Ekspolitiķis Krūmiņš aicina krietni palielināt deputātu algas
Saeimas deputātiem un ministriem ir būtiski jāpalielina algas, lai politikā vēlētos ienākt jauni cilvēki, kas izglītojušies pasaules prestižākajās augstskolās, tikai viņi spēs paplašināt Latvijas pašreizējā politiskā „dīķa” robežas vismaz līdz „ezeram”. Tādu viedokli pauž ekspolitiķis Jānis Krūmiņš.
Krūmiņš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, ir aktīvi līdzdarbojies partijas „Latvijas ceļš” un Jaunās partijas dibināšanā, bijis valsts reformu ministrs Andra Bērziņa valdībā no 2000. līdz 2003. gadam.
Kā, jūsuprāt, visvairāk pietrūkst Latvijas politikā?
Mēs Latvijā diemžēl savus līderus, ja viņi ir uz īsu brīdi parādījušies, mēdzam apspļaudīt, noniecināt. Automātiski, ja tu kandidē Saeimas vēlēšanās, tad esi varonis, bet pēc ievēlēšanas automātiski kļūsti zaglis un bandīts.
Manuprāt, risinājums būtu, lai cik paradoksāli un nepopulāri tas skan, būtiski palielināt simts Saeimas deputātu un arī ministru algas, lai uz šiem amatiem rodas reāla konkurence. Lai cilvēki, kas ir mācījušies Harvardā, Oksfordā, Kembridžā, Masačūsetas Tehnoloģiskajā institūtā un citās prestižākās pasaules augstskolās, un tādu Latvijā jau ir diezgan daudz, gribētu ienākt politikā, apmierinot savas ambīcijas, finansiālās intereses.
Lai viņi gribētu paplašināt mūsu politiskā „dīķa” robežas vismaz līdz „ezeram”. Patlaban politikā, manuprāt, vairākums ir vienkārši neveiksminieki. Vēl briesmīgāk ir, ja politikā ienāk ar enerģiju apveltīti muļķi. Liela daļa Saeimā ievēlēto deputātu tikai tur atsēž savu laiku, spiež balsošanas iekārtas pogas, kā rāda frakcijas vadītāja īkšķis, un paši bieži vien nesaprot, kāpēc viņi ir parlamentā. Tā tas turpinās gadiem, un, manuprāt, katrs nākamais Saeimas sasaukums intelekta ziņā ir vājāks par iepriekšējo.
Sēžot Saeimā, deputāts bieži vien pazaudē savu iepriekšējo profesiju, un viņam nekas cits neatliek, kā izmisīgi turēties pie deputāta krēsla vai kļūt par savas partijas „piesūcekni”, lai iegūtu amatu kādā komercsabiedrības valdē vai padomē, kur amati tiek dalīti „savējiem”. Tad viņš var veģetēt līdz pensijai. Tādu cilvēku mums ir simtiem. Viņi ir jauki cilvēki, bet profesionāli – pilnīgi „nulles”.
Jāatzīst, ka, būdams valsts reformu ministrs, es nevarēju brīvi rīkoties. Pašreizējās birokrātiskās sistēmas izveidošanu mums lielā mērā uzspieda Pasaules Banka un Eiropas Komisija. Šīm lielajām institūcijām ir nauda un vara, tās vēlas diktēt valstīm savus spēles noteikumus. Es ar viņiem reāli plēsos, man likās, ka civildienesta ierēdņi nedrīkst būt „neaizskaramā kasta”, kuri sataisa ziepes savā amatā un tiek nevis atlaisti no darba, bet aizrotēti uz citu, tikpat labi atalgotu amatu. Pat, ja ierēdnis neko nedara, viņš gadiem būs amatā vienā vai otrā valsts iestādē.
Atzīstu, ka iedibināt šādu sistēmu bija kļūda, civildienestu, manuprāt, vajadzēja veidot daudz elastīgāku. Tagad par pieļautajām kļūdām ir tikai „politiska atbildība”, bet, ko tas reāli nozīmē, neviens nevar pateikt. Reāli valsts pārvaldē neviens ne par ko neatbild.
Vai jums bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojums nr.2 par 10. Saeimas atlaišanu un Reformu partijas ienākšana parlamentā radīja cerības uz jaunām vēsmām politikā?
Nē, man kā bijušajam politiķim un partiju „Latvijas ceļš” un Jaunās partijas dibinātājam nebija nekādu ilūziju. Es mazliet pazīstu arī Zatlera kungu personīgi, jo savu tenisista karjeru sāku Rīgas 2. slimnīcas kortā, kur spēlēja arī Zatlers. Mietpilsonisks prieks man, tāpat kā daudziem, protams, bija, bet es arī sapratu, ka tas drīzāk bija Zatlera atriebības gājiens parlamentam, kas nevēlējās viņu atkārtoti ievēlēt Valsts prezidenta amatā, nevis jaunas politikas veidošana, ko vēlākie notikumi arī skaidri pierādīja.
Zatlers bija diezgan pavājš prezidents. Tas ir ārprātīgs elles darbs – uztaisīt jaunu partiju. Ar katru potenciālo dibinātāju jātiekas individuāli, jāpārbauda viņa biogrāfija, jārunā ar viņa draugiem, kaimiņiem, parādniekiem un aizdevējiem. Tā mēs uz „Kluba 21” bāzes taisījām partiju „Latvijas ceļš”, kura 5. Saeimā dabūja 36 vietas, un, domāju, tuvākajā laikā šis rezultāts netiks pārspēts.
Nē, nē! Desmit gadu laikā tas nenotiks. Simt punktu. ASV bija vajadzīgs vairāk nekā gadsimts, kamēr izveidojās divpartiju sistēma. Arī ASV ir daudz partiju, bet vēlēšanās reāli sacenšas tikai divas. Kad vēlētāju simpātijas nosveras pa labi, daļa valsts iedzīvotāju nav apmierināta, kad iet pa kreisi – nav apmierināta otra daļa. Bet nav tā, ka visu laiku visi nav apmierināti, kā tas ir pie mums. Tomēr, ņemot vērā Latvijas politikas tradīcijas, tā diemžēl ir utopija, Kalniete ir pārāk tālu no reālās politikas.
Kādu nākotni jūs prognozējat „Vienotībai” – tā būs vienota un monolīta partija uz mūžīgiem laikiem?
Manuprāt, „Vienotība” drīz pazudīs pa „Latvijas ceļa” un Tautas partijas iestaigātu taku. Iespējams, „Vienotība”, tāpat kā savulaik Aināra Šlesera vadītā Latvijas Pirmā partija, varētu ar kādu apvienoties, pārveidoties, bet nekāda vienotība tur nespīd. Tas māls, no kura mīca šo partiju, nav tik kvalitatīvs, lai tur kas ļoti labs iznāktu, un tā augstprātība un arī profesionālā mazspēja vienkārši neļaus izveidot stabilu, ilgspējīgu partiju. Droši vien viņi vēlreiz mēģinās sevi pārsaukt, hamelionizēties, bet reāli es neredzu gaismu tuneļa galā. Ja tā parādīsies, visdrīzāk tā būs lokomotīve – kāda jauna partija.
Ekonomiskā un sociāli politiskā analīze rāda, ka krīze reāli vēl tikai sākas. Beigusies krīze ir tikai Valdim Dombrovskim, nevis valstij vai tautai. Uz aizbraucēju rēķina katru gadu Latvija zaudē vienu pilsētu, tūkstošiem cilvēku dzīvo trūkumā. Lauki ir tukši. Manas skaistās Cēsis ir tukšas, veikali, kafejnīcas tiek slēgtas. Kaut kas notiek tikai Rīgā. Tas ir skumji. Mans draugs akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš vienmēr ir bijis optimists, mūsu pēdējās sarunas laikā arī atzina, ka neredz gaismu tuneļa galā. Tas ir skumji, un tur mēs visi esam vainīgi: prese, partijas, oligarhi un mūsu tautas gēni – skaudība, nabadzība, saimnieka instinkta trūkums. Tas viss kopā ar šodienas moderno paviršību ir novedis tur, kur mēs esam.
Ir vēl viena liela, ar varu Rīgā apveltīta partija – „Saskaņas centrs” (SC).
Es tik labi nezinu SC iekšējās problēmas, iespējams, šī partija nav tik homogēna, kā izskatās. Manuprāt, kā partija SC izskatās un uzvedas vairāk vai mazāk profesionāli. Jāatzīst, ka Nils Ušakovs (SC) ir vienīgais Rīgas mērs, kurš izceļas uz latviešu „bāleliņu” pelēkā fona. Ušakovs var patikt vai nepatikt, bet viņš ir politiķis, kas zina, ko grib sasniegt. Viņš blogā un tviterī stāsta par saviem darbiem un iecerēm vēlētājiem, taisa sev PR, kas politiķim ir jādara.
Rīgas pensionāriem un skolēniem ir vienalga, vai tas ir vai nav SC populisms, bet viņi brauc Rīgas sabiedriskajā transportā par brīvu. Tādējādi Ušakovs uzpērk vēlētājus. Ja SC noturēs savas pretrunas partijas iekšienē, viņi sasniegs vēlēšanās arvien labākus rezultātus, turklāt ne tikai pateicoties savai mērķtiecīgai darbībai, bet arī tāpēc, ka viņi izceļas uz pārējo partiju pelēcīgā fona.
Rīgā SC ir Ušakovs, bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā, bet Saeimā ir SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs.
Es domāju, ka Urbanovičs lielā mērā ir „sista kārts”. Es SC nākotni redzu, piemēram, Saeimas deputātos Andrejā Elksniņā, Ivarā Zariņā, kuri ir latvieši, jauni, enerģiski cilvēki, kas grib kaut ko izdarīt. Urbanovičs, diplomātiski runājot, ir vienkārši noguris un no viņa Saeimā un partijā arī ir noguruši.
Vai, jūsuprāt, Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) vajadzētu tomēr šķirties no sava premjera amata kandidāta Ventspils mēra Aivara Lemberga?
Man liekas, ka šī šķiršanās jau ir mazliet nokavēta. ZZS vajadzēja pateikt Lembergam paldies par to, ko viņš ir izdarījis, vajadzēja pateikt „fui” par to, ko viņš ir sliktu sastrādājis. Man nav pierādījumu, ka Lembergs ir zadzis vai nodarbojies ar kādām citām nelikumībām, bet parasti nav dūmu bez uguns. Lembergam vajadzēja paiet malā.
Atceros, kā mēs ar ceļu būves firmas „A.B.C.” vadītāju Valdi Lejnieku pirms gadiem astoņiem bijām Kannās, sēdējām, kājas iemērkuši Vidusjūrā, ēdām austeres, dzērām vīnu un spriedām: „Nu vai tas Lembergs nav dumjš, viņš varētu sēdēt tāpat kā mēs, nevis turpināt ņemties”. Un tieši tobrīd man atnāca īsziņa, ka Lembergs ir arestēts. Es piekrītu, ka cilvēkam ir jābūt „iekšējai atsperei”, bet Lembergam ir nenormāli liela.
Lembergs ir ļoti talantīgs, enerģisks. Tajā pašā laikā viņš ir izdarījis daudz slikta, par lētu naudu pērkot mūsu politiķus un lēmumus, bremzējot Rīgas ostas attīstību. Neapšaubāmi, Ventspils ir sakopta, tas ir forši, bet kopumā, pēc manām domām, Lembergs kopā ar Andri Šķēli ir nodarījuši valstij vislielāko ļaunumu politiski ētiskā ziņā. Tur nu nekā nevar darīt. Bet, neapšaubāmi, Lembergam, tāpat kā Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram, ir mērogs, vīzija. Žēl, ka tā vīzija nav vērsta tikai uz valsti, bet arī uz sevi, vai tikai uz sevi. Domāju, ka vismaz savas darbības sākumā viņi gribēja izdarīt kaut ko labu valstij, bet latviešiem raksturīgais kalpu un nabadzības gēns arī viņus droši vien salauza.
Nacionālajā apvienībā ir ienākusi jauna paaudze, „tēvzemieši” ir pagājuši maliņā. Pazīmes liecina, ka arī viņi nav bez grēka, par ko liecina draudzība ar čečenu uzņēmējiem, vēlme ielikt amatos savējos. Dīvaina šķiet Imanta Parādnieka skaistā rosīšanās pa divām laulību druvām un vēl pa Saeimu. Es būtu priecīgs, ja kļūdītos, bet domāju, ka tautai ir jāizslimo šī bērnišķīgā nacionālisma slimība. Liekas, to saprot arī SC, kurš nemēģina gāzt labējo valdību, lai tauta iegūtu imunitāti pret tās darbošanos.
Jūsu minējāt, ka „gaisma tuneļa galā” var izrādīties lokomotīve – jauna partija. Kas varētu būt tā jaunā lokomotīve – Einars Repše, Inguna Sudraba?
Einars Repše jau bija, ienāca politikā ar daudziem labiem solījumiem, bet vispirms pieprasīja miljonu sev un partijai „Jaunais laiks”. Tas bija komiski un bija iespējams tikai Latvijā. Tas miljons tika saziedots un notērēts jahtas un nekustamo īpašumu biznesam, kas nedeva cerēto rezultātu.
Repšes atgriešanās politikā būtu vakardienas zupas uzsildīšana. Mūsu vēlētājs ir diezgan neizglītots, un viņu var viegli apmānīt, ja vien politiķim ir smadzenes un nauda. No klasiskās politoloģijas viedokļa, ilgākais vēlētāju atmiņas laiks ir trīs mēneši, ja šīs atmiņas prese nekurbulē.
Protams, ka tās nelaimes ir lielākas, nekā mēs apzināmies. Cilvēki pārāk daudz dzer, maz lasa grāmatas, maz mācās gan no savām, gan no citu kļūdām. Kā ir teicis kāds filozofs, mēs esam muļķāki par pastmarku, kura turas pie viena, kamēr sasniedz mērķi. Mēs nemācāmies pat no pastmarkas, mētājamies no viena grāvja otrā. Gaidām kaut ko no augšas, noliedzam iepriekšējo, dzenamies aizvien pēc kaut kā jauna.
Mums nav veicies arī ar Valsts prezidentu izvēli. Es liku cerības gan uz Valdi Zatleru, gan uz Andri Bērziņu, bet abos ir nācies vilties. Ja prezidents bieži maina savu viedokli, nezina, kas viņš ir, tad ko mēs varam gaidīt no vāji izglītotiem ministriem, kuriem bez ambīcijas to krēslu ieņemt nekā cita nav – ne vīzijas, ne programmas, ne mērķa. Notiek kaut kāda drudžaina, haotiska raustīšanās. Patlaban mums, pēc manām domām, ir pusotrs ministrs valdībā, un ko tur var izdarīt ar pusotru ministru? Pārējie ir diezgan aprobežoti mazi cilvēciņi, tikai ar lielām ambīcijām.
„Latvijas ceļa” laikā politiķu erudīcija un goda prāts bija daudz lielāki. Savā laikā es esmu vairākas reizes atteicies no ministra vai vēstnieka amata. Es ar to nelielos, tā drīzāk bija mana vaina, man likās, ka tiks atrasti profesionālāki cilvēki un viņi izdarīs to labāk, bet reizēm sanāca otrādi. Par to LC politiķi un arī es atbildību nesīsim līdz mūža beigām.
Tagad mēs esam padarījuši par nabagiem arī mūsu bērnus un mazbērnus, jo nāksies atdot aizņemto naudu, nezinot, no kurienes to ņemt. Latvijai, visdrīzāk, nāksies savu piecu miljardu ārējo parādu pārkreditēt vai nu Ķīnai vai Krievijai, citas izejas nebūs, varbūt mums izlīdzēs ar saviem līdzekļiem kāda arābu valsts.
Kā ar valsts kontrolieri Sudrabu?
Sudrabai ir ļoti augsts reitings, es ticu, ka viņai ir arī vēlme strādāt un godaprāts. Kritizēt prot daudzi, arī Sudraba, bet vai tiek piedāvāti arī risinājumi? Tandēms Inguna Sudraba un ekonomiste Raita Karnīte, manuprāt, varētu būt jaunas partijas kodols. Bet, manuprāt, Latvijas politikā ir nepieciešama vesela grupa jaunu cilvēku, kas būtu beiguši Hārvardu, Oksfordu, Keimbridžu.
Kā jums liekas, vai Šlesers ir aizgājis no politikas uz visiem laikiem?
Es ceru, ka nē. Šleseru par politiķi uztaisīja avansā, bet viņam bija mērogs, vīzija, mērķis. Šleseram ne pārāk ir veicies, tur arī viņš pats ir vainīgs, ka sāka pulcināt ap sevi tos ne visspējīgākos cilvēkus. Bet pie lieliem kuģiem jau vienmēr piesūcas gliemeži un moluski. Ja līdzskrējēji dzied slavas dienas, tad agri vai vēlu tas beidzas slikti gan kuģim, gan moluskiem, kas pie viņa pielipuši.
Šlesers izvirzīja lielus mērķus un nebaidījās no lieliem izdevumiem. Iespējams, viņš ir vainīgs pie lozunga „Gāzi grīdā!”, bet šodien mums pietrūkst Šlesera buldozera enerģijas, uzrāviena, vīzijas un mēroga izjūtas. Mūsu politiķiem ir provinciāli, sīki mērķīši, viņi ir gatavi upurēt tautu, lai dabūtu sev kādu krēslu Briselē.
Vai Latvijai 2014. gadā ir jāpievienojas eirozonai?
Es neesmu finanšu eksperts, bet man par eiro ir savs viedoklis. Ja Islande, kuri gribēja pāriet uz eiro, tagad kāpjas atpakaļ, ja lietuvieši paziņo, ka nesteigsies ar eiro ieviešanu, kāpēc Latvijai jālec grāvī? Tikai tāpēc, lai mūsu līderi varētu cerēt uz mīkstākiem krēsliem Briselē? Mēs neesam spējīgi paši sevi izvilkt no ekonomiskās krīzes, kur nu vēl Grieķiju, Spāniju un Portugāli. Es domāju, ka patlaban nav gudri lekt eirozonas „bedrē”.
Varbūt vienīgais mūsu glābiņš būtu „Eiropas savienotās valstis”, kur būtu vairāk vai mazāk vieni likumi, viena fiskālā politika, ārpolitika. Ķīna aug, Indija aug, Indonēzija aug prātā un potenciālā. Ķīna 2030. gadā vēlas kļūt par spēlētāju nr.1 pasaulē. Iespējams, tas notiks jau 2020.gadā. Ķīnieši aktīvi veido kontaktus ANO ar Āfrikas un Āzijas valstu pārstāvjiem, aicina pie sevis un skolo pasaules jaunos līderus. Tā ir kopīga valsts stratēģija. Kaut kad Ķīnai tās balsis var noderēt ANO vai kādā citā starptautiskā organizācijā.
