Mūrniece: man somā biežāk ir ierocis, ne lūpukrāsa. Leģendārā intervija
Pirms neilga laika nu jau demisionējusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece sniedza skandalozi atklātu interviju žurnālam „Marta”. Publikācija izpelnījās plašu ažiotāžu — kā tas iespējams, ka ministre savā rokassomiņā nēsā šaujamieroci?
Toreiz Mūrniece vēl nezināja, ka drīz vien piedzīvos fiasko Saeimas vēlēšanās, taču pēc tam tomēr saglabās ministres amatu. Šķita, ka nekas nespēs izkustināt Mūrnieces krēslu — ne daudzo vēlētāju protesti, ne nekārtības viņas vadītajā struktūrā. Tomēr nu viņa paziņojusi par demisiju.
„Man somiņā biežāk ir ierocis, nevis lūpukrāsa”
(Intervija publicēta žurnālā „Marta” 2010. gada vasarā.)
Iepriekšējā intervija žurnālā Marta bija pirms četriem gadiem. Un zīmīgi – tik tikko bijāt apstiprināta aizsardzības ministres amatā un diezgan daudz stāstījāt un domājāt par to, kādas korekcijas tas jūsu dzīvē varētu vai nevarētu ieviest. Kā noticis patiesībā?
Protams, tagad man ir lielāka pieredze, daudz vairāk esmu iemācījusies, neizbēgami esmu kļuvusi vecāka. Negribu teikt, ka ir bijušas vilšanās, kas slikts, jo no tā jau rodas pieredze. Cilvēciski šis amats mani nav mainījis. Joprojām esmu tāda pati, kāda biju; draugi man joprojām ir tie paši, kuri bija; uzvedos tāpat kā agrāk: neko netēloju un mēģinu vienmēr teikt, ko domāju. Joprojām ticu labajam, lai cik tas politikā šķistu nesaprotami.
Daudzi man raksta e-pastus, uzskatot, ka ministrs ir kas TĀDS. Tad skaidroju, ka mazgāju grīdu un ravēju dārzu tāpat kā jūs, un, kad mēs tā runājamies, cilvēki ir priecīgi – tiešām! Bet problēma ir tā, ka nevaru visai Latvijai atbildēt personiski un pateikt, ka nevajag uz ministru skatīties kā uz ko nesaprotamu vai pārdabisku. Mēs jau visi esam vienādi, šis vienkārši ir mans darbs. Droši vien esmu kļuvusi izturīgāka, jo ar visu, kas jāpiedzīvo un jāpārdzīvo, ir jāiemācās sadzīvot. Vienīgi mēģinu neizrādīt emocijas. Toreiz man šķita, ka nevajag tās turēt pie sevis.
Bet pa īstam mainījies tas, ka vienmēr esmu gribējusi būt iekšlietu ministre un nekad neesmu vēlējusies būt aizsardzības ministre. Toreiz, kad par tādu kļuvu, man šķita – tas sabojājis visu manu iespējamo nākotnes karjeru. Un tomēr piepildīju to, ko biju plānojusi. Tāda liela izaicinājuma, karjeras plāna politikā man tiešām vairs nav. Esmu sasniegusi visu, ko gribēju.
T ikāt tāpēc, kā pati sakāt – esat spītīga un mērķtiecīga?
(Smejas.) Ja tāda nebūtu, jau vismaz piecas reizes būtu mēģinājusi pamest visu, kas man jādara. Kad bija neuzticības balsojums, draugi, paziņas un pilnīgi sveši cilvēki, sūtot vēstules un īsziņas, apsveica mani nevis ar to, ka esmu noturējusies amatā, bet ar izturību. Sākumā pat nesapratu, kāpēc viņi mani neapsveic ar palikšanu? Tikai tad atskārtu – patiešām, tikai ar spītību un mērķtiecību, jo – atkal – es skaidri zināju, ko es gribu un kas ir jādara, lai to sasniegtu, arī tas balsojums bija pozitīvs.
Nekad nestāvēšu kameras priekšā un neteikšu: „Ziniet, es nezinu. Man nav viedokļa. Ziniet, neesmu īsti droša par to, ko daru.” Pat ja man ir iekšēja sajūta, ka varbūt nav īsti labi, ka vajadzētu darīt citādi, rīkojos tā, kā jūtu. Man jārada cilvēkos drošība, ka esmu atbildīga par to, ko saku. Ja stāvēšu un teikšu: „Zināt, es nezinu, neesmu droša!”, tad kur jums būs garantija, ka nākamajā dienā, kad sāksies, piemēram, grautiņi, es būšu droša par to, kam šādā situācijā jānotiek? Tāpēc neatkarīgi no manas iekšējās nedrošības ārēji nekad nerādīšu, ka esmu nedroša.
Man šķiet, tā ir vienīgā metode. Protams, tas cilvēciski daudz no manis prasa. Kā man šorīt viens draugs teica – pēc gadiem redzēsim, ko tev tas maksāja. Bet tāds ir mans darbs. Citam varbūt tādu pašu iekšēju saņemšanos vajag, lai pienāktu man klāt un ko pateiktu. Pirms dažām nedēļām ugunsdzēsējiem bija 145 gadu jubileja, trīs ugunsdzēsēji no Kuldīgas rajona bija nostājušies no manis pa gabaliņu, visi trīs sačukstas un skatās uz mani. Skaidrs, ka viņi vēlas man ko teikt vai jautāt un nevar saņemties. Tad es pati viņiem teicu – lai nāk! Man arī ir grūti daudz izdarīt. Taču, kā jau teicu, – cilvēkam, kurš skatās televīziju, diez vai vajag redzēt ministru, kurš nav drošs par to, ko viņš saka un dara.
Nemēģinu teikt, ka esmu pati foršākā un gudrākā. Vienkārši saku – policija darīja pareizi vai ugunsdzēsēji darīja pareizi. Es arī savus dienestus vienlaikus aizstāvu. Jo vienmēr jau komentēju to, kas notiek manā sistēmā. Tāpēc esmu arī drošā aizmugure saviem dienestiem un viņu vadītājiem. Ja par viņiem necīnīšos, tad viņi bez manis jutīsies pamesti.
Mana pirmā darba vieta bija Iekšlietu ministrijas laikraksts „Kaujas Postenī”. Vienlaikus mācījos žurnālistos un strādāju tur. Un no turienes automātiski nokļuvu policijā, jo šķita – man ir jāsaprot tas, ko daru. Protams, iepatikās. Draudzenes tikai ar laiku man sāka atgādināt, ka jau laikā, kad kopā strādājām avīzē, esmu teikusi, ka noteikti kādreiz būšu iekšlietu ministre.
Pieņemu, ka toreiz to teicu vienkārši tāpat. Bet, ja bieži ko atkārto, tad šī pārliecība nostiprinās tevī. Kad „aizgāju” politikā, iekšlietu sistēma bija vienīgais, ko iedomājos, ar ko es varētu nodarboties, un tad arī mērķtiecīgi sāku veidot karjeru. No pirmās dienas politikā esmu strādājusi tikai ar iekšlietām saistītās komisijās, jo tiešām domāju, ka šo jomu pārzinu.
Manas meitiņas krustmāte mācās astroloģiju. Viņu politika absolūti neinteresē, man pat šķiet, vienīgais cilvēks, ko viņa politikā pazīst, esmu es. Un viņa savu reizi aplūkojusi manis pieņemtos lēmumus, un atzinusi, ka apbrīnojamā kārtā mana intuīcija saskan ar to, ko rāda zvaigznes. Tādējādi viņa mani nomierināja, ka man nevajag mākslīgi radīt sev drošības sajūtu, ka es tāpat jūtu zvaigžņu stāvokli. Protams, es arī kļūdos, bet arī kļūdas ir zvaigznēs ierakstītas. Bez tām droši vien neko daudz nevar iemācīties.
Kā kārtojas jūsu pašas dzīve?
Protams, kad kļuvu par ministri, bija jāpārkārto absolūti visa dzīve, visa ikdiena. Man bērni joprojām ir mazi, un manis mājās ir ļoti maz. Tas mani vienmēr ir visvairāk uztraucis. Jo, ja ir kāda problēma darbā, ir ministrija, ļoti daudz dienestu, kam dot uzdevumu, un viņi atradīs risinājumu. Tā labā lieta – es protu pieņemt lēmumus un protu par tiem pēc tam atbildēt. Neatkarīgi no tā, kādas pēc tam būs sekas.
Nepastumšu priekšā kādu no saviem ģenerāļiem, sakot – viņš vainīgs! Tāpēc par šo īpaši nebaidos, mani vienmēr vairāk uztraucis, kā ir mājās. Tur nav ideālas kārtības, pašai gribētos, lai viss ir skaisti un labi, dārzā – puķes. Bet šajā pavasarī man ir tikai zālīte un viena saulespuķe. Bet vismaz izskatās kārtīgi. Pagājušo gadu mēģināju iekopt vairāk puķes, bet šogad sapratu – nē, to fiziski nevaru, jo manis tā pilnvērtīgi mājās nav arī vakaros. Aizvakar pazuda advokāts Platacis, līdz vienpadsmitiem vakarā runāju ar žurnālistiem, policiju, kontrolēju situāciju pa telefonu.
Vakar vakarā bija viena nopietna aizturēšana, atkal līdz vienpadsmitiem ar policiju un žurnālistiem. Šodien man meita, uz skolu braucot, pateica tādu nepatīkamu jaunumu: „Mammīt, kāpēc tad, kad es tev vakar teicu, ka man literatūrā ir deviņi, tu runāji pa telefonu un teici – tikai deviņi?” „Kā? Es nevarēju tā pateikt! Deviņi ir augstākā atzīme, ko var saņemt, jo desmit jums liek ļoti retos gadījumos!” Tiešām neatceros, ka tā būtu teikusi, kas nozīmē, ka, runājot pa telefonu, esmu mēģinājusi vienlaikus kontaktēties ar viņu. Protams, viņa vēl ir maza, neizvēlas laiku, kad varēšu paskatīties viņas deviņnieku. Taču šis notikums mani pašu šodien ļoti nepatīkami pārsteidza.
Es tā esmu teikusi? Tobrīd varbūt, jo puikam tad bija četri gadi, meitai – septiņi, tagad viņi jau domā līdzi tam, kas notiek. Ziemassvētkos viņi divatā bija uzrakstījuši man e-pastu. Tajā abi lūdza man būt mammai. Viņi mani mīl tādu, kāda esmu, viņiem nevajag, lai esmu ministre, viņiem nevajag, lai esmu deputāte, viņiem nevajag, lai mani rāda televīzijā. Viņi grib, lai esmu mājās... Izlasīju šo vēstuli un domāju – ārprāts, abiem bērniem vajadzēja kopā apsēsties, lai sakopotu domas un to uzrakstītu! Tas ir stāsts par to, ko maksā būšana politikā.
Vai ir tā vērts? Šajos astoņos gados varbūt jums būtu jau trešais bērniņš, pilnīgi citādā dzīve...
Droši vien jau nē, bērni nākuši pasaulē pietiekami nopietnā vecumā, un divi ir tas, ko varu apčubināt. Turklāt viņi nemaz nezina, kā ir citādāk. Bet ir laikam arī robežas viņu pacietībai. Arī viņi redz, ko man tas maksā – aiziet vakarā uz televīziju, sēdēt un smaidīt. Viņi zina, kāda pārnāku mājās un kāda esmu pirms tam. Man jau šķiet, cilvēki izvērtē arī to, ka arī es esmu tikai cilvēks, nevis monstrs, kurš visu var. Bet to pa īstam jau tikai mājinieki saprot.
To bērnu e-pastu lasot, jo man jau nav nekā svarīgāka par viņiem un viņu domām, un acīmredzot es rīkojos pretēji tam, kā vajadzētu... Es gan cenšos. Brīvdienās braucam uz laukiem, jo tur nav nevienas mājas apkārt, tur var skraidīt, darīt, ko grib. Cik iespējams, cenšos brīvdienās nedarīt lietas ārpus mājās, bet, ja gadās, tad ņemu kādu bērnu līdzi. Dēlam tikko palika deviņi gadi, mēģinu viņu vēl dažreiz „iestiept” klēpī, saprotot, ka ilgi jau tas vairs neizdosies. Viņš spēlē hokeju, un tad mums ir saraksts ar krustmātēm un draugiem. Visi tiek iesaistīti, lai viņš varētu uz treniņu nokļūt. Meitai ir 11 gadi, viņa veidojas par pusaudzi, ar viņu jau runāju kā ar draudzeni. Priecājos, ka viņa dalās ar mani savos pārdzīvojumos un informācijā, varam parunāt arī par puišu un meiteņu lietām. Bērniem bieži saku, ka viņus mīlu un viņi to saka man.
Kā jūsu vīram ir paciest tādu sievu?
Domāju, viņam ir diezgan grūti, bet viņš vienkārši pieradis. Mēģinu mājās būt tik, cik varu, bet vienalga neizbēgami viņiem trijiem ir visvairāk pienākumu un uzdevumu. Arī draugus negribas aizmirst. Viņi man ir svarīgi, tāpēc jāieplāno laiks arī viņiem. Vismaz tik daudz, lai parunātos vai vēstuli uzrakstītu. Attiecības ir jākopj, tās ir visa pamatā, ja to nav, tad nekāda karjera nevar palīdzēt.
Domāju, ka nē, jo tagad manis mājās ir krietni mazāk nekā tolaik, kad biju aizsardzības ministre. Iekšlietu ministrijā bija jāierokas līdz ausīm darbā, bieži jāizlien caur adatas aci, lai sistēmu tiešām saglābtu. Tā kā šis darbs ir mana sirdslieta, tad pērn pie budžeta „griešanas” savu ministriju sargāju pat ar raudāšanu. Daudz maz izdevās. Vīrs to novērtē, jo viņš pats strādā šajā sistēmā. Tā ir viņa vienīgā darbavieta kopš augstskolas beigšanas. Vīram uzticos vairāk kā jebkuram juristam, kurš nāk man „izsniegt” padomu. Viņam nav arī kompleksu, ka esmu augstākā amatā. Viņš ir pietiekami spējīgs un gudrs, lai neuztrauktos par kaut ko tādu. Turklāt skaidrs, ka visu mūžu nebūšu ministre. Gan atkal būšu mamma, sieva un draudzene. Būšu atkal normāla (smejas).
Jums ir arī kāds sapnis? Tāds tāls un nesasniedzams...
Ik pa laikam šķiet, ka gribētos kaut dažas dienas vienkārši neko nedarīt. Tā nesanāk. Pagājušajā nedēļā bija daudz saspringtu dienu, domāju – šonedēļ tā nebūs. Bet pazuda advokāts Platacis. Nepārtraukti kaut kas notiek, objektīvi nevaru izslēgt telefonu. Īsziņas par to, kas notiek, pienāk visu diennakti, arī naktīs. Ja šo īsziņu saturu kāds redzētu, tad saprastu – jābūt ļoti rūdītam, lai to lasītu, jo tās lielākoties ir saistītas ar cilvēku nāvēm. Protams, naktī pamostos no tā, ka pienāk īsziņa. Man ir jāzina, vai jāskrien, vai jāreaģē. Bet par to stāstu, lai izskaidrotu, kā tas ir, nevis lai sūdzētos. Skaidri apzinos, ka tā ir mana izvēle – to darīt. Teorētiski pieņemot, jebkurā brīdī varu aiziet, tomēr šis ir mans darbs, par kuru man maksā algu. Tieši tāpat kā pastniekam par pasta iznēsāšanu.
Man laukos bija zirdziņš. Viņš pagājušā gada pavasarī nomira. Un arī tas par kaut ko lika aizdomāties – Raita nomira 11. martā, 12. martā es kļuvu par ministri... Droši vien zirdziņam bija tāds liktenis, bet man bija jādomā, kāpēc tā notika (acis pilnas asarām). Zirgs nav mušiņa, kuram tu nepieķeries. Viņš bija kā ģimenes loceklis un pēkšņi – vairs nav. Zirdziņš man tiešām ļoti palīdzēja. Varēja aizbraukt uz laukiem, parunāties ar viņu, galvu izvēdināt... Pašlaik esmu pārdomās, vai gribu citu zirgu. Droši vien, ka ne. Jā, līdz šim brīdim domāju, kāpēc tā notika. Vai viņai tiešām šķita, ka uzmanības būs par maz. Vai arī viņai bija tāds liktenis. Viņa bija saslimusi un varbūt vienkārši nomira tādā brīdī, kad saprata, ka man nebūs laika sēdēt un visu laiku raudāt... Ka man būs jāskrien, kaut kas jādara... Kāda es tomēr esmu raudulīga ministre (slauka asaras). Lai nu par ko, bet par zirdzenīti es vienmēr apraudos, kad viņu atceros. Būt ar viņu – tā bija mana metode, kā izlādēju negatīvo enerģiju.
Un tagad?
Dažreiz esmu tik nogurusi, ka vienkārši guļu. Pašlaik jūtu, man „prasās” pēc vienkārši fiziskas skriešanas. Droši vien tāpēc nedzīvojam Rīgā, varu aizbraukt mājās un basām kājām pa dārzu staigāt. Daudz runāju ar draugiem. Tas palīdz. Ir gan reizes, kad nevar vairs parunāt. Tikai sēdi un sēdi. Un domā par motivāciju, kāpēc man to vajag. Par motivāciju sev īsti vēl neesmu atbildējusi.
Šodien esmu nogrimēta, jo biju televīzijā, tāpēc jūtos neparasti. Ikdienā nekrāsojos. Eju uz solāriju, sekoju līdzi tam, kā izskatos, bet man joprojām somiņā ierocis ir biežāk nekā lūpukrāsa. Un nevis tāpēc, ka man bail vai būtu no kāda jāsargājas, bet tāpēc, ka tā gadiem iegājies.
Atceros, kad kļuvu par aizsardzības ministri, visā pasaulē par to runāja un ārzemju žurnālos par mani rakstīja. Kad kļuvu par iekšlietu ministri, tas īpaši nevienu vairs nepārsteidza, un par to pati biju pārsteigta: „Kas notiek?! Nu vismaz pievērsiet tam uzmanību!” Katrā ziņā nemēģinu demonstrēt savu sievišķību arī tagad, jo savos četrdesmit jūtos vairāk puišelis nekā sieviete. Mana sievišķība izpaužas attiecību veidošanā. Droši vien mani ģenerāļi nevar man atteikt daudzas lietas, jo es dažreiz smaidu. It īpaši, ja gribu panākt kaut ko, ko nevar panākt ar rīkojumiem. Protams, protu būt stingra un pat stingrāka, nekā dažs labs vīrietis. To nu arī esmu izkopusi sevī ļoti apzināti.
(Smejas) Man pat ir vienas augstpapēžu kurpes, bet tajās ne pārāk labi māku staigāt. Man patīk ātri skriet, un tad ir vieglāk bez papēžiem. Tiešām labāk jūtos biksēs. Protams, man patīk, ja mani sapucē, bet ikdienā neesmu no tām, kura staigā pa veikaliem. Vienmēr skaidri zinu, ko man vajag, un tad to nopērku.
Aizvakar ar draudzeni gāju uz Operu. Man ir lūpu spīdums, ar kuru mājās pie spoguļa krāsoju lūpas. Mans dēls uz mani skatījās un teica: „Tu esi caca.” Viņš zina, ka ikdienā nekrāsojos. Sapratu, ka mums ir problēmas un vajag parunāties (smejas). Labi, ka meita skatās un saprot, ka nevajag bojāt ādu, mazai esot, ka var sevi kopt arī citādos veidos, bet tas, ka manam dēlam par cacu liek domāt lūpu spīdums...
Jau teicu – es protu pieņemt lēmumus. No līdz. Pa vidu – nekur! Vai nu tā, vai tā. Pati domāju, ka kādudien varētu visu pamest un aizbraukt dzīvot uz laukiem, slaukt govi, baudīt dabu, bet visi, protams, par šo manu ideju smejas – pēc divām dienām noteikti mēģināšu atbraukt atpakaļ un piedalīties atkal kādos procesos. Tā laikam tomēr ir tikai teorētiska atziņa, kā varētu visu mainīt. Bet tas tiešām ir mans sapnis, mana drošības sajūta. Pēc iekšlietu ministres amata diez vai dzīvošanu laukos var nosaukt par nākamo posmu...
Bet ko tad?
Apziņa, ka 40 gados ir sasniegts viss, kas gribēts, ir dīvaina. Kad pati sev to noformulēju – jo pirms tam par to nebiju domājusi, vienkārši gāju uz priekšu un darīju – tad es tiešām aizdomājos, ko tālāk? Par premjeru vai prezidentu kļūt man mērķa nav, par to nedomāju. Iznāk, ka esmu sasniegusi griestus. Varbūt man viss ir apgrieztā secībā? Varbūt tagad mans mērķis – būt vairāk kopā ar saviem bērniem? Viņi jau tāpat ar laiku sapratīs, ka kaut kas viņiem ir ticis atņemts. Varbūt vēl ne tik ātri, bet iespējams mans sapnis varētu būt auklēt mazbērnus? Bieži prasu meitai – vai tad, kad viņai būs bērni, viņa ļaus man viņus auklēt. Pagaidām sola, ka jā... Bet līdz tam vēl daudz laika, un tas jebkurā gadījumā būs jāizpilda...
