Aizsargājamās dabas teritorijās dzīvojošie vairāk izjūtot tā negatīvās sekas

Viņš projekta "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes - Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas" laikā pētījis, kādu ietekmi uz cilvēku dzīvi atstāj dzīvošana teritorijā, kas ir pasludināta par aizsargājamu.

Pavasars pētījis cilvēku dzīvi Rāznas Nacionālā dabas parka teritorijā un secinājis, ka pastāv divas paralēlas realitātes, proti - viena ir oficiālā realitāte - par to, kā tiek interpretētas dabas aizsardzības teritorijas, kā tās definē no oficiālā vides aizsardzības viedokļa. Otra realitāte ir tā, kas notiek uz vietas, - kā dabas aizsardzību interpretē šajās teritorijās dzīvojošie.

Pētnieks skaidroja, ka vietējie iedzīvotāji - lauksaimnieki, mežsaimnieki - ikdienā dzīvo savu dzīvi un īpaši nepiedomā pie tā, ka atrodas aizsargājamā dabas teritorijā, - viņu ikdienā tas nav būtiski. Taču pienāk brīži, kad tas ir būtiski, piemēram, parādās dažādi aizliegumi, jaunas procedūras, kas raisa negatīvas emocijas.

Lai gan dažkārt var gūt labumu no dzīvošanas aizsargājamās dabas teritorijās, piemēram, ir iespēja attīstīt tūrismu, tomēr lielākoties atsauksmes ir negatīvas.

"Aizsargājamās teritorijas nav organiski ieaugušas, tās ir definētas no augšas," secināja Pavasars. Viņš novērojis, ka cilvēki, kas jau daudzus gadus dzīvo šādās teritorijās, īsti neredz, ko sargāt, jo ir jau ikdienā sadzīvojuši ar apkārtējo vidi un tāpat tīši dabu nepostīs.

"Jautājums, kuram ir taisnība, - vai tiem, kas viņiem saka, ka ir jāsaredz kaut kas konkrētajā teritorijā, vai tiem, kas tur visu mūžu ir dzīvojuši un sadzīvojuši ar vidi," sprieda pētnieks. Nereti viņš no lauku iedzīvotājiem dzirdējis apgalvojumu, ka daba ielaužas viņu mājā, tāpēc tā ir jānīdē, nevis jāaizsargā.

LETA