Nekrofilija bijusi pat Raiņa lugās. Līdz 18 neiesakām

Kā izpaužas zināmākās no seksuālajām patoloģijām un no kurienes tām „aug kājas”, žurnāls „Patiesā Dzīve” vaicā seksologam seksopatologam Artūram Vāverem.

Lai nebūtu pārpratumu, brīdinām uzreiz – teksts satur morāli un ētiski nepieņemamu parādību atspoguļojumus, pēc kuru izlasīšanas tā vien gribas noskurināties, lai neteiktu vairāk. Diemžēl arī šādas parādības pieder pie patiesās dzīves, un mēdz teikt, ka informēts nozīmē apbruņots. Materiāls ir pieteikts pietiekami skaidri, tāpēc izvēle to lasīt vai nelasīt paliek katra lasītāja paša ziņā.

“Visas patoloģijas ir tā sauktās deviācijas novirzes no normas – tas, kas cilvēkā attiecībā uz seksuālām vēlmēm un interesēm rodas un attīstās dzīves laikā,” stāstījumu sāk Artūrs Vāvere. “Ir iedzimtas patoloģijas, attīstības patoloģijas, ģenētiskas patoloģijas – ja hromosomas ir ne tādas, kā vajag, mēs dabūjam slimu cilvēku. Uzreiz jāpasaka – netradicionāla orientācija neskaitās patoloģija, un pasaulē ir pieņemts, ka tā nav arī slimība, lai gan atsevišķos gadījumos var būt tā, ka cilvēkam ir bail no sievietes un tāpēc viņš izvēlas savu dzimumu – vismaz zina, kas un kā... Ir daļa geju, kas ienīst sievietes, un arī tur kaut kas “apakšā sēž.” Bet, ja kāds domā, ka orientāciju var izārstēt, – noteikti nē! Kaut gan – ārstēt jau var visu, cits jautājums, vai tas izdosies. Praktiski tā ir naudas pelnīšana, jo ir netradicionāli orientēti cilvēki, kuri ar savu orientāciju ir neapmierināti un gribētu to mainīt. Ja viņam tādu iespēju piesola, viņš iet un maksā naudu. Protams, neko tur nevar izārstēt, bet – ārstēts viņš ir... Noslēdzot homoseksualitātes tēmu un pārejot pie patoloģijām, jāatgādina, ka homoseksualitāte vēsturiski ir pastāvējusi vienmēr, pastāv joprojām un, visticamāk, pastāvēs. Arī dabā dzīvniekiem ir homoseksuālas attiecības – runčiem, suņiem, ir dzīvnieki hermafrodīti, piemēram, dažas zivju sugas vienlaikus var būt gan tēviņš, gan mātīte.”

Ekshibicionisti jeb virinātāji

“Ekshibicionisti, tautā saukti par mētelīša virinātājiem, baudu gūst no tā, ka savus dzimumorgānus izstāda apskatei. Daudzi ir precēti, ģimenē dzīvo it kā normālu dzimumdzīvi, bet negūst pilnvērtīgu (viņu vajadzībām) seksuālo apmierinājumu, tāpēc “iet ielās”, vārtu rūmēs un parkos, lai piedzīvotu baudījumu, kādu mājās piedzīvot nevar,” skaidro seksologs. “Ekshibicionistus nosacīti var iedalīt divās grupās – tādos kā mazohistos un sadistos. Pirmie alkst saņemt nopēlumu, otrajiem sagādā baudu, ja sieviete pārbīstas. Par viņiem runā daudz, tomēr sabiedrībai viņi īpaši bīstami nav, protams, izņemot to, ka viņi kādam var radīt psiholoģisku traumu. Iespējas, kā cilvēks līdz tam nonāk, ir dažādas. Tā ir pirmām kārtām vēlme izrādīties, kas ir normāla bērniem 7–8 gadu vecumā, pirms pubertātes. Spēlējas dakterīšos, jo ir interese parādīt, kas pašam, un apskatīt, kas otram. Viens variants, kā var rasties tieksme uz ekshibicionismu, var būt šāds: puiši pubertātes vecumā masturbē, un viņu pamana māte vai kāds cits un sarāj, un viņš šajā brīdī gūst baudu. Tas viņam “ieklemmējas” un kļūst par tādu kā palaidējmehānismu. Cits variants – grūtības veidot attiecības, bailes no pretējā dzimuma, un tādā veidā viņš, it kā vēlēdamies kontaktēties, sevi izrāda un gūst baudu tā. Vai visiem vīriešiem ir bailes no sievietes? Skatoties, kādā vecumā. Jo jaunāks un seksā nepieredzējušāks, jo bailes lielākas. Vecāks būs mierīgāks. Protams, ir bažas par savu vīrišķību – stāvēs, nestāvēs, apmierinās, neapmierinās, bet tādas pašas bažas ir arī sievietei – vai es būšu pietiekami laba... Redziet, tieši tās mačo būšanas vairāk ir aizsegs bailēm. Drīzāk drošāks, pārliecinātāks varētu būt tāds mierīgs un neuzkrītošs vīrietis. Runājot par ekshibicionismu un sievietēm, rādīt viņām ir ko, bet viņas ir grūti atdalīt, jo sievietēm vispār patīk izrādīties. Tādu, kur jau var runāt par patoloģiju, būs mazāk. Ja pārim gribas, lai viņus vēro seksa laikā, tad ekshibicionisms būs abiem, varbūt pat tur apakšā ir kāds slēpts fetišs – viņš gūst uzbudinājumu no apziņas, ka viņu vēro. Arī pats fakts – pieķers, nepieķers – var piešķirt attiecībām zināmu odziņu, bet tas jau ir cits jautājums.”

“Gerentofilija ir tieksme uz veciem cilvēkiem,” mazāk dzirdēto vārdu paskaidro seksologs. “Ir cilvēki, kam patīk vecāki partneri, un ir tādi, kam piemīt tieksme uz izteikti veciem cilvēkiem. Viņus uzbudina krunkas un pārējās ar vecumu saistītās izmaiņas. Cēloņi ir dažādi. Piemēram, jauns puisis palīdz kādai vecākai kundzei kaut ko salabot, bet kundzei ir neķītras domas, viņa puisi paved un apmierina. Tā tas aiziet – puisis sāk pievērsties vecākām dāmām. Vēl ir tā: ja viņš ir jauns un viņa vecāka (vai otrādi), ir vieglāk izveidot seksuālu kontaktu. Viss ir atkarīgs no tā, kas noticis pusaudža gados. Protams, citam tas var būt stiprāk izteikts, un viņš divdesmit gados grib četrdesmitgadīgu sievieti, jo ar viņu var brīvi un droši justies. Tie, kas iekāro jau septiņdesmitgadīgas, pārsvarā tomēr nav zaļi jaunieši, bet vīrieši, sākot no trīsdesmit. Gadu robežas pabīdās, un tas, uz ko viņš skatās, arī kļūst vecāks. Tāpat ir arī sievietēm – meitenes taču skatās uz vecāko klašu zēniem. Zēni meklē māti vai varbūt pat vecmāmiņu, meitenes meklē tēvu. Un var būt arī tā, ka jauns cilvēks gan apprec sava gadagājuma partneri, bet tik un tā turpina iekārot vecākas dāmas. No tiesiskās puses tur nav kam piesieties – ja abi ir pilngadīgi un nav varmācības.”

Pedofilija

Seksuālā tieksme uz bērniem. Pedofilu – kriminālnoziedznieku sakarā – joprojām tiek lauzti šķēpi par ķīmiskās kastrācijas lietderību, jo no tās būtu jēga tikai tad, ja kastrācija “atsistu lusti”. Teiciens, ka viss ir galvā, der arī šajā gadījumā, un izvirtulis, pat, ja viņam “nedarbotos” dzimumloceklis, var mocīt upuri dažādos veidos. Kā īsti ir? “Interese paliks, tomēr kastrācija var samazināt seksuālās vēlmes,” uzsver seksologs. “Tas gan nenotiks – hops, un viss, bet ar laiku. Arī uz pedofiliju jāskatās vēsturiski – piemēram, agrākos laikos tā bija norma. Senajā Grieķijā katram augstdzimušam pilsonim bija pa puikam, un skaitījās, ka viņš ar spermu atdod viņam savu enerģiju un gudrību. Aizbraucam uz Ēģipti – kas tur notiek? Divpadsmitgadīgas meitenes tiek izdotas pie vīra. Latvijā tā būtu pedofilija. Atkarībā no kultūras un laikmeta šo jautājumu var apskatīt ļoti dažādi. Gadās arī tā, ka pedofiliju piesien vīrietim, kuram ir sakars ar sešpadsmitgadīgu meiteni, kura gan izskatās uz visiem divdesmit... Runājot par tieksmi uz maziem bērniem – par tādu indivīdu jau var teikt, ka viņš ir psihiski slims.” Kā rodas pedofili, un kādas ir viņu iespējas no savas tieksmes atbrīvoties, ja nu kāds būtu tik apzinīgs? “Pedofils izjūt varu pār bērnu, viņš seksuālo baudu izjūt tieši no savas varas realizēšanas. Tas ir galvenais dzinulis. Gadījumi, kad bērns tiek seksa laikā vai uzreiz pēc tam noslepkavots, ir pārāk izteikta varas izrādīšana. Pedofilija var būt apvienota ar sadismu. Šiem cilvēkiem ar galvu nav viss kārtībā, un tas faktiski ir psihiatra lauciņš. Tagad tieši sākas programma tiem, kas izcietuši sodu vai ir tiesāti sakarā ar pedofiliju. Ar viņiem darbojas psihoterapeits, viņi tiek kontrolēti. Protams, pedofils var nenodarboties ar seksu, tomēr, ja interese ir, viņam tas nenākas viegli. Ko viņš dara? Viņš, piemēram, aiziet uz pludmali, pavēro bērnus un gūst baudu tā. Nevar skaidri zināt, ka kastrācija kaut ko izmainīs, jo runa ir par pieaugušu vīrieti, kura vēlmes un gribēšana ir attīstījusies. Harēmos bija vīrieši einuhi, kuri nodarbojās ar seksu. Jā, viņiem bija erekcija, viss, kā nākas! Jo ne jau tikai no hormoniem viss ir atkarīgs, no svara ir arī apasiņošana – erekcija var būt, un sekss var būt – nebūs pēcnācēju. Tāpēc grūti teikt, kāds būs kastrācijas rezultāts. Ķīmiskā kastrācija varbūt kaut kādā mērā var novērst gribēšanu – droši vien visi būs dzirdējuši, ka agrāk armijā zaldātiem deva bromu, lai slāpētu seksuālo vēlmi. Nu, lūk, lai nomāktu tieksmi, būtu regulāri jādzer zāles. Bet viņš varētu izvēlēties arī nedzert...”

“Ja pie jums atnāktu kāds apzinīgs dziļi nelaimīgs pedofils un teiktu – glābiet mani, dakter! –, jūs varētu viņam kaut kā līdzēt?” “Droši vien mērķis būtu censties novadīt viņa interesi un vēlmi tā, lai viņš gūtu seksuālo baudu bez reāla kontakta ar bērniem. Piemēram, skatoties kādus materiālus. Kaut gan – video ir aizliegts, internetā skatīties nevar, tātad atliek fantāzijas, pašapmierināšanās, kaut kādi palīglīdzekļi... Ja viņš gribētu, lai viņam palīdz pievērsties pieaugušajiem, tur vairāk būtu jāstrādā psihoterapeitam, kurš varētu palīdzēt atrast cēloni, kāpēc viņš ir fiksējies uz bērniem. Visbiežākais variants – viņš pats konkrētajā vecumā ir ticis seksuāli izmantots. Tad viņš pie tā vecuma arī ir apstājies, un seksuālās idejas un vēlmes viņam visu laiku saistās tieši ar attiecīgo vecumu. Tāpēc arī vienam interešu robeža ir nenobrieduši bērni, citam – tuvāk pubertātei. Tas būtu smags psihoterapeitisks darbs, un to, vai būtu rezultāti, ir grūti prognozēt. Man jau liekas, ka daļa no viņiem ir nepieskaitāmi, ka viņam ir deformēta visa pasaules uztvere. Kā var, piemēram, uzskatīt, ka četrgadīgs bērns speciāli koķetējis, jo gribējis ar viņu seksu...

Jārunā ne tikai par zēniem, bet arī par meitenēm, ne tikai par vīriešiem pedofiliem, bet arī par sievietēm, kurām patīk apčamdīt un apmazgāt mazus bērnus. Par to tiek runāts mazāk, un viņas ir arī grūtāk pieķert. Viņas iekārtojas darbā kādā bērnunamā, kur var bērnus kopt un apmazgāt. Tā kā uz sievieti sabiedrība parasti kā uz pedofili neskatās (ja tas būtu vīrietis – vai dieniņ!), tad viņa to var darīt netraucēti. Pats fakts, ka viņa, bērnu mazgājot, var gūt no šā procesa seksuālu uzbudinājumu un baudu, nav īpaši pierādāms, līdz ar to viss notiek slēptā formā. Par gadījumiem, kad sieviete liktu bērnam sev kaut ko darīt, manuprāt, Latvijā nav runāts,” atzīst Artūrs Vāvere.

Jāņa Zālīša grāmatā „Mīlestības vārdā” bija publicēts kāda vīrieša stāsts par to, kā viņš pusaudža gados kopojies ar tītaru. Viņam atmiņā iespiedusies tītara niknā buldurēšana, piepūstā pakakle un ķepurošanās, kas viņu neizsakāmi uzbudinājusi. Nelaime tāda, ka viņš joprojām spēj uzbudināties, tikai gremdējoties atmiņās par tītaru. Zoofilijas sakarā visādos veidos apcerēta parādība „klosteris-mūks-kūts-ķeblītis-govs”. Reiz kāds Ziemeļkaukāza puisis atzina – kūtī ar ķeblīti mēs visi esam sākuši. Vēl. Erevānā zināmās aprindās bija mode dzīvot ar lielu suni, tas bija arī kā atsevišķs naudas pelnīšanas veids, proti, šovs, kurā suņa saimniece par 25 rubļiem no cilvēka demonstrēja dzimumaktu ar suni. Savāca publiku, iekasēja maksu, un seanss varēja sākties. Suņu “mīļotājas” arī stāstīja, ka vislabākie “vīrieši” esot dogi (kuri esot arī ļoti greizsirdīgi uz savu saimnieci), kreņķis tik ar tiem nagiem... Kā zoofili rodas? “Zoofilija veidojas tāpat kā viss pārējais – pusaudža vecumā. Austrumos uz vairākām nedēļām, pat mēnešiem gani dodas kalnos ganīt aitas, un darīt viņiem tur nav ko, tad nu viņi „ņemas” ar aitām. Zoofilija ir vairāk izplatīta, nekā mēs varbūt varam iedomāties. Ja nemaldos, arī nerātnajās dainās ir aprakstītas seksuālas attiecības ar dzīvniekiem. Viens variants ir pusaudža vecums, bet tas, ka viņš ir bijis kūtī, nenozīmē, ka tas ir uz mūžu. Visbiežāk tas nav paliekoši, un, veidojoties seksuālām attiecībām, zoofilijas tendence izzūd. Daļai paliek un iet plašumā – latviski sakot, patīk iedot teļam pasūkāt... Un – kāpēc ne govi, kāpēc ne aitu, kāpēc ne vistu? Kaut kur lasīju par Ķīnā praktizēto, runājot par putniem. Vislabāk esot, ja vistai tajā brīdī nocērtot galvu. Raustoties konvulsijās, tā sagādā asākas izjūtas... Tā ir tā pati savas varas izmantošana kā pedofilijā. Agresija pret neaizsargātu seksuālo objektu. Kad studenti pavadīja tā sauktos lopu vagonus, Āzijā pieturvietās onkulīši kaunīgi piedāvāja mazas naudiņas, lai viņus ielaistu vagonos pie gotiņām. Amerikā lielās fermās, kur ir maz (vai nav nemaz) sieviešu, ar ko nodarbojas vīri? Ar zoofiliju. Tas ir aizvietojošais sekss, tāpat kā aizvietojoša ir masturbācija vai homoseksuālisms cietumā, jo nav partnera. Kad tāds cilvēks iznāk no cietuma, viņš normālos apstākļos visbiežāk turpina būt heteroseksuāls.”

Vai tepat Zolitūdē daudzstāvu mājā var arī dzīvot pensionārs ar savu pūdelīti? “Pilnīgi tā var būt! Turklāt var būt arī tā, ka mīlestība pret dzīvnieku ir tik visaptveroša... Viens taču Amerikā gribēja apprecēties ar cūku! Bieži tiek aprakstīts, ka sievietes, negūstot seksuālajā dzīvē nekādu baudu, masturbējot pamēģina, kā ir, ja tur kaķītis vai sunītis palaiza, vēl ar kaut ko pasmērē, lai dzīvnieciņam labāka laizīšana. Kāds varbūt tik tiešām mīl savu pūdelīti, to apmīļo, tam masturbē... Jā, kairina pūdelīti, lai tas sasniegtu orgasmu. Varianti ir daudz un dažādi. Īsti  dzimumaktiem notiek ar suņiem, zirgiem. Sunim uz ķepām uzliek tādus kā maisiņus, lai nesaskrāpē. Ir pat prostitūcijas paveids, kad piedāvā suņus seksam. Atved, aizved... Suņi tiek apmācīti – nebūs tā, ka jūs tagad paņemsiet vienu krancīti, un viņš visu darīs. Apmācība notiek, kad viņam divreiz gadā ir gribēšana. Viņš iemācās, pierod, un viss notiek – suns ir attiecīgi izmantojams augu gadu. Nebūtu gan prātīgi tagad sākt šķībi skatīties uz visām dāmām, kam pieder lieli suņi... Ironizējot var teikt – tad tikpat labi tā varētu skatīties arī uz dāmām, kurām ir kaķīši (un kāpēc gan tikai uz dāmām...). Izmantotas tiek arī čūskas, arī zivis. Lasīju, ka nav tādas dzīvnieku sugas, ar kuru cilvēks nebūtu stājies seksuālās attiecībās. Piemērā par tītaru tas vairāk ir kā fetišs, uzmanība ir “ieklemmējusies”, un viņš erekciju nevar dabūt bez tā tītara klātbūtnes,” skaidro seksologs. Bet... kā tur ir ar tiem zirgiem – vai tas maz ir anatomiski iespējams? “Zirga loceklis ir pamatīgi liels, stipri šaubos, vai maksts to visu var uzņemt. Bet nav jau arī jāuzņem viss. Jā, reāli tas notiek – to var redzēt kaut vai pornofilmās, kurās redzami dzimumakti ar zirgiem. Nezinu, vai pie mums tās ir dabūjamas, bet, kad pirms gadiem desmit biju Zviedrijā seksšopā, tur bija plašs klāsts – skatījos un brīnījos, cik daudz vēl var uzzināt... Vēl sieviete var gūt baudu no jāšanas procesa – tas atkal ir slēpti. Starp citu, zoofili parasti uz konsultācijām nenāk...”

Bauda nodarīt vai (un) ciest sāpes. Tas laikam ir izplatītākais un zināmākais seksuālās novirzes veids. Daudzi nelielas sadisma vai mazohisma iezīmes seksā uzskata par visnotaļ pieņemamām, un kāpēc gan ne – katram savi prieki. Bet, ja cilvēks citādi nespēj gūt apmierinājumu, kā tikai nodarot kādam sāpes, vai to vairs var saukt par normu? “Neliela skrāpēšanās vai košana kādā brīdī – tas var piederēties pie lietas. Vienam patīk smacēt, citam patīk kost, vēl kādam – varbūt durt. Protams, mazliet no tā var būt katrā cilvēkā. Ja abiem patīk latekss, pletnītes – tā ir viņu rotaļa, un, ja abiem labi, kāpēc ne? Saslēgšana, mocīšana – jā, tā ir deviācija, bet traucējoša tā kļūst tad, kad vienam ir izteikti sadistiskas vēlmes – otru sadurt, nosmacēt vai vēl kaut ko... Var arī vienlaikus būt sadomazohists – gan grib pamocīt otru, gan grib tikt pamocīts pats. Sāpes pastiprina izjūtas. Tiek praktizēta arī smacēšana (asfiksija pastiprina izjūtas), sasiešana, piesiešana, nosiešana dažādas pozās... Japāņiem ir tāda erotiskā masāža – sasiešana ar mezgliem ar sadomazohisma iezīmēm. Šie mezgli atrodas uz konkrētiem punktiem, kuri stimulē seksuālo enerģiju un vēlmes, un no tās sasiešanas viņš gūst seksuālu baudu. Liela nozīme ir niansēm – virves resnumam, mezglu stiprumam. Visās sadomazohistiskajās spēlēs ir zināma robeža, kuru viņi nepārkāpj, līdz kurai atļauj mocīt. Kad pasaka – viss, partneris arī tālāk neiet. Patoloģija būs tad, kad viņš aizliegumu neklausīs, turpinās un tieši tas viņam arī sagādās baudu. Parasti lomu spēle sagādā baudu abiem – vienam patīk pakļauties, otram – vadīt. Piemēram, saslēgšana roku dzelžos. To, kuru saslēdz, var kairināt apziņa – es neko nevaru, lai dara ar mani, ko grib, es ne par ko neatbildu. Nespēja pretoties izjūtas padara spēcīgākas. Savukārt tam, kurš saslēdz, tiek nodota vara, un viņš var rīkoties pēc savas patikas, kas rada papildu stimulu un uzbudinājumu. Ja abiem partneriem tas der – kāda vaina... Patoloģijas robeža manā izpratnē ir saistīta ar likumdošanu,” uzskata Artūrs Vāvere.

“Daudzi meklē bargo kundzi, bet, cik reāli viņi to grib, nav zināms, jo mēs ne vienmēr varam pateikt, ko patiesībā gribam. Var gadīties, ka tad, kad to dabūjam, saprotam, ka tas mums nav vajadzīgs. Arī sadisms un mazohisms nāk no bērnības – cits gūst baudu, saņemot pērienu, tas viņam “iesēžas”, un, lai vēlāk spētu izbaudīt seksu, viņam ir vajadzīgs tas pēriens.”

Daži maksā par to, lai viņus pazemotu – liktu rāpot, zobos pienest mantas, iepļaukātu, uzbļautu – slikts suns... Nereti tas tiek apspēlēts tā, ka liela koncerna priekšnieks, kuram ir milzīga atbildības nasta un tūkstotis padoto, tādā veidā vēlas atslābināties ar pretmetu. “Jā, tas vairāk var būt psiholoģiski – ja kāds visu laiku vada un atrodas nemitīgā stresa situācijā, kad viss ir atkarīgs no viņa, viņam vajag relaksēties, neatbildot par situāciju un varbūt pat aiziet līdz tādām stulbībām kā rāpot un līst. Tas atkarīgs no paša cilvēka. Īstens mazohists gribēs, lai viņam pavēl to darīt. Zinu puisi, kurš meklē vecākas kundzes – bargās pamātes, kuras viņu padresētu. Viņš ir paklausīgs, kārtīgs un dara visu, ko viņam liek. Bet... arī vīrs ar sievu salamājas, sakaujas, bet pēc tam mīlējas. Un abi divi ir laimīgi. Arī tur ir kaut kas... Bērni vispār ir samērā agresīvi – gan pret dzīvniekiem, gan vienaudžiem. Ja tādās situācijās rodas seksuāla vēlme, uzbudinājums, tas var piefiksēties,” seksologs atkārtoti uzsver bērnības un pusaudža gadu lomu seksuālo tieksmju veidošanā.

Fetišisms un vuārisms

“Fetišs ir kā simbols, kā talismans, kas kalpo par palaidējmehānismu visam procesam. Tur vairākumā gadījumu nekā ļauna nav, bet tas var būt traucējoši. Ja vīrietim, piemēram, patīk rudi sievietes mati un no tā viņš uzbudinās un dzīvojas tikai ap tiem matiem, ap matiem vien, sievietei nekāda labuma nav. Tas var izveidoties par traucēkli,” atklāj Artūrs Vāvere. “Dažs ierauga krūtis, un viss – viņam to vien vajag, sejas var arī nebūt. Citam patīk “riepas” – tauku krokas, kurās var ieķerties un darboties. Zinu cilvēku, kuram viss notiek tikai tad, ja viņš ir tērpies sieviešu zeķbiksēs. Ja zeķbikšu nav – nekā nav. Varianti ir dažādi – citam augstpapēdenes, citam melni krūšturi, vēl kādam patīk apvilkt sieviešu drēbes – tas var vēl nenozīmēt, ka viņš ir transvestīts, jo var kalpot kā fetišs. Parasti fetišistus interesē pavalkātas drēbes. Citam vajag smaržu, citam materiālu, piemēram, zīdu. Arī tas visbiežāk nāk no pusaudžu vecuma, kad ir piefiksējies kaut kas, no kā pusaudzis ir guvis baudu. Un tad ir tā, ka bez tās mantiņas viņš neko lāgā nevar pasākt. Ir sievietes, kas mīl vīrišķīgi ģērbties, tomēr par sievietēm fetišistēm dzirdēts maz (secinājums – sievietes nenoliedzami ir daudz viltīgākas un prot maskēties – visās patoloģijās „dominē” vīrieši – Aut. piez.). Nevajadzētu jaukt transvestītus ar transseksuāļiem. Transseksuāļi ir cilvēki, kas jūtas kā pretējā dzimuma pārstāvji, bet transvestīts jūt uzbudinājumu, par tādu pārģērbjoties, turklāt pretējā dzimuma apģērbs var kalpot arī kā fetišs. Un kāpēc ne? Tas nevienam neko ļaunu nenodara,” saka speciālists.

Puikas upmalas krūmos ar binokli ķīķerē uz meitenēm – laikam taču tā ir norma visos laikos. Bet, ja lūrēšana pārtop vienīgajā ceļā, caur kuru cilvēks spēj gūt apmierinājumu, tas jau ir vuārisms. “Nu, tām meitenēm upmalā, uz kurām lūr, tā diez vai šķitīs norma,” smejas seksologs. “Bet, protams, tā ir dabiskā interese, kas vairāk vai mazāk piemīt visiem. Atkal ir jautājums par pusaudžu vecumu un “ieciklēšanos” – var būt bailes no partnerēm, labāk viņš pavēro... Tagad tas ir viegli – ir taču internets. Arī pornofilmu skatīšanās savā ziņā tā pati lūrēšana vien ir.” Tad jau var teikt, ka lūriķim, pateicoties tehnikas progresam, ir vislabāk – viņam nav obligāti jālūr pa atslēgas caurumu, kā mazgājas kaimiņiene, viņam nav obligāti skatīties “dzīvajā”, der arī filmas? “Ir taču arī speciāli ar slēpto kameru nofilmēti materiāli – kā izģērbjas, kā nodarbojas ar seksu... It kā “varoņiem” nezinot. Starp lūriķiem var būt vīrieši, kuriem ir normāla ģimene un kuri, kaut ko saskatījušies, pārnāk mājās tādi, it kā būtu iedzēruši uzbudinošas zāles un var aktīvi nodarboties ar seksu. Mūsu pašu nūdistu pludmales – kas tur pa krūmiem darās... Vuāristu var valdzināt arī pats process – meklēt vietu, vērot, gaidīt, vai kaut kas notiks...”

Incests, zelta lietus un koprofilija

“Incests – tā ir Bībele,” saka Artūrs Vāvere. “Asinsgrēks. Bija Ieva un Ādams – kur tad radās tie pārējie? Viņu bērni tos radīja paši savā starpā. Pētījumi rāda, ka incests ir diezgan izplatīts. Vēsturiski Ēģiptē, un ne tikai, karaļu dzimtās precināja māsas ar brāļiem, lai saglabātu kroni. Bet, kad viens no vecākiem savu bērnu... Un nav tikai tā, ka tēvi izmanto meitas. Arī mātes izmanto puikas. Varbūt viņa tā īsteno kontroli vai demonstrē, ka spēj dēlam dot visu – un labāk par visiem. Kurš gan to spēs labāk par māti... Īpaši Krievijā veidotajos „porno” ir diezgan liela tendence apspēlēt māti ar dēlu. Tātad ir pieprasījums.

Sludinājumos daudzi pieprasa „zelta lietu” (čurāšana virsū, arī mutē), arī filmās tas nereti tiek ekspluatēts. Koprofilija nozīmē, atvainojiet, nozieķēšanos ar fekālijām, to ēšanu, arī seksuālā apmierinājuma gūšanu defekācijas laikā. Nekad neaizmirsīšu, kā pirms daudziem gadiem paziņa, pilnīgi apstulbis, dalījās intīma vakara norisē. Pie viņa uz pirmo “tuvo iepazīšanos” bija atnākusi sieviete. Viss noticis, sēdējuši, dzēruši vīnu, nakts jau pusē, te viņam savajadzējies uz tualeti. Manot, ka viņš tur uzkavējas, dāma sākusi dauzīties pie durvīm, saukdama – tikai neko neslauki, laid mani iekšā! Un, tur iekļuvusi, ņēmusies viņu tīrīt ar mēli... Kā to skaidrotu speciālists? “Tātad tas viņai paaugstina uzbudinājumu un patikšanu. Šeit arī var būt piefiksēts kaut kas bērnībā – tās smakas un darbošanās... Sēžot tualetē un masturbējot, var notikt defekācijas akts vai urīna noplūde, un tas var savstarpēji sasaistīties. Arī, ja kāds ir radis masturbēt, piemēram, sausajā tualetē, viņam tā smaka piesaistās pie baudas. Protams, ir arī cilvēki, kam patīk visādas izvirtības  – jo trakāk, jo labāk. Tas var būt aiz pārsātinājuma. Kad viss jau ir izmēģināts, tad gudro – nu kur vēl... Nu ko – ir taču arī urīnterapija. Un „zelta lietus” jau no urīnterapijas daudz neatšķiras (piebildīsim – ja nu tikai ar to, ka terapijai izmanto donora materiālu – Aut.). Vēl – ja kādu apčurā vai apkakā, tā arī ir sava veida pazemošana, varas izrādīšana, tātad – sadomazohisma iezīmes,” secina seksopatologs.

Nekrofilija jeb sekss ar miroņiem

“Nu kā – Raiņa „Zelta zirgs” ar zārkā dusošo Saulcerīti, kuru vajag iegūt... Kas tas ir, ja ne nekrofilija? „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, „Ērkšķrozīte”, kur jāskūpsta mirušais... Viss jau ir aprakstīts pasakās.” Ja atļautos melno humoru, gandrīz varētu teikt, ka nabaga nekrofiliķi, bērnībā salasījušies Raini, tagad, veikdami darbības ar mirušo, arvien cer, ka tas modīsies... “Šeit atkal jārunā par cilvēka psiholoģiju, un atkal par bailēm veidot attiecības. Mironis neko neteiks, viņš ir nekustīgs, viņu var nolikt, kā vēlas, darīt ar viņu, ko grib... Daudz par viņiem nav dzirdēts, bet, ja prasāt, kur viņi var savas tieksmes īstenot, tad – jā, pārsvarā morgā. Tagad ir arī daudz apbedīšanas biroju, iespējas ir. Pirms gadiem Rīgā par vienu nekrofilu, kurš strādāja morgā, bija runa. Man pašam praksē ne ar vienu gan sastapties nav nācies. Manuprāt, viņu nav daudz. Vai arī mēs nezinām.” Jo neviens nav sūdzējies... Un tiešām – kā gan tādu lai pieķer? Ja vien kāds nejauši nepārsteidz, nekrofils savu patoloģiju var netraucēti īstenot gadu gadiem. “Jā, to nekādi nevar piefiksēt – ja mazgāšanas laikā tas notiek, pēc tam līķi saģērbj un ieliek zārkā, neviens gailis pakaļ nedziedās. Līdz ar to par nekrofilijas apmēriem ir grūti spriest.” Vai, ja nekrofile būtu sieviete, viņai vispār kontakts ir iespējams? “Teorētiski – jā. Gaiļezerā bija gadījums, kad māsiņai saka – tur viens onka nomira, jāaizved uz morgu. Viņa iet un skatās – onkam stāv... Izrādās, protēze. Agrāk bija tās cietās protēzes. Skats ir jokains.” Tātad sievietēm nekrofilēm atliek tikai cerēt uz protēzi? “Jā! Par sievietēm nekrofilēm nav redzētas pat nekādas briesmu filmas, arī nekādas runas nav dzirdētas. Nekrofilija tomēr ir smaga psihiska trauma. Varbūt tā ir vēlme izdarīt kaut ko netīru, un tad viņš jūt to apmierinājumu, ka tas cilvēks nevar neko ne teikt, ne darīt. Kādā filmā nekrofils teica – viņa bija tik patīkami vēsa...”

Visu šo aprakstot, neviļus jādomā, kādu sašutuma vētru tas var izraisīt labticīgos pilsoņos... “Protams, par visu šo var šausmināties, un tas būs pamatoti, tomēr tas nemaina faktu, ka tas viss vienmēr ir bijis un laikam taču arī būs...”