Raidījuma "100 g kultūras" jaunais vadītājs neļauj "liet ūdeni"
Jauneklīgums un dinamika – tas ir Dmitrija Petrenko pienesums raidījumam „100 grami kultūras”, kura komandai viņš pievienojās septembra vidū. Viņš nav nekāds „sausiņš”, jo raidījuma starplaikos ar lielāko prieku dodas snovot uz Lietuvu, kur ierīkota īpaša halle ar mākslīgo kalnu.
Raidījuma producente Ieva Rozentāle stāsta, ka jaunā raidījuma vadītāja izvēli noteikuši trīs faktori – pirmkārt, tas, ka Dmitrijam ir žurnālista izglītība un pieredze, otrkārt, padziļinātā interese par kultūru, jo tagad viņš apgūst režijas noslēpumus Kultūras akadēmijā, un, treškārt, tas, ka viņš, būdams gados jaunāks un pēc etniskās izcelsmes krievs, varētu uzrunāt atšķirīgu auditoriju.
Dmitrijs atklāj – doma, ka viņš varētu kļūt par raidījuma „100 g kultūras” vadītāju, bijusi jau pirms trim gadiem. „Ierakstījām pat vairākus mēģinājumus, atsevišķi un kopā ar teātra kritiķi Henrietu Verhoustinsku, bet vadība laikam nobijās.” Atkārtotais piedāvājums nācis kā pārsteigums: „Teicu Ievai – ja nokārtosi administratīvās lietas, tad piekritīšu, bet pats neticēju, zinot, cik konservatīva un tradicionāla mēdz būt Latvijas Televīzija.” Šoreiz sabiedriskais kanāls tomēr izlēmis riskēt.
Par kultūras leduskalna neredzamo daļu
Šķiet, ka pārmaiņas nākušas raidījumam par labu. Tas kļuvis ne vien dinamiskāks, bet arī pamanāmāks sociālajos portālos. Skatītāju iesaistīšanu Dmitrijs izvirzījis par vienu no saviem mērķiem. „Gribu vērst sarunu plašāku. Mēs esam tiešraidē, un man ir iespējas piesaistīt publiku, ko arī cenšos darīt. Raidījuma laikā sekoju līdzi ziņojumiem e-pastā, tviterī. Tagad cilvēki sāk pie tā arī pierast – sākumā gan bija sajūta, ka skatās no malas, kā izstādē,” viņš pasmejas.
Ko vēl „100 gramiem kultūras” viņš kā raidījuma vadītājs gribētu dot?
„Tas ir mīts, ka augstā māksla ir domāta tikai tiem, kuri par to interesējas. Vienkārši ir jāmāk par to stāstīt, jāmācās runāt par sarežģītām lietām, nevis pazemināt latiņu. Gribu padarīt redzamākas arī lietas, kuras mūsu kultūras dzīvē eksistē, bet par kurām nezina vai par kurām ir kaut kāds priekšstats, kādas tās ir. Gribu pārbaudīt, vai priekšstati atbilst realitātei.”
Nogarlaikojies ziņās
Dmitrijam Petrenko ir 30 gadi, LTV viņš strādā kopš 18 gadu vecuma. „Pirmajā kursā aizgāju strādāt praksē pie krievu ziņu veidotājiem un tur arī paliku,” viņš saka. „Nostrādāju septiņus vai astoņus gadus un sāka apnikt. Kad esi piedzīvojis trīs valdību krišanu, pārsteigumu vairs nav.
Sapratu, ka vai nu jāiet dziļi politikā, kā to dara Ģiga, Jaunalksne, vai jāmeklē kas cits. Sāku rakstīt par kultūru un atklāju, ka pat Latvijas mērogā tas man ir dziļāks, interesantāks lauciņš. Bet vispār vēlos šīs lietas – politiku un kultūru – integrēt.” To Dmitrijs centās darīt arī portālā politika.lv, kur divus gadus nostrādāja par galveno redaktoru.
Ziņās gūto pieredzi Dmitrijs vēlas ieviest arī „100 gramos kultūras”. „Saprotu, ka pulksten septiņos, kad „ejam gaisā”, ir nenormāla konkurence. Te neder garas, abstraktas sarunas, cilvēkiem vajag informāciju, emocijas, skaidrību.” Pēc dažiem raidījumiem jūtoties gandrīz vai fiziski noguris, it kā būtu tenisu spēlējis – tāda bijusi saruna ar mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti.
Dažus komentētājus gan neapmierina Dmitrija tendence pārtraukt runātājus. „Man ir jāseko, lai „nelietu ūdeni”, lai nenovirzītos no sarunas tēmas. Arī sevī cenšos atrast balansu, cik daudz savu interešu, domu varu iekļaut sarunā. Man būtu interesanti, piemēram, ar Džilindžeru parunāt par režijas metodēm, bet tam nebūtu sakara ar raidījumu.”
Ar sirdi teātrī
Teritorija.lv videosižetā par Kultūras akadēmijas studentu veidoto teātra izrāžu festivālu „Patriarha rudens” Dmitrijs citē režisora Šapiro vārdus par to, ka cilvēkam nepieciešamas trīs izglītības – pirmā ir tā, ko mācās, jo likās, ka tā vajag, otrā ir izvēlēta ar prātu, bet trešā – ar sirdi. Vispirms ieguva bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs Latvijas Universitātē, kurā tagad pats māca studentiem TV žurnālistiku, maģistratūrā studēja socioloģiju, bet režija ir Dmitrija trešā izglītība. Viņš ir labi sastrādājies ar studiju biedru Elmāru Seņkovu, ar kuru kopā veidojis jau vairākas izrādes. Savukārt kā mācību darbu tapušo monoizrādi „Mākonis biksēs” pēc Majakovska dzejas savā repertuārā tikko paņēmis „Dirty Deal Teatro” Spīķeros.
Dmitrija plašo interešu un darbības loku noslēdz dalība LU Sociālo un politisko pētījumu institūta programmā „Nacionālā identitāte”. „Šī ir vēl viena joma, kurā saskaras politika, kultūra un ikdiena. Bez tam nav jāsēž birojā. Varu savienot pētījumu ar citām lietām, kas mani interesē,” nosaka Dmitrijs.
