Restaurators dod otru dzīvi ikoniskajiem Heidertēva svečturiem

“Unikāli, skaisti, latviski,” svečturus raksturo Pilenieks. “Katrs veidots kā žuburains koks, ko rotā Austras zīme, Māras līkloča zīme un citi latviešu tautiskie ornamenti.” Svečturi nāk no “Līksnas muižas kapelas” atbalstītājas Skaidrītes Bogdānovas mājām Sunākstē, tos savulaik pasūtījis viņas vīra vectēvs, lai lietotu lielos godos.

Restauratora iniciatīva

Biedrība “Līksnas muižas kapela” iesniedza projektu Valsts kultūrkapitāla fondam konkursā “Kultūras mantojuma” programmā, iegūstot finansējumu, restaurāciju atbalstīja arī Augšdaugavas novada pašvaldība.

Iniciatīva sākotnēji nāca no Pilenieka – pētot Līksnas vēsturi, viņš šos svečturus nejauši ieraudzīja kādā fotogrāfijā un saprata, ka tas ir kas netipisks un vērtīgs, 20. gadsimta sākumam raksturīgi tautiski elementi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Restaurators ar īpašniekiem, “Līksnas muižas kapelu”, sarunāja apskati uz vietas. “Zem putekļu kārtas atradām autora parakstu – ar nazīti izgrieztu, kas jau pats par sevi ir vērtība, jo salīdzinoši reti šā laika perioda amatnieki uz saviem darbiem atstāja par sevi informāciju,” teic Pilenieks.

Vajadzēja daudz pacietības

Vairāk nekā gadsimtu veco svečturu stāvoklis bija diezgan bēdīgs, bet labi, ka divi – kas vienam trūka, otram bija, un tas ļoti atvieglojis restaurāciju. “Ļoti smalks darbs, kas no meistara prasījis milzu pacietību – katrs zariņš izstrādāts kā ornaments. Svecēm degot, bija apdeguši svečtura kupoli, tas nozīmē, ka tie patiešām izmantoti. Protams, bija arī netīrumu kārta, skrāpējumi, bet tas restauratoram ir ikdienas darbs,” teic Pilenieks.

Restaurācija ilga apmēram divus mēnešus. Izmēros svečturi nav lieli, augstumā apmēram 40 centimetru, bet tas ir ļoti smalks, precīzs un pacietību prasošs darbs.

Atjaunošanas procesā Pileniekam pašam nācies izmantot un atdzīvināt virpošanas un kokgriešanas prasmes. “Heidertēvam bijuši ļoti plaša profila instrumenti. Restaurējot vajadzēja piemeklēt īstos, lai varētu izgriezt trūkstošās formas. Man bija ko pacīnīties, kaut gan darbi neizskatās ļoti lieli, tas bija piņķerīgs darbs.”

Godalgots amatnieks

Heiders bijis prasmīgs amatnieks, specializējies tintnīcu, kausu, kārbiņu, svečturu, tabakas etviju izgatavošanā, citos mazos meistardarbos, kas tolaik bija pieprasīti sīklietu veikalos. Arodu viņš galvenokārt apguvis pašmācībā, praktizējies Krievijā un Cīrihē, studējis dažādu tautu ornamentus, īpašu vērību piešķirot latviešu rakstiem.

Meistars saņēmis apbalvojumus, piemēram, 1935. gadā izstādē Briselē zelta medaļu un diplomu un 1938. gadā V šķiras Atzinības krustu. Viņš pārsvarā darbus radījis no viena koka gabala, izgriežot ornamentus un nepieciešamās figūras ar nazi, pats izgudrojis masu, ar ko aizpildīt radušās plaisas.

Izaicinājums atrast citus darbus

Kad Pilenieks aizbrauca uz Līksnu, pērn pavasarī tajās pašās dienās Viesītes muzejs “Sēlija” saņēma kārbiņu ar Heidertēva parakstu, darinātu neilgi pirms meistara nāves – tā bijusi paša autora dāvana kaimiņu meitenei Maigai dzimšanas dienā Sunākstē ar izgrieztu veltījumu.

Pileniekam tagad ir izaicinājums atrast arī citus Heidertēva darbus, viņš savā mūžā varētu būt izgatavojis līdz tūkstotim. Šobrīd apzināti restaurētie svečturi, lādīte un Viesītes luterāņu baznīcas altārim darināti divi koka šķīvji un svečturi.

“Man kaut kā negribas ticēt, ka cilvēki šādu augsti profesionālu darbu izmestu mēslainē,” cer Pilenieks. “Gribu aicināt pievērst tam uzmanību – mākslas darbiem kokgriešanas tehnikā ar autora parakstu. Ja meistars dzīvojis gan Lielvārdes, gan arī Sēlijas pusē, iespējams, ka šajos apvidos varētu būt visvairāk saglabājušos darbu.”

Restaurators atgādina, ka pēc padomju okupācijas no darbiem ar tik daudziem tautiskajiem elementiem daudzi mēģināja atbrīvoties: “Tāpēc jāpriecājas, ka šādas lietas tomēr saglabājušās.”