Netaisnība? Nē, Ždanokas veiksmes stāsts

Būtībā runa ir par pilsonības dāvināšana bez jebkādām prasībām, bet šoreiz ne par to stāsts. Ir tāds viedoklis, ka latviešu nacionālpolitiķiem ir izdevīgas etniskās domstarpības, viņi uz to pamata veido vēlēšanu kampaņas un pelna savu deputātu algu. Varbūt kāds ir tik izmanīgs, bet realitāte ir pavisam cita.

Tieši Ždanoka ir piemērs, kā kārtot savu dzīvi, pateicoties Latvijas valstij un „briesmīgajiem nacionālistiem”. Reāls pašmāju veiksmes stāsts. Nu, kas viņa būtu, padomju varai noturoties? Nekāda Brisele un Eiroparlamenta deputātes brangā alga ne sapņos nerādītos, būtu priecīga, ja ar arodbiedrības ceļazīmi, partorga un čekas atļauju uz Bulgāriju reizi desmit gados aizbrauktu.

Kas būtu „apspiesto” aizstāvji Lindermans un Osipovs vecajā impērijā? Varbūt stumdītu ķerru būvlaukumā un šķendētos kopā ar brigadieri, kad atkal dzītu visus uz bezjēdzīgu komjauniešu sapulci. Piedošanu, te gan varētu būt kļūda, Lindermanam tomēr ir pieredze pornopreses izdošanā, tāpēc itin viegli varam iztēloties, ka riskēdams kļūt par „sirdsapziņas cietumnieku”, viņš pagrīdē tirgotu pikantas, mājas laboratorijas apstākļos kopētas bildītes. Lai nu kā – nacionālistu vara ļāva Lindermanam jeb biedram Ābelam kļūt par profesionālu revolucionāru.

Un tādu ir daudz, kuru lielākais sasniegums dzīvē tā arī būtu vien partorga amats brāķi ražojošā rūpnīcā. Vienīgi tagadējais eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks varbūt vēl aizvien būtu Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs, iespējams, sagādājis pilsētai jaunu tiltu, ģeoloģisko īpatnību dēļ „aplauzies” ar metro, toties uzcēlis simtiem jaunu daudzdzīvokļu namu neaizstājamiem speciālistiem no austrumpuses.