Nogalināt katru trešo!
Uz trīs skaitīties! Visi trešie – soli uz priekšu! Un tagad jūs nogalinās! Ar jūsu mātes mīļu atļauju. Ar jūsu tēva mīļu atļauju. Ar ārsta prasmīgajām rokām un modernajām tehnoloģijām. Lai mammai labāk...
Murgs? Murgs! Piekrītu. Ja nogalina lielus cilvēkus, ko labi varu saredzēt – tas izklausās krimināli. Nu, labi. Tagad to pašu iedomāsimies ar bērnudārzniekiem. Pieļauju, dažs labs jau sāks kliegt un apjautāties par manu psihisko veselību. Labs jautājums. Ļoti labs. Un gādīguma pilns. Bet šoreiz labāk par mūsu visu kopīgo tautas psihisko veselību. Jo katru dienu Latvijā ar mātes akceptu un mediķu palīdzību nogalina vidēji 27 nedzimušus bērniņus. Katru trešo ieņemto. Precīzāk – 400 abortu uz 1000 jaundzimušajiem.
Interneta komentētāji sašūmēsies – vieni par cilvēka dzīvības svētumu un neaizskaramību jau mātes miesās, citi par objektīvajiem apstākļiem un sievietes brīvību lemt savam bērnam nāves sodu.
Es esmu par brīvību. Par tiesībām katram un katrai izlemt. Un tomēr – izlemt, zinot pilno cenu, ko nāksies maksāt par abortu. Un šoreiz ne tik daudz par sievietes fizisko veselību. Par to, kas gadiem un gadu desmitiem notiks ar viņas dvēseli, ar viņas psihi. Par to, kā aborti ietekmē un sagrauj pāra attiecības. Kā pat noslēpumā turēts aborts var ietekmēt citus bērnus un bērnu bērnus. Psihologiem, kuri strādā ar ģimenes uzstādījumiem vai dzimtas sakņu dziedināšanu, topošajiem psihoterapeitiem tas ir tik uzskatāmi skaidrs – teju aiz katras otrās smagās problēmas stāv kāds aborts vai neizsērots zīdaiņa zaudējums. Un tā nav rakāšanās pagātnē prieka pēc.
Parasti paiet apmēram 15 gadi, kad sieviete ir spiesta meklēt savu problēmu cēloni un nonāk līdz aborta psiholoģisko seku dziedēšanai. Sāpīgākās lietas mēs mēdzam norakt sevī jo dziļi. Tikai tad, kad tās apvēlušās ar citām vēl sāpīgākām problēmām, nav vairs citas izejas, kā sākt tās atšķetināt. Vai arī norakt sevi alkoholā, narkotikās, depresijā, ļauties ģimenes iziršanai un panikas lēkmēm. Jo psiholoģiskās sāpes ir stiprākas par jebkurām fiziskajām.
„Kur es biju tad, kad man vajadzēja manu mazo bērniņu pasargāt?” – pat vārdos neizteikts šis mēmais jautājums ir pārāk mokošs. „Kur mēs bijām tad, kad mums par mūsu tautas nedzimušajiem bērniem bija jāiestājas,” — iespējams arī abortu aizstāvjiem pēc gadiem liktenis piespēlēs līdzīgu jautājumu. Un ko izvēlies tu?
