Briti šokēti: kā viesstrādnieki pārvērtuši Lielbritāniju

Jūlija vidū Anglijas austrumpiekrastes pilsētā Bostonā kāda autogarāžā notikušais sprādziens, kurā bojā gāja pieci lietuvieši, pievērsa pastiprinātu Lielbritānijas policijas, izmeklētāju un žurnālistu uzmanību līdz šim neapzinātai vai ignorētai Lielbritānijas ēnu ekonomikai, kurā iesaistīti atbraukušie strādnieki no Austrumeiropas.

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka jūlija vidū Anglijas pilsētiņā Bostonā, kurā dzīvo arī simtiem latviešu imigrantu, notika sprādziens lietuviešiem piederošā garāžā, kur viņi bija ierīkojuši nelegālā alkohola brūvētavu, kuras produkcija galvenokārt bija paredzēta austrumeiropiešu viesstrādniekiem.

Notikušais britu sabiedrību mudināja izvērtēt to, kā pēdējo gadu laikā, kopš Apvienotās Karalistes darba tirgus ir atvērts arī viesstrādniekiem no jaunajām ES dalībvalstīm, ir mainījusies Lielbritānijas dzīves telpa un drošība. Daudziem nācies atzīt, ka viņu dzīve dažu gadu laikā ir mainījusies līdz nepazīšanai. No leģendārā angļu miera un provinciālisma vairs nav ne miņas, britiem vairs nav vēlme nesteidzīgi malkot tēju, jo viņu mieru iztraucējuši austrumeiropieši. Tajā viņi vaino arī Anglijas valdību, kura tā vietā, lai rūpētos par britu labklājību, bezatbildīgi valsts robežas atvērusi strādniekiem no jaunajām ES dalībvalstīm.

Anglijas latviešu portāls anglobalticnews.co.uk raksta, ka nesen Bostonas pilsētu ir apmeklējis „Daily Mail” žurnālists Pīters Hitčins un atreferē viņa novēroto – „Angļu pilsētiņas Bostonas pārmaiņas austrumeiropiešu ietekmē šokē britus”.

Jāuzsver, ka Bostonā pēdējos gados ir izveidojusies arī liela latviešu kopiena. Sociālajā tīklā draugiem.lv vien ir vismaz desmit forumi, kuros apvienojušies Bostonā dzīvojošie latvieši. Lielākajā no tiem ir 600 biedri. Bostonā ir arī savs latviešu krodziņš – „Insomnia”. Vietējie latvieši kopā svin gan Jauno gadu, gan citus svētkus, rīko koncertus, balles un citus kultūras pasākumus.

„Daily Mail” raksta, ka pirms 30 gadiem Bostona bija „aizmigusi, pilnīgi neskarta valsts daļa”. Sešdesmitajos gados nekas tur tā īsti vēl nekas nebija attīstījies, dzīve bija lēna, nedaudz noplukusi, bez viltus steigas. Tagad ir šokējoši atgriezties un redzēt Bostonu negaidīti mainījušos.

„Pēdējo pāris gadu laikā šī vieta ir pieredzējusi ielu kaujas starp vietējiem iedzīvotājiem un imigrantiem. Vienā no galvenajiem ceļu krustojumiem milzīgs plakāts pieprasa alkohola lietošanas aizliegumu publiskā vietā. Zinot, ka dzeršana uz ielas un urinēšana publiskās vietās ir viena no galvenajām iedzīvotāju sūdzībām attiecībā uz imigrantiem, nespēju beigt domāt, vai šīs sūdzības nedarbojas  tikai kā aizsegs protestam pret viņu klātbūtni šeit,” raksta „Daily Mail”.

Žurnālists arī aizstāv viesstrādniekus: „Kurš gan var nosodīt nabadzīgus cilvēkus no Lisabonas, Rīgas vai Bukarestes ar ģimenēm, kuras jāpabaro, par centieniem izrauties no tukšiem solījumiem par algu palielināšanu atpakaļ mājās. Kurš var noraidoši skatīties uz zemniekiem, kuri atzinīgi vērtē to, ka pēkšņi viņi ir ieguvuši uzticamus un smagi strādājošus vīriešus un sievietes, kuri ir gatavi strādāt ilgas stundas bez sūdzībām? Un, kas var vainot uztrauktos un apjukušos iedzīvotājus, ka viņiem līdzās uzradušies cilvēku simti, kuri nerunā angliski, kuri nezina mūsu tradīcijas, kuri vienkārši ievācās līdzās mums kā starptautiski apmeklētāji.

Ja tu meklē vainīgo, tev tas jāmeklē kur citur, - siltās istabās, kurās apmetušies ietekmīgi, pašapmierināti cilvēki, kuru vienīgā pieredze imigrācijā ir lēti, eksotiski restorāni un lēti darbinieki. Šeit, angļu saimniecībā, visi, kurus tas skar, ir upuri lielai abstraktai varai. Šī abstraktā ideja saucas „tirgus spēki” vai „ cilvēku brīva pārvietošanās”.

Bostonā 20 minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas, hostelī, es nesatieku nevienu, kurš runā angliski. Lielākoties es redzu laipnus cilvēkus, kurus gan neviens negrib noalgot.”

Bostona arī ieguvusi labumu no imigrantu simtiem: „Pilsētā var redzēt pierādījumu, ka no iebraucējiem, tiešām var iegūt labumu. Tūkstošiem smagi strādājoši vīrieši un sievietes strādā vietējās fermās. Vietējiem namīpašniekiem nav vairs jāuztraucas par to, ka nebūs kam izīrēt īpašumu. Oficiālais Bostonas iedzīvotāju skaits ir 61 000, bet patiesībā šis skaitlis ir ap 71 000. Iebraucēji maksā nodokļus un  tērē naudu vietējos veikalos.

Bērni sāk mācīties skolās. Esmu runājis ar skolotājiem, kuri ir apmierināti ar jaunpienācējiem. Viņu klātbūtne ir spiedusi pašvaldībām palielināt skolu budžetu. Daudzās klasēs tiek noalgoti pat četri pieaugušie, lai varētu pārvarēt valodu barjeru ar bērniem, kuri mājās runā krievu, poļu vai baltiešu valodās. Skolotāji apgalvo, ka viss ir kārtībā. Un kā gan tu vari pierādīt, ka tā nav?”

Uz Rietumu ielas, kuru vietējie sauc par Austrumu ir vairāki desmiti veikali, kuri pārdod  Baltijas, Polijas un Krievijas ēdienus, interneta kafejnīca, kuru lieto pārsvarā austrumeiropieši, kā arī poļu restorāns. Netālu ir arī latviešu konditorejas veikaliņš.

Ieejot šajos veikalos, tu atradīsi viņus tirgojam šņabi, marinētus dārzeņus, pikantas desas un kūpinātu gaļu, kas ir Baltijas ēdienkartē. Auzu pārslu cepumi, alus, saldumi... Es pieļauju, ka esmu vienīgais angliski runājošs klients, ko vairākums no viņiem ir redzējis savā veikalā.

Vienā veikalā sastapu kādu poļu uzņēmēju, kurš labprāt runā ar mani. Jautāju, kā viņš te nokļuva. Viņa atbilde pārsteidza: „ Anglija ir vislabākā valsts Eiropā, kurā strādāt. Jūs esat vairāk atvērti, izpalīdzīgāki, draudzīgāki pret iebraucējiem kā citviet Eiropā.”

Gandrīz droši var teikt, ka bez iebraucējiem šīs vietas būtu slēgtas. Bet, kas tas par mierinājumu Bostonā dzimušiem un augušiem iedzīvotājiem, kuri  redz, ka viņu dzimtā pilsēta pārveidojas par iebraucēju zonu?”

Hitčins savu reportāžu „Daily Mail” nobeidz šādiem vārdiem:

„Iebraucēji ir uzauguši aukstā, pelēkā pasaulē un mācījušies smagākos apstākļos, kur, ja tu nemācīsies, tu izkritīsi eksāmenos, ja tu nestrādāsi, tu būsi izsalcis un ja pārkāpsi likumu, tu smagi atbildēsi par to. Piedāvājot šādiem cilvēkiem brīvu iekļūšanu Anglijā, viņi domās, ka ir atbraukuši uz paradīzi, pat, ja viņiem būs jāguļ pa desmit cilvēkiem vienā istabā un jāstrādā par minimālo algu, līdz muguras būs sabeigtas.

Nav grūti just simpātijas pret vīriešiem un sievietēm, kuriem ir drosme un enerģija ceļot simtiem jūdžu, lai strādātu darbu, ko vietējie negrib darīt. Bet nav iespējams nebūt dusmīgam uz politiķiem, kuri vai nu nevarēja iedomāties, ko viņi ar savu politiku ieviesīs praksē. Draudzības un drošības iznīcināšana nevar tikt pielīdzināta naudai.

Nojaušu, ka viņi iedrošināja šo lielo migrāciju tāpēc, ka viņiem trūka drosmes un vēlēšanās cīnīties ar milzu problēmām un izjukušām ģimenēm, vājām skolām, labklājības nodrošinājumam – īstajiem iemesliem tā sauktajam darba spēku trūkumam. Tā darot, viņi ir veicinājuši dziļu un ilgstošu kaitējumu, kas jau novedis pie asinsizliešanas un naida, kas, gadiem ejot, var kļūt vēl bīstamāka. Tomēr nekas neliks viņiem (angļu politiķiem) atzīt to, vai mainīt viņu domas. Viņi nekad neapmeklē paši savu valsti, un es domāju, ka viņi tajā vispār nav ieinteresēti.”