Traģēdija Kombuļos. Trīs bērnu māte nožņaudz un mežā aprok civilvīru

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka oktobrī Kombuļu pagastā kāda sieviete atzinusies sava civilvīra slepkavībā un līķa aprakšanā tuvējā mežiņā netālu no savām mājām. Žurnāls „Vakara Ziņas” atklāj notikušā detaļas.

Maruta Alekseju nožņaugusi kārtējā skandāla laikā. Viņai bija apnikusi vīrieša vardarbība un tādēļ izveidojušies necilvēcīgie dzīves apstākļi. Pirms tam jau vairākkārt Maruta policijai bija sūdzējusies par Alekseja vardarbību, bet likumsargiem ģimenē mieru tā arī nebija izdevies ieviest.

Pēc tam, kad Marutai apnika dzīvesbiedra regulārie uzbrukumi bērniem un pašai, viņa kārtējo reizi pamatīgi piedzērušos vīrieti nogalināja. Pēc tam, sabijusies no izdarītā, aizvilka līķi uz piemājas mežu un apraka.

32 gadus vecā Alekseja slepkavība šokējusi Kombuļu iedzīvotājus. Nonāvēšanā un līķa paslēpšanā, to aprokot piemājas mežā, labprātīgi aizejot uz policiju, atzinusies vīrieša dzīvesbiedre Maruta. Viņa atklājusi, ka vīru nogalinājusi konflikta laikā, aizstāvoties. Sievietei, kura vaļsirdīgi atzinusies noziegumā, piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.

Nabadzīga un rūpju nomākta ģimene

Lauku viensēta „Solveigas”, kur dzīvoja Aleksejs un Maruta, atrodas vientuļā vietā. Kāds kaimiņš par abiem „Vakara Ziņām” pastāstīja: „Nekādos draugos ar Marutu nebiju, bet viņa vienmēr likās nosvērta sieviete un tāda, kas otram pāri nedarīs. Arī tagad nebaidos, ka viņa varētu uzbrukt. Alekseju pazinu, viņš likās tāds ļoti noslēgts. Kas tur īsti starp viņiem notika, nezinu, dzirdēju tikai runas, ka Ļoška bija ielīdis parādos, sita Marutas bērnus, viņai viss krājās, kamēr apnika, nožņaudza viņu un apraka.”

Par Marutas trīs bērniem - sešus gados veco dēliņu un viņa piecus un trīs gadus vecajām māsiņām (tikai jaunākajai bioloģiskais tēvs ir Aleksejs) – viņš atklāja: „Viņa (Maruta) taču bērnus nemācīja un netika ar viņiem galā, sociālie viņu visu laiku uzraudzīja un tikai deva un deva pārtikas pakas, bet tāpat bērniem nebija ko ēst.” Vietējie par ģimeni saka, ka tā bijusi ļoti nabadzīga un rūpju nomākta.

Maruta ir beigusi tikai deviņas klases un strādāja smagus fiziskus darbus. Viņa atklāj, ka dzīve paiet, darot smagus vīriešu darbus. Mājā dzīvo arī viņas tēvs, taču jau ilgu laiku vīrietis ir invalīds, tāpēc meita ir viņa galvenais atspaids. „Jā, skaldu pati malku, kas tad cits, visu daru pati, Jā, arī kad Aleksejs bija, pati visu darīju, viņš neko negribēja darīt.” Tikko beidzies darbs simtlatnieku programmā, kur zāģējusi un cirtusi krūmus. „Tagad gribu atrast kādu darbu, piemēram, mežā vai malku skaldīt, jo citādi nezinu, kā dzīvot bez naudas,” saka Maruta.

Pēc nozieguma nākšanas atklātībā bērni no ģimenes izņemti un ievietoti aprūpes centrā Krāslavā, atklāj Maruta. „Ar viņiem strādā psihologs. Jau esmu bijusi pie viņiem ciemos, cik sanāk, aizvedu kaut ko garšīgu,” stāsta viņu māte un piebilst, ka Aleksejs bērnus morāli „vispār beidza nost”, reizēm arī sita.

„No sākuma viņš bija normāls cilvēks, bet viss sākās pēc mazās piedzimšanas. Viņš lamājās uz bērniem bez īpaša iemesla, piemēram, par saplēstu krūzīti vai par to, ka bērns nav aizgājis vai izdarījis to, ko viņš liek. Viņš vienkārši lamājās „matom”. Man tas nepatika, aizstāvēju bērnus, bruku viņam virsū, tad viņš man, līdz aizgāja līdz kautiņam, logu sišanai,” par dzīvi ar Alekseju stāsta Maruta.

Aleksejs Marutu esot sitis bieži, vienmēr, kad iedzēris. Un dzēris dzīvesdraugs regulāri, reizēm pat mēnesi no vietas. Maruta regulāri saukusi policiju, rakstījusi arī iesniegumus, iespējams, tieši daudzie iesniegumi sievieti pēc slepkavības paglābuši no apcietinājuma.

„Es viņu vienkārši nožņaudzu”

Par notikušo liktenīgajā dienā Maruta runā pavisam negribīgi. Esot sācies kārtējais strīds, Aleksejs bijis pamatīgi piedzēries, lamājies, ķīviņa laikā pat logi izsisti. „Es viņu vienkārši istabā nožņaudzu,” nosaka Maruta. Bērni bijuši blakus istabā un neesot sapratuši, kas notiek, domājuši, ka kārtējais kautiņš. Maruta īsti nesaprotot, kas viņai uznācis un kāpēc tā rīkojusies, jo pēc rakstura viņa esot mierīga. Maruta attapusies, kad bijis jau par vēlu – draugs nav kustējies un nav bijis pamodināms. Pārbijusies no tā, ko izdarījusi, sieviete sākusi slēpt nozieguma pēdas, izrakusi līdzās mājai esošajā mežā bedri un līķi aprakusi. Pēc pāris dienām tomēr braukusi uz Krāslavu un policistiem atzinusies izdarītajā. Jautāta, kāpēc atzinusies, viņa nosaka: „Nav taču dzīvnieks!”

Ar Alekseju sieviete iepazinusies pirms četriem gadiem ar sludinājuma internetā starpniecību. Aleksejs atbraucis ciemos, iepatikušies viens otram, un visai drīz viņš jau pārcēlies uz dzīvi „Solveigās”. Tikai pēc viņa nāves Maruta uzzinājusi par dzīvesdraugu daudz jauna, piemēram, to, ka viņš ir no Daugavpils, nevis Rīgas, kā allaž stāstījis, ka viņam ir sieva un bērns: „Es četrus gadus dzīvoju melos. Visus šos gadus viņš nesazinājās ar saviem radiem. Reizēm teicu, ka gribētu satikt viņa vecākus, bērnus ar vecvecākiem un citiem radiem iepazīstināt, bet Aleksejs tikai atbildēja: negribu nevienu redzēt!”

Pēc Alekseja mirstīgajām atliekām atbraucis tēvs, taču Maruta viņu nav satikusi un arī uz bērēm nav braukusi, jo esot bail no negatīvas reakcijas.

„Es taču neko par viņiem nezinu. Brīžam liekas, ka Aleksejs bija uzskaitē „psihuškā”, jo, kad viņš sadusmojās, acis kvēloja sarkanas, sarkanas. Man no viņa bija bail,” teic sieviete. Maruta esot gatava, ka būšot „jāsēž”. „Ja sagaidīšu tiesu,” klusi nosaka Maruta un pastāsta, ka pēc tam, kad pagastā izplatījušās ziņas par slepkavību, Maruta piedzīvojusi uzbrukumu. „Pagalmā iebrauca mašīna, izgāju ārā, bija jau tumšs. Mani sagrāba, iegrūda mašīnā un aizveda uz mežu, tur pamatīgi piekāva un atstāja. Uz rīta pusi atgriezos mājās.” Policiju par notikušo viņa neesot informējusi.