Andris Keišs pārtop par Kaupēnu. Pirmizrāde ir klāt!
3. septembrī Jelgavā un 4. septembrī Nacionālajā operā Rīgā aktieris Andris Keišs, kuru esam raduši redzēt uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, bet laiku palaikam – arī kino un televīzijas ekrānos, pārtaps par laupītāju Kaupēnu rokoperā „Kaupēn, mans mīļais”.
Jaunajā iestudējumā Keišs atveidos titullomu. Mēs runājām par to, vai Andris nebaidās no Kaupēna bēdīgās slavas, par to, kādēļ nefilmējas seriālos, un par to, ko no viņa varam gaidīt jaunajā teātra sezonā.
Ļoti interesanti, jo iepriekšējo lomas atveidotāju dēļ tas ir apaudzis ar priekšstatiem un viedokļiem, kādam tam vajadzētu būt. Un man ir azarts to visu gāzt nost un dokumentāli skatīties, kas viņš ir bijis par cilvēku, kāda varētu būt bijusi viņa attieksme pret notiekošo dzīves pēdējās dienās. Man liekas – tāds Kaupēns vēl nebūs bijis.
Vai nav bail, ka tevi salīdzinās ar iepriekšējiem lomas atveidotājiem, īpaši – ar Mārtiņu Freimani? Vai arī tu vienkārši dari savu darbu un par to neuztraucies.
Es domāju, ka noteikti salīdzinās, un es pieļauju, ka Mārtiņš, spēlējot šo lomu, tiešām radīja kaut ko enerģētiski spēcīgu, un tas ir leģendāri, ja to vēl tagad atceras kā lielu notikumu. Bet mans stāsts ir pavisam par ko citu, un es nesienu to sev klāt. Es nedomāju, ka šim darbam ir tāda baigā aura, un, ja tu spēlēsi Kaupēnu, ar tevi notiks trakas lietas. Es esmu spēlējis daudz slepkavu, es esmu daudz reižu uz skatuves miris... Tā ir tāda profesija, tāds darbs, un es nesliecos to apvīt ar baisām leģendām. Pie zīlniecēm es arī neeju.
Redz, latviešu tautas vēsturē viņš ir spilgts personāžs. Viņš, protams, nav varonis, viņš ir antivaronis, un mūsu darbs jau arī nebūs par Kaupēnu. Ievērības cienīgs ir tas, kas toreiz notika. Mūsdienās slepkavības parasti notiek piedzērušu cilvēku starpā – viens, piemēram, ir aizgājis uz blakusistabu, tikmēr otrs ir „izlacis” litru spirta, un viņu par to vienkārši nosit. Manuprāt, pasaulē ir tikai nedaudzi tādi gadījumi, ka cilvēks dzīvo pavisam normālu dzīvi, strādā mēbeļu veikalā, un izrādās, ka vienlaikus viņš ir aukstasinīgs slepkava. Tas ir diezgan rets stāsts. Bet es domāju, ka darbs ir vairāk par Valliju, par to, ka jauna, skaista, pārgalvīga meitene diemžēl iemīlas cilvēkā, kurš viņai liekas cienīgs, bet izrādās, ka viņš ir kaut kāds vilkatis.
To ir diezgan vienkārši saprast – es domāju, viņš ir vēlējies ērti, bagāti un šiki dzīvot, bet nav atradis veidu, kā to naudu nopelnīt. Viņš ir izgājis kara ceļus un droši vien jau ne vienu vien desmitu cilvēku apšāvis, un līdz ar to viņam šķita loģiski turpināt naudu pelnīt ar slepkavošanu.
Manuprāt, tiešām vajag sekot līdzi tam, par ko tu pārdzīvo, kam tu jūti līdz. Tas paradokss, kas notika Kaupēna laikā – kad viņu tiesāja un uzskaitīja slepkavības, varas darbus, ko viņš izdarījis, – viņam netrūka apbrīnotāju un jūsmotāju, galvenokārt sieviešu, kuras nesa ziedus, ēdamo.... Attopieties, mīļās dāmas, viņš astoņgadīgu meitenīti sasēja un nošāva! Tas tāpat kā tagad ir just līdzi un sacīt – angļu jaunieši, malači, izlaupa veikalus, pareizi! Es nedomāju, ka tā ir tikai mūsu laika īpatnība, ka notiekošajam seko līdzi virspusēji. Tā rodas pavirša apbrīnošana un viltus varonības slavināšana. To cilvēku acīs, kuri nav iedziļinājušies lietas būtībā, viņš ir varonis. Mūsdienās tas arī bieži notiek. Un mēs jau netaisām izrādi par Kaupēnu, mēs runājam par to, kā sabiedrība viņu uztver. Kā var uztver tādu džeku kā varoni? Tas laikam ir jautājums sievietēm – par to bezkaunīgumu, uz kuru sievietes tā uzķeras.
Jā, ir tapusi viena dziesma, ko dzied Vallija pēc tam, kad uzzina, kas ir Kaupēns. Dzeja jau bija pirms tam, tagad ir arī mūzika. Tas man liekas ļoti svarīgi – runāt par šo meiteni. Ej nu tagad saproti, ko mīlēt, dzīve sākās, un – re kā – izrādās, ka varbūt tomēr nevajadzēja... Ir par ko padomāt.
Izrādē tu spēlēsi kopā ar sievu operas solisti Kristīni Zadovsku. Vai tā ir pirmā reize, kad kopā esat uz skatuves?
Nē, mēs spēlējām Jaunajā Rīgas teātrī Viestura Kairiša izrādē „Čūska”, Kristīnei bija dramatiskā teātra loma, mēs vēl viesizrādēs braucām... Bet šajā izrādē mēs īstenībā uz skatuves vispār nesatiekamies. Viņai vairāk ir savstarpēja spēle ar Dzejnieku, man – ielasmeitas un Vallija, un pāris zemnieku, kuri jānošauj. Kristīne ļoti profesionāli strādā, viņa man palīdz – klausās, kā es intonatīvi dziedu, kā sevi atklāju tā tīri no dziedāšanas viedokļa.
Kāda ir sadarbība ar citiem „Kaupēna” kolēģiem?
Man ļoti patīk, ka darbs ir ārpus Jaunā Rīgas teātra, es ļoti sen neesmu bijis ārpus tā. Man patīk, ka liela daļa ansambļa ir no Valmieras teātra. Tas ir kolektīvs, kuru tu redzi no malas, un piepeši tev ir iespēja tajā iekļauties. Ance Krauze... Ar viņu man ir ļoti labas darba attiecības. Es nekad neesmu tā īpaši daudz dziedājis, un man nav priekšstata, kādam jābūt dziedošam aktierim vai kā ir jāspēlē muzikālā izrādē. Es vairāk domāju par situācijām, nevis par dziedāšanu, un man ir liels prieks, ka Ance tāpat reaģē pretī. Ka viņa, būdama dziedātāja, arī skatās dramaturģiski, un mēs domājam par to, ko mēs darām, nevis par to, kā mēs dziedam.
Vallija ir tāda asa, skarba meitene. Viņa diezgan tiešā tekstā liek noprast Dzejniekam, ka – diemžēl – nekas savstarpēji nesanāks. Viņa ir šerpa, un Ancei tas piestāv.
Es labāk par sevi varu pateikt. Lai piedalītos tādā projektā kā „Neprāta cena” vai tagad jau ar nosaukumu „UgunsGrēks”, jābūt ļoti stipram, tādam cilvēkam, kurš spēj sakoncentrēties. Manos spēkos tas nebija – uz divām stundām starp mēģinājumu un izrādi aizskriet nofilmēt ainu, kurā, piemēram, mana izredzētā ir zaudējusi bērnu. Nofilmēt tā, lai viss būtu pateikts, lai skatītājam būtu skaidrs... Ja es tādu situāciju spētu radīt sevī uz līdzenas vietas, spētu uzkurināt sevi pietiekami, lai to izdarītu, es varbūt arī to darītu. Lai gan, no otras puses, – nē, jo ir bailes, ka identificēs ar seriāla tēlu. Bet tagad es tomēr labprāt piedalītos televīzijas projektos, daudzi krievi ir sākuši pie mums filmēt, piemēram, Marats Bašarovs filmēsies pie mums (astoņsēriju Krievijas seriālā „Atsprādzējiet jostas”, kura filmēšana sākās 16. augustā – S.G.).Normāls darbs, un es to pat nesauktu par seriālu, es to sauktu par garfilmu. Tas ir labi, ka televīzija tā atplaukst. Scenārijā ir runa par mīlestības izdzīvošanu, ir arī spriedze. Tas ir interesanti, saistoši, ļoti labs formāts, kas Krievijā jau ir sevi pierādījis. Piemēram, „Likvidācija”, 14 sēriju filma – to nevar nosaukt par seriālu. Tā ir garfilma, kuru veidojot ir ļoti nopietni strādāts, kurā var redzēt, ka aktieri ir nevis atbraukuši uz mirklīti un pateikuši pāris teikumus vai arī formāli „iet cauri” scenārijam un uzskata, ka tas produkts, kurā viņi piedalās, nav pārāk labs. Būtība vienmēr ir – kur tu piedalies. Es piedalos tajā, kas ir manā galvā – ja es uzskatu, ka tas būs „kaķim zem astes” un tomēr tajā piedalos, tad tas arī būs „kaķim zem astes”. Ja es uzskatu to par ievērības vērtu, tas arī būs ievērības vērts.
Televīzija vai kino – nu kam gan ir vajadzīgas filmas, ko neviens neskatās? Televīzija vienkārši nevar to atļauties, tādēļ saspringst vairāk. Ir vesela festivālu filmu jūra, kuras skatoties liekas, piemēram, ka Krievija ir vienkāršs smirdīgs caurums, kur vīrieši nemitīgi rupjiem vārdiem lamā sievietes. Festivālu ietvaros tas iet cauri – o, trakā Krievija! Bet tā taču ir konjunktūra. Tad jau labāk „Likvidācija”, nevis tāda „elitāra” filma.
Darba nosaukums ir „Radošās drāmas kursi”. Par padzīvojušiem cilvēkiem, kuri apmeklē kursus – Latvijā tos sauc par personības pilnveidošanas kursiem, kuros iekustina ķermeni, iekustina dvēseli. Tādā paradoksālā žanrā. Tiešām laba kompānija – Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Baiba Broka un Inga Tropa. Un otrs darbs, kas man paredzēts – pie Māras Ķimeles. Viņa iestudēs ”Noziegumu un sodu”, tikai tādā sapresētā formā, būs vienīgi galvenie tēli, kurus spēlēs Edgars Samītis, Guna Zariņa, Jana Čivžele un es.
Bet par privāto dzīvi es tev neko daudz nevaru pateikt – ir daudz darba, ir labi, ka ir bijusi vasara, esmu bijis kopā ar ģimeni. Bērni tagad ies bērnudārzā, un katram būs savs darbs.
