Režisors Hermanis: politiskais teātris Latvijā ir totāli izgāzies

Hermanis akcentē, ka pirms pirmizrādes uzdrošinājās paziņot, ka šis būs pirmais politiskā teātra mēģinājums jauno laiku Latvijas teātra vēsturē. Jo politiskais teātris ir nevis nekaitīgas parodijas par politiķiem, bet diskusijas provocēšana, kas aptver maksimāli lielu sabiedrības daļu.

"Mēs, protams, nepretendējām uz tāda mēroga provokāciju kā "Pussy Riot" mākslinieki, bet vietējiem mērogiem adekvātu problēmu tomēr gribējām "uzšķērst". Maz bija cilvēku, kas saprata, ka pati izrāde un tās "manifests" bija viens veselums un tika iecerēts kā kopīgs māksliniecisks koncepts. Kaut arī pati izrāde tiks saglabāta Jaunā Rīgas teātra repertuārā, var teikt, ka šis projekts ir noslēdzies, un ir pienācis brīdis to rezumēt," pauda režisors.

Lai arī šis "Tautas ienaidnieka" pasākums izraisīja ārkārtīgi aktīvu reakciju no rakstošo cilvēku puses, proti, politologiem, blogeriem, interneta komentētājiem un "Twitter" lietotājiem, tomēr Hermanis atzīst, ka politiskais teātris kā teātra žanra paveids Latvijas teritorijā ir totāli izgāzies.

"Neskatoties uz vārdu plūdiem, nekāda diskusija par tēmu tā arī nenotika un pat nesākās. Problēmas būtība bija - mūsdienu demokrātijā vairākuma pieņemtie lēmumi ir pret paša vairākuma interesēm. Tā vietā visi Latvijas politologi monolīti vienojās viedoklī, ka māksliniekiem vispār nav tiesību izteikt savus viedokļus par sabiedriski nozīmīgām tēmām," akcentēja režisors.

Viņš atzīst, ka pats nav īpašs politiskās mākslas fans un entuziasts, tomēr nevar nepievērst uzmanību, ka 21.gadsimtā visas pasaules dominējošā mākslinieku funkcija ir sociālpolitiska visu veidu sabiedrības institūciju kritika. Patlaban ir gandrīz neiespējami atrast māksliniekus, kas būtu izņēmums. Jo visa pasaules māksla no Venēcijas biennālēm līdz vācvalodīgajam teātrim nodarbojas tikai un vienīgi ar politisko mākslu un neērtu jautājumu uzdošanu sabiedrībai, kura tieši tāpēc arī dod nodokļu maksātāju naudu, lai viņi šos jautājumus nepārstātu uzdot.

"Tas, ka es personiski saņēmu visāda veida anonīmus draudus, būtu vēl saprotami. Bet tas, ka Latvijas rakstošā prese savos ievadrakstos un interneta portālu apskatnieki savējos koncentrējās uz to, ka māksliniekiem vajadzētu aizbāzt mutes, pierāda, ka izglītība patiešām nav itin nekāds arguments, lai atdalītu spriestspējīgos no visiem pārējiem. Gribu atgādināt, ka bezjēdzīgs arguments, lai ignorētu problēmas būtību, bija arī mēģinājums mani pašu pataisīt par rusofobu. Pēc manis iestudētajiem "Šukšina stāstiem" Maskavā tas vairs nekādi nav iespējams. Jo skaidrs, ka krievu tautības cilvēki un padomju tautības cilvēki ir divas dažādas cilvēku sugas. Turklāt pie otrajiem pieder arī tik daudz latviešu. Par ko netieši liecināja notikušo vēlēšanu rezultāti," klāstīja Hermanis.

Režisors min, ka pats kā "Tautas ienaidnieka" projekta līdzautors guva zināmu estētisku gandarījumu par visu šo procesu, taču viņš atzīst, ka pēc būtības "Tautas ienaidnieks" ir izgāzies ar kaunu, jo nekāda diskusija tā arī nenotika. "Tas tikai nozīmē, ka situācija ar mūsu sabiedrību, kuru centos aprakstīt "Sestdienas" intervijā, īstenībā ir daudz, daudz bēdīgāka," pauda Hermanis.

Viņš uzskata, ka politiskais teātris Latvijā nomira, tā arī nepaspējis piedzimt.

Jau ziņots, ka 14.maijā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Hermaņa jaunā izrāde "Tautas ienaidnieks", kas veidota pēc Henrika Ibsena tāda paša nosaukuma lugas.

Izrādes vēstījums ir par to, ka demokrātiskais pārvaldes modelis mūsdienās ir kļuvis neefektīvs. Gandrīz visi demokrātiskā vairākuma pieņemtie lēmumi mūsdienu pasaulē ir nekompetenti un vērsti pret pašas sabiedrības interesēm.