Kultūras ministrija par miljonu saliek kartē „punktiņus”
Jau sešus gadus Kultūras ministrija nespēj izstrādāt digitālo kultūras karti, kurai būtu jāsniedz detalizēta informācija par kultūras institūcijām un notikumiem. Tomēr tai jau ir iztērēti 750 000 latu.
Kultūras ministrija jau gandrīz sešus gadus – kopš 2005. gada aprīļa veido Latvijas digitālo kultūras karti, kopumā tai jau iztērējot vairāk nekā 750 tūkstošus latu. No sākotnēji solītās „informācijas pārbagātības” tajā gan nekas dižs nav atrodams.
Parasta kontūrkarte
Kultūras kartes lietotājs tajā var atrast kaut ko līdzīgu parastai skolas grāmatu kontūrkartei ar maziem punktiņiem, kuri apzīmē kultūras iestādes. Pie tam šajā kartē nav kultūras notikumu kalendārs, kas būtu nepieciešams ikdienas lietotājam. Vienīgi kaut kur lapas apakšā noslēptajā sadaļā „Nozīmīgs pasākums” ir minēti tikai pāris vispārzināmu un plaši reklamētu pasākumu.
Tiek minēts, ka interneta vietne www.kulturaskarte.lv pagaidām darbojas tikai testa režīmā: „Kultūras kartes portāls ir testa versijā, informācija tiek pievienota un publicēta pakāpeniski.”
Te gan jāteic, ka vairāk nekā piecu gadu laikā Kultūras ministrijai it kā jau būtu bijis laiks beigt šo „testa versiju”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 2006. gadā oktobrī ministrija solīja, ka kultūras kartē līdz tās izveides 2. kārtai jau būs ievietota visa nozīmīgākā pamatinformācija. Tas ir - būs „apkopota informācija par muzejiem, bibliotēkām, arhīviem, kultūras/tautas namiem, kultūrizglītības iestādēm, teātriem, koncertzālēm, mākslas galerijām un saloniem, kinoteātriem, brīvdabas estrādēm, kultūras pieminekļiem, mākslinieciskajiem pašdarbības kolektīviem, tradicionālajiem pasākumiem, nevalstiskajām organizācijām.” Kartes izveides 2. kārta jau ir beigusies, jo pagājušā gada pavasarī jau sākās tās izveides 3. kārta.
Kļūdu pārbagātība
Divas kultūras kartes sadaļas – „Pakalpojumi” un „Maršruti” – nedarbojas, bet zem vairākiem nozaru katalogiem ieraksti vispār nav atrodami.
Kartē var atrast desmitiem nepilnību. Piemēram, Rīgā it kā neeksistē kinoteātris „Multikino”, kas darbojas „Riga Plaza” telpās, un Lāčplēša ielā esošais mākslas salons „5 vēji”. Savukārt kino „Citadele” 13. janvāra ielā darbojas vēl ar veco nosaukumu – „Parex kino”. Toties Vecpilsētas teātris joprojām darbojas jau likvidētajā Rīgas Mākslas darbinieku namā. Ventspilī un novadā neesot nevienas brīvdabas estrādes, kaut gan visiem ļoti labi zināms Reņķa dārzs.
Iespējams, ka rūpīgi izpētot Kultūras ministrijas izstrādāto karti var atrast vēl desmitiem kļūdu.
Pietiek.com raksta, ka lietpratēji apgalvo, ka šādu karti var radīt par pārdesmit tūkstošiem latu, nevis tam tērējot 750 000. Kultūras ministrijas gan nedomā, ka būtu pārmaksājusi. Tikmēr kartes izveidotāji – informācijas tehnoloģiju kompānija „Rix Technologies” – norāda, ka internetā publiski pieejamā kartes daļa ir vien niecīga daļa no tās informācijas sistēmas, kas tapusi projektā ar nosaukumu „Digitālā kultūras karte”, un sagaida, ka ministrija sabiedrībai izskaidros, kas īsti slēpjas aiz šā miljonu vērtā projekta.
„Tomēr Kultūras ministrija nekaunas apgalvot, ka „Latvijas digitālās kultūras kartes mērķis ir veicināt kultūras procesu attīstību valstī, ar izveidotās elektroniskās datu bāzes palīdzību sniedzot kultūras nozares interesentiem un profesionāļiem detalizētu informāciju par Latvijas kultūras procesu un institūciju daudzveidību.
Pietiek.com vēlējās noskaidrot, kam tad īsti domāta šī karte. Ministrijas atbilde ir teju vai anekdotiska. Ar kartes palīdzību ikviens interneta lietotājs varot sekmīgi iesaistīties kultūras procesā. Tieši kādā veidā, ministrija gan neprecizē. Atsaukšanās uz Dziesmu svētkiem šīs kartes jēgas izskaidrošanā ir gandrīz hrestomātiska. „Uzskatāmi tas ir, piemēram, runājot par Dziesmu un deju svētku tradīciju, kuras nepārtrauktību nodrošina vairāki tūkstoši Latvijas amatiermākslas kolektīvi un kuriem kultūras kartē ir atvēlēta atsevišķa sadaļa. Kultūras kartē iespējams iegūt informāciju par kolektīva veidiem, to atrašanās vietu (adrese, iestāde), mēģinājumu laikiem, darbību u.c. Šo informāciju iespējams izmantot kā potenciālajiem kolektīvu dalībniekiem, tā dažādu pasākumu rīkotājiem. Kolektīviem tā ir iespēja sevi un savu darbību popularizēt vienotā valsts uzturētā portālā. Bez rakstiskas informācijas portālā iespējams ievietot arī foto un video materiālu.”
Pēc ministrijas domām, šajā kartē kultūras institūciju darbinieki, kultūras procesu veidotāji, speciālisti, menedžeri var iegūt informāciju par institūciju darbības mērķiem, piedāvājumu, plānotajām aktivitātēm. Tiesa gan, pietiek.com portālā neatrada ne vārda par „institūciju darbības mērķiem, piedāvājumu, plānotajām aktivitātēm”,” uzsver pietiek.com.
Apjomīga un dārga, bet neredzama informācija
Kultūras kartes izstrādāja - kompānijas „Rix Technologies” vadītāja Eva Butāne nenoliedz, ka digitālās kultūras kartes publiski redzamā sadaļa tiešām nav miljonu vērta, jo patiesībā tā ir niecīga kopējā projekta sastāvdaļa. „Tā ir ļoti apjomīga datu bāze, kurā ir iekļauta pilnīgi visu kultūras objektu un institūciju informācija. Kultūras darbinieki visus datus ievada šajā sistēmā, līdz ar to vairs nav nepieciešams to papīra formātā sūtīt dažādām statistikas un citām informāciju apkopojošām institūcijām. Varbūt nosaukums projektam nav pārāk veiksmīgs un rada asociāciju, ka par interneta karti dārgi samaksāts, taču patiesībā tā ir visaptveroša kultūras informācijas datu bāze.”
Iespējams, ka šai datu bāzei nemaz nebūtu veidota publiski pieejama karte, taču, tā kā kultūras informācijas datu bāze tapa par Eiropas Savienības līdzekļiem, Eiropas prasība bija veidot arī publisku sadaļu. Digitālās kultūras kartes izveidošanai iztērēti 55 tūkstoši latu no valsts budžeta naudas, 278 tūkstošus piešķīra Bila un Melindas Geitsu fonds, bet lauvas tiesa - 413 165 latu - finansēta no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda līdzekļiem.
