Iepazīstieties: slavenā režisora Hermaņa citādais brālis
Ivars Hermanis ir pavisam citādāks nekā viņa vecākais brālis Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis. Vai vispār vajag un ir iespējams viņus salīdzināt. „Pasaule ir ļoti plaša un daudzveidīga, nemitīgi gribas apgūt ko jaunu,” spriež Ivars Hermanis.
Ivars ir bijis tēlnieks, scenogrāfs, naktssargs, restaurators, tulkotājs, reklāmists, skolotājs, mūzikas instrumentu meistars, aktieris, gids, bet tagad – mūziķis.
„Mums ir kā pasakā – esam trīs brāļi,” stāsta Ivars. “Es esmu vidējais. Ar vecāko brāli Alvi ir nepilnu divu gadu starpība, ar jaunāko Jāni – septiņi. Jānis ir ekonomikas maģistrs, darbojas banku sistēmā. Ja nepieciešamas prognozes par Latvijas turpmāko ekonomisko situāciju, jāzvana Jānim, viņš pastāstīs.”
Zāle tur neauga
Vai bērnībā brāļi izglītības jomā tika uz kaut ko īpaši orientēti?
Nē, mums paveicās ar vecākiem. Viņi ātri vien saprata, ka mums ir plašs interešu loks, un neko neuzspieda. Ļāva izvēlēties pašiem, piemēram, Alvis spēlēja hokeju... Vispār mēs izmēģinājām daudzus sporta veidus – hokeju, futbolu, basketbolu, peldēšanu.
Es domāju, vecāku uzdevums ir dot bērniem vispārēju panorāmu, ko mūsu vecāki arī darīja. Mums mājās bija daudz kvalitatīvas lasāmvielas, māte strādāja grāmatu tirdzniecībā, viņai bija pieejamas labas grāmatas krievu valodā. Savukārt tēvam bija ārzemju žurnāli gan angļu, gan krievu valodā. Toreiz bija tāda mode, ka vairākus ārvalstu žurnālus tulkoja un izdeva krievu valodā. Vecāki pret mums izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem, respektēja mūsu intereses.
Dzīvojām Ķengaragā, spēlējāmies pagalmā. Cauru gadu tur spēlējām gan futbolu, gan hokeju. Zāle tur neauga, tā tika nomīdīta. Tagad skatos – zāle līdz krūtīm. Jaunieši vairs nespēlē ne futbolu, ne hokeju, sēž mājās pie datora.
Vasaras pavadījām Jūrmalā. Mūsu tēvs ir žurnālists, agrāk strādāja laikrakstā „Cīņa”. Padomju laikos avīzes žurnālistiem vasarās tika piešķirtas vasarnīcas Majoros. Mums, žurnālistu bērniem, bija sava indiāņu cilts, kāpās bija štābs. Netālu no vasarnīcas bija tenisu korti, kur dažreiz iešmaucām un uzspēlējām tenisu. Dažus gadus patrenējos arī basketbolā.
Jūsu intereses tomēr nosvērās uz mākslas pusi.
Jau bērnībā diezgan labi zīmēju, tāpēc likumsakarīgi, ka nokļuva mākslas skolā. 1986. gadā beidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļu, pēc izglītības esmu tēlnieks. Lai gan tēlniecība – tas vairāk bija formāls nodaļas nosaukums.
Parasti tēlniekus iedomājas kā smagsvara večukus ar bārdu un bereti galvā, kas kaut ko kaļ. Skolā tā nenotika, akmens kalšana klasiskajā izpratnē mums bija tikai reizi četros gados. Mums mācīja vispārīgas lietas – formu, plastiku, kompozīciju un tā tālāk. Tika ielikti pamati, mūs faktiski sagatavoja par restauratoriem. Pateicoties šai izglītībai, tagad daudz ko protu.
Man vienmēr bijusi rezervēta attieksme pret tā saukto akadēmisko izglītību, it sevišķi mākslā. Tas, ko mācīja Mākslas akadēmijā, man nešķita kaut kas ļoti vērtīgs, pēc kā vajadzētu tiekties. Tā uzskatīju gan toreiz, gan tagad.
Pēc dienesta padomju armijā izpaudos kā scenogrāfs, brālim Alvim pirmās izrādes bija ar manu scenogrāfiju. Parasti bija tā, ka viņam bija scenogrāfijas pamatideja, par kuru reizēm pastrīdējāmies, citreiz – ne, un tad ar manām rokām to visu uztaisījām.
Labā atmiņā ir darbs izrādei „Marķīze de Sada”. Biju tikko atbraucis no Zviedrijas, kad izrāde faktiski jau bija gatava. Māksliniece Večella Varslavāne bija uzšuvusi ļoti skaistus 18. gadsimta tērpus. Kad noskatījos izrādes mēģinājumu, sapratu, ka visa scenogrāfija – tas ir balts fons, uz kura varētu izcelties krāšņie tērpi. Tā arī izdarījām. Izrāde guva atzinību arī ārzemēs, kur labi novērtēja arī scenogrāfiju. Tomēr es nelauzos uz šo skatuves mākslu, jo neredzēju iespēju pilnībā realizēties. Scenogrāfija tomēr pakļauta režijai, scenogrāfs nav autonoms mākslinieks, bet gan pakārtots režisora idejai, un tas īsti neatbilst manām interesēm.
Jā, es strādāju Zinātniskās restaurācijas pārvaldē, piedalījos Rundāles pils restaurācijas darbos. Kā mākslinieciski noskaņots cilvēks esmu bijis arī naktssargs. Tā bija laba iespēja daudz lasīt un nodarboties ar pašizglītību. Esmu darbojies arī reklāmas jomā un veidojis vizuālās reklāmas. Daudzi brīnās, ka es ik palaikam mainu nodarbošanos. Vienubrīd strādāju tūrisma firmā „Impro”, biju Spānijas gids.
Jau pirms tam pašmācības ceļā biju apguvis spāņu valodu, savukārt „Impro” trūka gidu, vienīgais spāņu gids bija flamenko meistars Andris Kārkliņš. Viņi kaut kā uzzināja par mani un piedāvāja darbu. Septiņus gadus es vedu tūristus uz Spāniju un Portugāli. Tas bija interesants laiks, tagad gan kaut ko tādu es vairs neuzņemtos.
Kāpēc?
Toreiz vēl nebija ģimenes. Daudzi iedomājas, ka gida darbs ir ļoti vienkāršs – braukāt apkārt un kaut ko pastāstīt. Tomēr tas nav viegli –trīsdesmit cilvēki tev staigā pakaļ un skatās mutē.
Nenoliedzami, tas bija arī skaists laiks, Spānija – tā ir pavisam cita vide. Šķiet, katrs spānis tur ir staigājoša sienas avīze, vienmēr kursā par aktuālajiem notikumiem politikā, modē un sportā. Spāņiem atliek pasēdēt piecpadsmit minūtes krogā, lai visu uzzinātu. Tur brīvi kontaktējas arī savstarpēji nepazīstami cilvēki.
Tā bija nejaušība. Edvīns Raups bija uzņēmies stāstu tulkošanu, bet pēc kāda laika saprata, ka nespēs iekļauties noteiktajos termiņos. Tad viņš pieaicināja papildspēkus, arī mani. Borhesu jau agrāk biju lasījis – gan krieviski, gan spāniski. Tulkošana nesagādāja lielas grūtības, tomēr pēc tās arī netiecos. Tulkošana nav tas, ar ko gribētu nodarboties pastāvīgi.
Trīs gadus biju spāņu valodas pasniedzējs valodu mācību centrā – arī tā bija vērtīga pieredze, jo, kad jāmāca citiem, tad saproti, ka priekšmets jāzina piecreiz labāk par citiem. Lai gan spāņu valodu jau pratu pieklājīgā līmenī, papildus sāku urbties gramatikā un apguvu to vēl pamatīgāk.
Esat izpaudies arī kā aktieris.
Jā, spēlēju Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles iestudējumā „Amizants gadījums”. Tā ir muzikāli literāra izrāde, kur kopā ar Vili Daudziņu un Antu Eņģeli stāstām Mihaila Zoščenko stāstus. Tā izrāde vēl joprojām ir repertuārā, drīz piedzīvos savu simto izrādi.
Tātad mūzika – tas ir jūsu dzīves lielais aicinājums?
Mūsu ģimenē vispār nav nekādu muzikālo tradīciju, vienīgi vectēvs un mammas māsa ir dziedājuši korī. Bet es interesēties par mūziku sāku jau pamatskolā, klausījos klasisko rokmūziku, kas tiem laikiem bija visai neierasti, jo modē bija disko. Interesējos arī par klasisko mūziku, stundām ilgi klausījos Baha ērģeļmūziku un baroku. Pašmācībās ceļā sāku apgūt klasisko ģitāru, lai gan domas par muzikālo izglītību nebija. Spēlēju savā nodabā un uz skatuves uzkāpu tikai 1999. gadā.
Viss sākās, kad nejauši satiku Laimi Rācenāju. Tas notika Sorosa fonda gadskārtējā mākslas pasākumā, kuru es menedžēju un kurā Laimis muzicēja. Mēs ātri vien saostījāmies, un pēc pāris mēnešiem viņš mani uzaicināja „Bildēs” kopīgi uzspēlēt džeza romances. Tā arī sākās mūsu sadarbība, kas turpinās līdz pat šai dienai. Profesionāli ar mūziku nodarbojos kādus astoņus gadus.
Vēl ne. Tomēr gatavs muzicēt, ja vien ir iespēja uz skatuves sēdēt. Februāra otrajā pusē mums bija pāris uzstāšanās klubā „Austrumu robeža”. Ar Laimi mums ir programma „Besame mucho – dziesmas ar čilī”, kas vairāk orientēta uz tradicionālo, nevis estrādes mūziku. Tā ir Latīņamerikas dažādu reģionu mūzika, kurā vairāk dominē meksikāņu un kubiešu melodijas. Visas dziesmas tiek izpildītas spāņu valodā, tikai dažām piedziedājumi ir latviešu valodā.
Ivars Hermanis muzicē kopā ar Laimi Rācenāju
Esat iecienījis spēlēt uz retiem instrumentiem.
Man patīk daudzveidība, arī mūzikā. Kad sāku muzicēt Vecrīgas viduslaiku krogā „Rozengrāls”, ātri sapratu, ka tur vairāk par ģitāru piestāvētu kāds viduslaiku instruments. Vēlējos iegādāties lautu, bet tā bija aplam dārga. Tad nospļāvos un pats uztaisīju. Pēc pāris gadiem uztaisīju vēl vienu. Tagad man padomā rekonstruēt rata liru – senu tradicionālo instrumentu, kas Latvijā ir gandrīz nepazīstams.
Man ir liels respekts pret tradicionālām kultūrām, es apzinos, ka aiz katra tradicionālā instrumenta ir vesels laikmets. Pirms kāda laika Stambulas tirgū pēc nelielas kaulēšanās iegādājos arābu stīgu instrumentu ‘ūd’, kura skaņās gremdējās Bagdādes kalifs Haruns Ar Rašīds. Ar to uzstājos duetā ar Raimondu Tigulu, kurš izmanto neparastu sitaminstrumentu ‘hang’, kas izskatās pēc lidojošā šķīvīša. Domāju, šī sadarbība turpināsies, mūsu duets saucas „1001 nakts pasaka”. Tāpat vairākus gadus uzstājos ar Antu Eņģeli, spēlējam un dziedam krievu romances.
Ģimene – tas ir fundamentālākais notikums manā dzīvē. Dzīvesbiedre Agnese Kultūras akadēmijā pasniedz kultūras menedžmentu. Mums ir trīs bērni, kas ir ļoti aktīvi. Emīlijai ir astoņi, Augustam – seši, Eduardam – trīs gadi. Kad viņiem sākas brīvlaiks, mums tas beidzas. Tad vairāk pieslēdzamies ģimenei, piemēram, vasarās vairāk pabraukājam pa Latviju, iepazīstam upes un pilskalnus.
Tā kā viņam piedāvā darbu ārzemēs, mēs viņu arvien retāk redzam. Protams, regulāri tiekamies, bet ne tik bieži kā agrāk. Katram taču ir sava gan profesionālā, gan ģimenes dzīve. Toties mums ir tradīcija, ka Līgo svētkos paplašināts ģimenes klans satiekas pie ugunskura Alvja lauku mājās.
Dzirdēju, jums ne sevišķi patīk, ja uzsver, ka esat Alvja Hermaņa brālis.
Kuram gan patiktu, ja viņu uztvertu tikai kā brāli? Bet attiecības mums ir labas, nav ne konfliktu, ne konkurences. Es labi apzinos, ka man nav to spēju un mērķtiecības, kāda ir Alvim, bet es arī nekad neesmu tiecies darīt kaut ko vienu un pamatīgi. Tieši otrādi. Pasaule ir tik daudzveidīga un plaša, ka man šķiet interesanti apgūt kaut ko jaunu. Ja man būtu vairāk brīva laika, uzņemtos vēl ko citu, piemēram, apgūtu antropoloģiju, vēsturi, kā arī mācītos arābu valodu.
Tas nav īstais apzīmējums. Es nevis kaut ko patērēju, bet gan ieguldu darbu un laiku, lai pilnveidotos. Lai apgūtu kādu valodu vai mūzikas instrumenta spēli, ir taču jāiespringst. Vajadzīga centība un pacietība. Apgūt kaut ko jaunu – tā man ir iekšēja nepieciešamība. Es nespēju visu dzīvi koncentrēties tikai uz vienu – nē, es tā nevaru.
Ko vēl labprāt darītu?
Nupat iestājos Mūzikas akadēmijā, savos 44 gados esmu kļuvis par pirmā kursa studentu. Studēju etnomuzikoloģiju, kas Latvijā ir diezgan jauna un vēl neapgūta sfēra. Šeit saskatu lielas perspektīvas, jo latviešiem ir daudz kā interesanta. Kā paredzu, pēc akadēmijas beigšanas man varētu pavērties plašs darbalauks – gan praktiskajā, gan pētnieciskajā, gan pedagoģiskajā jomā.
Kas vēl? Man patīk visu veidu darbi ar koku. Viens no maniem vectēviem bija galdnieks un kokgriezējs. Ja man būtu iespējas, es iekārtotu galdnieka darbnīcu, kur taisītu visu, kas vien ienāk prātā. Sākot ar mēbelēm un beidzot ar mūžīgo dzinēju. Es būvētu Leonardo da Vinči izgudrotos modeļus, kurus viņš pats nepaspēja uzbūvēt. Jā, tas man gan patiktu.
