37 gadus uz jumta. Skursteņslauķa atnestā laime
Ir ticējums, ka skursteņslauķis nes laimi. Aroda meistars Jānis Kadziševskis to apstiprina: “Ticējumam ir praktisks pamats, te nav nekādas mistikas."
"Tikšanās ar skursteņslauķi nozīmē, ka viņš tev iztīra skursteni. Savukārt iztīrīts skurstenis – tā ir elementāra ugunsdrošība. Un tā ir liela laime, ja tava māja nav nodegusi,” viņš saka.
“Reiz tīrīju dūmvadu kādā skolā,” stāsta Jānis. “No telpām nesu ārā spaini ar sodrējiem un pamanīju, ka viens puika pēkšņi izskrien no skolas un izlec uz ielas. Viņu momentāni notrieca žigulis. Puiku uzsvieda gaisā un aizmeta sānis, bet mašīna tūlīt pat aizbrauca. Pieskrēju pie zēna un sāku raudzīt, vai viņš vispār ir dzīvs. Puika gulēja bez samaņas un nekustējās. Es viņu pagriezu un jautāju, kā viņš jūtas. Zēns atvēra acis un šausmās sastinga. Viņš skatījās uz mani ar tik izbiedētām acīm, it kā būtu ieraudzījis pašu nelabo. Tad zēns pielēca kājās un metās prom kā plēsts. Tikai brīdi vēlāk sapratu, ka es tiešām izskatos pēc nelabā. Biju melns kā velns, visa seja ar sodrējiem.”
Skursteņi – latviska padarīšana
Jānis Kadziševskis ir skursteņslauķis ar 37 gadu pieredzi, kas lielāko daļu savas dzīves nodzīvojis Liepājā. Skursteņslauķa amatā viņš ieticis pa blatu, jo nekur citur nav ņemts darbā. Viņš bijis padomju varai naidīgs elements, no kura visi kratījušies vaļā. 1958. gadā Jānis ar diviem draugiem Liepājā izplatījis skrejlapas ar pretpadomju tekstiem. Teksti bijuši rokrakstā, un čekisti drīz vien notvēruši pārgalvīgos jauniešus. Katrs dabūjis piecus gadus Mordovijas lēģeros, kuros nosēdējuši no zvana līdz zvanam.
“Kad atbrīvojos no ieslodzījuma un centos iestāties darbā, man visur atteica. Ieraugot pasē slaveno 58. pantu (pretpadomju darbība), man uzreiz parādīja durvis. Ja es būtu tiesāts par zādzību vai laupīšanu, tad, visticamāk, problēmas nebūtu, bet mans nodarījums pēc tā laika mērauklām bija daudz briesmīgāks – pretpadomju aģitācija. Vienam no maniem apcietinātajiem draugiem māte strādāja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, un viņa pierunāja priekšnieku, lai pieņem darbā gan viņas dēlu, gan mani.
Padomju laikā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība bija izteikta latviska organizācija – gan Liepājā, gan visā Latvijā. Tur neskatījās un nevērtēja, cik lojāls esi padomju varai. Tur strādāja arī krievi, bet tiem lielākoties saknes bija pirmskara Latvijā. Sākumā veicu visādus palīgdarbus, bet vēlāk piedāvāja strādāt par skursteņslauķi jeb skrāpi. Tā mani iesauca kāds no draugiem, iedeva „kļičku” – Skrāpis.”
Jānis teic, ka oficiāli skursteņslauķus dēvē par dūmvadu tīrītājiem. “Reiz pat tika smalki izskaidrots, ka mūs nedrīkst saukt par skursteņslauķiem, jo slauķi ir tie, kuros slauka kājas. Mēs esam skursteņu slaucītāji vai arī – dūmvadu tīrītāji.”
Vai padomju laikā skursteņslauķiem bija arī forma? “Kaut kāda jau bija. Melnā krāsā un ar lielu atloku – kā matrožiem. Reiz Rīgas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbinieki sev pasūtīja glaunas parādes formas ar spīdīgām pogām. Notika kaut kāds Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbinieku salidojums, un mēs no pārsteiguma iepletām mutes. Parādījās rīdzinieki – parādes formā un ar spožām pogām! Mēs savās privātajās drēbēs izskatījāmies kā nabaga radinieki. Rīgas organizācijai bija vairāk naudas, viņi varēja zīmēties.”
Agrāk Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā strādājuši ne tikai skursteņslaucītāji, bet arī podnieki un ugunsdzēšamo aparātu uzpildītāji. “Padomju laikos mēs bijām ļoti bagāts uzņēmums, mēs pat uzturējām militāros ugunsdzēsējus. Varbūt ne gluži uzturējām, katrā ziņā – finansiāli atbalstījām. Ja padomju laikā visiem objektiem obligāti bija jābūt tīriem dūmvadiem, tad skaidrs, ka par to tīrīšanu varēja nopelnīt lielu naudu. Bijām ne tikai bagāta, bet arī skaitliski liela organizācija, jo katrā rūpnīcā un iestādē bija brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Veicot profilakses darbus, viņi pelnīja papildus brīvdienas.”
No darba uz pludmali
“Ugunsdzēsības brīvprātības princips radās jau senos laikos, kad ļaudis organizējās gan pilsētās un ciemos,” saka Jānis. “Viens iemācījās rīkoties ar pumpi, cits – ar zirga pajūgu. Tikai vēlāk radās specializētie ugunsdzēsības dienesti. Agrāk daudzos ciemos bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju brigādes, un bagātākie kolhozi pat iegādājās ugunsdzēsēju autocisternas. Un tas bija loģiski, jo – kamēr sagaidīs dzēsējus no pilsētas, viss kolhozs jau būs nodedzis. Diemžēl tagad laukos vairs nekā nav, visa dzēšana ir pašu laucinieku rokās.”
Stāstot par amata specifiku, Jānis atceras, ka darbam bijusi gan oficiālā, gan neoficiālā puse. “Ja klients piezvanīja skursteņslauķim pa taisno, bez oficiālas pasūtījuma reģistrēšanas, viņš ietaupīja pusi naudas. Toreiz bija tā – puse no nopelnītās summas tika skursteņslauķim, otra puse – valstij. Vienubrīd pat ieviesa privātā sektora apkalpošanas plānu. Toreiz uztaisījām skandālu, kā mēs varam izpildīt plānu, ja mūs, piemēram, šomēnes neviens neizsauc. Aizvedām priekšnieku uz privāto māju rajonu un teicām – lūdzu, izpildi plānu! Viņš zvana pie vienām durvīm, bet tur pasaka, nē – paldies, skursteni tīrīsim paši. Zvana pie otrām durvīm, tur tas pats. Vēlāk šo sistēmu mainīja, un mums vairs nevajadzēja par katru cenu izpildīt plānu.
Protams, bija noteikumi par obligātajiem dūmvadu tīrīšanas pasākumiem, bet reāli dzīvē notika tā, ka skursteņslauķus izsauca tie, kas rūpējās par savas mājās ugunsdrošību. Kas nerūpējās, tie neizsauca. Noteikumos bija rakstīts, ka dūmvads jātīra pirms un pēc apkures sezonas. Jāatzīst, ļoti stulbi noteikumi. Kāpēc rudenī jātīra dūmvads, ja tas jau pavasarī ir iztīrīts? Uz to vērsu priekšniecības uzmanību, bet man atbildēja, ka noteikumi ir noteikumi un tie ir jāpilda. Iespējams, tur kaut kas bija pazudis tulkojumā, jo pareizi būtu, ka dūmvadu jātīra nevis pirms un pēc apkures sezonas, bet gan – pirms vai pēc apkures sezonas.”
Jānis stāsta, ka skursteņslauķu darba grafiks bijis diezgan brīvs un nereglamentēts. “Mums nevajadzēja braukt no vienas pasaules malas uz otru, jo katrs skursteņslauķis apkalpoja savu rajonu, savu namu pārvaldi. Turklāt mums piešķīra mopēdus, mēs bijām mobili. Reizēm jau pēcpusdienā bijām brīvi un varējām doties uz pludmali sauļoties vai arī halturēt. Mēs iemācījāmies mūrēt plītis, tādējādi nopelnot papildu naudu.”
Šausmas Hičkoka stilā
Darbs nav noritējis bez humora. “Reiz ar kolēģi tīrījām dūmvadus Liepājas sanatorijā. Nesām ārā sodrējus un bijām nosmērējušies kā velni. Kaut kur atradu jūras kapteiņa cepuri un uzvilku to galvā. Ieraudzījis, ka uz mums skatās atpūtnieki, kolēģis sāka mani skaļi strostēt: “Jāni! Es tev jau teicu – beidz dzert! Pēc kā tu izskaties? Kuģi jau nodzēri, sievu – arī. Tagad strādā par skursteņslauķi! Drīz nodzersies līdz pelītēm!” Atpūtnieki uz mani skatījās atplestām mutēm, laikam tiešām izskatījos pēc tāda, kas nodzēris kuģi un tagad spiests tīrīt dūmvadus.”
Bijuši arī ekstrēmāki brīži, kad joki nepavisam nav bijuši prātā. “Kad netālu no Nīcas kādai ēkai grasījos tīrīt skursteni, ieraudzīju, ka tur iekārtojušies kovārņi. Putni bija sametuši skurstenī zarus un ievijuši ligzdu. Tā nebija tukša, tur atradās divi mazi kovārnēni. Ko darīt? Uzmanīgi izņēmu putnēnus ārā un noliku uz jumta. Pēc tam izvilku ligzdu un sāku tīrīt dūmvadu. Pamanīju, ka virs manis riņķo divi satraukti kovārņi, tie laikam bija mazo putnēnu vecāki. Pēc brīža viņi aizlidoja Nīcas virzienā, un es mierīgi turpināju tīrīt skursteni. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad ieraudzīju tuvojamies lielu, tumšu mākoni. Tas bija milzīgs kovārņu bars, tie nebija desmiti, tie bija vairāki simti dusmīgu putnu. Viņi izskatījās ļoti agresīvi un grasījās man uzbrukt. Kaut ko tādu biju redzējis vienīgi Hičkoka šausmu filmā „Putni”. Ko tur slēpt, es biju pārbijies. Ātri aizskrēju līdz lūkai un pa trepēm nokāpu lejā.”
Agrāk Liepājas rajonā bijuši vairāk nekā divdesmit skursteņu tīrītāji, bet pēc neatkarības atgūšanas kādus četrus gadus Jānis bijis vienīgais oficiālais skursteņslauķis pa visu Liepāju un rajonu. “Kāpēc tā? Pēkšņi pazuda visi obligātie pasūtījumi, un skursteņslauķiem vienkārši nebija darba. Agrāk ugunsdzēsības pārvaldes darbinieki apsekoja gan valsts, gan privātos objektus un prasīja, lai būtu iztīrīti dūmvadi. Ja netika tīrīti, draudēja uzlikt sodu.”
Daudzus gadus strādājot par skursteņslauķi, Jānim bijusi iespēja pavērot, kā mainās cilvēku labklājība un savstarpējā attieksme. “Padomju laikā bija tā, ka klients piezvanīja uz Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību un teica, ka viņam vajagot iztīrīt skursteni. Nu, labi. Sarunātā laikā ierados pie klienta un ķēros pie darba. Viņš saka: “Pag, pag! Kas tu esi par meistaru, ja nevari ieraut?” Nu, labi, ieraujam. Gadījās, ka pēc pirmā polša turpināju darbu, bet reizēm tika izvilkts arī otrais un vēl trešais, un tad saruna ievilkās.
Pēc tam bija jāiet pie citām kundēm, un tas nekas, ka viegli šūpojos. Klienti to pieņēma ar sapratni, jo bija skaidrs, ka esi labi pacienāts. Tā bija norma – pacienāt meistaru. Kad sākās lielās pārmaiņas, agrākās tradīcijas pajuka. Kad ierados pie klienta, nebija ne draudzīgu sarunu, ne kopīgas iemalkošanas. Tieši otrādi – klients burkšķēja, ka par vēlu esmu ieradies. Gadījās, ka viņš ierāva viens pats un tad sāka mani komandēt un mācīt, kā jātīra dūmvads. Vēlāk situācija kļuva vēl bēdīgāka – daudziem vairs nebija naudas, lai izsauktu meistaru, un dūmvads gadiem stāvēja netīrīts.”
Jānis piebilst, ka problēmas gadoties arī tiem, kam naudas ir kā sunim blusu. “Skatos – kamīns automašīnas vērtībā, viss spīd un laistās, tur gan zelts, gan briljants, bet kamīns – „ņi figa” nestrādā. Kad sāku pētīt ventilācijas šahtu, redzu, ka tā ir līkumaina un ne velna nevelk. Tāpēc pirms krāsns vai kamīna iebūvēšanas iesaku noskaidrot, vai jums vispār ir skurstenis un, ja ir, kur tas vispār atrodas.”
Mācības ar vācu izlūku
Atceroties soda izciešanas laiku Mordovijas lēģerī, Jānis teic, ka tas nepagāja velti. “Protams, varēja sēdēt stūrī un brēkt, bet es nolēmu mācīties. Man apkārt bija gudri un izglītoti cilvēki, un es to izmantoju. Lēģeros politieslodzītie daudz lasīja, tur bija iespēja pasūtīt periodiku poļu, vācu, krievu un čehu valodā. Atceros, reiz nometnē ieradās kāds čekas ģenerālis un, ieraudzījis, ka uz skapīšiem grēdās guļ avīzes, žurnāli un grāmatas, neizpratnē jautāja: “Kas šeit ir – nometne vai Zinātņu akadēmijas filiāle?”
Lēģerī Jānis apguvis vācu valodu, viņu skolojis ieslodzītais – bijušais vācu izlūks Pihuss, kas agrāk bijis eksistenciālisma pamatlicēja Kārļa Jaspera miesassargs. “Sākumā gan nezināju, kā viņu uzrunāt. Neiešu taču klāt un neteikšu: “Biedri vācieti, es pie jums gribu mācīties vācu valodu.” Tas būtu kaut kā muļķīgi. Ja dikti uzbāzīšos, vēl noturēs par „stukaču”. Tomēr reiz izmantoju izdevību un pajautāju, ko nozīmē konkrētie vācu vārdi. Viņam iepatikās, ka mācos vācu valodu, un nolēma palīdzēt. Tā arī sākām kontaktēties.”
Nometnē Jānis apguvis arī poļu valodu un sācis mācīties angļu un zviedru valodu. “Lēģerī pabeidzu vidusskolu. Kad uz zonu atsūtīja jaunus zēnus, arī viņus es pierunāju mācīties. Sākumā viņi bija sašļukuši, bet es teicu: “Skatieties, lūk, tas onkulis nosēdējis jau 20 gadus – ne vaimanā, ne raud. Bet jums iedoti tikai trīs gadi, un jūs vēl te puņķojaties! Ejiet taču uz skolu un mācieties!”
Lēģerī bijusi uzbūvēta baraka ar klasēm, un visi pasniedzēji bijuši ieslodzītie, vienīgi direktors – brīvais. “Nometnē sēdēja daudz profesoru un akadēmiķu, kas bija gandarīti, ka var strādāt skolā un nav jāiet uz mežu kokus gāzt. Kaut jau biju dabūjis vidusskolas diplomu, pēc kāda laika es vēlreiz ierados skolā. Pasniedzēji brīnījās – kāpēc tu atnāci otrreiz? Teicu, ka gribu uzfrišināt zināšanas, jo esmu nolēmis stāties augstskolā.
Vēlāk mēs pat pielauzām lēģera priekšniecību, kas bija ar mieru atvērt zonā augstskolas filiāli. Teicām, ka ieslodzītie vairs neraks tuneļus un nemuks, bet gan mācīsies. Kad iesniegums nonāca ieslodzījumu pārvaldē, mūsu idejai uzlika veto. Tur laikam nobijās, ka zonā sāks skolot pretpadomju elementus.”
Bēgšana koka kastē
Jānis stāsta, ka viņš iesēdies jau pēc Staļina nāves, kad lēģeros vairs neesot bijuši tik zvērīgi apstākļi kā agrāk. “Mūs sūtīja strādāt mežā, bet tur – kā jau mežā. Daudz kas bija atkarīgs no konkrētiem uzraugiem. Viņiem galvenais – lai mēs rukātu. Kādudien viens uzraugs mani pasauca sānis un jautāja, vai starp mums ir „stukači”. Teicu, ka mūsu brigādē tādu nav. Šis prasa, vai var pasildīties pie mūsu ugunskura. Protams, ka var. Kā izrādījās, kāds uzraugs bija sildījies pie citas brigādes ugunskura un kāds „nostučījis”, ka viņš brāļojas ar ieslodzītajiem. Uzraugam sanākušas ziepes, viņš dabūjis karceri.
Bet vispār – mūsu nometnē nebija daudz „stukaču”, jo visas bēgšanas, kas notika, pirms tam netika „nostučītas”. Mūsu zonā taisīja radioaparātu iepakojuma kastes, kuras transportēja vilcienu vagonos. Reiz trīs bēgļi iepakojās koka kastēs un aizšmauca prom. Vēlāk viņus noķēra kaut kur pie Irānas robežas. Tad vadāja pa lēģeriem un izrādīja kā muzeja eksponātus. Priekšniecībai vajadzēja visiem nodemonstrēt, ka viņi ir notverti.”
Jānis stāsta, ka nometnē sēdējuši daudzu tautību pārstāvji, bijuši arī aziāti. “Viens aizsūtīja savu bildi uz dzimto aulu. Drīz vien saņēma atbildi. Mamma lielās bēdās rakstīja: “Dēliņ, kas noticis ar tavām kājām? Kāpēc tās ir uzpampušas?” Kā izrādījās, dēls aizsūtījis mātei foto, kurā viņš redzams vaļenkos, bet māte tādus nekad nebija redzējusi. Viņa bija pārliecināta, ka dēlam no bada uztūkušas kājas.”
Kaut nometnē bijusi noteikta forma, daudzi ieslodzītie staigājuši privātajās drēbēs. “Reiz mēs fotografējāmies, un es teicu: “Čaļi, mēs taču esam lēģerī, uzģērbsim vismaz kādu pufaiku.” Šie mani neklausīja. Vēlāk tā fočene nokļuva ārzemēs, un to gribēja publicēt kopā ar atmiņām par piedzīvoto zonā. Tomēr fotogrāfiju nepublicēja, jo radās šaubas, vai tā vispār uzņemta lēģerī. Fotogrāfijā bija redzami zēni treniņkostīmos, it kā būtu bildēts kādā sporta vai atpūtas nometnē. Tā bilde neatbilda briesmu stāstiem par politieslodzīto necilvēcīgajiem apstākļiem.”
Gadījušies arī kuriozi. “Kāds ieslodzītais guculis bija uzvilcis haki krāsas galifē bikses, kuras, protams, bija tālu no lēģera formas. To ieraudzīja kāds uzraugs un sāka kliegt: “Tu ar tādām biksēm vari skraidīt pie feldmaršala Rommela pa Āfriku, bet ne šeit!”
Spirts un sūdu vešana
Lai būtu jautrāks prāts, nometnē lietots tā sauktais šerloks – attīrīta koka laka, kas bija veidota uz spirta bāzes. “Lakā iebēra sāli un spēcīgi maisīja. Sāls piesaistīja laku un veidoja kunkuļus. Vēlāk tos kunkuļus izmeta ārā, bet šķidrumu izkāsa caur marli. Sanāca laba manta, spirtots šķidrums. Protams, nometnes priekšniecība pamanīja, ka zonā tiek lietots alkohols, bet nekādi nevarēja saprast, no kurienes tas uzrodas. Kad nograntēja kādu iereibušo, tā pratināja, bet skaidrību neguva. Visi kā viens stāstīja, ka gājuši pa ceļu un pēkšni ieraudzījuši burku, kas bijusi pilna ar spirtu. Dzirdot šādas blēņas, lēģera priekšnieks šķendējās, ka viņš zonā strādājot jau divdesmit gadu, taču vēl ne reizi nav atradis pat mazu graķīti, bet ieslodzītie ik uz soļa skrien virsū burkām.”
Saistībā ar alkohola lietošanu Jānis atceras kādu jocīgu atgadījumu. “Parasti ir tā, ka visi grib tikt prom no lēģera, bet gadās arī otrādi. Kādam ieslodzītajam bija piešķirts brīvāks režīms. Viņš drīkstēja iziet ārpus lēģera un strādāt tuvējā sādžā. Kādudien sādžā viņam gadījās pamatīgi iedzert, bet vakarā jābūt atpakaļ nometnē. Viņš saprata, ka nedrīkst iet cauri nometnes kontrolpunktam, jo tur noteikti pamanīs, ka viņš ir piedzēries. Viņš mēģināja slepus pārrāpties pāri žogam, bet viņu pamanīja. Sanāca lielas ziepes, viņu vairs nelaida brīvsolī.”
Lēģerī sodu izcietis arī kāds armēnis, kas pirms tam bija dzīvojis Francijā. “Agrāk viņš bijis pārliecināts komunists un par katru cenu gribēja nokļūt sapņu zemē – PSRS. Kad armēnim nedeva vīzu, viņš nelegāli uzlavījās uz kuģa un slepus nokļuva Padomju Savienībā. Drīz vien armēnis saprata, ka PSRS nav viņa sapņu zeme, un vēlējās nokļūt atpakaļ, bet tas neizdevās. Viņš jau bija pieņēmis padomju pilsonību, un viņu nelaida. Tad armēnis sāka palaist muti un lamāt padomju varu. Par to viņu tiesāja un nosūtīja uz nometni.”
Jānis teic, ka nometnē bija dažādi darbi – gan mežā, gan akmeļauztuvēs. “Tas gan nebija tik briesmīgi, kā izklausās. Netālu no akmeņlauztuvēm pat kartupeļus iestādījām. Tomēr visforšākais bija laiks, kad biju sūdvedējs. Tad neviens nepiesējās, jutos brīvs un neatkarīgs. Kad iepriekšējie sūdvedēji atbrīvojās no ieslodzījuma, vakances palika brīvas, bet neviens nevēlējās tās ieņemt. Nometnes priekšniecība pat izvērsa propagandu, ka vest sūdus – tas ir patriotiski svarīgs un valstiski nozīmīgs darbs.
Un tad es padomāju – kāpēc ne? Pierunāju kādu kolēģi, un mēs kļuvām par sūdvedējiem. Tas tik tiešām bija vismierīgākais un brīvākais periods manā nometnes dzīvē. Rītos no sādžas izvedām pāris sūdu mucu un bijām brīvi līdz darbadienas beigām. Tad mierīgi varējām sauļoties.”
Kad Jānis jau bija nosēdējis termiņu un kārtojis atbrīvošanās dokumentus, viņam jautāts, kur turpmāk nolēmis dzīvot. “Teicu, ka došos atpakal uz Liepāju. Tad lēģera darbinieks uzšķīra savu grāmatu un teica – nē, Liepājā nevar, tā ir slēgtā pilsēta. Bijušie politieslodzītie nedrīkstot dzīvot 100 kilometru rādiusā ap slēgtām pilsētām. Nu, labi, es teicu. Tādā gadījumā došos uz Kuldīgu, mežā taču nedzīvošu. Sākām runāt, un viņš vēlreiz ieskatījās savā grāmatā. Nē, var gan – Liepājā drīkst dzīvot. Nesen no tās noņemts slepenības zīmogs, un tā vairs nav slēgta pilsēta.”
Bija sliktais, tagad labais
Nokļūstot brīvībā, Jānis drīz vien iestājies Ļeņingradas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. “Nomācījos līdz pat diplomdarba aizstāvēšanai, bet to neaizstāvēju un mācības pametu. Kāpēc? Man apnika visa tā padarīšana. Faktiski es neredzēju perspektīvas, turklāt apzinājos, ka nestrādāšu par vēsturnieku. Kad biju uzrakstījis diplomdarba pirmo variantu, man ieteica sameklēt visādus tur Marksa un Ļeņina citātus, bet es to negribēju un atmetu ar roku.
Atklāti sakot, viens no motīviem mācīties Vēstures un folozofijas fakultātē bija vēlme tikt pie vēstures arhīviem. Es gribēju noskaidrot, kas noticis ar manu fāteri, kas bez vēsts pazuda 1944. gadā pēc Jelgavas ieņemšanas. Mācoties universitātē, es ātri vien sapratu, ka pie interesējošiem arhīviem es vienalga netikšu. Laika gaitā arvien mazinājās mana vēlme kļūt par vēsturnieku, jo tas bija stipri politizēti. Kad jau biju kļuvis par skursteņslauķi, kādus trīs gadus pastrādāju Kalētu pamatskolā par vācu valodas skolotāju, bet diemžēl arī tur neiztika bez politikas. Aizgāju no skolas un turpināju strādāt par skursteņslauķi.”
Jautāts, vai pēc atbrīvošanās no lēģera viņu ir tramdījusi čeka, Jānis atbild, ka tas noticis mazās devās. “Reiz pie manis ieradās kāds paziņa un noraizējies teica, ka viņš izsaukts uz čeku un mudināts ievākt par mani informāciju. Iespējams, es pretvalstiski izrunājoties un par to vajadzētu ziņot. Es viņam teicu, ka palaižu muti vienīgi tad, kad esmu iedzēris. Lai viņš iet uz čeku un paprasa naudu alkoholam. Viņš tā arī izdarīja, aizgāja uz čeku un pieprasīja finansējumu alkohola iegādei. Izdzirdot ko tādu, čekas darbinieki no viņa kratījās vaļā. Čekisti teica, ka nekāda finansējuma nebūs, jo ziņot par citiem – tas esot katra pilsoņa goda pienākums. Lai vai kā, bet no čekas viņš tika vaļā. Ja ļoti gribēja, no čekas varēja atkratīties. Bet to vajadzēja darīt gudri, nevarēja taču atklātā tekstā pateikt: “Ejiet jūs d...!”
Jā, gadījās arī izsekošanas. Septiņdesmitajos gados ar draugiem devos uz Rīgu, lai apbedītu savu bijušo lēģera kolēģi. Rīgas tramvajā pamanījām kādu pazīstamu čekas darbinieku. Mēs viņu skaļi sveicinājām: “Labdien, biedri, Andžān! Kā jums iet?” Šis izlikās ļoti nevaļīgs, neesot laika runāt. Mēs sapratām, viņš mums bija sekojis jau no Liepājas vilciena.”
Kā redzam, mainās laiki, un mainās valsts iekārtas. Tagad Jānis Kadziševskis vairs nav sliktais, viņš ir labais. Jānis vairs nav pretvalstisks elements, bet ir politiski represētais. Kaut devies pensijā, skursteņslauķu lietas viņam vēl joprojām ir tuvas. Reizēm iztīra dūmvadu draugiem un uzraksta kādu rezignētu dzejoli:
„Cik skumīgs prāts, kad nebūs dūmvadu,
Tik aukstais silikātu baltums,
No kuriem dvesīs tāds –
Saltums...”
