Zagļiem par nelaimi Andrejs tiek galā pats

Šā vīra teritorijā labāk nelīst. „Nositīs ij aci nepamirkšķinot,” vietējie narkomāni brīdina savus draugus. Un tam ir savs pamats. Līdz slepkavošanai gan sirmais kungs nav nonācis, bet par noziedznieku pašsajūtu un tiesībām uz humānu attieksmi viņš diži neinteresējas.

„Kādreiz arī manu balkonu mēģināja apciemot. Nu vairs ne,” atklāj Andrejs. Vietējiem pusaudžiem balkonu un arī dzīvokļu „apciemošana” pat līdz piektajam stāvam bijusi kā sports, un otrā stāva balkons nav bijis izņēmums. Kad Andrejs kādā rītausmā pamanījis svešas roķeles uz sava balkona malas, viņš kārtīgi zvēlis. Sāpju kauciens, kritiena troksnis un kāju dipoņa. Rīta krēslā bēgošais izskatījies pēc kaimiņu jaunekļa, taču tālāku izmeklēšanu Andrejs nav veicis, bet cietušais — nav sūdzējies.

Nākamajā reizē pār balkona malu līdis cits viesis, un tieši tāpat bez žēlastības Andreja nogrūsts. Šajā reizē kritiens bija smagāks — vēl ilgu laiku lejā bija dzirdami kunkstieni, garnadzis acīmredzot bija lauzis iegurni. Nekādas policijas, nekādas iejūtības un „ātro” saukšanas — Andrejs zaglim ļāva izbaudīt savas rīcības sekas pašam un pēc pilnas programmas. No rīta gan balkonu kāpelētājs bija pazudis, vai nu aizvilcies pats vai kādi žēlsirdīgāki ļaudis, nezinot notikušā apstākļus, izsaukuši „ātros”.

Modri pamanīt svešiniekus uz sava balkona ar klusu ierūkšanos Andrejam palīdz viņa rotveilers, un citkārt mācītais suns saimniekam ir palīdzējis vēl aktīvāk. Ziemas riepu komplekta glabāšana daudzdzīvokļu nama pagrabā daudziem nešķiet prāta darbs, tomēr Andrejam nav garāžas un negribējās aizkrāmēt istabu.

Kādu dienu, jaušot ko aizdomīgu, Andrejs ar suni izgāja pārliecināties, kas notiek pagrabā. Kā tad, pa pagrabu šiverēja divi „ciemiņi”. „Nāciet ārā!” Andrejs stingri teicis. Nenākšot, lai Andrejs pats nāk iekšā, bezkaunīgi paģērējuši zagļi. „Ārā, vai arī es palaidīšu suni,” jau ļoti konkrēti brīdinājis saimnieks.

Zagļiem bezkaunības bijis pa pilnam, tikai viņi neiedomājās, ka aiz mierīgās un stingrās balss sekos konsekventa solījuma pildīšana. Rotveilera kodieni nav visai patīkami, zagļu balsīs bezkaunību nomainīa izmisums, un viņi, sāpēs kliedzot, jau lūdzās, lai atsauc suni. „Es taču brīdināju,” mierīgi atbildēja Andrejs, nemaz nesteigdamies atsaukt savu aszobaino palīgu.

„Savāc savu draugu un taisies, ka tiec! Nākamā reizē vienkārši nošaušu,” tomēr savaldījis suni, sirmais vīrs ļāva veselākajam garnadzim zem padusēm izstiept asiņojošo „kolēģi” no pagraba. Arī šajā reizē par garnadžu labsajūtu un policijas iesaistīšanu Andrejs neuzskatīja par vajadzīgu parūpēties.

Korekts brīdinājums, un pēc tam tūlītēja konsekventa rīcība bez liekas žēlastības — šo stilu Andrejs piekopj ne vien savā dzīvesvietā, bet arī mazdārziņā. Reiz, kad kopā ar jau pieaugušo dēlu ieradušies novākt zemeņu ražu, ieraudzījuši diezgan nošņurkušu pārīti, kas jau bija gandrīz pielasījuši savus spaiņus. „Nolieciet spaiņus un taisāties, ka tieciet!” uzsaucis Andrejs.

Laikam pārāk inteliģents un tāpēc humāni nekaitīgs izskatījās staltais kungs ar sirmajiem deniņiem, vai arī hronisku paģiru mocītajiem ļautiņiem bija cita izpratne par taisnīgu ražas sadali. Kāre pielasīt spaiņus pilnus un nevēlēšanās ogas atstāt īstajam dārza saimniekam beidzās skarbi.

Vīrelis jau devās uzbrukumā Andrejam, kad no aizmugures saņēma sitienu no viņa dēla. Turpmākais noritēja gluži kā CIP teroristu cietumā Gvantanamo. Svešas ražas kārotāju vīri aizstiepa līdz turpat blakus tekošajai Daugavai, iebāza ūdenī un krietnu brīdi audzināja — pabāza galvu zem ūdens, paturēja, līdz kļūst slābans, tad uz mirkli ļaujot atelpoties, atkārtoja. Un tā daudz reižu.

„Rūpīgi. Tā, lai uz visu mūžu pielec! Kādu stundu laikam ar viņu tā ņēmos,” atceras Andrejs. Veča sieva izmisusi, rokas lauzīdama pa skatījās, tomēr glābējus saukt neiedrošinājās. No tā laika viss dārzā izaugušais sagaida saimniekus, un vairs nezūd ārpus mājiņas atstāties spaiņi.

Savi uzskati par sociālo taisnīgumu bija arī nelūgtam „automehāniķim”, kas naktī mēģināja atmūķēt Andreja džipiņu un noskrūvēt spogulīšus. Šoreiz arguments pret zagļa bezkaunību bija zemūdens medību harpūna — tiešs trāpījums augšstilbā no otrā stāva balkona. Vaimanas bija skaļas... Andrejs nokāpa pie noziedznieka, bet viņa cerības uz žēlsirdību bija veltas. Savācis noskrūvēto spogulīti, Andrejs ar strauju kustību izrāva no zagļa miesas arī bultu.

„Ar visu gaļu,” atceras sirmais vīrs. „Viņš sāka kaukt vēl stiprāk. Nekādas žēlastības šitiem! Viņi citādi nesaprot. Viņu domāšana līdz civilizācijai un humānismam nav aizaugusi,” bez mazākās iecietības teic rajona „šerifs”. „Sekas, kas tūlīt neseko rīcībai, viņi neuztver. Tas ir tāpat kā mazu bērnu audzināt trīs dienas pēc blēņām. Nesapratīs un tikai ļaunu prātu turēs. Konsekvence, ātrums un taisnīgums – tikai šie līdzekļi spēj ārstēt no noziedzīgām domām,” filozofiski skaidro sirmais vīrs. Viņā nav naida pret noziedzniekiem, drīzāk gan stingrība, kas varētu labvēlīgi ietekmēt noziedzības ceļos nomaldījušos.

Tik tālu kā jurists un ekspolitiķis Juris Bojārs, kurš 1994. gadā nošāva sava auto zagli, Andrejs vēl nav ticis. Bet, ja tāda situācija gadītos, diez vai viņš piekāptos noziedznieku priekšā. Vai viņš sauktu policiju vai līķi nobēdzinātu pats, varam vien minēt, tāpat kā to, cik taisnības viņa stāstos.  Tomēr uz savas ādas neviens garnadzis, kas par viņu dzirdējis, pārbaudīt vairs negrasās — pārāk konkrēts skatiens un valoda.

Kad kārtējo reizi mūsu pārhumānā tiesa atlaidusi brīvībā pat slepkavu, kas ar asiņainām rokām notverts nozieguma vietā, rodas bezspēcības sajūta. Sajūta, ka noziedznieki uzskata sabiedrību par vājinieku pulku, kurus var slaukt tāpat, kā līdz šim un vairāk. Ja nepaveiksies, vismaz silta pajumte un katru dienu trīsreizēja barošana garantēta, bet, ja pietrūkst komforta, var iesūdzēt valsti Cilvēktiesību tiesā.

Es negribētu kļūdas dēļ nokļūt Andreja nagos. Bet tas, ko vēlos — lai Latvijā likums nodrošina ātru, skarbu un taisnīgu reakciju uz ļaundarībām. Bez auklēšanās un noziedzniekiem saprotamā valodā.