Vieni Jāņos skandē dainas, citi dzer un ālējas. Kriminālie Jāņi pirms 100 gadiem
Līgo svētku tradīcijas gadsimta gaitā īpaši nav mainījušās. Kamēr vieni pie ugunskuriem skandē dainas, citi turpat netālu ālējas un dzer uz vella paraušanu. Arī 1913. gada vasaras saulgriežos uradņikiem, pažarniekiem un dakteriem darba bija pilnas rokas. Par to liecina simts gadus senās avīžu hronikas.
Kasjauns.lv ielūkojās Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumos, lai apskatītu, kā Jāņu svinības pirms 100 gadiem – 1913.gadā atspoguļoja tā laika prese.
Pakaušu tricināšana Turlavā
Milda no Turlavas pagasta Kuldīgas laikrakstam „Kurzemnieks” bija uzrakstījusi sašutuma pilnu vēstuli: „Pie mums nepaiet nevieni Jāņi bez pakaušu tricināšanas. Šogad tā bijām sašturmējušies, ka tricināšana notika vairākās vietās. Ar nažiem tika sadurstīti kādi 6 cilvēki. Dažiem no šiem naža varoņiem būs jāpavada vairākas nedēļas slimnīcā. Un to visu dara turlavnieku slavenais „miezītis” un sarkankaklīte.”
Piedauzīgi skati pie arhibīskapa muižiņas
Rīgas avīze „Dzimtenes Vēstnesis” lakoniski ziņo: „Zāļu vakars uz Daugavas bija sestdien. Šie Rīgas īpatnējie zāļu vakaru liekas izvirtuši par pūļa iztrakošanos un dzērāju izkaušanos ar kalmēm un citām zālēm. Šoreiz tikai neilgu laiku ļaudis tur drūzmējās, vaiņagus, puķes un zāles uz tirgus sapirkušies. Pušķotie kuģīši ar laivām arī nestāvēja visu vakaru un vizināšanās pa Daugavu tikpat kā nemaz nenotika. Iepriekšējo gadu trači, liekas, ir atbaidījuši pieklājīgāko publiku.”
Te jāatgādina, ka arī pirms 100 gadiem rīdzinieki Jāņus svinēja Daugavmalā un viena no galvenajām atrakcijām tolaik bija vizināšanās pa upi ar jāņuzālēm izrotātām laivām un kuģīšiem, kā arī viena otra iepēršana ar jāņuzālēm, īpaši ar kalmēm.. Kā var spriest pēc vecajām avīžu ziņām, tad 1913. gadā šī atrakcija vairs nebaudīja pilsētnieku atsaucību, jo jāņubērnu publikā pārsvaru bija uzurpējuši apdzērušies vīrieši.
Daudz piedienīgāk nav izskatījies arī Ķīšezera krastā, Pēterburgas priekšpilsētā – netālu no Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskapa vasaras mītnes. „Dzimtenes Vēstnesis” raksta: „Sevišķi daudz zaļumnieku koncentrējās pie Ķīšu ezera, Arhireja muižiņas tuvumā, kur bija apmetušās dažas „bufetes biedrības”. Tāpēc tur netrūka neglītu, piedauzīgu skatu, kuriem sekoja arī izplūkšanās. Un atkal, un atkal jāatzīmē, ka ne tik vien svētku dienās, bet katru svētdienu. Ķīšu ezera apkārtnē vaj uz katra simts soļu attāluma var redzēt „skrejošos krogus”, kuri tur tirgojas pēc patikšanas, bez kā no pienācīgas puses jel maz tiktu traucēti.”
Savukārt Skultē Jāņu dienā vietējās Labdarības biedrības svētku izrīkojumā, kurā izrādīja divas lugas – „Smalki ļaudis” un „Mantinieki”, jāņubērnus pamatīgi tracināja kāds kungs, kurš ap alus ķoci lēkāja „kā Izraēļa bērns ap zelta teļu”. Limbažu laikraksts „Auseklis” par šo dīvaini raksta:
„Izrādi stipri traucēja kāds piedzēries subjekts, kurš trokšņoja izrādes telpu ārpusē un kuru kārtībnieki ilgāku laiku tur pacieta, vaj nu negribēdami, vaj nevarēdami aizdabūt prom. Tas bij atvedis no krogus alus kurvi un priecājās un lēkāja ap to, kā Izraēļa bērni ap zelta teļu.”
Jāņu naktī klusu nav gājis arī Viļķenē. „Auseklis” no Viļķenes ziņo: „Pie mums pilnos ziedos kaktu balles, kur iedzeram un izdarām dažādas nekrietnības. Tāda kaktu balle bij arī 23. jūnija vakarā L. māju šķūnī. Kā par brīnumu, balle šoreiz noritējusi bez „škandāliem”, kas varbūt izskaidrojams caur to, ka uz rīta pusi pietrūcis miezīts un miestiņa mīlētājiem bijis jāiet mājās gribot negribot. Rudzītis gan palicis pāri 12 kortelīšu un viņa mīlētāji beidza bļaustīties tikai otrās dienas vakarā. Gar Katriņu grāvmaļiem bij redzamas vairākas personas guļam visā godībā. Ļoti nekārtīgi uzvedās kāds pajauns kungs no kādas apriņķa pilsētas, uzbāzdamies ielūgtām dāmām. Vēl kāds cits ar dzelzceļa ierēdņa cepuri galvā uzbāzās visiem pretī nācējiem ar nekrietniem vārdiem.”
Ķer dzērājvelosipēdistus
Ceļu policija uz svētkiem dzērājbraucēju ķeršanas akcijas rīko jau izsenis un tas nav nekāds jaunums. Arī pirms simts gadiem policisti uz Jāņiem bija nostājušies aiz ceļa līkuma un tvarstīja neapzinīgos braucējus. Taisnības labad gan jāsaka, ka toreiz fotoradari vēl nebija izgudroti. Laikraksts „Liepājas Atbalss” par vienu šādu akciju 1913. gadā raksta:
„Jāņos uz laukiem bija izbraukuši daudzi velosipēdisti. Kuri Jāņiem izejot pēc ½ 9 vakarā brauca atpakaļ pa Grobiņas šoseju, tos 4. iecirkņa policija Aleksandra ielas galā kontrolēja. Kam nebija vajadzīgo uzrādījumu (fotogrāfijas un t. t.), tos noveda uz iecirkņa pristava kanceleju. Tiem būs jāatbild par obligatorisko noteikumu pārkāpšanu..”
Vispār jau pirms 100 gadiem Līgo svētki ar neko daudz neatšķīrās no mūsdienām – gan apdzērušos šaudīšanās, gan pārpildīts sabiedriskais transports bija ierasta lieta. Lūk, vēl pāris ziņojumu no tālaika Rīgas dienas avīzes „Jaunākās Ziņas”:
* „Kādam Feodoram Trešenko, 26 g. vecam, kurš dzīvo Šreienbušā 1. līnijā Nr. 7, turpat kaujoties, Jāņa priekšvakarā caur revolvera lodi bīstami ievainotas kaunuma daļas. T. aizgādāts uz pilsētas slimnīcu.”
* „Vilciena nosebošanās. Nelaimīgais Tukuma pasažieru vilciens Nr. 4, kuram pēc saraksta jāpienāk Rīgā pulksten 10,49 min. naktī, bet gandrīz nevienreiz nevar pienākt noteiktā laikā, arī pa Jāņiem atkal nosebojās par vairāk kā pusstundu. Vilciens bija tā pārpildīts ar braucējiem, ka jau no Edinburgas sākot tanī nevarēja iekāpt neviens pasažiers. Nosebošanās arī izskaidro ar pārmērīgo vilciena pārpildīšanu.”
Elmārs Barkāns, rakstā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkās digitālā periodikas krājuma materiāli/Foto:
www.lndb.lv
