Latvieša viedoklis: „Ja es būtu krievs…”
Pirms 18. februārī gaidāmā referenduma par Satversmes grozījumiem, kad tiks balsots — piešķirt vai nepiešķirt Latvijā otrās valsts valodas statusu krievu valodai, sabiedrībā raisās asas diskusijas par nacionālām tēmām. Pārdomās par krieviem un krievu valodu Latvijā savā blogā http://gmeluskans.wordpress.com dalās arī Latvijas pilsonis Guntars Meluškāns. Publicējam šo ierakstu pilnībā:
„Mums, latviešiem, viss ir skaidrs. Valsts valoda Latvijā viena, tas nav apspriežams, un referenduma vai juridisku manipulāciju ceļā mēs to nosargāsim. Valoda vieno. Ja būs referendums, es tajā balsošu tāpat kā Raivis Dzintars vai Jānis Iesalnieks.
Tas tikai apliecina to, ka visiem cilvēkiem, lai vai kādi būtu mūsu politiskie uzskati, vairāk ir kopīgā, nevis atšķirīgā. Tieši tāpat vairāk kopīgā mums ir ar krieviem, kas ies un balsos par krievu kā otro valsts valodu. Es nezinu, kā es balsotu, ja būtu krievs. Es nojaušu, ka man varētu būt sakrājies rūgtums par to, ka šī valsts ar mani nerunā nevienā valodā, ka nekādi vēlēšanu rezultāti nespēj ietekmēt šo faktu, ka valdošajā koalīcijā ir partija, kuras vienīgais politiski ekonomiskais uzstādījums ir – mēs pret krieviem. Saprotams, ka viņi to formulē kā – mēs par latviešiem, bet tam nu es kā latvietis negribētu piekrist – viņi nav par, viņi ir pret, jo darbojas pretēji manām kā latvieša interesēm.
Ja es būtu krievs, es būtu apjucis – ar Krieviju man vairs nav nekā kopīga, vienīgi PBK humoršovi, kurus gan bez tulkojuma var redzēt arī Latvijas nacionālajos kanālos. Ilustrācijai tikai viens piemērs: Aleksandru Starkovu, kad viņš strādāja Maskavā, diezko nemīlēja vietējie fani – dēvēja par šproti un regulāri aicināja doties atpakaļ uz fašistu valsti, te viņu tikpat kaismīgi lamāja par nerunāšanu latviski.
Krievijas krievi Latvijas krievus vairs neuztver kā savējos. Savējais krievs nav arī šeit. Es kā krievs noteikti nevarētu saprast, kāpēc latvieši, kas masveidā dodas citur laimi meklēt, nesaprot, ka arī es vai mani vecāki šeit ieradās laimi meklēt, turklāt tolaik vienas valsts robežās, pat nenojaušot, ka kādreiz mani varētu dēvēt par okupantu.
Ja es būtu krievs, es gribētu, lai es esmu es – ar savu valodu, savu identitāti, bet pilnvērtīgs valsts pilsonis un patriots. Ja es būtu krievs, es gribētu būt piederīgs valstij, kas mani ciena un vēlas, lai es esmu tai piederīgs. Es ne tikai zinātu , bet arī runātu latviski, jo tā ir valoda, kas vieno visus šai valstij piederīgos.
Ja es būtu krievs, es gribētu, lai mani sadzird un droši vien referendumā tomēr balsotu par. Skaidri zinot, kāds būs šī referenduma rezultāts, balsotu, lai mani sadzird.
Divdesmit gados Latvijā tā arī nav radies politiskais spēks vai kaut viens politiķis, kas būtu centies vienot sabiedrību. Tas tāpēc, ka tas nevienam nav izdevīgi. Nacionālais balsojums ir tik ērts. Vienot ir sarežģītāk nekā šķelt.
Tā nu mēs tagad esam nonākuši pavisam tuvu nopietnai starpnacionālajai krīzei. Man no tās ir vairāk bail nekā no banku, politiskās vai vienalga kādas citas krīzes. Ciemā, kurā es dzīvoju, pamatā dzīvo krievi. Valsts svētkos tuvējā apkaimē vienīgais izkārtais karogs ir manējais.
Tomēr man ir lieliskas attiecības ar kaimiņiem. Viņi netic šai valstij, bet uzskata šīs par savām mājām. Mēs allaž izpalīdzam viens otram. Kaimiņš man salaboja elektrību, es viņam palīdzu izstumt no kupenas viņa veco “mersīti”.
Nedomāju, ka man ciema iedzīvotāji ies balsot, viņiem, visticamāk, nav pilsonības, bet es negribu, lai puikas uz ielām apmētā viens otru ar akmeņiem, jo “krievs”vai “latvietis”. Es ticu, ka reiz kaimiņš pienāks man un teiks – zini, es te dzīvoju jau N gadus. Ir laiks kļūt par pilsoni, un ir laiks uzvilkt karogu svētkos. Šobrīd mēs esam tālu no tā. Martinam Luteram reiz bija sapnis. Man arī ir. Beidziet to bradāt, kungi.”