Borisa atraitne šokēta. Dzērājšoferim, kurš nobrauca viņas vīru, - nosacīts sods

Sabrauktā pensionāra Borisa Nazarova atraitne Anna un citi viļānieši ir neizpratnē par Rēzeknes tiesas pagājušajā mēnesī piespriesto maigo sodu, ar kuru vainīgais izvairījies no cietuma. Rēzeknes tiesas tiesnesis Andris Zutis 46 gadus vecajam viļānietim Vulānam piesprieda četru gadu un trīs mēnešu cietumsodu nosacīti, atņēma transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem un nolēma piedzīt 10 000 latus kā morālo kaitējumu par labu cietušajai.

Vulāns uz motorollera braucošo Nazarovu nogalināja, braucot vismaz 3,3 promiļu lielā alkohola reibumā. Viļānieši par tik maigu tiesu ir sašutuši, raksta „Latvijas Avīze” un atgādina, ka citu tiesu spriedumi par līdzīgiem gadījumiem ir nesamērojami bargāki.

Piemēram, pagājušā gada oktobrī Tukuma tiesa būtībā par tādu pašu noziegumu Aleksejam Trifonovam piesprieda piecu gadu reālu cietumsodu. Nupat martā piedzēries Tukuma policists Ainis Sarguns izraisīja avāriju, kurā gāja bojā jauna sieviete, un virsprokurors Aigars Bičušs pat nepieļauj iespēju, ka vainīgais varētu izvairīties no cietumsoda.

Liktenīgā nelaime notika Viļānu centrā – Rīgas ielā. Bojāgājušais bija dzīvesprieka pilns, tikko saņēmis pensijas grāmatiņu un pirmo pensiju, domāja par bezrūpīgām vecumdienām. Viņš ar motorolleru brauca mājās no makšķerēšanas.

Nazarovs mierīgi brauca pa savu ceļa pusi, ievēroja visus satiksmes noteikumus, bija ar aizsargķiveri galvā, nebija dzēris ne pilīti, kad ar ātrumu ne mazāku kā 70 km/h, nebremzējot viņam virsū uztriecās „VW Passat” automašīna, pie kuras stūres bija Vulāns.

Pēteris Ornicāns, kurš tajā brīdī atradās savas privātmājas pagalmā „Latvijas Avīzei” stāsta, ka atceras skaļu būkšķi. Viņš automātiski pagriezis galvu un ieraudzījis pa gaisu lidojam cilvēku, kuru apdzinusi pilnā gaitā braucoša automašīna: „Cilvēks pa gaisu nolidoja kādus divdesmit metrus, vēl desmit metrus šļūca pa zemi, bet automašīna nebremzējusi pēc metriem divsimt ieskrēja kokā.”

Nazarovam izdzīvot nebija nekādu iespēju. Pēc būtības negadījumā tika sadragātas visas viņa iekšējo orgānu sistēmas, kas nodrošina dzīvību.

Pats Vulāns teic, ka notikušo ļoti dvēseliski pārdzīvojot un savu vainu pilnībā atzīstot. Viņš savu dzīvi iedalot „līdz tam” un „pēc tam”: „Tai dienā bija nomiris kolēģis. Iedzērām. Viena pudele, otra, trešā... Es pat nezinu, uz kurieni braucu...” Viņš bijis gatavs iet cietumā, salicis somā drēbes – tā vēl tagad mājās stāvot neizpakota un gaidot, ko lems Latgales apgabaltiesa lietas pārsūdzībā.

Nespēj piedot

Atraitne mazliet šaubās par savām domām. Lūgusi padomu mācītājam – tas teicis, ka vainīgajam vajadzētu piedot. Annas kundze tomēr to nespēj un uzskata, ka vajadzētu reālu cietumsodu, jo cilvēks tomēr ir miris: „Cilvēkus liek cietumā par zagšanu, suņa nobendēšanu, bet te taču bija dzīvs cilvēks!”

 Atraitnei skumji arī par to, ka Vulāns neesot pratis pienācīgi atvainoties. Tiesa, dažas dienas pēc negadījuma atnācis, atvainojies un jautājis, kā varot kompensēt zaudējumu. Lielajās bēdās sieviete neesot varējusi domāt par kompensāciju, bet vēlāk tiesā tas tika pavērsts pret viņu: ka neesot vēlējusies pieņemt no vainīgā atlīdzību.

Pirms aiziešanas pensijā Nazarovs strādāja par automehāniķi Austrumlatgales profesionālās vidusskolas Viļānu struktūrvienībā. Tās vadītāja Valentīna Stāmere saka: „Tiesas spriedums ir anekdote. Vajadzīgs reāls cietumsods, lai ir citiem par mācību. Kas Latgalē ir nosacīts sods? Dzīvos tikai cilvēks tālāk, bet nevainīgi cietušais ir zem zemes, sieva – bez vīra, bērni – bez tēva.”

Arī bijušais Vulāna kolēģis Sergejs Solovjovs teic: „Es ar Juri (Vulānu) izlūkos neietu! Reiz man ļoti vajadzēja aizbraukt uz slimnīcu, Juris apsolīja aizvest, bet piedzērās. Pazinu arī Borisu. Viņš priecājās: esmu pensijā, esmu brīvībā! Še tev brīvība – zem zemes...”

Rēzeknes tiesas tiesnesis Andris Zutis savu maigo spriedumu pamato ar šādiem argumentiem, ka notiesātais „iepriekš nav kriminālsodīts”, „savu vainu atzinis un nožēlo izdarīto”, „narkologa un psihiatra kabineta uzskaitē nesastāv”, „apsūdzētais nav sabiedriski bīstams”, „tiesa nav konstatējusi atbildību pastiprinošus apstākļus, bet konstatēja atbildību mīkstinošu apstākli” un, ka „J. Vulānam nosakot reālu brīvības atņemšanu, netiks panākta mirušā cilvēka atgriešana dzīvē”.

Tieši pēdējo Zuša tēzi par „cinisku, ārprātīgu pamatojumu” nosauc prokurors Andris Škutāns, kurš tiesā pieprasīja vainīgajam piecu gadu reālu cietumsodu un tagad iesniedzis apelācijas protestu Latgales apgabaltiesā

„Ja runa ir par nāvi, nevar būt nosacīts sods. Cilvēku uztverē nosacīts sods nav reāls sods. Pat par vienkārši braukšanu dzērumā jāsēž cietumā, bet par cilvēka sabraukšanu dzērumā, izrādās, nav. Vēl varētu saprast, ka viens dzērājs sabrauc otru, kas dzēruma nemaņā guļ uz ceļa, bet šeit nebija nekā tamlīdzīga. Vajadzīgs cietumsods, lai citi, iekams dzērumā sēstos pie stūres, zinātu, kas viņus sagaida. Saprotams, ka attiecībā uz sekām noziedzīgais nodarījums nebija tīšs, taču sēšanās pie stūres lielā alkohola reibumā un ātruma pārsniegšana bija tīša. Es nesaskatu nekādus vainu mīkstinošus apstākļus,” saka Andris Škutāns.