Kaspars Dimiters aicina okupēt Latviju

Dimiters kārtējo reizi nācis klajā ar visnotaļ savdabīgu paziņojumu, aicinot Latvijas iedzīvotājus okupēt savu tēvzemi. Portālā pietiek.com publicētajā rakstā viņš raksta: „Nav ko vairs daudz muldēt, kritizēt, diskutēt. Ir jārīkojas. Uz globusa viss notiek un notiks ne pēc cilvēku cilvēcīgā plāna. Globusu aizvien negantāk griež necilvēki pēc sava necilvēcīgā plāna. Un nu jau mēs visi to zinām. Arī lohi un nezinīši.

Necilvēki 22 gadus nīcināja Latviju, mūsu Tēvzemi. (..) Vairāk kā 80% Latvijas pieder ārzemju finanšu struktūrām, banksteriem – precīzāk, naudas viltotājiem. Visa mūsu zeme, kuras vērtība vienmēr bijusi simtprocentīga (100%), mums atņemta, pretī ieklikšķinot banku kontos bezskaidrās naudas cipariņus, kas labākajā gadījumā bijuši ar 4% segumu (daļējās rezervēšanas sistēma). Visus mūs, visu mūsu tautu, zemi, valsti ar rijīgāko un necilvēcīgāko mūsu pašu tautiešu gādību izlaupījusi nevis banku sistēma, bet ar šo sistēmu visā pasaulē maskējušies naudas viltotāji.”

„Celiet slietņus, audzējiet dārzeņus, turiet vistas un aitas!”

Dziesminieks aicina Latvijas cilvēkus politiķiem, baņķieriem un krāpniekiem atņemt nozagto Tēvzemi. Viņš arī izstrādājis darbības plānu:

„Ja mūs neaizstāv nedz valsts, nedz tiesu, nedz mediju vara, tautai ir pilnas tiesības un pienākums sevi, savu valsti un savu Tēvzemi atgūt pašai. Tie, kas vēl esam skaidrā prātā, pie savas personīgās, nevienā bankā neieķīlātās jēgas, steidzami apjēgsim: mums sava zeme jāatgūst jau šodien, nekavējoties, visiem kopā un uzreiz. Bez banku akcepta, zemesgrāmatu zīmēm, lopu un cilvēku inspekciju atļaujām. Latvija ir visu paaudžu paaudzēs Latvijā mitušo iedzīvotāju zeme. Tā ir mūsu, nevis banku Tēvzeme.

Aicinu visus valdošajam pretvalstiskajam, prettautiskajam, necilvēcīgajam režīmam nepakļauties spējīgos OKUPĒT LATVIJU!

Veidu, kā to izdarīt, ir simtiem. Atrodiet sev vietas, celiet teltis, būdas, slieteņus, bluķu, salmu vai tamlīdzīgas mājas, kaut sākumā. Iemitinieties pamestos namos, pamestos ciemos, okupējiet banku nomērdētus īpašumus, iekopiet zemi, audzējiet dārzeņus, turiet vistas, aitas. Pārcelieties turp ar ģimenēm, bērniem. Palīdziet viens otram, palīdziet visi visiem. Veidojiet saziņas tīklus, pašorganizējieties. Šādu drosminieku Latvijā jau netrūkst. Trūkst tikai īpaši pārdrošo, kas Latvijas atgūšanu padarītu par īstu, nevardarbīgu, radošu, auglīgu (arī dārzenīgu) cīņu.

Okupējiet savu Tēvzemi, gabalu pa gabaliņam, vienu pamestu ēku pēc otras, ciematu pēc ciemata. Okupējiet izcirtumus, aizaugošus laukus, ezerus un ezeriņus. Ierēdņi, banksteri, policisti, militāristi vai „Alfas” sitēji nevienu no jums neaiztiks. Viņi tieši gaida šo mūsu drosmīgo soli, jo arī viņi ir Latvijas iedzīvotāji, arī viņi runā latviski, arī viņiem aug Latvijā bērni, un arī viņi grib būt saviem bērniem par piemēru, kā mīlēt savu Tēvzemi Latviju.”

Kaspars Dimiters arī atklājis sazvērestības teoriju, kuras mērķis ir radīt katastrofas un iznīcināt cilvēkus. Pēc viņa domām, uzskatāms piemērs tam esot Labklājības ministrijas ideja piešķirt pārcelšanās pabalstu tiem „depresīvo rajonu” bezdarbniekiem, kuri darbu būs atraduši pilsētās.

„Prezidenta Bērziņa skaidrais mājiens: „tuvākie pāris gadi nesīs tādas izmaiņas, kuras pat prātā nenāk” ir pietiekams signāls, kas apstiprina plaši debatētās un pavisam racionāli pamatotās prognozes par tuvākajā laikā gaidāmajiem notikumiem, kas varētu būt katastrofāli visas planētas iedzīvotājiem. (..)

„Pārcelšanās pabalsti” ir Bērziņa mājienu papildinošs un apstiprinošs piemērs, kas tikai aktualizē faktu, ka pasauli šobrīd stūrē plānotu notikumu virzienā. Padomāsim paši savām, lai arī visādu mēslu un melu piepūstajām galvām: kāpēc valsts varai ir izdevīgi sadzīt pēc iespējas vairāk iedzīvotājus pilsētās? Un kāpēc šis process notiek jau tik ilggadīgi? Un kāpēc ar tādu paātrinājumu tieši pēdējos gados (novadu reformas, skolu, ambulanču, infrastruktūras iznīcināšana…)? Kāpēc valdībām un varām nav izdevīgi atbalstīt blīvi apdzīvoto pilsētu kliedēšanu, organizējot saimniekošanu tā, ka ļaudis labprāt pārceltos uz laukiem, veidotu tur savas saimniecības?

Varbūt tāpēc, ka ar mākslīgām katastrofām, inscenētām traģēdijām blīvi apdzīvotās vietās iespējams iznīcināt ievērojami vairāk cilvēku? Ja 22 gadus ilgušos notikumus šodien definējam kā lēno nācijas eitanāziju, kāpēc lai šie paši stratēģi neizspēlētu vienu reālu ātro? Padomājām? Man gan kļuva priecīgāk, jo Latvija tiešām ir brīva, ciemati pamesti, mājas, lauki, meži tukši, latvieši aizbraukuši, tikai mēs palikuši.

Šī brīvā Latvija mūs gaida.”