Apceļot tropu mežus, ieskatīties acīs lauvam. Dabas filmu aizkulises
Dabas filmas ir viens no sarežģītākajiem un valdzinošākajiem TV raidījumu veidiem, kuru radīšanai nepieciešamas zināšanas, aizrautība, izdoma, bezbailība un pacietība.
Pasaule ap mums ir tik plaša un daudzveidīga! Kā iepazīt planētas tālākos nostūrus un mūsu neskaitāmos kaimiņus – zvērus, putnus, rāpuļus, kukaiņus, zivis? Mūsdienās vairs nav jādodas uz Āfrikas savannu, lai ieskatītos acīs zvēru karalim lauvam, nav jābrien pa Brazīlijas džungļiem, lai izbaudītu tropu mūžameža krāšņumu – varam vienkārši ērti iekārtoties dīvānā un ieslēgt savu mīļāko dabai veltīto televīzijas kanālu. Turklāt mūsdienu tehniskās iespējas ļauj dzīvniekus novērot tā, kā ar neapbruņotu aci tas nemaz nav iespējams – ieraudzīt, kas notiek kurmja alā vai skudru pūžņa sirdī, redzēt tauriņu izlienam no kūniņas un kolibri lēni atvāžam spārnus.
Lai cik savādi tas nešķistu, dabas pārraižu ziedu laiki ir sākušies samērā nesen – populārākajiem TV kanāliem «National Geographic» un «Animal Planet» ir vien attiecīgi 14 un 15 gadi, bet «Discovery» kanāls tika izveidots 1985. gadā. Pirms tam dabas filmu monopolists bija britu raidkompānija BBC, kurā jau kopš 50. gadu beigām pastāv īpaša Dabas filmu nodaļa. Patiesību sakot, vēl joprojām tieši no Bristoles, kur atrodas šī BBC nodaļa, apceļot pasauli dodas visvairāk filmēšanas grupu. Ik gadu šeit top apmēram 100 stundas jaunu televīzijas raidījumu un filmu par dabu, un, ņemot vērā, ka dažreiz vajadzīgais kadrs operatoram jāgaida dienām vai pat nedēļām ilgi, tas patiešām ir ļoti daudz.
Lieliskākā iecere TV vēsturē
1965. gada pavasarī par BBC Otrā kanāla direktoru kļuva kāds slaids, aizrautīgs britu džentlmenis. Dabaszinātniekam Deividam Atenboro bija 38 gadi, gandrīz desmit gadu viņš bija vadījis raidījumu «Medības zoodārzam» («Zoo Quest»). Populārais iknedēļas raidījums sekoja Londonas zoodārza darbinieku dēkām eksotiskās zemēs, gūstot zoodārzam jaunus dzīvniekus.
Pirms gada izveidotais BBC Otrais kanāls joprojām nebija atradis savu īsto «seju». Jaunais direktors enerģiski ķērās pie darba, radot jaunu imidžu un ieviešot programmu blokus, veltītus mākslai, mūzikai, teātrim, ceļojumiem, sportam, biznesam, dabaszinātnei un arheoloģijai. Eklektiskā programma skatītājiem patika, bet par īstu grāvēju kļuva Atenboro pasūtītā pirmā krāsainā dokumentālā programma – Eiropas mākslas vēstures izklāsts 13 sēriju ciklā «Civilizācija». Panākumu iedvesmots, Atenboro nolēma pats atgriezties pie raidījumu veidošanas. Viņam padomā bija grandiozs projekts, kas iemūžinātu pasaules dabas daudzveidību un pavēstītu stāstu par dzīvības rašanos.
Tūkstoš reižu apkārt zemeslodei
Pagāja trīs gadi, kamēr BBC izdevās vienoties ar amerikāņu kinokompāniju «Warner Brothers» par kopīgu Atenboro episkās ieceres finansēšanu. Vēl trīs gadi pagāja filmējot, līdz 1979. gadā «Dzīve uz Zemeslodes» («Life on Earth») nonāca televīzijas ekrānos. Filmēšanas grupa bija apceļojusi 39 valstis, nofilmējusi vairāk nekā 650 dažādu dzīvnieku sugu un kopumā pieveikusi pusotru miljonu kilometru. No Arktikas līdz mangrovju audzēm, no tuksnešiem līdz okeānu dzīlēm – Atenboro bija visur, mirdzošām acīm stāstīdams par brīnišķīgajām dzīvības izpausmēm. Satikšanos aci pret aci ar gorillu tēviņu, vienu no cilvēka ģenētiski tuvākajiem radiniekiem, Atenboro vēlāk atcerēsies kā mūža nozīmīgāko mirkli.
«Dzīve uz Zemeslodes» piedzīvoja nebijušus panākumus: Lielbritānijā to noskatījās 15 miljoni cilvēku, pasaulē – 500 miljoni.
Atenboro turpināja iesākto darbu un 20 gadu laikā uzfilmēja vēl astoņus filmu ciklus, veltītus dažādām dzīvo radību grupām – putniem, zīdītājiem, rāpuļiem... Sirmais kungs, kurš saņēmis neskaitāmas balvas un iedvesmojis veselu dabas filmu autoru paaudzi, joprojām nerimstas – piemēram, pagājušajā gadā viņš izveidoja TV dokumentālo filmu par pašiem pirmajiem dzīvajiem organismiem, kas radās uz Zemes.
Latvietis filmē kukaiņus un nopelna «Oskaru»
Dabas filmu veidotāji allaž bijuši spiesti izgudrot arvien jaunus un jaunus veidus, kā atklāt dabas pasaules noslēpumus ziņkārīgajai Homo Sapiens acij. Ar pirmo no problēmām, kas dabas mīļotājiem neļāva baudīt pasauli tās krāšņumā, proti, krāsu trūkumu, televīzijas tika galā samērā ātri. Bet, lai iemūžinātu ātri lidojošus, skrejošus, lēkājošus objektus, bieži vien sliktā apgaismojumā, ar tehniskajiem ierobežojumiem bija jāpacīnās diezgan pamatīgi. Par vienu no nozīmīgākajiem tehniskajiem sasniegumiem kļuva 1971. gada filma «Helstroma hronikas». Inscenētajā filmā par kukaiņu dzīvi kāds izgudrots tēls, profesors Helstroms, brīdināja cilvēci no draudošās iznīcības un mūsu lielākajiem konkurentiem – kukaiņiem. Lai gan «Helstroma hronikas» nav TV filma, «Oskaru» ieguvušo darbu vērts pieminēt tādēļ, ka viens no filmas operatoriem bija Vilis Lapenieks juniors, 1939. gadā uzņemtā «Zvejnieka dēla» režisora Viļa Lapenieka dēls.
Tikai XXI gadsimta sākumā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, savā «Dzīves» ciklā Atenboro varēja nofilmēt nakts dzīvniekus un vissīkākos bezmugurkaulniekus. Bet Atenboro operatori vienmēr bijuši gatavi dienām ilgi tupēt purvā vai koka dobumā, lai notvertu kādu īpašu dzīvnieku pasaules momentu, un izgudroja neskaitāmus jaunus veidus, kā atklāt skatītājiem dabas noslēpumus. Viņi radīja mākslīgas alas grauzēju filmēšanai, izmantoja vēja tuneli, lai nofilmētu sikspārņa spārnu kustību, reiz pat uzaudzināja veselu meža zoslēnu baru, lai pieaugušie putni nebaidītos no cilvēku klātbūtnes un būtu iespējams iemūžināt bara lidojumu tuvplānos.
Nejaukties dabas plānos
Būt par dabas dokumentētāju – tas prasa stiprus nervus un izpratni par dabas procesiem, lai neiejauktos dabiskajā izlasē, cenšoties pasargāt kādu jauku dzīvnieciņu no plēsēja nagiem. Visā pasaulē iemīļotā britu dokumentālā seriāla «Surikātu raibā dzīve» («Meerkat Manor») veidotāji regulāri saņem vēstules, kurās skatītāji viņiem pārmet nerūpēšanos par iemīļotā varoņa bojāejas novēršanu. Taču seriāla producenti paliek pie savas pārliecības: «Nedrīkstam mainīt bara genofondu, glābjot vājāko surikātu vai ietekmējot Kalahari tuksneša dabiskās norises.»
Dabai veltīto filmu un raidījumu vēsturē ir arī gluži pretēji atgadījumi, kad filmu veidotāji tik ļoti cenšas panākt savas idejas realizāciju, ka ar dzīvniekiem pat nerēķinās. Tā, piemēram, Disneja filmu studija izpelnījās nosodījumu par ainu filmā «Baltajos plašumos» («White Wilderness»), kurā uzfilmētā mazo, susuram līdzīgo grauzēju lemingu masveida pašnāvība, metoties ledainā ūdenī. Vairāk nekā 20 gadus pēc panākumiem bagātās filmas izrādījās, ka šī un vairākas citas ainas filmā ir inscenētas un lemingus no klints malas nogrūduši viņu filmētāji...
Jauna ēra dabas raidījumiem
XX gadsimtā ne viens vien leģendārs dabaspētnieks dalījās ar televīzijas skatītājiem savos atklājumos – starp slavenākajiem vārdiem jāmin Džeralds Darels, kura komiskie piedzīvojumi un ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām iemūžinātas ne vien grāmatās, bet arī dokumentālos TV seriālos, franču okeanogrāfs Žaks Ivs Kusto un pat aiz «dzelzs priekškara» pazīstamais Rietumvācijas zoologs Bernards Gržimeks. Bet tieši satelītu un kabeļtelevīzijas pavērtās iespējas 80. un 90. gados izveidot specializētus dabaszinātnei, ceļojumiem un atklājumiem veltītus kanālus ļāva rasties jaunām televīzijas personībām, kuras dzīvnieku pasaules demonstrēšanu pārvērta par savas drosmes un dulluma šovu. Krokodilu mednieka, austrālieša Stīva Īrvina uzdrīkstēšanos ar bīstamajiem dzīvniekiem apieties kā ar saviem čomiem (Stīva vecākiem piederēja neliels dabas parks, un viņš palīdzēja aprūpēt reptiļus no deviņu gadu vecuma) apbrīnoja visa pasaule, lai gan viņa rīcība izsauca arī pretreakciju. «Dabai nevajag pieskarties, uz to vajag skatīties,» komentējis dabas filmu veidotājs Žans Mišels Kusto, kurš gājis tēva pēdās. «Lai gan Īrvina pieeja izskatās iespaidīga un dramatiska, visa šī dzīvnieku ķeršana, grābšana un murcīšana ir iejaukšanās dabas procesos.» Ļaužu atmiņā Stīvs Īrvins, visticamāk, paliks ar savu traģisko, pāragro un, dažu vērtējumā, muļķīgo nāvi no dzeloņrajas durkļa.
Arī pie mums filmas un raidījumi par dabu ir iecienīti – un ne tikai tie, kas rāda eksotiskus dzīvniekus. Jau vairāk nekā desmit gadus Latvijas Televīzijā top raidījums «Vides fakti» un darbojas Vides filmu studija, kuras filmas atzinību guvušas arī ārvalstīs. Galvenais ir pamanīt to, ar ko īpaša un interesanta pasaulē ir mūsu daba. Piemēram, filma «Jumta likums», kas stāstīja par Eiropā lielāko zīriņu koloniju un to, kā putni iekļaujas cilvēku sabiedrībā, jo apmetušies pilsētas centrā, uz Preses nama jumta... Varam būt lepni, ka šī un citas mūsu dokumentālās filmas par dabu ir rādītas daudzās pasaules televīzijās.
Mēs nekad neiepazīsim visu pasauli pilnībā, jo, pēc dažādu zinātnieku aprēķiniem, uz mūsu planētas mīt no septiņiem līdz 100 miljoniem augu, sēņu, baktēriju, kukaiņu un dzīvnieku sugu, no kurām atklāta ir vien niecīga daļa. Cilvēka ziņkārība un tehniskie sasniegumi mūsdienās ļauj šķietami viegli ieraudzīt pasaules brīnumus, bet jāatceras, ka mūsu, ar saprātu apveltītas sugas, uzdevums ir pasauli ne vien apjūsmot, bet arī sargāt.
