Rīga ir kļuvusi "lēnāka", bet gājējus ļoti bieži notriec uz pārejām

Apkopotā statistika par Eiropas Savienību (ES) liecina – Latvijā uz autoceļiem bojāgājušo skaitu no 2001. līdz 2010. gadam izdevies samazināt par 61%. Turklāt atšķirībā no kaimiņvalstīm Latvijā statistika uzlabojusies arī 2011.gadā, avārijās bojā gājušo skaitam nokrītot krietni zem diviem simtiem.

Tas gan nenozīmē, ka vietējie kārtībsargi var gulēt uz lauriem, jo, rēķinot pret miljons iedzīvotājiem, 2010.gadā bijuši 97 bojāgājušie, kas ir piektais sliktākais rādītājs Eiropā. Turklāt, ņemot vērā, ka salīdzinājums veikts, izmantojot Iedzīvotāju reģistra, nevis nupat publiskotos tautas skaitīšanas rezultātus, šī proporcija realitātē var arī pārsniegt simtu.

"Samazināt uz ceļiem bojā gājušo skaitu no 2001. līdz 2010.gadam par vismaz 50% bija ES izvirzītais starpmērķis, bet galamērķis ir 2013.gadā samazināt šo skaitu par 70%," uzsver Valsts policijas (VP) Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš.

Nākotnes plāni, kā to panākt, ir cieši saistīti ar fotoradaru ieviešanu. "2000. gadā Ceļu policijā bija ap 1500 darbinieku. Šobrīd policistu, kas uzrauga ceļu satiksmi, ir kādi 600–700, bet uzdevumi palikuši tie paši. Tādēļ jādara viss iespējamais, lai atslogotu darbarokas, piesaistot tehniskos līdzekļus. Skaidrs, ka ar fotoradariem tas nebeigsies, jo ir daudz citu lietu, ar ko var kontrolēt tās pašas sabiedriskā transporta joslas, luksoforus un tā tālāk," viņš sola.

Zivtiņš arī piebilst – kā atgādinājums, ka nevar atslābināties, uztverams šāgada sākums. Pārrēķinot šogad sabiedrību jau šokējušās traģēdijas uz ceļiem bezkaislīgos ciparos, iznāk, ka bojāgājušo skaits pieaudzis par 22% attiecībā pret pagājušā gada janvāri.

Tomēr tieši fotoradaru ieviešana izraisījusi neapmierinātību daļā sabiedrības un interneta mediji sākuši publicēt sašutušu autovadītāju iesūtītus fotoattēlus, kuros redzami dīvainās vietās, piemēram, aiz reklāmas plakāta vai tieši zem ātruma maiņu nosakošas ceļazīmes, novietoti radari. VP uz jautājumiem par to līdz šim kategoriski atteikusies atbildēt, solot visu paskaidrot preses konferencē šodien. Tomēr Zivtiņš aizrāda: "Ir noteikumi, policija seko, vai tos nepārkāpj, un viss! Nav diskusijas vairāk."

Arī jautāts, vai, ņemot vērā labos statistikas rādītājus, nav pienācis laiks spert soli pretī autovadītājiem, kuri vēlas maksimālā braukšanas ātruma palielināšanu, Zivtiņš ir kategorisks: "Ātrumu nevajag aiztikt, jo tas joprojām ir vislielākais slepkava uz mūsu ceļiem." Eksperti esot aprēķinājuši, ka, palielinot vidējo braukšanas ātrumu par 10 kilometriem stundā, bojāgājušo skaits pieaug par 150 cilvēkiem no miljons iedzīvotājiem.

Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītāja vietnieks Andris Vikmanis savukārt norāda, ka Rīgā joprojām ļoti akūta problēma ir gājēju drošība. "Šobrīd Rīga ir palikusi "lēnāka" fotoradaru dēļ, to pats jūtu arī kā autovadītājs, bet nevaru teikt, ka darba paliktu mazāk. Tendence, kura nemainās, ir tā, ka ļoti bieži cilvēkus notriec uz gājēju pārejām. Esmu jau teicis – ja Rīgā notriec gājēju, var pat neprasīt, kur tas noticis, jo izrādīsies – uz pārejas," viņš brīdina.

Nacionālās ceļu satiksmes drošības padomes loceklis mediķis Mārtiņš Šics savukārt norāda, ka līdz ar fotoradaru ieviešanu policejiskie mēri drošības uzlabošanai ir faktiski izsmelti.

"Lai man piedod tie, kuri saka, ka fotoradari ir biznesa projekts, bet labums no tiem būs. Tas, kam tagad jāpievēršas, ir ceļu kvalitāte un glābšanas dienestu kapacitātes palielināšana. Tā aptuveni rēķinot, viena cilvēka dzīvība ir vērta vairāk nekā 300 000 latu, tātad, ja ātrās palīdzības brigāde gadā izglābj kaut vienu cilvēku, tā teorētiski visu atlikušo gadu var stāvēt, neko nedarot, jo sevi ir atpelnījusi. Palielinot šā dienesta kapacitāti, uzlabojot apmācības, gadā varētu izglābt vēl vismaz 100 cilvēku dzīvību," pauda Šics.

78 cilvēki 2010.gadā miruši autoavārijās Rīgā. Rīgai bēdīgajā statistikā seko Latgale ar 49 bojāgājušajiem un Zemgale ar 45. Vismazāk bojāgājušo bijis Kurzemē – 23 – un Vidzemē – 22.