Jānis Lūsēns - komponists, veģetārietis, vienpatis
Komponists Jānis Lūsēns ir gargabalnieks, par to liecina viņa lielformāta darbi – rokoperas un mūzikli. Neviļus rodas iespaids, ka viņš dzīvo kaut kur dziļi mežā un vienatnē komponē. Kad darbs ir gatavs, nāk no meža ārā.
Šobrīd skatītāju vērtējumam nodots viņa jaunais mūzikls „Sniega karaliene”. Kas īsti notiek ar komponistu Lūsēnu, protams, vislabāk zina viņš pats. Sarunā viņš paver durvis uz savu radošo virtuvi.
Hmm... Baigi labs jautājums, par to vēl nebiju aizdomājies. Manuprāt, svarīgākais – redzēt lietas kopsakarībās. Ne velti muzikālu izrādi salīdzinu ar arhitektūras darbu, kurā ir ļoti daudz detaļu. Protams, nepieciešama arī pacietība. Tāpēc sēžu un strādāju. Iedvesma ir laba, bet tā vairāk domāta diletantiem.
Pirmkārt, ir ideja, tātad – teksts. Otrkārt, autori vienojas par stilistiku. Piemēram, vai darbība norit trīsdesmitajos gados vai mūsdienās, vai tā māja būs jūgenda vai haiteka stilā. Nu kaut kā tā. Tad jāsāk rūpīgi analizēt tēlus un kopsakarības viņu starpā. Tiek meklēti atslēgas vārdi konkrētam tēlam vai tēla attīstībai divu stundu garumā. Lielas formas darbos komponists pēc savas būtības ir režisors. Pat vēl vairāk, komponists pat nosaka, kādā intonācijā aktieris izpaudīsies.
Sākumā ir pamatīgs haoss. Palēnām bakstos pa tekstu, līdz pēkšņi – hop! – ieskanas kāda rindiņa kā atslēgas vārdi. Visbiežāk gadās, ka dzejnieks tā nemaz nav iecerējis, jo prātā bijusi cita shēma. Tad sākas šī kopdarbība, zīmīgās vietās no jauna tiek iestrādāti atslēgas vārdi. Tā veidojas darba musturs, un gadās, ka sākuma variantam ir maz līdzības ar gala variantu. Kā piemēru varu minēt pēdējo darbu „Sniega karaliene”, ko veidojām ar Inesi Zanderi. Es viņai sūtīju tādus kā teksta pamatus, kas jāapdzejo. Viņa tos iesauca par voblām.
Inese Zandere šoreiz ļāvās. Savukārt Māra Zālīte diezgan stingri turas pie sākuma varianta, taču arī viņa, ja tas ir pamatoti, maina savu tekstu. Mēs runājam un meklējam pieturas punktus. Tā ir kā brišana pa upi, kad uzkāp uz viena akmens un meklē nākamo. Tad jāļauj vaļa intuīcijai, jo tieši ar intuīciju var savākt kopā to lielo konstrukciju. Lai katra detaļa ir saprotama un atbilst kopīgai dinamikai.
Konkrēts piemērs. Mans pirmais lielformāta darbs bija „Putnu opera”. Kad Māra Zālīte man atsūtīja libretu, man bija jādodas uz autoservisu. Tur bija rinda, un biju spiests gaidīt. Stundu sēžot savā automašīnā, es šo darbu uzkomponēju. Ne jau detaļās, bet pašos pamatos. Parasti notiek tā, ka lasu libretu un piefiksēju savas muzikālās idejas. Ja nekas nenāk prātā, šķiru tālāk. Septiņdesmit procentu no tā, kas uzreiz iešāvies prātā, parasti arī paliek. Pēc tam notiek staigāšana pa mežu. Man rodas kādi 17 varianti, bet pamats tomēr ir viens. Vēlāk mājās atguļos un atslēdzos. Kādu laiku paguļu miegā vai pusmiegā. Kad pieceļos, man viss ir skaidrs, zemapziņa visu ir sakārtojusi.
Man labāk sokas no rītiem, kad ir skaidra galva. Reizēm ļaujos arī nakts stundu burvīgumam. Man laukos blakus dzīvojamai ēkai ir viena mājiņa, kur agrāk bija klēts. Tā iekārtota atpūtai un darbam. Tur atrodas lielās „Estonia” klavieres, naktīs var dauzīties – spēlēt un dziedāt.
Nē, jebkas uzbudinošs man traucē. Par alkoholu vispār nevar būt ne runas, tas ir pilnīgi izslēgts. Retu reizi gadījies paģirās, kad esmu ķēries pie darba. Tad ir emocionāls sakāpinājums, kas reizēm noder ideju ģenerēšanai. Tad nervu sistēma ir pārlieku jūtīga, ir uzbudinājums un trauslums. Tad varbūt kādu glāzīti. Bet tā – nē, tas nav savietojams. Nespēju iedomāties, kā varu strādāt iereibis.
Nē. Pat dzejnieks Aivars Neibarts, kas labprāt iemalkoja, nekad nedzejoja šmigā. Brauca pie savas mamuķītes uz Torņakalnu un rakstīja. Arī mans labākais draugs, dzejnieks Pēters Brūveris, kas šogad pavisam nelaikā aizgāja, šīs lietas krasi nodalīja. Jā, viņam patika dzejiska bohēma, bet strādāja tikai skaidrā prātā.
Vispirms tiksim skaidrībā, kas ir nodokļi. Vai tās ir klaušas vai arī maksa par valsts administrētajiem pakalpojumiem? Un kādu vietu Latvijas tautsaimniecībā ieņem kultūra? Mēs lielākoties runājam par naudas sadalīšanu. Kam ir iedots, un kam nav iedots. Toties mēs pārāk maz uzmanības pievēršam, kāda ir atdeve. Cik cilvēkiem kultūra ir aktuāla? Izvēle taču ir ļoti liela. Mēs varam apmeklēt izrādes un koncertus, bet varam arī doties uz sporta zāli un baseinu. Šīs lietas prasa absolūtu pārskatīšanu visos līmeņos.
Mēs iztiekam bez jebkādām dotācijām, pēdējās divas izrādes uztaisījām bez neviena santīma valsts piesprices. Noīrējam telpas, samaksājam mūziķiem un aktieriem, izgatavojām kostīmus un dekorācijas, kā arī samaksājam visus nodokļus.
Es nezinu. Man tā arī nav izdevies saprast, ko dara Kultūras ministrija. Pa šiem 20 gadiem kultūrā iztērēti kādi divarpus miljardi latu, bet paradokss – latvieši vienalga brauc prom. Viens, kas cilvēkus šeit varētu pieturēt, tā noteikti ir kultūras vide. Kā to panākt, par to ir vērts padomāt.
Naudas dalīšana notiek netaisnīgi. Piemēram, Igaunijā teātru dotēšanā tiek ievēroti vienlīdzības principi, un tur ir lojālāka attieksme pret neatkarīgo teātru profesionāļiem. Piemēram, ja valsts teātris prasa Kultūrkapitāla fondam 2000 latu honorāru režisoram, to arī iedod. Ja prasa nevalstiskais teātris, tad labi, ja iedod 200 latu. Lai gan vienā vai otrā gadījumā atdeve var būt līdzvērtīga. Es runāju par skatītāju skaitu un izrādes māksliniecisko kvalitāti.
Es domāju, ka liela problēma slēpjas mūsu sabiedrības stagnatīvajā domāšanā. Daudzi aktieri un režisori uzskata, ka teātris ir viņu īpašums. Tā ir psiholoģiska īpatnība, kas novērojama absolūti visos teātros. Kad Liepājas teātrī iestudējām „Kaupēnu” un „Agro rūsu”, bija liels tracis, jo uzaicinājām spēlēt neaktierus. Aktieriem tas nepatīk, bet skatītājiem ir interesanti, ka uz skatuves pēkšņi parādās kāds neaktieris. Skatītājiem taču apnīk skatīties uz vienām un tām pašām sejām.
Lietuvā, vismaz operu teātros, notiek nepārtraukta vadošo aktieru rotācija. Ja šādu principu ieviestu arī pie mums, skatītāji tikai no tā iegūtu. Tad katra izrāde būtu kā jauns projekts, kas bagātināts ar jaunām asinīm.
Nē. Pamatā ir muzikālās izrādes un šo izrāžu organizēšana. Mūsu pirmais pilotprojekts bija „Agrā rūsa”, ar kuru pamēģinājām, vai iespējams atpelnīt ieguldīto naudu un darbu. Jā, tas ir iespējams. Visu nosaka skatītāju interese par konkrēto darbu.
Es spēlēju izrādēs. Mūsu izrādēs spēlē orķestris, šeit nav nekādas fonogrammas. Par koncertēšanu neesmu domājis. To varētu darīt vienīgi plezīra pēc. Kad Dailes teātrī bija retrospektīvs koncerts „Labvakar, Latvija” ar manām Atmodas laika dziesmām, tur arī izpēlējam šo modeli. Nebija slikti. Bet regulāri koncertēt – kur un kāpēc – neredzu jēgu.
Šo skaitli – 20 miljoni – man nosauca toreizējais „Melodijas” direktors, un man nav iemesla viņam neticēt. Tas bija rekords ne tikai latviešu estrādē, bet visā Padomju Savienībā. Jā, tāds brīnums notika. Es gan nedomāju, ka šo fantastisko tirāžu noteica mūzikas kvalitāte. Tobrīd sabiedrībā bija alkas pēc kaut kā jauna, un mēs trāpījām uz pieprasījumu. Tas, ko piedāvājām, bija studentu eksperiments – instrumentāla mūzika. Turklāt tiem laikiem mūsu platei bija savdabīgs un uzmanību piesaistošs vāks. Interesanti, ka pēc tam arī sākās lūzums padomju estrādē, parādījās jauni autori, un mūzika kļuva mūsdienīgāka.
Nē. Sākumā gan radās vilinājumi un ieceres, ko realizēt ārpus Latvijas, bet tas arī palika vienīgi ieceru līmenī. Lai koncertētu Krievijā, bija jāpārtrauc studijas konservatorijā, bet tam es nebiju gatavs. Ja būtu aizbraucis uz Krieviju, tad, visticamāk, te nesēdētu un nerunātu.
Konkrēti no plašu pārdošanas – nē, situācija izvērtās nedaudz citādāka. Kad „Zodiaks” kļuva populārs, to atskaņoja dažādos pasākumos, radās ienākumi no autortiesībām. Bija ienākumi arī no restorānos atskaņotās mūzikas. Tolaik daudzos krogos spēlēja ansambļi, kam vajadzēja atskaitīties, kādu mūziku viņi spēlē. Parasti atskaitēs rakstīja populāru grupu un komponistu vārdus. Tur ierakstīja nevis īsto programmu, bet gan izdomātu. Es domāju, ka viens otrs autors, ieskaitot mūsu Raimondu Paulu, tādējādi tika pie smukas naudas.
Protams, arī mūs nereti iekļāva sarakstos, lai gan patiesībā spēlēja kaut ko citu. Kad krogā ienāca kaukāzieši, tie visu vakaru pasūtīju savu „Lezginku”. Labi atceros to gaisotni, jo kādu laiku pats spēlēju Liepājas restorānos. Gāja jautri – ar dziesmām un kautiņiem. Tolaik mācījos mūzikas vidusskolā un piepelnījos krogos. Tur bija jāprot nospēlēt dziesmas, kuras labi ja divas reizes biji dzirdējis. Piemēram, ienāca krogā kāds gruzīns, kas bija atbraucis pastrādāt „Liepājas metalurgā”, viņš deva naudu un prasīja spēlēt viņa gabalus. Vajadzēja ātri noorientēties un laist vaļā. Spēlēšana krogos – tā bija laba skola.
Kā kuram. Pirms kāda laika sāku apsvērt, vai „Putnu operu” piedāvāt ārzemju izdevniecībām. Šādu darbu akadēmiskajā mūzikā nav daudz, tāpēc ir vērts pamēģināt. Tāpat iecerēts, ka manu pēdējo darbu „Sniega karaliene” iestudēs arī krievu valodā un uzvedīs Ukrainā. Mūsu producente par to jau ir sākusi sarunas.
Mūsu akadēmiskās mūzikas jaunie komponisti jau ir pierādījuši, ka spēj konkurēt ārvalstīs, kur šādas mūzikas interesentu loks ir krietni plašāks nekā pie mums. Diemžēl padomju laiks ir iekavējis mūsu muzikālās gaumes attīstību un arī patēriņu. Popmūzikā tas ir nonsenss. Pagaidām mūsējiem ārpus Latvijas nav ko meklēt. To parāda vietējie „talantu šovi”, kuru līmenis ir desmitiem reižu zemāks nekā Rietumu valstīs un arī Krievijā. Ja nu vienīgi Latvijā uzrastos kāds dziedātājs ar ļoti īpatnēju balsi, tad jā – viņš varētu ieinteresēt plašu publiku. Savukārt ar izcilu jebkura instrumenta spēli nevienu vairs nepārsteigsi.
Es dzīvotu tālāk.
Nekad par to neesmu aizdomājies. Hmm... Visticamāk, ka nodarbotos ar lauksaimniecību, piemēram, audzētu zemenes. Kāpēc ne? Šovasar manā mīļajā pilsētā Smiltenē, kas atrodas 15 kilometrus no maniem laukiem, pats savām acīm redzēju, kā cilvēki stāvēja garā rindā, kaut zemenes maksāja bargu naudu. Kāda te krīze?
Izvēlējos pilnīgi nejauši – avīzē ieraudzīju sludinājumu. Šķiet, tajā avīzē bija ietīti sīpoli. Tā arī viss notika. Bet ne jau pirmo reiz nokļuvu laukos. Pirmās lauku mājas man bija pie Salacgrīvas, netālu no Salacas upes. Tur bijām divi īpašnieki, un, kā nereti gadās, mums lāgā nesanāca sadzīvot. Vēlāk iegādājos mājas pie Pedvāles, bet mani uzaicināja strādāt Liepājas teātrī. Pārdevu īpašumu un pārcēlos uz Liepāju. Protams, bija žēl, man tās mājas patika. Tomēr dzīve laukos nebija savienojama ar darbu teātrī.
Manā dzīvē tā ir sanācis, ka divas reizes esmu mēģinājis atgriezties savā dzimtajā Liepājā, bet nav izdevies atgriezties pavisam. Abas reizes atgriezos, kad kļuvu par Liepājas teātra muzikālās daļas vadītāju, un abas reizes tur nostrādāju tikai kādu pusotru gadu. Diemžēl tur nebija īstas kārtības. Esmu disciplinēts cilvēks, kas lietām pieiet nopietni un plāno nākotni. Bet, ja man saka – kā sanāks, tā sanāks ¬–, tad saprotu, ka es tur īsti neiederos.
Man nav. Laukos šeptējas mana māsa, viņa audzē zemenes. Savukārt man ne visai patīk rakāties pa zemi, es protu organizēt citus. Tikpat labi es varēju iegādāties īpašumu pavisam citā Latvijas galā. Tomēr jāatzīst, ka man vislabāk patīk Vidzeme, kaut arī pats esmu kurzemnieks.
Esmu izbraukājis visu Latviju, ir iespējas salīdzināt. Ir vietas, kas enerģētiski mani paņem, un ir vietas, kas nepaņem. Kādam tas var šķist nenopietni, kāda tur enerģētika, bet tā tas ir. Piemēram, jūras tuvums man neko neizsaka. Zinu, daudzi sapņo par mājiņu pie pašas jūras, bet mani tas neaizkustina. Tieši otrādi, man nepatīk dzīvot pie jūras, tur ir vējaini un skaļi. Man nepieciešama klusāka vieta, kur varu pilnvērtīgi atslēgties no kņadas.
Vairs ne. Mamma jau agrāk pārcēlās uz Rīgu, bet tagad dzīvo pie manis laukos.
Nē, tas notika pats no sevis. Ja mājās atrodas klavieres un citi mūzikas instrumenti, tā vienkārši notiek, jo vide diktē savus noteikumus.
Dēls ir daudzpusīgs. Bērnībā aizrāvās ar datoriem, bet kādā brīdī šī interese saslēdzās kopā ar mūziku. Tagad veiksmīgi darbojas mūsu skaņu studijā. Spēlē visus instrumentus, izņemot sitamos. Mūsu izrādēs spēlē basģitāru.
Mūziķiem ir viegla vai smaga dzīve?
Uz šo jautājumu nespēšu precīzi atbildēt, jo neesmu koncertējošs mūziķis, bet gan komponists. Mans darba režīms ir brīvāks. Bet vienalga – stresu piedzīvoju arī es. Kad esmu sācis darbu un vēl neesmu novilcis pēdējo takts svītru, pa naktīm nevaru mierīgi gulēt. Rāmums iestājas, kad izrāde jau ir uz skatuves.
Termiņi palīdz?
Man palīdz. Es nekad nekavēju, esmu disciplinēts. Respektēju kolēģus, nedaru viņiem pāri.
Vai kas top arī pēdējā dienā?
Varbūt kādas nianses. Bet tā nav tā, ka pēdējā dienā sarauju agrāk neizdarīto. Kad koncentrējos darbam, manas durvis ir ciet. Un es „besījos” vai ārā, ja kāds traucē. Taču, kad pavediens ir rokā, nav vairs tik traki. Piemēram, kad aranžēju, mierīgi varu skatīties kaut vai „Panorāmu”.
Esat veģetārietis. Kā tas gadījās?
Tas sākās kādā paģirainā dienā. Viena no manām māsīcām, kas tolaik bija sapinusies ar krišnaītiem, man nolasīja baigo lekciju par alkohola un gaļas kaitīgumu. Nolēmu pamēģināt. Sākuma procesā pat brīnījos – vai tiešām neēdu gaļu jau ceturto dienu?! Vai tas vispār ir iespējams?
Pēc kāda gada konstatēju, ka uzlabojās ķermeņa smarža. Piemēram, sviedri vairs nesmakoja kā agrāk. Turklāt mazāk laika vajadzēja veltīt miegam. Astoņas stundas – tas jau bija luksuss.
Gadus piecpadsmit biju principāls veģetārietis, tad muļķības dēļ pārtraucu, bet tagad atkal mans dzīvesveids ir veģetārs. Vienīgi paretam apēdu kādu zivi. Kad pārstāju ēst gaļu, mani baidīja ar sliktām analīzēm, bet viss bija kārtībā. Tieši otrādi – mans veselības stāvoklis man pasliktinājās, kad atsāku ēst gaļu. Vispār cilvēks nemaz nav īsti piemērots gaļas ēšanai, jo, piemēram, suņiem ir pavisam īsas zarnas, savukārt cilvēkiem tās ir garas – kā govīm. Kad ieliekam zarnās gaļas kluci, tas tur pūst un ilgi klejo līdz izejai. Bet es neesmu kategorisks, es pieļauju, ka daudziem gaļa ir nepieciešama, bet man – nē.
Kā māksliniekam ar dzeršanu un pīpēšanu?
Reizēm palietoju, kad nepieciešams atslābināties pēc lieliem darbiem. Bet pīpēšana – tas man tāds svētdienas prieks.
Vai to var dozēt?
Es lēnām samazināju. Pirms tam pamatīgi pīpēju divdesmit gadus. Tad izdomāju, ka sākšu pīpēt mazāk. Nevis uzreiz pēc rītas kafijas, bet stundu vēlāk. Pēc tam pagarināju posmu un aizsmēķēju vienīgi pēc pusdienām. Pavisam brīvprātīgi un bez lielām sāpēm man izdevās samazināt pīpēšanu gandrīz līdz minimumam. Reizēm uzsmēķēju vakaros pirms gulētiešanas, kad veicu dienas kopsavilkumu.
Starp citu, es arī piebremzēju ar ēšanu, jo man iet labumā. It sevišķi uzmanīgs esmu vakaros, bet gadās arī izņēmumi. Ja dienā bijuši divi koncerti un lielā nogurumā esmu atgriezies mājās, savukārt mamma uzklājusi galdu, tad jā – tādās reizēs es neatsakos no labām vakariņām.
Vai gribētu ko mainīt savā dzīvē?
Tā vērienīgi nē. Ja es nebūtu pieļāvis vienas kļūdas, būtu citas. Tā faktiski ir traģēdija, ja kāds apgalvo, ka gribētu mainīt savu dzīvi.
Spējat iedomāties sevi kādā amatā?
Mans vienīgais amats, kāds jebkad man ir bijis, – Liepājas teātrī biju muzikālā daļas vadītājs. Tas arī viss. Man pat grūti iedomāties, kur es spētu izpausties kā funkcionārs.
Kādā krievu blatņiku dziesmā tiek dziedāts, ka vairs neesmu tāds, kāds biju vakar. Vai laiks izmainījis arī jūs?
Esmu novērojis, ka savā dziļākajā būtībā cilvēki tomēr nemainās. Laika gaitā tiek apslāpēta vai aktivizēta viena vai otra rakstura īpašība. Ļaudis pieslīpējas apkārtējiem apstākļiem. Piemēram, ja cilvēks pēc sava rakstura ir ass, viņš savu asumu nemaina, bet tikai pievalda. Viņš labi zina, ka tas ir izdevīgi – pievaldīt mēli. Dzīves pieredze cilvēku piebremzē. Ja cilvēks nekādi nespēj piemēroties konkrētajai videi, viņš maina vidi.
Vai esat gatavs sakrāmēt koferi un emigrēt?
Nē. Tagad ir ļoti interesanti neemigrēt, lai uzzinātu savu spēju robežas. Lai noskaidrotu, cik daudz spējam izturēt. Taču – nebūtu slikti, ja man būtu kaut kāda mājiņa, piemēram, Portugāles dienvidos. Tā būtu mājiņa ar akācijām pagalmā un sauli debesīs. Mūsu klimats ar savām pelēkajām dienām reizēm sāk nomākt. Mums trūkst saules, tāpēc kļūstam apātiski. Tas taču ir acīm redzami, ka latvieši ir miegaini.
Kur vairāk saules, tur cilvēki ir aktīvāki. Kad viņiem kaut kas nepatīk, viņi iziet ielās un protestē. Bet mums viss vienalga, mēs ļaujam, ka mūs izmanto. Lielākajai daļai sabiedrības var mierīgi iestāstīt visādas blēņas. Atceros, kādā televīzijas raidījumā tika secināts, ka tautas politiskās izglītības līmenis ir septiņus gadus veca bērna līmenī. Man šķiet, tā ir taisnība.
Vai tajā Portugāles mājiņā jūs turpinātu komponēt?
Jā, es rakstītu. Iespējams, vides maiņa man dotu jaunus impulsus. Dzīvošanai kaut kur dienvidos būtu vienīgi sezonāls raksturs, tas varētu notikt ziemās. Toties vasarās es noteikti atgrieztos, jo nav jaukākas vietas par Latviju. Var tikai pabrīnīties, kāpēc mēs netiekam galā ar savām problēmām. Padomju laikos trīs kolhozi pabaroja visu Latviju. Tagad esam kļuvuši mazspējīgi. Johaidī, kas te galu galā notiek?
Jums ir svarīgas citu cilvēku domas?
Citu cilvēku vērtējums – tā ir mana darba sastāvdaļa. Tā ir vienkārša shēma – es radu, izpildītāji izpilda, bet skatītāji novērtē. Un viņu domas man ir svarīgas. Vai es iespaidojos? Kā kuro reizi. Ja tas sakrīt ar manām šaubām, esmu gatavs mainīt savu viedokli. Ja ne, palieku pie saviem uzskatiem.
Kritika ietekmē?
Nē, neietekmē. Man tā ir pie vienas vietas. Mana attieksme balstīta uz loģiskiem un pragmatiskiem apsvērumiem. Kad studēju konservatorijā, bija jāraksta kursa darbi par operām un citiem lielformāta darbiem. Pāris mēnešu vajadzēja sēdēt pie partitūrām un analizēt. Un tagad pasakiet, kā viens kritiķis, kas noskatījies oriģināldarbu, var vienā vakarā uzrakstīt nopietnu recenziju? Kritiķis atnāk, divas stundas nosēž un uzraksta kritiku.
Kas tas ir? Labākajā gadījumā tā ir skatītāju vēstule, nevis nopietna analīze. Tas būtu nožēlojami, ja es ietekmētos no tādas recenzijas. Ja kāds kritiķis tik ļoti grib analizēt – lūdzu, lai ņem partitūru un analizē. Lai iet cauri partitūrai un skatās, kur nolaista laža. Bet tā visa kritika, kas tiek publicēta medijos, tas nav nopietni. Tāda kritika tikai degradē Latvijas kultūras vidi. Tāpat skeptiski skatos, piemēram, uz „Spēlmaņu nakti”, kas ir liels jandāliņš un reizēm – ar ļoti apšaubāmām nominācijām.
Bet daudzus tas interesē.
Tas ir vienīgais pluss no visas tās ambrāžas. Diemžēl šajā pasākumā ir pārāk daudz cietēju. Mākslas profesionāļi strādā pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc ir netaisnīgi, ka daudzus pārmet pāri bortam.
Vai svarīgi, ko par jums runās pēc nāves?
Vispār nē. Man tas nav aktuāli. Es necenšos pielāgoties, jo viss ir mainīgs. Tāpat nepiemērojos kaut kādām modes tendencēm. Šodien modē ir rozā, bet rīt – zilais. Kas ir moderns šodien, pēc pusgada vairs nav aktuāls. Es nevados pēc tādām muļķībām, un, iespējams, tāpēc „Putnu opera” tiek spēlēta 12 gadus, tā nav piesaistīta kādai konkrētais modes tendencei.
Neesmu par to domājis. Atklāti sakot, mani nemaz neinteresē, kur un kā mani apbedīs. Lai par to domā citi.
Daudzi aktieri grib nospēlēt Hamletu. Vai jums ir savs sapņu darbs, ko noteikti gribētu realizēt?
Es vēlos pievērsties tīri akustiskai mūzikai bez teksta. Šādas formas mūzika varētu būt saistīta ar baznīcām vai citām akustiskām vietām, kur labi izspēlējas skaņas un to vibrācijas. Mūzika, kas vedina uz meditatīvu stāvokli, mūzika ar dimdošiem un zvanveidīgiem instrumentiem. Ļoti iespējams, ka jau nākamgad tam pievērsīšos.
Esat vienpatis vai kompānijas cilvēks?
Es pietiekami daudz dzīvoju ar savu darbu tēliem un kontaktējos ar cilvēkiem mēģinājumos un koncertos. Brīvajā laikā priekšroku dodu vienatnei. Tieši tāpēc dzīvoju laukos. Kad kaimiņš man atnes vēstuli, tā cigarete, ko izkūpinu sarunā, man jau ir par garu. Jā, es esmu izteikts vienpatis.
Pirms vairākiem gadiem jūs izšķīrāties. Varbūt tagad jums ir draudzene?
A par to mēs nerunāsim.
Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" /Foto: f64, no Jāņa Lūsēna un izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
