1613 mobilo telefonu lietotāju. Alga - 15 lati. Inflācija - 109%. Tas nav joks!

Joku dienā – 1. aprīlī – cenšamies atcerēties kādu trāpīgu anekdoti vai triku, kā izjokot savus radus un kolēģus. Tomēr nekas nav jāizdomā, jo visa dzīve ir viens liels joks, par ko pasmaidīt. Kasjauns.lv 1. aprīļa noskaņās piedāvā ielūkoties nesenā pagātnē – 1993. gada aprīlī.

Daudzi vidējās un vecākās paaudzes cilvēki jau ir piemirsuši, cik jauka dzīve bija pirms 20 gadiem - 1993. gada aprīlī. Šodien dzīve pusotru gadu pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas atgādina gluži vai 1.aprīļa joku. Atliek vienīgi pasmaidīt un atviegloti nopūsties, ka šim murgam esam izgājuši cauri. Bet tas viss taču bija pilnā nopietnībā...

1993. gada 1. aprīlī Latvijā bija 1613 izredzēti īpaši turīgi cilvēki. Tieši tik daudz cilvēku pirms 20 gadiem varēja atļauties mobilos tālruņus. Tolaik tie nebija tik kompakti kā šodien – mobilā tālruņa aparāts bija kārtīga ķieģeļa apmērā un par nekādu interneta pieslēgumu vai tajā iemontētu fotoaparātu neviens pat sapņot neiedrošinājās.

1993. gada aprīlī Rīgā – Latvijas Universitātes Matemātikas institūtā notika pirmā internetam veltītā konference, kurā Ziemeļvalstu ministru padome trim Baltijas valstu pārstāvjiem mēģināja iestāstīt, kas tas tāds internets un e-pasts vispār ir. Nekādu uzskates līdzekļu, protams, nebija – visu daudzmaz saprotami mēģināja uzzīmēt uz tāfeles un izstāstīt analfabētiem populārzinātniskā valodā. Pats piedalījos vienā šādā saiešanā un sapratu, ka neko nesapratu. Tomēr gada nogalē jau Rīgā parādījās pirmā saprašana par interneta būtību un jau pēc pāris gadiem internets mūsu dzīvē ienāca straujiem soļiem. 1993. gadā ar Sorosa fonda gādību jau līdz Latvijai atceļoja datori, kurus varēja pieslēgt interneta tīklam, kas iesākumā, protams, bija visnotaļ primitīvs un lēns.

Gada inflācija – 109%

Kamēr zinātnieki un pētnieki sprieda par internetu, bet mūsu miljonāri apguva mobilos tālruņus, parastā tauta arī risināja eksistenciālas problēmas. Ja pirms pāris mēnešiem vienam otram darba algu vajadzēja pārnēsāt gluži vai mugursomās un veikalā norēķināties ar Latvijas rubļu jeb „repšiku” paciņām it sevišķi gadījumos, ja alga tika izmaksāta viena rubļa banknotēs, tad nu tautai vajadzēja pierast pie jaunās valūtas – latiem un santīmiem.

Šoks bija pamatīgs – gada inflācija sasniedza 109 % (šodienas runas par kaut kādiem Māstrihtas kritērijiem un gada inflāciju pāris procentu apjomā liekas vairāk nekā nenopietnas). Pirms 20 gadiem cilvēki santīmus skaitīja kā vēl nekad, jo minimālā alga bija 15 lati. Toreiz saņemtais honorārs par kādu rakstiņu provinces avīzē – pusotrs lats, man likās milzu nauda.

Naudas reforma un rūpniecības panīkums pēc PSRS sabrukuma tautas lielākajai daļai lika dzīvot neiedomājamā trūkumā. Ņujorkas latviešu laikrakstā „Laiks” pavisam nopietni izvērsās diskusija par to, kā ir labāk – Amerikas latviešiem saviem tautiešiem uz tēvzemi labāk sūtīt cukura pakas jeb naudu, lai viņi to var nopirkt Latvijas dārgajās piparbodītes (tādus lielveikalus, kā pašlaik, mūspuses cilvēki bija redzējuši tikai ārzemju kinohronikās). Latvijas latvieši, vismaz tie, kuriem nebija naudas cukuram, šajā diskusijā piedalīties nevarēja un pat īsti nenojauta, ka tāda notiek. Pie Pulvertorņa avīžu kioskā „Laiku” nopirkt varēja, bet to nevarēja atļauties ierindas pilsonis – Amerikā iznākošā avīze maksāju milzu naudu - veselu vienu ASV dolāru!

Pirms 20 gadiem aprīlī Latvijā stājās spēkā likums, ka valstī turpmāk varēs tirgot etilspirtu un visu veidu alkoholiskos dzērienus tikai tādā gadījumā, ja Labklājības ministrija būs izdevusi speciālu sertifikātu, kas apliecina, ka tas nav kaitīgs cilvēka veselībai. Līdz tam mēs pilnīgi oficiāli varējām dzert spirtu arī tajos gadījumos, ja tas nebija draudzīgs mūsu organismam.

Uz vēlēšanām aiziet 89,9% balsstiesīgo pilsoņu

Neskatoties uz to, ka mūsu maciņi no rokassomiņām pārvērtās par plāniem vāciņiem, ka tautai centās atņemt spirtu un uz milzīgo inflāciju, Latvijas tautai ne tikai vārdos, bet arī darbos bija politiski aktīva. Par fantastisku var uzskatīt to, ka 1993. gada pirmajā pusē mūsu tauta bija tik politiski mobilizēta, ka jūnijā notikušajās 5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 89,9 5 balsstiesīgo pilsoņu.

Tāpat, kā pavisam nesen valodu reformu laikā, arī toreiz tautu mobilizēja valodas jautājums. Spēkā stājās valodu likums un tūkstoši pulcējās demonstrācijās pret skolu reformu un prasībām zināt latviešu valodu. Savukārt latviešus aizgūtnēm nodarbināja sabiedrības integrācijas jautājumi un kā panākt to, lai Latvijas tauta nedzīvo divās dažādās informācijas telpās – krievu un latviešu.