Bijušais latviešu policists iesēžas Vācijas cietumā

Tiesnesis informējis, ka līdz tiesai Ivaru neatbrīvos, tikmēr būs jāsēž cietumā. Padomju laikā Ivars dienēja iekšējā karaspēkā, kas apsargāja cietumus, nu viņš pats svešā zemē bija nokļuvis pretējā lomā. Tulka vairs nebija, pēc žestiem vien Ivars saprata, ka pilnīgi visa mantība, apakšbikses ieskaitot, jānodod, pretī saņemot cietuma apģērbu ar numuru — oranžu kā ASV cietumos. Pēc nedēļas gan drēbes atdeva, bet Ivars tās iekāra skapī, lai lieki nedeldētu.

Ievests korpusā, likts gaidīt, šausmīgi gribējies smēķēt. Ivars ieraudzījis puišus, kas runājuši krieviski, un palūdzis cigareti — tie iedevuši tinamo tabaku un nopriecājušies, ka krievs ievests, pie tiem pieskaita visus no bijušās PSRS. Tiesa, jaunpienācējs bija tā sanervozējies, ka visu tabaciņu nokūpinājis pirmajā naktī — mēneša devu.

Pirmā nakts pagāja vieninieka kamerā, otrajā Ivaru pārcēla uz divvietīgu „mītni” — kopā ar alžīrieti. „No rīta atveru acis, kameras kaimiņš jau zils, pakāries durvju kliņķī. Pirmā doma — nu to visu man uzgrūdīs.” Ivars nospiedis trauksmes pogu, cietumsargi līķi aizvāca, bet latvieti par tādām ciešanām aizveda pie cietuma psihiatra — vai tikai no pārdzīvojumiem nav kāda garīga trauma. Tas nekas, ka Ivars tikpat neko vāciski pasūdzēties nevarētu. Psihiatrs ieskatījies viņam acīs un secinājis: „Sehr Gut!” („Ļoti labi” — tulk. no vācu val.), var vest atpakaļ.

Nezināmā veidā jau pirmajā dienā cietumniekiem tapa zināms, ka Ivars ir bijušais „ments”. Vāciešiem viņš to nebija teicis, turklāt darbu policijā atstājis jau deviņdesmito gadu beigās, bet tik un tā ieslodzītie to zināja. Ivars uzaicināts uz pārrunām ar korpusa „uzraugu” — gruzīnu cietumnieku, kurš šeit kontrolēja ieslodzīto lietas.

Vārds pa vārdam, kas viņš tāds ir, par ko sēž, bet tad pēkšņi gruzīnam pačukstēts par Ivara senāko pagātni. „Cietumnieku šefs” noskaities — viss, ārā no kameras, ar krieviem tu pat runāt nedrīksti, nekādas „sildīšanas”, t.i., cigaretes un citu labumu, tev nebūs, kamerās pie mums iet nedrīksti, vari saieties ar vāciešiem, turkiem, afrikāņiem. Labi vēl, ka nosolījās nesist un citādi neaizskart, bet kā „mentam” būs jādzīvo vienam pašam, bez pārējo atbalsta.   

Taču Ivars iepazinies ar Oļegu no Sibīrijas, kurš savulaik bijis Rīgā, teicies pazīstam haritonoviešus (90. gados slavena reketa „brigāde” — M. P.) — nu, gandrīz vai novadnieki. Oļegam par gruzīna idejiskajām nostādnēm bijis nospļauties, tā nu abi turējušies kopā. Sibīrietis bija Vācijā strādājis publiskajā namā, visdrīzāk par „izsitēju”, un nodarījis smagus miesas bojājumus. „Neviens cits no krieviem ar mani nerunāja, pat viens šoferis no Daugavpils bija tā iespaidots,” saka Ivars.

Komiska situācija — kādudien uz cietumu pat atbrauca Ivaru aizturējušās specvienības komandieris ar savējiem. Viņš paziņojis, ka bez advokāta nerunās, bet vācietis laipni paskaidrojis — nē, nē, nekādas pratināšanās, viņi tikai atbraukuši paskatīties, kāds izskatās Latvijas policists.

Septiņos vakarā kameras slēdza, sešos no rīta atvēra. Pārējā laikā cietumnieki varēja brīvi pārvietoties pa visiem trim korpusa stāviem. Kopumā te mitinājies ap 60 ieslodzīto. Cietumsargu attieksme atgādināja gestapo laikus, viņi paši gan nevienu neaizskāra, taču ieslodzītie savā starpā varēja kauties netraucēti — ar vienu izņēmumu.

Ivars: „Kamēr sit latvieti, krievu vai turku, cietumsargi novēršas. Ja tu vācietim kaut pirkstu pieliksi vai pagrūdīsi — uzreiz izģērbs pliku un pagrabā. Tie puiši, kas atgriezās, bija pazuduši laikā un telpā.” Latvietis arī bijis karcerī, jo iesitis citam „zekam”. Par ko? Pagrūda, bet Ivars pat nav domājis, tīšām vai netīšām, šajos apstākļos cilvēki mainās un ne uz labo pusi. Karcerī bijušas vien četras sienas un finiera guļvieta, briesmīgākais bijis pilnīgais klusums.

Korpusa vidū ir tukšums, gaismas pagalms, kam trijos stāvos var apiet apkārt. Vidū katrā stāvā nostiepts īpašs tīkls — kautiņu zaudētājus met pāri margām, viņi krīt tīklā un vismaz nenositas. Vienu gan Ivars novērojis — šeit nav bijis seksuālas vardarbības. Kautiņi bija arī „profesionālā līmenī” — rīkots totalizators, un par cigarešu paciņu trūcīgākie cietumnieki gājuši ringā.

Par cietuma uzraugu strādājis Kazahstānas krievs, Vācijas pilsonis — austrumbloka ieslodzītajiem gandrīz vai savējais. Korpusā nav iekšējās videonovērošanas, pilnīgi iespējams atslēgt kameru, lai citi tiek iekšā un nežēlīgi piekauj „nevēlamu” cietumnieku.

Daudzi sadurti pastaigas laikā ar uzasinātām tējkarotēm, to pat nevarot pamanīt, kurš tieši vainīgs. „Staigā pa riņķi, viens bars apdzen otru, viens nokrīt.” Noslepkavots vismaz viņa laikā gan neviens nav. Dīvainā kārtā vācu cietumā nav manīts alkohols, bet narkotikas bijušas itin brīvi pieejamas, marihuāna vispār tur nav problēma.

Pusdienas saņemt varēja ar garantiju, musulmaņiem bija atvēlēta ēdienkarte bez cūkgaļas. „Veca gaļa, kur pārbērts sāls un pipari, lai nosistu slikto garšu, jogurts, kam termiņš iet uz beigām,” raksturo Ivars. Vakariņas izpaudās šādi — cietumnieki sanāk telpā, kur atved un haotiski izdala jogurtu, maizi, tēju bez cukura. Pie maltītes tiek stiprākie un izveicīgākie, paša ziņā ir — apēst visu tūlīt vai pietaupīt rītam, jo atsevišķi brokastu nav.

Tā notiek Eiropas Savienībā, kur Latvijas cietumnieki Cilvēktiesību tiesā „izplēš” morālās kompensācijas par ciešanām mūsu ieslodzījuma vietās. Vācijas cietumā, ja nepaklausa sargus, kaut vai pussolis pāri kameras slieksnim, — dabū ar elektrošoku, ko izbaudīja arī Ivars.

Lai negarlaikotos, Ivars saņēma atļauju strādāt. Izsniedza darba drēbes, vajadzēja pakot kosmētikas veikaliem paraudziņus. „Ļoti lēts darbaspēks; ja izpildu normu, par astoņu stundu darbdienu varu nopelnīt piecus eiro. Ja neizpildu, divi eiro. Normu — 1200 iepakojumu — nav iespējams paveikt,” pasmaida Ivars. Ar to spējuši tikt galā tikai divi ieslodzītie — indietis un polis.

Ivars rīkojās vienkārši — atņēma kādam turku cietumniekam viņa jau sapakotās kastes, nebrīvē pamazām zūd normālas cilvēciskās īpašības. Un turku mafija? Tādas nemaz nav, ja viņi turētos kopā, turki būtu noteicēji cietumā, bet tā vietā katrs esot par sevi.

2. februārī Ivaru nocēla no pusdienu galda un aizveda uz tiesu nama. „Kā jūs varējāt būt tik naivs?” tāds bija viens no tiesneša jautājumiem. Droši vien apsūdzētā naivums bija viens no iemesliem, kāpēc viņš tika cauri salīdzinoši viegli, pat prokurors daudz neprasīja — gads nosacīti. Vai Ivaru tas apmierina? Viņš priecīgs piekritis, protams, nekādas pārsūdzības. Nav pat aizliegts atkal iebraukt Vācijā.

Tulks uzzīmējis kartē, kā tikt līdz cietumam, Ivars aizbrauca pēc mantām, saņēma, parakstījās, turklāt saņēma dāvanu — divas cigarešu paciņas un cigarellas. Svešā valstī bez valodas zināšanām brīvlaistais latvietis kājām aizgāja kilometriem tālu līdz autoostai.

Autobuss uz Rīgu bija gaidāms tikai pēc divām dienām, turklāt biļete maksāja 100 eiro... Ivars, prātodams par braukšanu mājās ar stopiem, ar tukšu vēderu klīda gar tirdzniecības kioskiem, kad viņam negaidīti paveicās: „Sastapu šoferi, ar kuru kopā bijām strādājuši policijā. Viņš man aizdeva naudu un vēl nopirka paiku un aliņus.”

Tā Ivars laimīgi atgriezās mājās — atsēdējis aiz restēm vairāk nekā mēnesi un solīto 500 eiro vietā nopelnījis Vāczemes cietumā pussimtu. Gūtā mācība? „Nedod, Dievs, vēl kāds man piedāvās vieglu naudiņu,” viņš apņēmies uz šādiem piedāvājumiem vairs neuzķerties.