Staļina laika mantojums – bedrainās Jelgavas ielas un laukumi

Šonedēļ Jelgavā satiksmei slēdza Lielās un Pētera ielas posmus, tika mainīti sabiedriskā transporta maršruti. Kārtējo reizi Zemgales lielākās pilsētas pašvaldība atkal mēģina uzlabot ielu stāvokli un glābt, kas glābjams, jo Jelgavas ielas ar savu bedrainumu, sadrupušo asfaltu ir bēdīgi slavenas visā Latvijā. Liekas, ka nekad nebūs gala autovadītāju un jelgavnieku žēlabām un sašutumam par pilsētas ielu superbēdīgo stāvokli.

Jelgava pārvērtusies par īstu ceļu un ielu bēdu ieleju. Lai arī citās Latvijas pilsētās un ciemos ielas arī nav tai labākajā stāvoklī, Jelgavā tās ir visbēdīgākā stāvokli. Ne velti Jelgavu ironiski dēvē arī par Bedrotaunu jeb Bedrogradu.

Jelgavā nav ne mazāk, ne vairāk tautas, kā citviet Latvijā. Jelgavas pašvaldībai salīdzinoši nav ne vairāk, ne mazāk naudas, kā citām valsts pašvaldībām. Vai tik tiešām Jelgavā dzīvo un strādā neizsakāmi vairāk jampampiņu nekā citās pilsētās, kuru vienīgais mērķis it kā būtu, lai ielas juktu un bruktu vairāk nekā nepieciešams, lai asfaltā iedangātu daudzreiz lielākas bedres, nekā, piemēram, Talsos vai Madonā?

Tikmēr šoferīši lamājas uz vella paraušanu, bet Jelgavas pašvaldība ar Rāviņa kungu priekšgalā nespēj vien taisnoties un solīt. Tikai, manuprāt, visā šajā parunāšanas, solīšanas, darīšanas un labošanas karuselī tiek aizmirsts viens apstāklis.

Diez vai šī apstākļa apzināšanās pēkšņi noasfaltēs Jelgavas ielas un likvidēs traumējošās bedrītes, bet tas varbūt liks apzināties cēloni šīm bedrēm. Un ja zinām cēloni, tad cīnīties ar sekām esot vieglāk.

Bedrograda ir padomju okupācijas tiešās sekas, piemineklis staļinistiskajai lielummānijai. Tikpat nesaprotami, kāpēc sarkanarmija 1944. gadā sabombardēja Jelgavu, tikpat nesaprotami sarkanie pēckara gados atjaunoja Jelgavu.

Jelgavai bija jāliecina par padomju atjaunotnes darba varenplašo vērienu, un tādēļ pēc Staļina laika labākajām lielummānijas tradīcijām Jelgavā tika būvēti nesamērīgi plaši prospekti un laukumi. Ne jau pilsētai vajadzēja tik plašus asfaltētus laukumus, tos vajadzēja komunistiskajai ideoloģijai. Lielās pilsētās (kāda pēc Latvijas mērogiem ir arī Jelgava) zeme ir dārga un tajās it kā lielus neapbūvētus un neizmantotus laukumus atstāt ir nesaimnieciski. Jelgavā gan viss ir citādāk…

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Jelgava palika pie padomjlaika nekvalitatīvi būvētajiem plašajiem prospektiem un bez „komunistiskā darba spara”, kas ļautu tos uzturēt.

Jelgava satiksmes ziņā ir īpaša Latvijas pilsēta. Nevienai citai Latvijas pilsētai, salīdzinot ar iedzīvotāju kopskaitu, nav jārūpējas par tik lielu ielas seguma platību. Tad, kad Jelgavas pilsēta tiks galā ar savām bedrainajām ielām, arī Latvija būs tīra no padomju laika mantojumu.

Elmārs Barkāns/Foto: Dagnija Jankovska/www.poga.lv