Top romāns par padomjlaika bomžu ciematu Viļķenes pagastā
Rakstniece Guna Roze raksta grāmatu par „spitālīgo” Brīdagas ciemu Limbažu novada Viļķenes pagastā – tā dēvēto 101. kilometru, kurā padomju laikā tika nomitināti disidenti, pļēguri un noziedznieki.
Lai saglabātu Limbažu novada vēstures liecības un nodotu tās nākamajām paaudzēm, Limbažu novada pašvaldība piešķīrusi 400 latus rakstniecei un publicistei Gunai Rozei, lai atbalstītu viņas rakstītā dokumentālā romāna „101. kilometrs – padomju tuvā trimda” tapšanu.
Grāmatā centrālā norises vieta ir Viļķenes pagasta Brīdaga – viena no padomju laika „nulles teritorijām”, kur pagājušā gadsimta 60. gados nometināja padomju marginālus, raksta Limbažu pašvaldības izdevums „Limbažu Novada Ziņas” Ar neoficiālu terminu „101. kilometrs” savulaik tika apzīmēti noteikti dzīvesvietas ierobežojumi attiecībā uz disidentiski domājošajiem, padomju režīma pretiniekiem un citām cilvēku grupām.
Indivīdam bija liegts apmesties 100 km rādiusā no galvaspilsētas vai nozīmīga rajona
centrā, kā apliecinājumu tam saņemot vilka biļeti – kompromitējošas piezīmes pasē vai citos dokumentos. Tas nereti neatgriezeniski apgrūtināja personas tālākās izaugsmes iespējas. Atšķirībā no citiem simtu pirmajiem kilometriem Brīdagā 15 gadu garumā trīs barakās mitinājās ļoti raiba publika – vietējie, tie, kuri atgriezās
no Sibīrijas un vairs nevarēja pierakstīties iepriekšējā dzīvesvietā, meža darbos savestie gucuļi un par parazītisku dzīvesveidu notiesātie.
Brīdagas ikdiena aprakstīta caur dažu ģimeņu likteņstāstiem. Tā kā Brīdagā par parazītisku dzīvesveidu bija nometināti tikai vīrieši, stāstā ievīti arī notikumi netālu esošajā kolhozā „Komunārs”, kur bija nometinātas sievietes, arī prostitūtas, raksta „Limbažu Novada Ziņas”.
„Uz Brīdagu ar divu gadu „sroku” sūtīja tos, kuri nestrādā. Tagad tādus sauc par bomžiem. Tas bija kā cietums, tikai brīvajā režīmā. Ja kāds gribēja izbraukt kārtot privātas lietas (aizlaist meičās), bija mums jāpasaka, un mēs devām vai nedevām atļauju. Pārsvarā viņi strādāja meža darbos. Citreiz uz Limbažiem brauca lādēt vagonus. Slīmesti bija. Tie špicbuki, kam bija nauda, maksāja citiem, lai strādā viņu vietā, bet paši pavasaros ķēra nēģus, kas nāca Vitrupē,” topošās grāmatas autorei Gunai Rozei stāstījis milicijas leitnants Gunārs Šmits, kurš Brīdagā nometinātos uzraudzīja no 1960. līdz 1965. gadam, veicot uzskaiti, kurš ko dara.
Guna Roze norāda, ka materiālu vākšana un romāna rakstīšana ir ilgs un laikietilpīgs process - jātiekas ar laikabiedriem, jāiepazīstas ar relikvijām un piemiņas vietām un jāpēta arhīva materiāli. Grāmata būs nopietns un aizraujošs vēsturisks materiāls par padomju režīma mērķtiecīgajiem eksperimentiem, kas romānā realizēti Limbažu apkārtnē pagājušā gadsimta 50. – 70. gados.
