Ko nogriež gaterī, to atpakaļ liek mikroķirurgi
Pagājušajā gadā vien Latvijas mikroķirurgi piešuva 31 pilnībā nogrieztu pirkstu, izglāba vēl 27 daļēji zaudētus pirkstus, un šī ir tikai maza daļiņa no viņu veikuma. Lielākoties pacienti iegrūž rokas zāģī, bet piedzīvoti arī visai dīvaini negadījumi.
Pasaulē pirmo pirkstu piešuva jau 1965. gadā — Japānā īkšķi, bet kā metode mikroķirurģija strauju attīstību uzņēma desmit gadus vēlāk. Toreizējā PSRS lielākie mikroķirurģijas centri bija, protams, Maskavā un Ļeņingradā (tagad Pēterburga), un arī Viļņā — lietuviešu mediķiem bija laimējies tikt mācīties uz ASV.
Pirmais pirksts 1. maijā
Latvijā mikroķirurģijas centru oficiāli atvēra 1985. gada 1. janvārī. „Bija Vissavienības pavēle, ka 1. janvārī visās brālīgajās republikās jābūt tādam centram, tikai tehniski to izdarīt nevarēja. Lai Maskava būtu paēdusi un kaza dzīva, uzskatīja, ka 1. janvārī centrs ir atvērts, vienīgi 2. janvārī to slēdza remontam. Īstā diena bija 25. marts, kad arī uzņēma pirmos pacientus,” intervijā žurnālam „Degpunktā” atceras Plastiskās ķirurģijas un mikroķirurģijas centra vadītājs Haralds Adovičs, kurš šeit strādā no pašiem pirmsākumiem. Pirmo pirkstu piešuva 1. maijā. „1985. gadā piešuva arī plaukstu un 1986. gadā — pēdu,” piebilst ārsts.
Kopš tā laika mūsu ķirurgi, strādājot 24 stundu režīmā, tikai galvu nav piešuvuši, bet tas vēl nav izdevies nekur, izņemot kādu senu un traku eksperimentu Krievijā ar suņiem. 2006. gadā plastikas ķirurgs Aivars Tihonovs piešuva vīrietim spēka gados nogrieztu dzimumlocekli, operācija ilga trīsarpus stundas. „Ķirurģiski viss bija veiksmīgi. Pēc viņa vārdiem, tās bija derības,” saka Adovičs. Par kunga tālākajām gaitām mediķi nezina, pacients ir nozudis no viņu redzesloka.
Neoficiāli zināms, ka vīrietis bija saderējis ar draugiem uz 1000 latu, ka spēs ko tādu izdarīt, — būdams trīs promiļu reibumā. Labi vēl, ka kompānijai pietika prāta savākt smiltīs novārtīto „draudziņu” un žigli doties uz slimnīcu, toreiz rakstīja žurnāls „Kas Jauns”. Pasaulē ik gadu veic divas vai trīs šādas operācijas, pirmā bijusi 1977. gadā, kad vīrietis cietis bumbas sprādzienā.
2010. gadā ir veikta pirmā barības vada rekonstrukcija ar tievās zarnas brīvu transplantātu, savukārt 2000. gadā 14 gadu vecam pusaudzim no Bauskas puses mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis piešuva norautu sēklinieku — nelaime notika, šļūcot pa virvi, kuras galā bijis āķis. Septiņas stundas ilgā operācija bija veiksmīga. 2004. gadā Olafa Libermaņa vadībā 28 gadus vecai sievietei atjaunots žoklis, izmantojot apasiņotu kaulu no pacientes labās kājas. Operācijā piedalījās 13 ārsti un medmāsas. Paciente 1999. gadā tika sašauta un zaudēja apakšžokli, lūpas un zodu. Kopš tā laika viņa pārcieta vairākas operācijas, bet tikai pēc pieciem gadiem radās iespēja atjaunot zaudēto kaulu un, iespējams, nākotnē arī lūpas un zobus.
Dzēruma derībās cērt pirkstus, valsts maksā
Šoziem gluži kā slavenā kinorežisora Tarantīno filmas „Četras istabas” fināla ainā beidzās divu pudeles brāļu iedzeršana Strenču novada Plāņu pagastā. Dzīru finālā Leonīds (25) un Igors (20) viens otram nocirta mazā pirkstiņa pirmo falangu, derības bijušas vien par to, ka otram nepietiks dūšas to izdarīt. Pietika gan, un Vidzemes slimnīcā, apkopjot ievainojumus, noskaidroja arī „dūšas līmeni” — jaunākajam 2,21, vecākajam 3,89 promiles, vēstīja LNT raidījums „Tautas balss”.
Puišus pārveda uz Mikroķirurģijas centru Rīgā, vienam izdevās piešūt nocirsto falangu, otram nepaveicās — pirksta gals nebija pareizi glabāts, un nu par paveikto vienmēr atgādinās stumbenītis pirksta vietā.
„Mērķtiecīgas rīcības rezultāts,” tā novadnieku veikumu „Tautas balsī” raksturoja Strenču novada domes izpilddirektors Aivars Auniņš. Alus „Garais”, stiprs „plastmasnieks”, ir abu jaunekļu iecienītais dzēriens, kā to žurnālistei Inesei Supei nodemonstrēja Plāņu veikala pārdevēja. Auniņa kungs vien nopūšas, kādā veidā Plāņi kļuvuši slaveni visā valstī, lai gan pagastā ir arī citi jaunieši, kas savus spēkus un intereses velta hokejam un dejām, ir pat valsts līmeņa moderno deju dejotājs.
Visas izmaksas sedza valsts, jo šī ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, par operācijām vien iztērēti vairāki simti latu. Lai piešūtu pirkstu, strādā divi mediķi, kopā ar anesteziologu, anestēzijas māsu un operācijas māsu. Tātad divu dzērāju labad bija mobilizēti četri mediķi ar komandām, bet viņu sūtība nav spriest, kurš vainīgs, bet gan palīdzēt.
„Citās valstīs ir skaidri definēts, par ko valsts nemaksā, piemēram, ja trauma bijusi alkohola reibumā, pilno samaksu sedz pats pacients,” teic Adovičs. Pat bagātās rietumvalstīs „uz kroņa rēķina” nešuj atpakaļ mazo pirkstiņu, ja vien cietušajam bez tā nav apdraudēta profesionālā darbība, kā pianistam vai vijolniekam. Un kur nu vēl pirksta galu, ko dzērumā paši sev nocirtuši, glāzi jau nu arī bez tā varēs pacelt. Lai nebūtu pārpratumu — šī piebilde ir „Degpunktā” viedoklis, jo ārsti pilda savus pienākumus godam un glābj visus bez iebildumiem.
Kamēr Latvijas valsts ir spiesta tērēt naudu žūpu glābšanai, citur pietrūkst. Piemēram, krūts atjaunošanas operācijas sievietēm pēc krūts vēža ir būtībā apstājušās — nav finansējuma, atklāj Dr. Adovičs. Tās ir dārgas, cena ir līdz pat 2000 latu. Savukārt neatliekamā palīdzība, kā jau teikts, ir par brīvu, jāmaksā ir, kā visā valstī, tikai par gultasdienu — 9,5 lati, vēl arī par anestēziju: ja vietējā, tad 15 lati, ja vispārējā — 30. Kopējā summa nedrīkst pārsniegt 250 latu, pat, ja slimnīcā pavada mēnesi un vairāk.
Mikroķirurģiskās operācijas prasa gan augstu precizitāti, gan ātrumu. Adatiņa ir apmēram piecus milimetrus gara, diegs apmēram vienas milimetra desmitdaļas diametrā, sašujamais asinsvads — viens milimetrs. Operācijas norise vērojama mikroskopā 20 reižu palielinājumā. Un ir ne tikai asinsvadi, bet arī nervi, cīpslas, kauli.
„Pirmās pirkstu replantācijas (pilnīgi nogriezta pirksta piešūšana — M. P.) ilga vairāk nekā četras stundas, atjaunojot visus asinsvadus, cīpslas, nervus, nostiprinot kaulus. Mūsdienās — divas līdz divarpus stundas,” Adovičs raksturo progresu.
Pirms daudziem gadiem kādai pacientei bija abām plaukstām nogriezti visi pirksti, turklāt katrs pilnīgi atsevišķi, nevis „blokā” ar plaukstas daļu. „Operācija bija viena no garākajām mūsu centra vēsturē, ilga 21 stundu, ārstu brigādes, protams, mainījās,” Adovičs min vienu no sarežģītākajiem gadījumiem.
Protams, jo perfektāks griezums, jo labāk no ķirurga un arī nelaimīgā pacienta viedokļa. Ar asu cirvi nošķeltu pirkstu un pat plaukstu ir vieglāk piešūt, nekā ar neasu ripzāģi nozāģētu. Tas nozīmē gan sadragātus kaulus, gan pamatīgi bojātu miesu jeb mīkstos audus. Tad var būt nepieciešams pacienta glābšanai ņemt audus no viņa ķermeņa citas vietas, piemēram, kājas.
Vilcienu nobrauktas kājas, siena presēs iegrūstas rokas, motorzāģu radītas traumas ir sarežģīti ārstējamas, kad vajadzīgas pat vairākas operācijas. Ir gadījumi, kad cietušais smagi savainojis roku karstajā presē, gūstot arī apdegumus. Ļoti smagas ir dzelzceļa traumas, te parasti nevar cerēt uz kājas piešūšanu — viss, ko var darīt, ir saglabāt maksimāli lielāku amputācijas stumbru, tā to sauc mediķu valodā. Ir milzīga starpība, vai kāja ir amputēta virs vai zem ceļa locītavas, skaidro Adovičs. Mūsdienu protēzes ir tik labas, ka nezinātājs no malas neko nemanot.
Pēdējā laikā šādas traumas gājušas mazumā, bet kādreiz tipiski negadījumi bija, bērniem laukos skaldot malku — mazākajam liek turēt pagali, lielākais cērt. Un pirksts vai plauksta nost.
Un nav arī jāstrādā gaterī vai dzērumā jāstaigā gar dzelzceļa sliedēm, lai gadītos nelaime. Mikroķirurgi ir šuvuši atpakaļ ausi, kas nogriezta „mājas apstākļos” — cilvēks stiprināja pie sienas spoguli, bet tas neveiksmīgā kārtā uzkrita virsū, sašķīstot lauskās.
Pērn janvāra sākumā 24 gadus vecs jaunietis uzkopa ietvi un ielu gar piecstāvu namu, kad no jumta nokrita lāsteka — tik asa, ka, trāpot pēdai, to amputēja. Pirms tam viņš pats šo jumtu bija tīrījis... Vīrietis par mata tiesu palika dzīvs, bet mediķiem pilnībā pēdu glābt neizdevās. Paglābt izdevās pēdas nesošo virsmu, kas cietušajam ļauj staigāt, izmantojot speciālus ortopēdiskos apavus.
Ja amputēts īkšķis, to vienmēr cenšas glābt, jo šis pirksts nodrošina 50% no plaukstas funkcijām. Gadās, ja citādi nevar, īkšķa vietā pārstāda citu pirkstu, reizēm arī no kājas. Un tas nav neparastākais risinājums, pirms pieciem gadiem ķirurgi Dzintara Ozola vadībā veica piecas stundas ilgu unikālu operāciju.
Pacients bija nelaimē uz dzelzceļa sliedēm zaudējis abas rokas — kreisajai bija saglabājusies plauksta, taču apakšdelms neglābjami sadragāts, savukārt labajai rokai otrādi. Ārsti izvēlējās medicīniski radošu risinājumu — labās rokas vietā piešuva kreisās plaukstu. Rezultātā labā plauksta nu ir kā spoguļattēlā, taču citādi cilvēks varēja vispār palikt bez rokām.
Medicīnas brīnumdarbi pasaulē: jaunas sejas un rokas
Tikai ne ledū un sniegā!
Ko darīt un ko noteikti ne, ja gadās nelaime nocirst pirkstu? „Visiem ir skaidrs, ka tam jābūt atvēsinātam, bet lielākā kļūda ir ņemt ledu no saldētavas, kur ir mīnus 16 līdz mīnus 20 grādu. Amputēto segmentu vienkārši nosaldē,” brīdina Adovičs. Vai arī ieliek pirkstu sniegā, paņemtā no āra. Amputētais loceklis nedrīkst arī saskarties ar šķidrumu, ne ar ūdeni, ne arī, kas ir vēl ļaunāk, ar spirtu.
Pareizi ir ielikt tīrā maisiņā un to savukārt burkā ar ūdeni un ledus gabaliņiem. Kad viss izdarīts pareizi, svarīgi iespējami ātrāk nokļūt pie ārstiem, pirkstu var piešūt pat pēc desmit stundām, plaukstu pēc trīs līdz četrām stundām.
„Pirms pāris gadiem plakātus ar šo informācijām dalījām gateros,” piebilst ārsts. Modernā tehnika, starp citu, „saprot”, ka nevietā ir iekļuvis svešķermenis, tāpēc tā izslēdzas. Negadījumu skaitam vajadzētu mazināties, bet... „Nereti izslēdzas arī tāpēc, ka kaut kas ir noticis ar kokmateriālu, un tas samazina mašīnas ātrumu. Ko izdara cilvēki? Atslēdz drošības sistēmu,” novērojis Adovičs. Un tad vairs nav tālu līdz nelaimei.
Ļoti svarīgs mikroķirurgu darbs ir palīdzība citiem speciālistiem ar rekonstruktīvo ķirurģiju, kad jāpārstāda mīkstie audi. Piemēram, ja smagi cietis motociklists, kāja saplosīta tā, ka kauls redzams, tad ārsti ņem audus no cietušā citas ķermeņa vietas un aizaudzē briesmīgās brūces.
Ja vajadzētu, mūsu mediķi spētu arī seju pārstādīt, kas ārzemēs paveikts jau vairākas reizes. „Tehniski varētu, arī roku pārstādīt mēs spētu, bet ir cita problēma — šiem pacientiem visu atlikušo mūžu ir jāsaņem medikamenti,” teic centra vadītājs. Proti, ārsti var, bet valstij jāspēj maksāt ne tikai par operācijām, bet arī zālēm.
Pacientu zināšanai Dr. Adovičs atgādina, ka ļoti svarīga ir ergoterapija — pēc operācijas ir jāatjauno kustības, un tas prasa pacietīgus vingrinājumus, citādi plauksta vai pirksti nestrādās. „Nervi nav kā elektrības vads, ko saliek kopā, un otrā galā lampa iedegas. Notiekot nervu reģenerācijai, ieaug jauni neironi — viens milimetrs dienā. Tātad rokai vajadzīgi vismaz deviņi mēneši. Bērniem viss notiek labāk, pieaugušajiem pēc 40 gadiem atjaunošanās rit lēnāk. Ja medicīna būtu mehāniska kā „Terminatorā”, kad tikai apmaina roku, viss būtu vienkārši, bet tā vēl nav,” pasmaida ārsts.
Un arī mediķi nav roboti, mikroķirurģija ir gluži kā smalkmehāniķa darbs, kas prasa lielu koncentrēšanos un reizē rada stresu. „Ja ārsts operē desmit stundas, viņš jūtas kā izspiests sūklis,” neslēpj Adovičs. Lai atgūtos, mikroķirurgi slēpo vai skrien, viens ārsts ir sēdies pie mazās lidmašīnas stūres, bet Adovičs ceļo. „Nekad neatteikšos no sēņošanas, patīk gar jūru paieties un klausīties labu mūziku,” viņš pasmaida.
Māris Puķītis / Foto: Rojs Maizītis, Shutterstock, Bulls Press, AFP, EPA/LETA
