Juris Pūce: "Deputātu kvotas" ir jālikvidē nekavējoties
Saeimas opozīcijas partiju deputāti šogad atkal ar nelielu skandālu vērsās pret praksi piešķirt koalīcijas deputātiem konkrētu summu valsts budžeta līdzekļu izlietošanai “pēc saviem ieskatiem”. Kopumā šādā veidā, piešķirot katram deputātam 20 tūkstošus eiro, plānots izlietot aptuveni 3 miljonus eiro.
Tradīcija piešķirt tā sauktās “deputātu kvotas” jeb konkrētu summu valsts līdzekļu katram Saeimas koalīcijas deputātam, dodot iespēju to izlietot “pēc saviem ieskatiem”, Latvijā pastāv jau ilgi. Tas nozīmē, ka deputāts iesniedz priekšlikumu ar mērķi par šo naudu, piemēram, uzstādīt jaunu pieminekli savā dzimtajā pilsētā, un Saeima to noraida vai atbalsta. Visbiežāk šāda veida projekti, protams, tiek atbalstīti, jo ir grūti izteikt noraidījumu piemineklim tautā iemīļotam aktierim, baznīcas restaurācijai vai skolas peldbaseinam. Taču reizē šie līdzekļi ir arī jauka privilēģija, ar kuras palīdzību spodrināt savu tēlu sabiedrībā, tuvojoties vēlēšanām. “Šāda prakse ir nožēlojama. Tā acīmredzami parāda, ka valdošo partiju politiķi atzīst: “Mūsu veidotā valdība neprot organizēt valsts līdzekļu sadali”. Turklāt nav nekādu kritēriju, kas noteiktu, kā šī nodokļu maksātāju nauda ir izlietojama. Process ir ne tikai necaurspīdīgs, bet, ļoti iespējams, nereti arī negodīgs,” par “deputātu kvotu” sistēmu izteicās TV24 raidījuma “Vai nauda aug kokos?” vadītājs un partijas “Latvijas attīstībai” priekšsēdētājs Juris Pūce.
Pūce arī norādīja, ka “deputātu kvotu” sistēmas pastāvēšana raida nepareizu signālu sabiedrībai: “Tas liek domāt, ka valsts amatpersonas rīkošanos ar nodokļu maksātāju naudu uztver nevis kā lielu atbildību, bet gan savu personīgo privilēģiju. It kā deputātam būtu tiesības vienpersoniski, balstoties vien sev zināmos apsvērumos, izlemt, vai uzcelt jaunu bērnu laukumu Grobiņā vai labāk atjaunot trotuāru Balvos”. Politiķis un ekonomists bija pārliecināts, ka ir labāki un sabiedrībai daudz derīgāki modeļi, kur novirzīt šo nodokļu maksātāju naudu: “Ietaupītos trīs miljonus būtu jāiegulda tur, kur naudas akūti trūkst. Piemēram, palielinot valsts apmaksāto zāļu pieejamību pacientiem. Tādā veidā mēs pārstātu zaudēt cilvēkus, kuri, saņemot atbilstošu ārstēšanu, būtu varējuši nodzīvot šeit vēl ilgu un kvalitatīvu mūžu”.
