Saeima noraida ierosinājumu ļaut Valsts prezidentu vēlēt tautai

Likumprojekta autori norāda, ka, lūkojoties no klasiskā trīs varu koncepta, Latvijas Valsts prezidents nav pieskaitāms ne pie likumdevējvaras, ne izpildvaras, ne arī tiesu varas. Valsts prezidentam ir galvenokārt reprezentācijas, padomdevēja un kontroles orgāna uzdevumi, no kuriem būtiskākais ir pirmais. Pēdējā laikā tiek runāts arī par prezidenta arbitra funkciju, kas izprotama kā valsts galvas prerogatīva - izlīdzinoši un stabilizējoši ietekmēt valsts politisko un tiesisko sistēmu, novērst krīzes, palīdzēt rast risinājumu problēmām. Pašreizējā brīdī, kad ir manāmas noteiktas konstitucionālās krīzes pazīmes, VL-TB/LNNK uzskata, ka ir vērojama pārmērīga varas koncentrācija Saeimas rokās, kas turklāt neatrodas "satversmiskās attiecībās ar tiesu varu", kā arī nespēj efektīvi kontrolēt izpildvaru.

"Valsts prezidents kā valsts konstitucionālais orgāns ir nepietiekami izmantots," uzskata likumprojekta autori. Valsts prezidentam būtu jānosaka lielāka loma varas dalīšanas realizācijā. Nevēloties būtiski mainīt Satversmes sapulces 1922.gadā apstiprinātās konstitucionālās pamatnostādnes, taču apzinoties, ka, paplašinot valsts galvas pilnvaras, ir nepieciešams nevis pastarpināts (parlamenta), bet tiešs tautas mandāts, ir jānosaka jauna valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība. Tautas vēlēta prezidenta nepieciešamība izriet no konkrētās vēsturiskās situācijas, kurā atrodas valsts, un tam nobriedusi ir Latvijas pilsoniskā sabiedrībā, norāda VL-TB/LNNK.

Lai pilnīgāk Latvijas parlamentārās demokrātijas iekārtā izmantotu Valsts prezidenta kā valsts konstitucionālā orgāna potenciālu, Satversmes grozījumi paredzēja Valsts prezidenta funkciju paplašināšanu gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā. Ar piedāvātājiem Satversmes grozījumiem tiktu sakārtots sistēmas institucionālais līdzsvars un pilnveidota varas dalīšana. Ar šiem grozījumiem Valsts prezidents varētu pilnvērtīgi realizēt Satversmē noteiktās Satversmes arbitra funkcijas. Likumprojektā iestrādātās normas nodrošinātu pašregulējošu sistēmu - viena vara var apstādināt otru varu un piespiest darboties tautas labā. Tikai situācijā, kad Valsts prezidentam ir analoģisks tautas mandāts kā parlamentam, darbotos kontrole pār parlamentu. Tikai tautas vēlētam prezidentam var būt rokās "Damokla zobens" (iespēja atlaist parlamentu), kura mērķis būtu likt parlamentam darboties tautas labā, uzskata likumprojekta autori.

Satversmes grozījumos iestrādātais Valsts prezidenta piecu gadu termiņš noteikts ilglaicīgas valsts starptautiskās un nacionālās politikas stabilitātes nodrošināšanai, proti, lai Valsts prezidenta vēlēšanas nebūtu vienlīdz atkarīgas no Saeimas vēlēšanām. Valsts prezidenta pilnvaru termiņš, kas par gadu ilgāks nekā Saeimas pilnvaru termiņš, tika apspriests jau pirmskara Latvijā (toreiz Saeima tika vēlēta uz trim gadiem, bet Valsts prezidenta pilnvaru termiņu bija paredzēts pagarināt uz četriem gadiem). Toreiz šāds Satversmes grozījums Saeimā bija pieņemts jau divos lasījumos, un tā izskatīšanu trešajā (galīgajā) lasījumā apturēja vien 1934 gada 15.maija apvērsums.

Virknē Eiropas Savienības parlamentāro demokrātiju valsts prezidentu ievēl parlaments, taču Valsts prezidentam ir tiesības (piemēram, Igaunijā) ne tikai nominēt valdības vadītāju, bet arī ietekmēt valdības sastāvu, pat iecelt amatā un atsaukt valdības vadītāju un tās locekļus, kā arī pieņemt to atkāpšanos. Šī kompetence balstās uz apsvērumu, ka Valsts prezidents, nominējot Ministru prezidenta kandidātu, kā politiskās konkurences laukā neitrāls spēks spēj vislabāk izraudzīties to personu, kura varētu iegūt parlamenta politiskā vairākuma uzticību un vienlaikus nebūtu acīmredzami nepiemērota valdības vadītāja amatam politisku vai personisku iemeslu dēļ (neraugoties uz iespējumu parlamenta vairākuma atbalstu). Tā ir parlamentāri demokrātisko valstu galvām raksturīga funkcija.

Minētais apsvērums pamato arī likumprojektā paredzētās Valsts prezidenta tiesības ietekmēt pārējo valdības sastāvu.