Bijušās PSRS politieslodzītos brīvajā Latvijā joprojām uzskata par "slimiem"

Kopš tā laika, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu. Nelīdz ne sūdzēšanās tiesībsargātājiem, ne mediķiem. Lietuva un Igaunija, piemēram, politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados. Bet Latvijas politiķi atzīst, ka par to vienkārši bijis piemirsts.

Ģederts Melngailis demonstrē savas represētā un nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecības, kas it kā liecina, ka PSRS laika politiskā krimināllieta pret viņu vairs nav spēkā. Taču patiesībā represijas turpinās – jo garīgi slima cilvēka diagnoze ir palikusi. Tādēļ viņiem joprojām ir aizliegts ieņemt virkni profesiju vai kaut vai saņemt autovadītāja apliecību. Okupācijas muzejā domā, ka tādu represēto Latvijā varētu būt ap 50.

Melngaiļa gadījums saistās ar 1983.gadu un tā saukto "Gaismas akciju", ko aizsāka kāds rumāņu mācītājs. Mērķis bija brīvajai pasaulei stāstīt par to, kas notiek aiz padomju Dzelzs priekškara, mudinot aizstāvēt vai kaut vai just līdzi tiem, kuri cieta no padomju režīma. Arī Ģederts nolēma iesaistīties. Padomju cilvēkiem aizliegtajās raidstacijās stāstīto Ģederts pārrunājis ar darba biedriem. Gan pašam, gan politiski represētajai Lidijai Lasmanei-Doroņinai bijuši tuvinieki un draugi ārzemēs, tie dažkārt braukuši šurp, arī regulāri sazvanījušies, apmainījušies ar informāciju par dzīvi padomju okupācijā.

Ģederts un Lidija saņemti ciet vienā dienā, tikai dažādās vietās. Tika tiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Lidija domā, ka tikai Dievs viņu sargāja no nokļūšanas psihiatriskajā klīnikā. Viņai piesprieda izsūtījumu. Melngaili čekisti notvēra piecos no rīta, ejot uz darbu Pārdaugavā, Robežu ielā, pie bērnu slimnīcas.

Zaudējuši pacietību, čekisti beidzot viņu nolēma atdot psihiatru rokās. Sekoja ieslodzīšana klīnikā Rīgā un pēc tam izsūtīšana uz Blagoveščensku PSRS tālajos austrumos. Vēl "Stūra" mājā viņam draudējuši, ka apstākļi tur būs briesmīgi, bet bijis vēl šausmīgāk. Sanitāri bijuši ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Kā medicīniska rakstura soda mērs ik pa laikam injicēts kāds brūni eļļains preparāts.

Klīnikā viņš pavadījis piecarpus gadus. Pēc visa pārciestā viņš līdz galam tā arī nav reabilitēts, viņam ir zviedru ārstu atzinums, ka psihisku slimību nav, bet Latvijā diagnoze saglabājas. Un tā viņu ietekmē joprojām – iepriekšējā dzīvokļa saimnieks, uzskatot par traku, centies atbrīvoties no īrnieka, un arī Rīgas dome, ierādot jaunu, tā arī nav parūpējusies par solījumu to izremontēt.

Tiek pieņemts, ka citi ar līdzīgu likteni pat vispār nestāsta par saviem gadījumiem, samierinās un klusu pacieš to, ka kopš Augstākās Padomes laika mūsu parlaments tā arī nav spējis problēmu atrisināt.

Andrejs Judins, Saeimas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs (V), uzskata, ka ir svarīgi atjaunot vēsturisko taisnību un tieši tad, ja cilvēks bija represēts, viņam jābūt reabilitētam. "Mēs meklējam risinājumu. Es tieši konsultējos ar kolēģiem. Redziet, uzrakstīt uz papīra var, bet svarīgi, lai tas būtu juridiski korekts. Es tieši šonedēļ runāju ar dažiem kolēģiem. Es domāju, nākamnedēļ mēs to turpināsim darīt."

Judins cer, ka līdz gada beigām juridiski korekti dokuments tiks uzrakstīts.