Pāvests aizliedz mirušo pelnus izkaisīt vējā un glabāt uz naktsskapīša. Latvijas garīdzniekiem ir savs viedoklis

Vatikāns otrdien, 25. oktobrī, prezentēja instrukciju par to, kā pareizi jāveic ticīgo apbedīšana un pelnu uzglabāšana, ja cilvēka mirstīgās atliekas tikušas kremētas.

Vatikāna striktā instrukcija par aizgājēju pelniem

Katoļu baznīcas mācība norāda, ka „mirušo apbedīšana ir žēlsirdības darbs, kas pienākas miesai,” norādīts dokumentā un tāpēc pret aizgājēja miesu jāizturas ar cieņu. Vienlaikus skaidrots, ka baznīca nav pret aizgājēju kremāciju, ja tā nav neticības uz miesas augšāmcelšanos izpausme, bet pelni jāuzglabā svētā vietā - kapsētā, baznīcā, kapelā vai kādā speciāli šim mērķim atvēlētā vietā. „Jau no pirmsākumiem mirušo kristiešu kapi kļuvuši par lūgšanas, piemiņas un pārdomu vietām,” norāda Vatikāna Radio.

Tāpat instrukcijā norādīts, ka pelnu uzglabāšana dzīvojamās telpās nav pieļaujama. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās. Instrukcijā uzsvērts, ka pelnus nedrīkst izdalīt starp ģimenes locekļiem, un pret tiem vienmēr jāizturas ar cieņu un mīlestību. Lai izvairītos no panteisma, naturālisma vai nihilisma radītajiem pārpratumiem, nav atļauts pelnus izkaisīt gaisā, uz zemes vai ūdenī, kā arī pārveidot tos par piemiņas lietām, piemēram, bižutēriju vai citiem priekšmetiem. Gadījumā, ja cilvēks pieprasījis pēc nāves kremēt viņa mirstīgās atliekas un izkaisīt pelnus dabā, kas nesaskan ar kristīgās ticības mācību, netiek veikta bēru ceremonija.

„Runa nav par to, lai kaut ko aizliegtu, bet gan par cieņu”

Uzskatu, ka nekāds īpašs ļaunums no tā, ka mirušā pelnus izkaisa vējā – zemē vai jūra, nerodas. Šeit jautājums vairāk ir par cieņu, kas jāizrāda mirušā cilvēka miesai. Baznīcai ir savas normas, kas jāievēro. Tas ir tāpat kā dzīvo cilvēka saskarsmē. Cilvēks uz kāda jautājumu var atbildēt gan laipni, gan brutāli. Kas ir labāk? Šajā gadījumā ir tāda pati situācija.

Šī instrukcija par mirušo pelniem nav izdota, lai kaut ko aizliegtu vai neatļautu, bet gan, lai mirušajam tiktu izrādīta pienācīga piemiņa. Mums ir tradīcija iet uz kapsētu un pieminēt mirušos, bet, ja viņu pelni ir izkaisīti vējā, tad jau nav kur viņus pieminēt.

Manā praksē ir bijusi gadījumi, ka mirušo pelni ir atvesti no ārzemēm, lai viņus apglabātu dzimtenē. Tad noturam aizlūgumu baznīcā un urnu ar cieņu un godu apbedījam kapsētā”.

Baptistu baznīcā nav vienota viedokļa par pelnu apglabāšanu

Otrām kārtām, man nav nekas pret mirušā pelnu izkaisīšanu „pa vējam” – gaisā, jo ir teikts, ka augšāmcelšanās būs „jauna miesa”.

Baptistu baznīcā nav vienota viedokļa par to, kā pareizi būtu jāveic kremētā cilvēka apglabāšana”.

Bīskape: „Pati esmu kaisījusi aizgājēja pelnus Daugavā”

Luterāņu baznīcas bīskape emeritus un Rīgas Anglikāņu draudzes mācītāja Jāna Jēruma – Grīnberga pati savā garīdznieces praksē aizgājēja pelnus izkaisījusi Daugavā un viņai pret šādu praksi iebildumu nav, bet mājās pelnu urna gan nebūtu jāglabā.

„Mājās aizgājēja pelnu urna nebūtu jāglabā, to, domāju, neatbalstīs neviens garīdznieks. Tādējādi mēs mirušajam liedzam pēdējo atdusas vietu, dzīvie nevēlas šķirties no mirušā. Zinu daudz anglikāņu garīdznieku, kas ir piedalījušies mirušo pelnu izkaisīšanā „pa vējam”. Arī pati aizgājēja pelnus esmu kaisījusi Daugavā.

Anglikāņu baznīcas noteikumos vien ir minēts, ka kapsētā aizgājēja pelni jāapglabā urnā, kas ar laiku var sadalīties, piemēram, koka urnā. Tas nozīmē, ka pelnus nevajadzētu apglabāt nerūsējoša tērauda kapsulā. Vēl ir minētas vairākas tehniskas rekomendācijas. Piemēram, teikts, ka nav ieteicams aizgājēja pelnus izkaisīt vējā, jo tas var būt nepatīkami pavadītājiem, piemēram, ja mainās vēja virziens. Bet tas aizliegts nav, tā ir tikai tehniska rekomendācija. Zinu pietiekami daudz savu anglikāņu kolēģu – mācītāju, kas piedalās ceremonijās, kurās aizgājēja pelni tiek izkaisīti gaisā vai jūrā,” viņa teica portālam Kasjauns.lv.