Pabažu kultūras namā uzdarbojas Baltā dāma - noslēpumainas sievietes gars
Sējas novada Pabažu kultūras namā ik pa laikam par sevi atgādina Baltā dāma, kas it kā esot netālajā Pabažu ezerā noslīcinājušās sievietes gars. Kopš viņa regulāri apmeklē pagasta kultūras namu, dāma ieguvusi kluba spoka apzīmējumu.
Neizskaidrojamas skaņas, soļi, pārvietoti priekšmeti, pēkšņa durvju atvēršanās – kā dienā, tā vakara stundās ar šādām dīvainām parādībām sastapušies Sējas novada Pabažu kultūras nama darbinieki, raksta Rīgas apriņķa portāls aprinkis.lv.
„Kad sāku šeit strādāt 1988. gadā, mani jau brīdināja par šeit mītošo būtni,” atceras kultūras nama vadītāja Rita Celma. Tolaik telpas bijušas bēdīgā stāvoklī, ko minēja kā parādību iemeslu, taču arī pēc remonta un ēkas pamatu stiprināšanas neizskaidrojamās skaņas nav mitējušās.
Neomulīgo sajūtu papildina arī ezermala, kas atrodas ļoti tuvu ēkai un vakaros tinas tumsā. Pastāv versija, ka spoks ir sieviete, par ko vēsta arī leģenda: Pabažu ezerā, kas atrodas līdzās kultūras nama ēkai, kurā savulaik bijis stallis, senos laikos noslīcinājusies kāda sieviete. Kopš tā laika vietējie esot vairākkārt redzējuši blāvu tēlu, dodamies no vecās ēkas uz ezeru – šķiet, slīcināties. Spoks iesaukts par Balto dāmu, taču šodien to dēvē arī par kultūras nama jeb kluba spoku, jo nereti tieši pasākumu laikā dzirdama spoka rosīšanās.
Gadoties, ka karote pati no sevis nokrīt no galda. Dežuranti pieredzējuši, ka vakarā apavus noliek vienā vietā, taču no rīta atrod citā vietā. Īpašā veidā spoks par sevi licis manīt divas reizes. „No sava kabineta labi redzu, ja kāds ienāk zālē. Vienu reizi dzirdu – noklaudz durvis un kāds ienāk, bet nevienu neredzu. Pasaucu, bet neviens neatsaucas. Drošībai paņemu papīra nazi un dodos skatīties, taču tajā brīdī pēkšņi sāpīgi nokritu un ļoti sasitu muguru,” atceras Celma. „Zālē, protams, neviena nebija, bet guvu mācību – ja neviens tev nedara sliktu, tad neej ar uzbrukumu.”
Savukārt otrs gadījums licis satrūkties arī Celmas suņukam. „Sava kabineta durvis nemēdzu aizslēgt. Vienu vakaru, jau esot mājās, radās iedvesma pastrādāt, bet – visi dokumenti palikuši kultūras namā. Man ir mazs sunītis, un nolēmu pastaigājoties ar sunīti pie viena aiziet pakaļ dokumentiem,” stāsta Celma.
Pie kultūras nama, raugoties uz sava kabineta tumšajiem logiem, pārņēmušas neizskaidrojamas sajūtas. Suns, kas vienmēr priecīgs skrējis iekšā kultūras nama telpās, pēkšņi sabijies. „Viņš mani rāva atpakaļ. Sajūta bija dīvaina, bet no kā gan baidīties, vai tad tāpēc es neiešu? Tuvojoties kabinetam, jutu, ka tur notiek varena rosība. Taisu vaļā durvis, kurām vajadzēja būt vaļā, – tās ir ciet, bet atslēgas mājās. Savādi, ka tomēr biju tās aizslēgusi – laikam tas nozīmēja, ka man tovakar tur nebija jābūt,” secina Celma. Otrā dienā, atslēdzot kabinetu, viss bijis savās vietās, tomēr nojausma par savādu klātbūtni nepameta. „Reizēm aizejot jūtu, ka mani kāds pavada, taču neesmu no cilvēkiem, kas speciāli atstāj cepumus vai baro veļus, nē, neko tādu gan nedaru,” smaidot teic Celma.
Neizskaidrojamas skaņas dzirdējušas arī kultūras namā ierīkotā vēlēšanu iecirkņa darbinieces. „Reiz, kad iecirknis Saeimas vēlēšanās beidza darbu un bija jāsāk skaitīt balsis, mēs, komisija, veram vaļā urnu, kad pēkšņi dzirdam soļus koridorā, bet durvis taču ir aizslēgtas! Iestājās kapa klusums, pēc brīža drosmīgākie gāja skatīties. Vienas no durvīm vecajā ēkā bija atvērušās – kāds patiesi bija staigājis. Tā nu mēs norunājām – lai sargā mūs un lai balsis pareizi saskaitās,” „Rīgas Apriņķa Avīzei” savulaik pastāstīja vēlēšanu komisijas darbiniece Intas kundze.
Kādas būtnes vai pat vairāku būtņu klātbūtni Pabažu kultūras namā jutis arī dziednieks Aldis Ķeviņš. Tomēr kultūras nama vadītāja atzīst, ka nevēlas, lai kluba spoks tiktu pakļauts izpētei. „Jautāju, vai mums būtu jābaidās, bet atbildēja, ka ne – mājas gariņi palīdzot. Katrā vecā ēkā jau ir savs gariņš,” teic Celma un piebilst, ka šim stāstam var ticēt, var neticēt – tas lai paliek katra paša ziņā.
