi, ar savām pretenzijām. Man, paldies Dievam, nebija laika ar kaut ko tādu nodarboties, drudžaini mēģinājām. Kopā man ir 10 izrādes – septiņas Dailē, trīs – ārpusē. Viena no tām – „Henrijs VIII un viņa sešas sievas”, ar kuru pagājušajā jūlijā apbraukājām Latvijas muižas, mums bija līgums ar Piļu asociāciju. Es un sešas sievas! Nav slikti. Bet tas bija šausmīgs pārbaudījums. Tajā karstumā... Ārprāts! Turklāt tie kostīmi – Nacionālais teātris bija pagatavojis ļoti labus, autentiskus viduslaiku tērpus.
Ko darīsi – trīs nedēļas ir bezalgas atvaļinājums, un vasarā naudiņa saulītē tik ātri kūst. Šis darbiņš palīdzēja mums visiem.
Bez haizivs sakodiena
Ceplis tomēr ir drusciņ arī tāds mākslinieks. Pēkšņi aizraujas ar kādu ideju, kaut ko piesaista, tad izrādās, ka nepatīk. Viņš nav tas, kurš ieķeras.
Kā haizivs iecērt zobus.
Viņš nav haizivs, kas trīc, kaut tikai varētu kaut ko noplēst. Viņā ir drusciņ slāvisks piesitiens. Tolaik daudziem latviešiem bija tāds vēriens, daudzi nāca no Krievijas augstskolām, un tur tie mērogi ir lielāki. Kas notika pirmās brīvvalsts laikā? Tas nebija tāpat vien! Pirmām kārtām cilvēki bija godīgāki un strādīgāki. Daudzi, kas atgriezās no Austrumiem, bija redzējuši to mērogu! Viņiem bija cits funktieris. Tagad ir zināms nihilisms, cinisms, ko mums diemžēl rāda arī mūsu vadoņi. Tas jau nevienu baigi neceļ. Katru brīdi var kaut kas mainīties, turklāt – velns viņu zina, uz kuru pusi. Skatos pa teļļuku, piemēram, grieķi – dauza, dedzina, ālējas, bet mums ir cits piegājiens. Mēs aizejam sevī, aizveram ciet, dzīvojam savā bufetītē, šūplādē.
Jā, tāda mums tā ir. Bet – ko tu ālēsies? Paskaties, kāds laiks, nevar jau nekur aizbrist!
Vai esi jutis, ka tu cilvēkus spēj iekustināt, aizkustināt? Nevis no skatuves, bet ikdienā.
Nu... varētu teikt, ka man piemīt tāda zināma spēja. Tajā pašā laikā ir viena lieta, kas baigi nomāc, ļoti daudziem tā attieksme ir diezgan čābiska. Turklāt apzinos, ka visiem nevar palīdzēt! Un arī tas nomāc.
Protams! Reizēm pilnīgi kretīniski esmu iesaistījies kaut kādās lietās, it kā gribēdams labu, bet pēc tam pašam sanākušas nepatikšanas. Tāpēc jāsaprot, ka – nu, nevar... To nevar darīt.
Jā, bet man piemīt nelāga īpašība – man vienmēr ir tik šausmīgi grūti atteikt! Jo it kā – johaidī, tev iet forši, viss puslīdz kārtībā, nu, davaj, ko!... Sāku domāt – kas notiks, ja piekritīšu... Johambam! Ir tādi gadījumi bijuši, ka esmu strēbis svešu zupu. Saproti?
No biznesa cilvēkiem esmu dzirdējusi – tu vairs nezini, kā cilvēkos izturēties, jo katrs otrais no tevis kaut ko gaida, prasa... Turklāt tu jau neesi biznesmenis, vienkārši esi ticis pie darba, un uzreiz uzrodas...
Momentā!
Jā... pilnīgi ne savā ādā. Tas tiešām ir nepatīkami.
Tu esi to sevī kaut kā sakārtojis?
Beidzot esmu sapratis, ka viss ir forši, bet jāzina, cik tālu var ielaisties, sevišķi tagad, kad laiki tādi un viegli var iekulties... Visi ir baigie gaisa piļu būvētāji, nu tik būs! Bet es esmu pieredzējis, ka ne vella nav!
Protams, ka tā! Un galvenais – liela daļa ir talantīgi uz muldēšanu. Bet, nu, paldies Dievam, es arī esmu...
Iemācījies muldēt pretī?
– Man nekad nav bijis īpaši jāmeklē pēc vārda kabatā, bet beidzot esmu sācis sevī apspiest šo muļķīgo – nu, draugi, brāļi, tagad visi darīsim kaut ko – ar tevi, ar tevi, ar tevi!... Nu, nevar tā. Turklāt tu nevari atcerēties visus cilvēkus. Saprotu, ka esmu atpazīstams, un ir tonnām cilvēku, kas mani redzējuši tikai televīzijā, bet nāk klāt, viņi zina, kas es esmu, sauc vārdā! Tu jūties tā stulbi... Nu, foršs cilvēks, tu domā – droši vien esam kaut kad bijuši pazīstami... Nē, nē, tagad es no tā visa distancējos. Paldies Dievam, man arī nav laika daudz nekur dauzīties! Bet kājām pa pilsētu labāk neeju. Iekāpju mašīnītē un braucu... lai iespējami mazāk rēgotos acīs.
Jā, varētu pastaigāties! Bet tad es nemitīgi sastapšu cilvēkus, no kuriem man kaut kā būs jātiek vaļā, un tas aizņems baigo lērumu laika. Nu, padomā, šitādas problēmas!
Esi iedzīvojies nedraugos?
Īpaši ne. Tikai tad, ja esmu kādam tiešām...
Jā. Mana mēle daudzreiz ir bijusi mans ienaidnieks. Nekad neko īpaši neesmu turējis pie sevis. Bet tagad sapratu, ka labāk bišķiņ izvairīties, apiet. Nevajag uzplīties ar savu viedokli, tas var slikti beigties.
To tu esi iemācījies.
Domāju, ka es vēl ļoti daudz ko mācīšos. Līdz šim neesmu bijis sevišķi disciplinēts skolnieks.
Tici vai netici – tā tiešām ir. Reizēm laukos braucu iekšā savā foršajā saimniecībā un domāju – vai tiešām tā ir mana? Vai esmu ar to kaut kā saistīts? Manī nav tādas...
Baigās pieķeršanās?
Nav! Tāpat nesen, kad bija tas baigi sūdīgais laiks, mēģinājumu daudz, es nebraucu ar mašīnu, bet staigāju uz teātri kājām. Pēkšņi vienu dienu skatos – mašīna stāv! Kaut kur redzēta. Oi, johaidī – tas taču mans busiņš! Nu, kaut kas pilnīgi jocīgs! Saproti, kā tas ir aktierim? Man ir šitāds kostīms! Nu, kā es tam varu tik baigi pieķerties, ja rīt jau man būs pilnīgi cits? Un šito atņems! Dīvainā kārtā šī kārtība, kur viss mainās un atkal kaut kas jauns nāk klāt, ir atstājusi tādu interesantu iespaidu, domāju, labā nozīmē – ka, Dievs pasarg, tikai nepieķeries nekādām muļķīgām lietām! Šodien Stjuarte ies trešo vakaru pēc kārtas. Un tā taču nebūs tāda, kāda bija vakar vai aizvakar! Starp citu – šodien nāks tā publika, kurai tika norauta izrāde. Es tā drusciņ domāju – velns... Tas arī būs interesanti!
Pats bīstamākais – nedabūts sekss!
Kā tu domā – cilvēki vairāk smaidīja vai piktojās? Nu, mediji ir mediji, tiem sava lieta.
Godīgi sakot, tas, ka ar mani tā vispār notika... Tikai reizi mūžā esmu ko līdzīgu piedzīvojis, ka man tā pēkšņi... Lai es nenospēlētu izrādi – nezinu, cik man jāizdzer! Un es to nemaz nebiju izdarījis. Bet – kaut kas tur bija, vai kāds zāļu salikums, vai kāds bija ko piepalīdzējis... Ja tu pēkšņi nevari parunāt, tas ir baigi dīvaini.
Šodien mana kolēģe, juriste Beķere, man prasīja... Es jau neatceros, ar ko es tur kopā lejā biju. Visi, kas mani bija redzējuši, saka – Andža, tu biji absolūti normāls! Un pēkšņi vienā brīdī kaut kāds – čah... Un es vairs nevaru parunāt. Nu, tad nezinu. Viņa prasa – Andri, vai esi pārliecināts, ka tev neviens neko nav iebarojis? Bet kā gan es varu būt pārliecināts?! Tagad jau tādas lietas notiek. Teiksim, ārzemju tūristiem arī – pieber bišķi klofelīna alkoholā, un viņiem iestājas palēninātā runa. Viss ir reāli. Tāpat kā toreiz, kad saēdināja to šņori ar skābi un es nonācu lejā no liela augstuma.
Tas bija riktīgi forši! Un arī – nu, kāda vajadzība, jauns aktieris, 1979. gads... Es domāju, ka... visādi ir. Katrā ziņā, paldies Dievam, ka es to īpaši neņemu galvā. Vienīgais – es tā atturīgi ar visām tām lietām tagad... Bišķi distancēšos.
Bet cilvēki, publika – viņi pret tevi izturas ar mīlestību, vai viņiem tomēr patīk pagrauzt to kaulu?
Mārtiņš Vilkārsis, palasījis internetā visus tos izteikumus, teica – Andža, neuztraucies, 75% ir tavā pusē.
Nu, kas attiecas, piemēram, uz veco Radzobi – domāju, ka to jau ir sapratuši ļoti daudzi. Es arī domāju, ka tas ir tāpēc...
... ka tu viņu kādā ballē neuzlūdzi uz deju?
Jā, manuprāt, tur ir pilnīgi neslēpts un vienkāršs izskaidrojums, kaut kāds seksuāls pamats tam visam. Un tas ir vislielākais, labākais un drūmākais pamats – ja sieviete ir ko iecerējusi un pēkšņi tas viņai iet secen. Tur var sagaidīt tādus sūdus, kādus pat iedomāties nevari!
Jā, par to arī māksla tiek taisīta!
Gudrs cilvēks no tās mācās.
Nu, labi. Padomju laikos kritiķis uzrakstīja kādu kritiku. Bet kuru tagad interesē kaut kādu bābiņu personīgais viedoklis? Tās jau nav kritikas! Vai nu pakaļas laizīšana, vai ķengāšanās. Par analīzi nav runas.
Jā! Mierīgi. Tad jau es varu iziet tepat ārā uz ielas un paprasīt jebkuram garāmgājējam – tev patīk tas, ko es daru? Viņš saka – ej dirst! Kas man no tā? Vai arī – vai, kur skaisti, vai, kur skaisti! Man liekas, tie kritiķi nesaprot, ka laiki ir totāli mainījušies. Ka tas, ko viņi tur blā-blā-blā, ir kaķim zem astes. Tāpat kā visas tās Spēlmaņu naktis – nezinu, man, godīgi sakot, nav bijis tik daudz laika, bet kādreiz to izdarīšu – aiziešu uz kaut ko supernominētu un paskatīšos – vai tas tiešām tā ir... Kaut gan kolēģi, kam ir vairāk laika, reizēm arī spēj tikai raustīt plecus.
Tu šajos divos gados neesi neko dabūjis?
Lai cik komiski tas būtu, pirms diviem gadiem Jaunais Rīgas teātris mani nominēja par otrā plāna lomu izrādē, ko šad tad vēl pie viņiem Smiļģa mājā spēlēju.
Nē. Re, kur mana Āksta cepure – to piešķir Aktieru asociācija.
Tas pat nav nekur izskanējis, tā ļoti klusi, pieticīgi...
Nē, ko tur... Tā ir aktieru alternatīvā asociācija. Aktieri paši dod tā kā savējiem. Bet man tas ir gods! Nevis kaut kādas žūrijas... Tā ir tāda bodīte – kaut kā jāizlīferē, jāiedod vienam kaut kas, otram... Tie kritēriji ir tik subjektīvi.
Protams! Nekādā gadījumā.
Galvenais – nodzīvot līdz 2012. gada beigām!
Zini, es par to nedomāju. Man galvenais ir nodzīvot līdz 2012. gada beigām.
Tu tici tam visam?
Mīļā, ņemot vērā grāmatas, ko esmu lasījis, un skatoties, kas notiek, es ticu gan. Ka pasaule ļoti mainās. Tur rakstīts – vai jūs ticējāt, ka kādreiz sabruks Padomju Savienība? Ka ASV prezidents būs melnais? Ka iestāsies tik totāla krīze, ka pasaules naudasmaisi noies pa burbuli un sāksies visādas baigas, jocīgas kataklizmas? Es varu tikai māt ar galvu. Es to nebūtu varējis iedomāties. Un es jūtu, ka manī pašā reizēm ir tādas dīvainas sajūtas.
Tur jau tā lieta, ka ne. Man bija sapnis – to atceros kā šodien. Tā parasti nav. Piemēram, kad tu sapnī slīksti vai ar tevi notiek kaut kas baigi slikts, tu pamosties. Es nepamodos, un tad bija turpinājums – pats jocīgākais. Sākās milzīgi plūdi, kā riktīgās katastrofu filmās – cunami. Un es attapos pilnīgi dīvainā vietā.
Paradīzē?
Taisni otrādi! Kaut kādā sūdīgā vietā, piparkūku pilsētiņā, bet sapratu, ka tā ir tik falša. Maziņa un kretīniska, kā, teiksim, šveiciešu ciematiņi. Pēkšņi uzradās mazs vecītis ar mazu grāmatiņu, deva lasīt, bet tur – tādas parupjas paskvilas par Dievu. Tad sapratu, ka esmu nonācis kaut kur ne tur. Šausmu piegaršas tajā visā nebija, drīzāk tāda cilvēka skumjas, kurš ir kaut ko pazaudējis, bet tajā pašā laikā nojauš, ka viņam ir kaut kas iedots vietā. Kas – viņš vēl īsti nespēj noformulēt.
Jā! Āķis jau ir tajā – jo cilvēks ilgāk dzīvo šajā pasaulē un ieiet pieradumā, jo viņam vairāk žēl šķirties no kaut kādām komiskām un stulbām lietiņām. Tas arī, domāju, notiks tajā 2012. gadā – mums būs jāšķiras no daudzām muļķīgām lietiņām, bet mēs kaut ko interesantu dabūsim vietā. Jautājums, vai mēs to tā pieņemsim. Domāju, ka jauniem cilvēkiem, indigo bērniem un pārējiem, kas šo pasauli uztver citādāk, būs vienkāršāk. Bet tiem, kas ir vecāki un stīvāki domāšanā...
Tiem, kas raksta ētikas kodeksu...
Jā, tieši tiem varbūt būs grūtāk to pieņemt! Bet es... nevaru noformulēt šo sajūtu. Reizēm man tiešām šķiet, ka es it kā stāvu pats sev blakus. Un skatos uz visu šo situāciju, uz sevi no malas. Tāda sajūta. Pēc visām gudrajām grāmatiņām, kuras esmu lasījis.
Nē. Rēriha grāmatnīcā.
Visam izlasītajam var uzticēties?
Nu, tur ir tik daudz faktoloģisku materiālu, salīdzinājumu, atgādinājumu par lietām, ko esmu aizmirsis. Kad sāku to visu krāmēt kopā... Man, paldies Dievam, ir kaut kāda dzīves pieredze, ko uzreiz lieku pretī – kā tādu lakmusa papīriņu uz mēles, un skatos – ir vai nav. Un vispār domāju, ka ir.
