Arī pirms 90, 80, 75 gadiem Latvijā norisinājās „valodu kari”

Sagaidot 18. februāra referendumu valsts valodas jautājumā, Kasjauns.lv skaidroja, kā tad īsti bija starpkaru brīvvalsts laikā.

Latviešiem par savu mātes valodu Latvijā ir bijis jācīnās arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā pret latviešu valodu iestājās baltvācieši, kuri latviešu valodu kā Latvijas valsts valodu solīja atzīt tikai tādā gadījumā, ja arī vācu valodai Latvijā tiks piešķirtas tādas pašas tiesības kā latviešu valodai. Pirms 90 gadiem – 1922. gadā sākumā Rīgā vācu minoritāte rīkoja mītiņus vācu valodas aizstāvībai, tieši tāpat kā tagad Rīgā tiek rīkoti mītiņi krievu valodas aizstāvībai.

Savukārt 20. gadsimta trīsdesmito gadu pirmajā pusē latvieši pauda neapmierinātību ar to, ka daudzās pašvaldībās joprojām darba valoda ir krievu valoda, kas Latvijā nav pieņemami. Arī apmeklētājus tur sveiciena krievu valodā. Gluži tāda pati situācija, kā šobrīd vienā otrā mūsu valsts vietvarā, piemēram, Latgalē.

Toties latviešu politiķi un izglītības sistēmas darbinieki pauda satraukumu par to, ka minoritāšu skolas nekādi nevar pāriet uz mācībām latviešu valodā, tajās izmanto „Latvijas garam svešas” ārzemēs izdotas mācību grāmatas un valsts budžetu plicina tie bērni, kuri negrib mācīties latviešu valodā. Gluži vai tāda pati situācija, kā pagājušā gada vasarā, kad tika rīkota „Visu Latvijai!” iniciētā parakstu vākšana par mācību pāriešanu latviešu valodā valsts finansētajās skolās.

Kasjauns.lv ielūkojās starpkaru Latvijas presē – ko tā rakstīja par latviešu valodas jautājumu.

1922. gada 23. janvārī „Jaunākas Ziņas” publicēja rakstu „Izaicinājums latviešiem”, kurā stāstīja par vāciešu nemieriem Rīgā, kuri vācu valodai Latvijā grib panākt tādas pašas tiesības kā latviešu valodai:

„Vācu protesta mītiņš svētdien, L. Ģildē pret pilsētas dienesta vācu ierēdņu atlaišanu no vietām valsts valodas neprašanas dēļ bij latvju sabiedrībai izaicinājums, kas prasa ieņemt noteiktu stāvokli.

Pusotra miljona lielais latviešu pulciņš uzdrošinoties tādu nedzirdētu varmācību pret vāciem, aiz kuriem stāvot 70 miljoni liela vācu tauta ar kultūru un savu darbu augļiem, kurus baudot visa pasaule. Šis nelielais ļaužu pulciņš gribot noslaucīt viņus ar vienu rokas vilcienu. Viscaur esot redzams, ka cenšoties dabūt projām vācus, bet viņu tiesības esot neaiztiekamas. (..)

To nedrīkstot pielaist, un jo mazāk tāpēc, ka tas notiekot aiz nacionāla ienaida un aplamas politikas. Viņš nobeidza runu ar uzsaucienu latvjiem: „Neķeraties pie politikas pret vāciem!“

Direktors Vulfiuss aizrādīja, ka vāciem esot atņemts viss un nu atņemot arī darba tiesību. Kas gan būtot Latvija, ja vāci nebūtu ienākuši 700 gadus atpakaļ ar savu kultūru un spējām un radījuši to, kas viņa ir. Dieva dzirnavas maļot lēni, bet noteikti un droši. Neizmist vāciem, bet palikt pacietīgiem un uzticīgiem saviem augstākiem uzdevumiem. Nopietnu pārvērtību laikos tas divkārt vajadzīgs. (..) Viņi jau būšot ar mieru atzīt latvju valodu par valsts valodu, bet neierobežojot nekādā ziņa vācu valodu. Rīga esot vācu gara un darba, miesas un asiņu auglis un viņai tādai jāpaliekot. Runu viņš nobeidza ar uzsaukumu: „Mēs paliksim še!“

Tirgotāju kameras priekšsēdētājs Frobiens uzaicināja sapulci pieņemt viņa uzsaukumu Rīgas pilsētas valdes vācu locekļiem un domniekiem, protestēt pret vācu darbinieku atlaišanu latvju valodas neprašanas dēļ, ar izstāšanos no pilsētas valdes un domes. Viņa uzaicinājumu pieņēma ar vispārīgiem aplausiem.

Tad Magnus nolasīja garu protesta rezolūciju, kurā arī uzaicināti vācu pilsētas valdes un domes locekļi izstāties no savām vietām. Rezolūciju pieņēma vienprātīgi. Iznākot no sapulces telpām, vācu pūlī bija dzirdami pret latviešiem dažādi nicinoši izteicieni.”

Raksts noslēdzas ar „Jaunāko Ziņu” redakcijas piebildi: „Šādi protesta mītiņi un runas gan nevar noderēt par tuvināšanās līdzekli abu tautu starpā. Ar tiem nodomāts latviešus diskreditēt Vakareiropas priekšā. Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.”

Minoritāšu skolām jāsaaug ar Latvijas zemi

Savukārt 1933. gada 23. februārī laikraksts „Latvijas Kareivis” atreferē debates Saeimas budžeta komisija par izglītības politiku. Tajās izglītības ministrs Atis Ķeniņš referēja par situāciju, kas izvērtusies minoritāšu skolu jautājumā:

„Ministris izteica izbrīnu, kā var aizstāvēt ārzemēs izdotās mācības grāmatas ar Latvijai svešu garu, kā to darīja Hāna kungs.

Vajadzēs taču reizi minoritātēm saprast, ka viņas še var pastāvēt kopā ar vairākuma tautību. Krievu deputāts sūdzas, ka krievu tautība skolu ziņā nostādīta sliktāk. Rēzeknē krievu skolniekiem visiem ir brīva skola un pat uzturu dod. Man nav žēl, bet gribu, lai arī latviešiem kaut kas no tā būtu. Krievu vidusskolās ir maz skolnieku. Jaunlatgalē viens pats krievu vidusskolas skolnieks izmaksā 954 latus. Vai nebūtu lietderīgāk nodibināt vienu kopīgu valsts vidusskolu ar latviešu mācības valodu, pastiprinot krievu valodas stundas. Krievu iedzīvotāji paši to vēlas, tikai polītiķi runā citādi. Tanīs skolās, kuras jau nodibinātas visu tautību skolniekiem, panākumi ir ļoti labi. Gribam, lai minoritātes saaug ar mūsu zemi un še nejūtas kā kolonisti. Domā, ka arī nākotnē nacionālo skolu polītiku vajadzēs turpināt.”

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā latviešu presē papilnam bija raksti, kuros latvieši sūdzējās, ka vietējās pašvaldībās tiek ignorēta latviešu valoda. Gan darba valoda, gan sanāksmes tur notiekot krievu valodā.

Var tik minēt, cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja Kārlis Ulmanis 1934. gadā 15. maijā nebūtu veicis apvērsumu un nodibinājis autoritāro režīmu. Viņš ar vienu rīkojumu atlaida vēlētās pašvaldības un tajās iecēla latviešus, bet visiem vietvaru darbiniekiem par pienākumu uzlika runāt latviski. 1934. gada jūnija vidū Ulmanis tautas sapulcē Madonā teica:

„...šis likums, kas ir izdots, gaiši un nepārprotami noskaidro jautājumu, kas ir pirmā valoda Latvijā, - proti, šī pirmā valoda ir latviešu valoda! Mums nācās piedzīvot pirmās nedēļās (pēc 15. maija apvērsuma – red.), ka dažās pašvaldības iestādēs jaunieceltie valdes (pašvaldībās) locekļi nevar saprasties ar saviem darbiniekiem, jo tie nemāk latviski. Tik daudz taču mēs varam prasīt, lai tur būtu palīgi un darbinieki, kas prot latviski.”