Māris Grigalis: spāņu treneris un laika vecis
Vai esat mēģinājuši no rīta uzreiz pēc pamošanās pamētāt pildspalvu? Varbūt apelsīnu? Tā bieži vien sākas Māra Grigaļa rīts. Par viņu runā. Gan labu, gan sliktu. Citiem patīk viņa aizrautība, citiem “šitā ākstīšanās” krīt uz nerviem.
Reizi gadā Māris brauc uz Spāniju, lai būtu starp “savējiem”. Jaunajā latviešu filmā „Sapņu komanda 1935” viņš spēlēs savu pirmo lomu lielajā kino – spāņu basketbola izlases treneri.
Agrā rīta stundā Mārim aiz muguras jau vesels darba cēliens, kuru viņš pavadījis raidījumā „900 sekundes”. Kafejnīcu iekarojam, tiklīdz tā tiek atvērta, un, šķiet, paši to pamodinām. Viņš sēž man pretī, labvēlīgi un mazliet rezervēti smaida, bet runājot tomēr lien ārā aizrautība. Kā īlens no maisa. Gatavojoties spēlēt savu pirmo lomu, viņš no basketbola trenera dabūjis desmit DVD, lai vērotu, kā spēles laikā uzvedas spāņu izlases treneri. Kā viņi skraida gar laukumu, bļaudami – rapido, rapido, vengo, vengo, vengo, gatavi paši mesties spēlē iekšā. Māris visam pieiet pamatīgi.
Tāds ir viss šis gads. Esmu sapratis, ka katrs gads ir ar kaut ko nozīmīgs. Piemēram, pagājušo noslēdzot, saņēmu maģistra grādu uzņēmējdarbībā. Šajā gadā manu dzīvi stipri interesantāku ir padarījis kino.
Kā uztvēri piedāvājumu filmēties „Sapņu komandā”?
Jāteic, jau sen dziļi sevī kaut ko tādu gribējās. Iebakstīt Ēķim – paklau, vecīt, gribu kaut kur sevi atstāt, piedalīties darba procesā, vēsturiskā filmā... Viņiem forši sanāk tieši tāds atspoguļojums – gan „Baiga vasara”, gan „Rīgas sargi”. Ļoti skaisti... Un pats no sevis baigi forši sanāca, ka Andrejs zvana – Marčik, tev ir loma. Man tas bija tā – johaidī! Redz, kā, es pat nepaspēju neko pateikt, he, he, kā viņš jau piedāvā. Ar lielu gandarījumu uzreiz teicu – jā, es gribu! Vēl jo vairāk priecājos, ka man būs jātēlo spāņu izlases treneris. Man uzreiz likās – o, temperaments! Atbilstošs man.
Ir, ir... Neesmu gan pētījis ciltskoku, bet mēs esam visai temperamentīga ģimene. Skatos uz vecākiem – kad vajag, uguņi iet pa gaisu! Ir jau arī mierīgi brīži, bet visu laiku iekšā tāds... čili pipars, tabasko!
Muzikāls palaidnis
Tā vienmēr ir bijis, varbūt tieši tāpēc padomju laikā ierindas skatēs biju komandieris. Man ir ļoti daudz tā laika „pačotnaju gramotu”, kurās esmu novērtēts kā labākais komandieris. Tur vajadzēja skaļi bļaut – līdzināties! Mierā! Uz labo! Un kopš tā laika man jau iezīmējušās rakstura īpašības, var teikt, kā trenerim.
Komandieris ir līderis, to sevī esi jutis?
Katrs cilvēks ir līderis. Viņam tikai jāatrod sevī, kā to garu uzturēt, kā sevi parādīt kā līderi. Viens to dara mierīgāk, cits aktīvāk. Es – ļoti aktīvi. Redz, ir sagadījies, ka es tās rakstura īpašības spēju likt lietā savā profesijā – raidījumos, dažādos šovos. Tur ar savu enerģiju varu izpausties. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas veido raidījumu, viņiem uzreiz esot drošības izjūta. Saprotu, kāpēc tā ir. Viņi redz – tas cilvēks par sevi ir pārliecināts, viņš nāk ar enerģiju, ar visu.
Tas varbūt ir pārāk skaļi teikts, bet – par savu sapņu darbu. Kas ir piepildījies.
Joprojām no tā gūsti baudu?
Jo tālāk, jo vairāk. Tāpēc, ka varu izpausties, izrādīt emocijas. Varbūt ir lietas, kurās drusciņ sevi jāierobežo, bet kopumā varu būt tāds, kāds esmu. Man nav sevi jāierāmē. Varu Dievam teikt vislielāko paldies, ka viņš devis darbu, kas man patīk. No 1. klases mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, arī tur mani radināja pie prožektoru gaismām. Katrs eksāmens klavierēs notika skolas zālē ar paklanīšanos, sēdēšanu pie flīģeļa. No sākuma līdz beigām visam bija jābūt izturētam. Droši vien tas ir iesēdies. Ne velti mans tēvs ir diriģents. Viņi ar Imantu Kokaru radīja kori „Ave sol!”.
Gāzu regulāri. Dārziņskolā bērni tomēr ir tādi piezemētāki. Es jau 4. klasē biju pie direktora uz pārrunām. Atļāvāmies staigāt pa ārējām trešā stāva palodzēm un meitenes sveicināt. Biju ļoti pārgalvīgs, bet, paldies Dievam, bez sekām. Tagad satieku skolotājus, un viņi saka: redz, kā ir, lielākie skolas razbainieki un dauzoņas arī dzīvē ir pamanāmāki.
Tev patīk pārkāpt robežas?
Agrāk, jaunības maksimālismā, es droši vien ļoti... nepārdomāti rīkojos. Ātri braucu ar mašīnu, moci. Biju tāds... pārāk jauns. Un neapdomīgs. Tagad jūtos pieaudzis, bišķi nosvērtāks.
Jūtu kā santehniķis un tantiņa tirgū
Kas tev tagad ir robežu pārkāpšana?
Tas, kas attiecas tikai uz mani, ir saistīts ar manu mājas dzīvi, manu vidi. Tur varu pārkāpt robežas – pārkārtojot istabu vai gatavojot ēst. Netraucējot citus. Tas ir okei. Bet ārēji... Pat negribētu teikt, ka tās ir robežas, bet es bišķīt rēķinos ar apkārtējiem, tā varētu teikt.
Jā, es esmu atbildīgs par cilvēkiem raidījumā „Tautas balss”, mēs strādājam, lai viņiem palīdzētu. Līdz ar to tā atbildība ir pamatīgi liela. Tā sajūta ir, arī vadot projektus – „Latvijas zelta talantus”, šovu „Zvaigžņu lietus”. Tev blakus stāv jaunietis ar BMX riteni, pirmoreiz uz skatuves, pret viņu pavērstas 12 kameras, zāle pilna cilvēku, un viņam pasaka – tiešraidē tevi skatās visa Latvija. Vislielākā atbildība ir par to, lai tas džeks tev blakus justos droši, zinātu, ka viss ir kārtībā, jo es strādāju televīzijā, un viņš var uz mani paļauties.
Tu spēj būt tik empātisks, ka jūti to pašu, ko tas džeks ar BMX?
Jā. Es izlaižu caur sevi ļoti daudz ko. Izlaižu caur sevi, piemēram, meistaru, kurš man taisa santehniku vannas istabai, es kā meistars jūtu, kā pret mani izturas cilvēks, kurš man dod darbiņu. Es saprotu, kā man gribētos, lai ar mani runā. Arī tirgū, no omītes pērkot lociņus, es ar viņu aprunājos, un viņai tas uzreiz ir citādāk. Iejusties, kā tam cilvēciņam ir – kad pie tevis pienāk, pērk lociņus un uzprasa, kā tev iet. Un viņam kļūst tā forši, ka vēl kādu interesē tas, ko viņš dara...
Nu, man vajag uzlādēties. To parasti daru mājās, arī izbraucot pie dabas. Man reizēm jābūt vienam. Ir brīži, kad sanāk visi darbiņi kopā, un tad gribas atpūsties, salikt to haosu, kas varbūt ir radies, pa plauktiem. Un tad ar sakārtotām domām iet tālāk.
Tu studēji uzņēmējdarbību – tas ir nopietns solis. Tas tevī kaut ko izmainīja?
Es vairāk sāku saprast naudas vērtību, tās plūsmu. Bet, lai kā tu vadītos pēc mārketinga grāmatas un iedibinātiem noteikumiem, kā veidot uzņēmuma stratēģiju, visam pamatā ir komunikācija. Jo darbinieks ir tava lielā atslēga uz panākumiem. Ja viņš nebūs motivēts, nejutīsies gandarīts un nestrādās ar patiku, nekā laba nebūs.
Pārāk tuvu peļķes malai
Tu apzināti vai neapzināti veido tēlu. Bērni, ejot gar ekrānu, saka – skat, kā viņš tur ākstās! Pat bērnam šķiet, ka tu āksties.
Varbūt bērns to uztver kā ākstīšanos. Es vienkārši esmu labā noskaņojumā, uzlādējos. Es tāds esmu arī dzīvē.
Jā, esmu, kāds esmu. Acīmredzot tajā formātā es iederos. Domāju, cilvēkiem ir patīkami sākt rītu, skatoties smaidos. Es jau varu nolasīt laika ziņas arī ar nopietnu seju – spīdēs saule, gāzīs lietus. Cilvēkus tas neuzrunā. Kad man gribas izrādīt savu prieku par kādu fotogrāfiju vai kas nu tajā brīdī ir, tad to arī daru. Es jau esmu tāds pat cilvēks kā citi. Ja mēs sevi ierobežosim līdz pēdējam, mums vairs nebūs dzīves. Un, ja nav dzīves, tad nav nekā.
Tu vispār domā par to, kā cilvēki tevi redz? Tev tas ir svarīgi? Vai arī tava kailā patiesība ir labākā vizītkarte?
Katrs mani uztver citādāk, un tas ir tikai normāli. Esmu patiess un atklāts, negribu izpatikt visiem. Katrs pats lemj, vai viņš mani pieņem vai ne.
Jā... Lai gan tas varbūt ir neapzināti. Varbūt ir nācies neapzināti izbraukt cauri peļķei un par vēlu pamanīt, ka kāds tur iet.
Par dzirkstošo pusi ir skaidrs, bet vai tevī ir arī otra galējība, ka vari ļoti saskumt, sabēdāties?
Varu būt arī mierīgs. Jā, esmu ļoti emocionāls cilvēks. Mani ļoti aizkustina melanholiska mūzika, var saskumdināt citu cilvēku bēdas. Esot viens, tu apzinies – kā tad īsti ir, vai kādam tevi vajag, vai tu tomēr pats esi ar sevi. Ir... ir asaras un prieki.
Man ir 34 gadi. Bet es tiešām ļoti izbaudīju aizgājušo gadu – savus trīsdesmit trīs. Tas bija kaut kas īpašs, skaists.
Ko tu ieguvi?
Zināšanas, atziņas. Tas ir tīri personīgi.
Jā, ko pasaule patiesībā dod – ko varbūt līdz tam vecumam vēl nebiju novērtējis, kam skrēju garām. Ja paskatāmies to skaistumu, ko piedāvā zeme un debesis. Saulaina, skaista diena, par ko mums uztraukties? Vakar bija pērkons, nu un? Mums jāpriecājas, ka dzīvojam tik fantastiskā zemē. Ja paskatāmies, kas pasaulē notiek... Mums ne tornado, ne kādu plūdu...
Es braucu uz Spāniju gandrīz katru gadu. Jo man vajag kalnus, vajag to sajūtu. Vajag to, ka cilvēki riņķī ir tādi paši – ar dzirksteli.
Tu spāniski proti?
Tikai dažas frāzes, ko esmu tur iemācījies. Jā, Spānija mani vilina. Bet šeit man patīk. Patīk braukt uz Latgali, kur man ir zemīte, kur dzīvo mani vecāki.
Mani vecāki ir latgalieši, tad jau sanāk, ka arī es. Tēvs ir no Jēkabpils puses, mamma – no Rēzeknes. Viņi studēja Konservatorijā un te arī palika. Tēvs sāka vadīt korus, bija pasniedzējs Mūzikas akadēmijā, mamma dziedāja Radio korī.
Un tu tāds muzikāls Rīgas puika.
Jā, vecākais brālis pabeidza Mūzikas akadēmiju, viņš ir pianists, es – „dārziņus”. Tad nāca pārmaiņu laiki, deviņdesmitie gadi, vajadzēja izšķirties, kas būs tālāk – klasiskā mūzika vai tomēr kas cits. Pieņēmu lēmumu, ka tas būs kaut kas aktīvāks. Es ar savu temperamentu tomēr nevarētu spēlēt Baha prelūdijas, fūgas un visādas ārijas. Droši vien tad man vajadzētu atrast telpu, kur spridzināt. (Smejas.)
Jā, Ieva Kerēvica, Intars Busulis, Normunds Rutulis.
Kādas veidojas radošās attiecības – viņi nebrīnās par šādu sadarbību?
Man prieks, ka mani uztver nopietni. Tas ir mans hobijs. Gribas arī kaut kā citādāk runāt ar cilvēkiem – caur mūziku. Pirms vairākiem gadiem piezvanu Intaram un prasu, vai var iedziedāt, un viņš saka – jā, vecīt, nekādu problēmu, uz priekšu! Ar Ieviņu esam labi draugi, viss kārtībā. Ar Normundu sākām sadarboties, kad vēl bijām 18 gadu veci, uzstājāmies „Bildēs”. Smuki, man jau patīk. Citreiz mājās pakomponēju pats sev – fantastiska atpūta.
Nē, man vajag iedvesmu, pat nezinu, kur īsti to smeļos. Droši vien no tā, kāda bijusi diena. Ja ir vēlme, vakarā piesēžos pie klavierēm un sāku klimperēt. Kamēr aizimprovizējos līdz kādai tēmai, un tā sāk izkristalizēties. Tad braucu uz studiju un jau mēģinu to smuki ielikt pavadījumā, padarīt krāsainu. Tas ir ļoti interesants process, kad tu domā, kur varētu būt bass, bungas, kāds ritms, ātrāks vai lēnāks, kādi efekti, noskaņas... Tad tu tiešām jūties kā mākslinieks, kurš glezno. Viņš jau arī izjūt katru otas pieskārienu.
Tu dari to, kas tev patīk. Uzņēmējdarbība, komponēšana, televīzija. Vai esi domājis, ka tas ir tāpēc, ka pagaidām tev nav ģimenes, nav jābūt ģimenes tēvam, kurš maksā rēķinus – ne tikai par sevi, bet par n-tajiem cilvēkiem?
Ēēē, gribu teikt, ka esmu ģimenes cilvēks. Tas ir viennozīmīgi. Man ļoti patīk... Es gribu rēķināties ar cilvēku, kas man ir blakus, gribu būt balsts.
Dalīties, jā.
Mazliet kalpot?
Nuuu, es to neuzskatu par kalpošanu. Vairāk par rēķināšanos.
Man ir attiecības, jā. Negribu par to izplūst, bet ir cilvēks, ar kuru varu parunāt dziļāk, pavadīt laiku.
Tā īsti nav ģimene.
Nē, protams. Es tikai saku, ka esmu tāds ģimenisks cilvēks.
Tas pat nav apzināti. Es neesmu tas... kā sauc tos cilvēkus, kas tikai tiecas pēc sava mērķa...?
Karjeristi?
Jā! Tāds es neesmu.
Meitene un tramvajs
Tu tiešām visu dari tikai prieka pēc, tev nav tālejoša plāna, stratēģijas par savu uzņēmumu, televīziju?
Sava televīzija droši vien ne.
Jā, tur rosāmies un ņemamies. Domāju, ka uzņēmējdarbības zināšanas likšu lietā arvien vairāk un noteikti pieņemšu izaicinājumus, kas ar to saistās, bet tas netraucē tam, ko daru tagad.
Saka jau, ka priekšnieka krēsls esot ļoti vientuļš. Tu mazliet no tā nebaidies? Vai tas mainītu tavu dzīvi un attiecības ar cilvēkiem?
Domāju – kad lietas sakārtojas, kad esi tam gatavs, viss notiek pats no sevis. Tikai tev jāmāk to uzņemt. Tas pats piedāvājums filmēties – tam bija jānāk tad, kad tas nāca. Droši vien ātrāk man to nevajadzēja.
Pieļauju, ka tā tas ir.
Tu tici domu spēkam?
Protams. Es zinu, ka tā tas ir!
Jā.
Tu sevi tādā ziņā audzini?
Es neaudzinu, tas notiek neapzināti. Es to pozitīvismu izstaroju, un tas nevar nākt no sliktām domām. Sliktas domas nekad man nav palīdzējušas... izdzīvot dienu. Tas ir tikai un vienīgi mūsos – kā skatāmies uz lietām. Visas lietas jau ir okei, mēs paši mēdzam tās uztaisīt par sliktām. Ja, pieņemsim, meitene konkrētajā laikā nokavē tramvaju, viņa par sliktu lietu uztaisa to, ka nav paguvusi uz tikšanos. Taču – varbūt tas ir labi, ka viņa neiekāpa tajā tramvajā, viņai droši vien tajā laikā nebija tur jābūt. Bet, ja cilvēks pa galvu, pa kaklu tomēr skrien, beigās var sanākt vēl lielāks čiks. Lietas jāuzņem citādāk.
Neesmu cīnījies, bet gan tiecies. Protams!
Izmantojot visādus līdzekļus?
– Nuuu... jā.
Ar varu nedrīkst neko turēt.
Likteni nevar pierunāt?
Nevar. Varbūt tikai uz mirkli, bet ilglaicīgi, ja tas saistīts ar vēl kādu cilvēku, ne. Droši vien tam cilvēkam ir savs domu gājiens, un viņš ilgi nevar būt pierunājams.
Jā, un tad mēs mēģinām izlikties. Un tad sāk parādīties sekas – vai nu tu sāc nogurt no izlikšanās, un laužas ārā tas, kāds esi patiesībā, vai arī otrs cilvēks sāk vilties, jo ierauga to, ko negrib redzēt. Tad ir zaudēts laiks, un rezultāts – nulle.
Protams, daudzas filmas esmu izdzīvojis kā galvenais varonis, un visu laiku man ir sēdējusi iekšā vēlme tajā visā piedalīties. No bērnības man patikušas filmas, kuras rādīja pa televizoru – „Kapteiņa Granta bērni”, „Vārnu ielas republika”, tad – „Ilgais ceļš kāpās”, „Sprīdītis”. Protams, tu iedomājies sevi Sprīdīša lomā. Skatījos arī daudzsēriju Robinu Hudu, iedomājos sevi kā viņu.
Visi tevis nosauktie ir mazliet patētiski, skaisti, varonīgi stāsti. Tas ir tavs žanrs?
Tas ir tas, kas man ir spilgti palicis atmiņā. Tas, kas mani uzrunā.
Varu tikai teikt: redz, kā dzīvē ir – par Eiropas čempionu nekļūst tas, kuram ir labākais treniņtērps, fanu pulks un preses uzmanība. Šis ir spilgts piemērs – latvieši aizbrauc uz Ženēvu, neviens viņus nepazīst, prese neuzrunā, atbalstītāju nav, bet viņi ar savu garu, ar savu spēku dabū Eiropas čempionu titulu. Ir citas vērtības, kas noved pie mērķa. Un mūsu dzīvē, mūsu laikā ir tieši tas pats. Ne vienmēr tev jābūt kājās labākajām biksēm un visskaistāk jārunā, lai cilvēki tevi novērtētu.
Tu negribētu lielāku lomu ne tikai kino, bet arī dzīvē?
(Iesmejas.) Visam savs laiks! Katrā lietā sevi ir jāpierāda, un katrā lietā pašam sevi jānovērtē. Man bija 18 gadu, kad mēģināju sevi pierādīt „Latvijas Mūzikas stundā”, pirmajā mūzikas raidījumā LNT. To veidoja Gvido un Igors Lingas, vadījām abi ar Dagmāru Leganti, par simbolisku samaksu. Es sevi rakstīju video kasetēs, mājās skatījos un vērtēju, kā izskatos. Pēc tam Žaklīna Cinovska man piespēlēja vadīt „Maksimālo lidojumu”. Viņa bija mani redzējusi „Mūzikas stundā”, un tā tas aizgāja. Tad man piedāvāja laika ziņas, tad „Tautas balsi”. Redz, ja es būtu atmetis ar roku, droši vien nekā no tā nebūtu. Loma dzīvē – domāju, tas ir laika jautājums.
Viss nāks, kad būšu tam gatavs.
Kad aktieris sagrib būt par režisoru, producentu, bieži vien sanāk ziepes. Vai ar televīzijas cilvēkiem nav tā, ka viņi nogurst no ekrāna, kurā dažkārt jūtas kā izpildītāji, un viņiem sagribas producēt, veidot savu raidījumu, būt par priekšnieciņu?
Man ir brīnišķīga iespēja savienot lietas. Televīzijā esmu raidījuma vai šova vadītājs, bet citā profesionālās darbības jomā varu organizēt, būt režisors. Ar to nodarbojas mana firma.
Jā, divpadsmit gadus.
Viņi bija pirmie tava uzņēmuma klienti?
Tas bija ļoti interesanti, man „Klondaikai” jāsaka liels paldies. Tur sāku nodarboties ar mārketingu un izklaidi. Man toreiz bija 17 gadu. Paralēli skolai.
Bija kino muzikālais klubs „Bimini”, tur strādāja dīdžeji Normunds Pauniņš, „Otras puses” solists, un Eduards Švāns. Domāju, ka arī es varētu būt dīdžejs, man patika mūzika. Aizgāju pie vadītāja Viktora Runtuļa, bet viņš teica – nē. Taču es vienalga tiku tur iekšā – par viesmīli. Blakus bija restorāniņš „Bimini ņam ņam”, kur trešajā dienā apgāzu paplāti, uz kuras bija šampanieša glāzes, nemācēju ar to eleganti pārvietoties. Un tad man pateica – Grigali Māri, tu nevari būt viesmīlis. Teicu – varbūt es tomēr par to dīdžeju varētu... Man atbildēja – vakanču mums nav, nu, varbūt tu varētu paskatīties, kā iet puišiem.
Un pieskapēja mani Normundam un Eduardam. Gāju pa vakariem skatīties, kā viņi miksē dziesmas. Viņi man arī ļāva pamiksēt, biju praktikants, kurš neko nesaņēma. Normunds bija izveidojis tādu foršu iekšējo radio „Klondaika”. Maza telpiņa, kurā sēž dīdžejs, runā, liek mūziku. Bija sataisīti mazi džingliņi, pats Normunds sadziedājis. Piemēram, mēs sēžam pie galda un gribam apsveikt draugu jubilejā. Aizejam uz radio „Klondaika” telpiņu un sakām – gribam apsveikt Brigitu ar dziesmu „Div’ dūjiņas” gaisā skrēja. Hops, atrodu dziesmu, viss skan, ir forši.
Tad Normunds mani tur ieteica. Es izdomāju pie bāra uzlikt basketbola grozu. Taisām soda metienus – kurš vairāk iemet, tam alus par brīvu. Sāka veidoties basketbola turnīriņš. Katru trešdienu nāca džeki, meitenes, meta sodiņus un labi pavadīja laiku. Sapratām, ka tas iet, sākām taisīt šautriņu turnīrus. Tad bija netradicionālā biljarda turnīrs – kurš ātrāk visas bumbas sasitīs. Sāku taisīt plakātiņus, aicināt uz pasākumiem, tas bija viegls mārketinga triks, kā dabūt cilvēkus krogā.
„Klondaikas” īpašnieki pamanīja, ka visu daru ar sirdi un dvēseli, un uzaicināja organizēt centralizētus turnīrus. Arī par to, ka man ir savs uzņēmums, liels paldies jāsaka „Klondaikai”. Viņi redzēja, ka viss notiek, un teica – Māri, varbūt tev ir izdevīgāk ņemt vēl klāt cilvēkus un apkalpot arī kādu citu, strādāt kā atsevišķam uzņēmumam.
Tad iniciatīva bija no viņu puses, nevis no tavējās?
Abpusēji. Es tam biju nobriedis, un mēs ar diviem saviem draugiem, kas arī strādāja „Klondaikā”, uztaisījām firmiņu. Tad arī uzreiz sāku studēt Biznesa augstskolā „Turība”. Tas man nāca par labu, jo prakse bija paša uzņēmumā, diplomdarbu un maģistra darbu rakstīju par savu firmiņu.
Forši, viegli. Man ļoti patika aizstāvēt diplomdarbu, varēja rādīt slaidu šovu, izspēlēt trikus. Nu, kā – ja tu tās lietas ņem viegli, tad tas viss iet!
Jā... nu nav jau tā, ka es kādam būtu atvēris acis, bet cilvēki skatās drusku citādāk, kad mēs tā forši parunājam, es pastāstu savu redzējumu, un viņš pēkšņi paver tās klapītes. Mēs taču aizdomājamies – kāpēc tas otrs tā stāv, kāpēc viņš visu laiku smaida? Protams, ir tādi, kam liekas, ka es riju kādas tabletes. Esmu lasījis, ka es esot nelīdzsvarots, ka man esot slikta dzirde, tāpēc es bļaujot. Domāju, tie ir cilvēki, kam vajag, lai visi būtu vienādi.
Rāmīšos ielikt ir ļoti ērti.
Protams. Ar mani tā nevar. Līdz ar to – viens izsaka savu slikto komplimentu... Es par to absolūti neuztraucos. Ja tam ir pamatojums, varbūt par to padomāju. Bet ja nav... Var jau cilvēkam teikt – tu esi muļķis, bet kāds tam pamats? Tāpēc, ka es metu pildspalvu pa gaisu?
Nē, ar to pildspalvu sākās pilnīgi nejauši. Man vienreiz iemeta kadrā apelsīnu. Un es biju kaifā. Jo man bija forša sajūta, ka varēju tā... Tad nāca viss pārējais. Tagad man korporatīvajos pasākumos dāvina pildspalvas...
Es arī vakar patrenējos. Tas noņem nopietnības masku, kad esi sagruzījies.
Tieši tā, tas ir ļoti svarīgi! Kāpēc lai to nedarītu – cilvēkus neuzmundrinātu, neliktu justies labāk? Forši!
Šķiet, tu ļoti dabiski juties, arī vadot šovu „Mazo dziesmas Latvijai”.
Man vispār patīk vadīt lielus projektus. Var parunāties ar cilvēkiem. Ja nav laika ekrānā, tad aizkulisēs noteikti to izdaru. Tas taču ir forši.
Šķiet, tas bija ļoti īpašs, piesātināts šovs – bērnu un vecāku attiecības...
Uzskatu, ka „Dziedošās ģimenes” ir projekts, kas liek skatītājam pie televizora ekrāna drusciņ aizdomāties – bet ko dara mana ģimene?
Tieši tā. Gan lieliem, gan maziem. Savukārt „Mazo dziesmas Latvijai” liek mazajiem bērniem sarosīties – kā tā meitenīte dzied, es taču arī gribu! Un rodas dzinulis, kas iedrošina. Tas ir tas labais. Viņi nesēž pie kompja, bet pavada stundu bērnu kolektīvā – dziedot, dejojot, radoši sevi attīstot. Tas ir galvenais aicinājums.
Man ļoti patika skatīties uz mazo lodziņu ekrānā, kādas ir vecāku sejas, kad dzied bērni. Visaizkustinošākie bija tēvi. Rūpes bieži vien nomāc emocionalitāti un paša tuvākā sajušanu. Tev bērnībā uzmanības netrūka?
Nē, man ar vecākiem katru vasaru bija liels piedzīvojums. Braucām uz Latgali, visa ģimene ar žiguli, tajā laikā, kad varēja pie visiem ezeriem celt teltis. Tētis brauca zvejot, vakarā mamma vārīja zupu. Tas bija skaisti. Esmu uzaudzis ar mammu un tēti un redzējis, cik forši ir tad, kad visi ir kopā. Tāpēc jau man nepatīk būt vienam, man vajag būt par balstu, jo esmu redzējis, ka tētis ir balsts.
Jā, lai gan mamma ir ļoti enerģiska. Kad vajadzēja, tētis pateica stingru vārdu. Mēs ģimenē bijām trīs vīrieši, un viņš mācīja, kā izturēties pret mammu, ka viņa ir sieviete. Jā, esmu tā audzināts.
Tu piekrīti apgalvojumam, ka sievietes tagad ir tik pašpietiekamas.
Es to neanalizēju.
Nezinu. Katrā ziņā man svarīgākais ir, kāda sieviete ir kā cilvēks – vai spēj uzklausīt, atbalstīt, domāt līdzi otram cilvēkam. Jādomā, protams, arī par sevi, bet nelikt to par pašu pirmo.
Sievietes, veidojot karjeru, cenšoties būt neatkarīgas, bieži vien sevī noēd to maigo pakļāvību, ko vīrietis no viņām gaida.
Droši vien kā nu kurai sievietei. Tas atkarīgs arī no audzināšanas.
Man ir vajadzīgs gan tas, gan tas. Man pavisam noteikti ir vajadzīga tā maigā pakļāvība, un nepieciešams arī tas, lai cilvēks pats būtu spējīgs pieņemt lēmumus, darīt neatkarīgi no manis, lai man viss nav jāsaka priekšā. Un – galvenais – lai pieņem mani tādu, kāds esmu, nevis gaida mākslu, teātri, kādu citu, iedomātu tēlu.
Sandra Landorfa/ Foto: Aigars Hibneris
