Kampara firmā, iespējams, algu maksā aploksnēs

Tas rada pamatotas aizdomas par to, ka ministram piederošā uzņēmuma darbinieki saņem „ aplokšņu algas”, pret kurām tik krasi iestājas pats ministrs, raksta portāls pietiek.com.

Katram no astoņiem Kampara uzņēmuma „Ronis” darbiniekiem pērn vidējais mēneša atalgojums bijis mazāks par valstī noteikto minimālo mēnešalgu (pērn – 180 lati), liecina paša Kampara apstiprinātais firmas gada pārskats. Pietiek.com uzsver, ka „Roņa” maksātie vidēji 165 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas ir bijuši aptuveni divreiz zemāki nekā vidējā alga nozarē, liekot atcerēties pērn paša Kampara ministrijas oficiālajā preses relīzē publiski pausto: „Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas paredz, ka valsts un pašvaldību iepirkumos varēs piedalīties tikai tie uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem maksā vismaz 70% no vidējās algas attiecīgajā nozarē, ir viena no efektīvākajām metodēm, kā valsts var cīnīties pret algu maksātājiem aploksnēs...” Kampara firma šim nosacījumam nekvalificējas.

Pērn vidējais uzņēmumā nodarbināto personu skaits bijis astoņi darbinieki, kam kopā oficiālajās algās gada laikā izmaksāti 15 806 lati. Tas nozīmē, ka vidēji vienam darbiniekam mēnesī maksāti nepilni 164 lati. Nozarēs, kurās oficiāli darbojas „Ronis” vidējās mēnešalgas ir ievērojami lielākas: „izmitināšanas” nozarē - 291 lats, „operācijās ar nekustamo īpašumu” nozarē – 273 lati, „iznomāšanas un ekspluatācijas līzinga” nozarē – 345 lati, „biroju administratīvajās darbībās un citās uzņēmumu palīgdarbību” nozarē - 488 lati.

Kampars klusē

Kampara firmas oficiāli uzrādītā alga tās darbiniekiem arī bijusi divarpus reizes zemāka par viņa bēdīgi slavenajā intervijā vācu laikrakstam „Frankfurter Allgemeine Zeitung” nosauktajiem 600 eiro kā Latvijas iedzīvotāju vidējo mēnešalgu.

Šī situācija rada pamatu nopietnām aizdomām par iespējamu „aplokšņu algu” maksāšanu Kampara uzņēmumā. Ekonomikas ministrs Artis Kampars nesniedza atbildi ne uz vienu no pietiek.com uzdotajiem jautājumiem par viņa uzņēmumā „Ronis”  pērn maksātajām algām.

Kā zināms, pašlaik Kampars nesniedz nekādus komentārus par savu uzņēmējdarbību, apgalvojot, ka par to īsti neesot informēts, jo saskaņā ar likumu neatrodoties „Roņa” izpildinstitūcijās.

Savukārt portālam delfi.lv Kampars pavēstījis, ka secinājumi par algām no gada pārskata „ir meli”. Viņš arī kategoriski noraidot „spekulācijas, ka vidējā alga ir zem minimālas”, norādot, ka pietiek.com veiktā analīze ir „nepatiesa informācijas traktēšana”.

Šis nav vienīgais skandāls, kas saistīts ar Kamparam piederošo kompāniju „ Ronis”.

2009. gada nogalē Tukuma pašvaldība paziņoja, ka SIA „Ronis” ir palicis parādā nekustamā īpašuma nodoklis par 2009. gada 4. ceturksni – 968 latus. Divi no tiem bija diezgan necili – maza sarkana mājiņa Brīvības laukumā, kuras telpas firma izīrējusi bižutērijas veikaliņam un garāžas Raiņa ielā, kur par pazeminātām cenām tirgo mazlietotu un jaunu sadzīves tehniku. Šie īpašumi nobālēja uz pārējo divu ēku fona. Proti, Kampara firmai piederēja arī noliktava Zemītes ielā, kur izpletās sadzīves un elektrotehnikas bizness, kā arī biroju ēka Šēseles ielā, kurā telpas nomāja SEB banka.

„Ronis” izpārdots

Pirms mēneša tika paziņots, ka kompānija „Ronis” ir pārdevusi tās kādreizējo meitasuzņēmumu - sadzīves tehnikas izplatīšanas un remonta servisa kompāniju „Snaige Latvija”, kā arī pabeigusi cita meitasuzņēmuma - maksātnespējīgās elektropreču mazumtirdzniecības meitaskompānijas „AK 2006” likvidācijas procesu.

Līdz nesenam laikam Kampara kompānijai kopumā piederēja trīs meitasuzņēmumi – „Snaige Latvija”, „AK 2006” un nekustamo īpašumu projektu attīstības kompānija „Jumpravas pļavas”. Pašlaik „Ronim” atlikušas daļas tikai „Jumpravas pļavās”.

Iespējams, ka tieši „Snaige Latvija” kapitāldaļu pārdošanas darījums uzrādīts nesen publiskotajā Kampara valsts amatpersonas deklarācijā par 2010. gadu. Saskaņā ar tajā sniegtajām ziņām ministrs pērn veicis kapitāldaļu pārdošanas darījumu 35 tūkstošu latu vērtībā. Tomēr šī summa neparādās Kampara skaidras vai bezskaidras naudas uzkrājumos, un, visticamāk, tikusi izlietota ministra apjomīgo kredītsaistību samazināšanai.

Nupat arī kļuvis zināms, ka „Ronis”, atšķirībā no 2009. gada, pērn nav maksājis bankai pamatsummu par uzņēmumam izsniegto kredītu – vairāk nekā 1,38 miljoniem latu. Uzņēmumu reģistru apkalpojošā „Lursoft” datubāze liecina – ministra un viņa uzņēmuma labvēļiem pievienojusies arī SEB banka, kura Kampara parādos un zaudējumos slīkstošajai kompānijai pērn ļāvusi nemaksāt iespaidīgā kredīta pamatsummu un, iespējams, pat procentus vai to daļu, ziņo pietiek.com.

Kampars pret Lapsu

Kampars ir pamatīgi saniknojies pietiek.com žurnālistu Lato Lapsu, kas ir atklājis SIA „Ronis” aizkulises. Ministrs gan teic, ka tās stāv visnotaļ tālu no patiesības. Viņš savā emuārā artiskampars.lv raksta, ka „mēģinājums no vidējā darbinieku skaita uzņēmumā gada laikā izdarīt secinājumus par algu līmeni ir līdzvērtīgs mēģinājumam mērīt vidējo temperatūru slimnīcā”.

„Tā kā ar uzņēmuma operatīvo vadību likums man liedz nodarboties jau kopš 2002.gada, kad kļuvu par valsts amatpersonu, es esmu aicinājis uzņēmuma valdes pārstāvi sniegt visu nepieciešamo informāciju tām kompetentajām valsts institūcijām, kuru pienākumos ietilpst uzņēmumu darbības likumības pārbaužu veikšana. VID atzinis, ka valsts amatpersonas deklarāciju par 2010.gadu esmu iesniedzis atbilstoši normatīvajiem aktiem, vienlaikus norādot uz iespēju papildināt deklarāciju ar informāciju par man piederošā uzņēmuma kapitāldaļu pārdošanas līgumu un tā juridisko statusu, ko es likumā atļautajā termiņā - mēneša laikā pēc deklarācijas iesniegšanas - esmu izdarījis,” turpina Kampars.

Tāpat Kampars uzskata, ka Lapsas mērķis ir „diskreditēt mani kā politiķi”: „Tiek izmantoti gan meli un puspatiesības, gan subjektīvi traktējumi, izdarot pašapmierinātus secinājumus, kuriem lielākoties nav nekādas saistības ar realitāti. Mans viedoklis Lapsu interesē vienīgi gadījumos, kad tas iekļaujas paša izplānotajā tēmas pierādījumā.”

Ministrs norāda, ka viņa ģimene ir „pārdzīvojusi satraucošus brīžus, vērojot, kā svešs vīrietis, savu lepno apvidus automašīnu atstājot netālu no manas mājas, slapstās apkārt ar neizskaidrojamiem mērķiem. Par laimi, kā varējām secināt tikai vēlāk, šis vīrietis bija Lapsa ar fotoaparātu un mērķi rakņāties manas ģimenes privātajā dzīvē, nevis persona ar vēl ļaunākiem nodomiem”.

Pēc Kampara sacītā, „Lapsas īstenotā kampaņa” ir pārsniegusi pieļaujamās robežas, tādēļ viņš analizēs situāciju un apstākļus, lai rastu veidu, kā aizstāvēt savu un savas ģimenes locekļu godu un cieņu.

Savukārt Lato Lapsa paziņojumā medijiem norādījis, ka „nudien nezina, kā Kampara kunga rīcībā ir vairāk - kārtējās sīkās blēdīšanās vai primitīvas muļķības”.

„Skaidrs ir viens: Kampara kungs acīmredzot dzīvo pārliecībā - šajā zemē nepieciešams tikai pietiekami ilgi un pietiekami skaļi brēkt un vaimanāt, lai cilvēki brēcējam noticētu neatkarīgi no tā, kādas blēņas tiek izbrēktas.

Taču šāda pārliecība piederas cilvēkam, kurš acīmredzami domājas jau dzīvojam sava gara radinieka Viļa Krištopana pieminētajā muļķu zemē, kur ir iespējams aborigēniem iestāstīt, ka ministrs spēj par 400 latiem mēnesī uzturēt piecu cilvēku ģimeni, lepnu savrupmāju, pilsētas dzīvokli, auto un vēl aizbraukt atvaļinājumā uz Alpiem; ka ministra nestrādājošai sievai skapītī vienmēr atrodas pārdesmit tūkstoši latu, bet vajadzības gadījumā vēl dažus desmitus tūkstošu piemet kāds rūpīgi slēpts labvēlis, kas vēlas papētīt ministra uzņēmumu, kaut nemaz nealkst tā kapitāldaļu, vai krīzes pilnbriedā uzņēmumam bezprocentu kredītu izsniedz vēl cits labdaris; ka šī uzņēmuma darbinieki ir gatavi čakli strādāt par vidējo algu, kas mazāka pat par minimālo valsts mēnešalgu, kaut pats ministrs ārzemēs putrodamies runā par trīsreiz lielākām algām, bet pašam uzņēmumam palaimējas uz gadu pilnībā tikt vaļā no kredīta nomaksas,” raksta Lapsa.