Reportāža: Centrāltirgū gan dārzeņu svaigums, gan saldēta gaļa. FOTO

Vecās omes kā vienīgie pircēji tirgū ir mīts, kas neatbilst patiesībai, jo, ierodoties Centrāltirgū, kā mazas skudriņas mudž gan pārīši, gan jaunieši, gan cilvēki uzvalkos un kleitās. Pārsteidzoši daudz tūristu, kas vēro, filmē, fotogrāfē un, protams, arī bauda Latvijas lauku labumus.

Vairākos paviljonos secīgi izkārtota produkcija un ar roku rakstītas viegli pamanāmas cenu zīmes – ir tas, ko ikviens tirgus apmeklētājs saskata vispirms. Tirgus ekspedīciju sākam ar dārzeņu un augļu tirgotājiem, kas piedāvā veikalos neierastos granātābolus, vīģes, ķiršus un meža zemenes, arī avenes. Tirgū pieejamas visi garšaugi gan svaigā, gan kaltētā veidā. Starp tirgotājiem ir arī tādi, kas piedāvā dažādus uzlējumus un sīrupus – smiltsērkšķu un dzērveņu. Burciņas ar zaptēm un neizprotamas izcelsmes ievārījumi. Daudz rabarberu kāti par pāris santīmiem gabalā.

Ieejot pirmajā Piena paviljonā, redzams padomju mantojums, kur grīdas flīzes vietām atlupušas, vitrīnas nedaudz rūsējušas, taču brangās sievas nemitīgi rosīgas. Te piens un krējums no laukiem nācis, taču vai Latvijas vai Lietuvas laukiem, skaidrs nav. Daudzi izstrādājumi ir kaimiņu brāļu ražojums. Nav pārliecības par derīguma termiņiem un produktu uzglabāšanu, taču cenas ir draudzīgas un piedāvātā siera garša ir laba.

Baisāks skats no higiēnas viedokļa ir gaļas paviljonā, kurā sievas gaļu apgramsta, tad naudiņu pārskaita un tad ar smaidu gatava apkalpot nākošo klientu. Gaļa izskatās svaiga, taču blakus stāvošie mūs brīdina, ka jāpievērš uzmanība, vai gaļa nav bijusi vairākkārtīgi saldēta un atsaldēta. Uzrunātās tirgotājas smej, ka nepaspēj sasaldēt neko, jo visu dienas laikā izpērk. Darbu dāmas sāk jau rīta agrumā ap 6, bet pēdējo klientu apkalpo pievakarē ap 18:00.

Gaļas paviljonā var nopirkt pilnīgi visa veida gaļu no dažādiem lopiem, arī no medījumiem un putniem. Paviljonā ir gan aknas, nieres, kauli, sirdis, kuņģīši, ādas, kūpinājumi, žāvējumi. Desas, gaļas, krūtiņas, karbonādes, kupāti, cīsiņi un vēl daudz kas cits.

Dodamies arī uz zivju paviljonu, kur jūtama arī ierastā zivju smaka, tomēr tā nav tik asa kā pirms pāris gadiem. Šeit zivis ir pieejamas gan saldētas, gan svaigas, dzīvas un kūpinātas. Zivju paviljonā ir arī dažādi jūras mošķi, kas pieejami tikai elitārajos veikalos – mīdijas, gliemenes un arī kalmāri.

Pārdevēji stāsta, ka ienākumi dienā ir vairāki simti, taču pēc darba bieži arī sāp kājas un mugura, jo fiziski darbs ir nogurdinošs ne vien tāpēc, ka jāstāv kājās, bet arī tāpēc, ka jānēsā smagās produktu kastes.

Tūristi tirgū izskatās pacilāti un pārsteigti tver visu notiekošo. Tūristu skats ir liels, taču visi viņi turas bariņos un kopīgi pārvietojas no viena paviljona uz otru.

Sarunā ar portālu kasjauns.lv Džonatans no Lielbritānijas atzīst, ka tirgu uzskata par sava veida eksotiku, kur vienmēr iespējams nopirkt svaigu produkciju. Latvijas tirgus viņam esot sagādājis īpašu pārsteigumu, jo cenas esot daudz zemākas kā veikalos. Tomēr britu viesis pamanījis arī Padomju laiku mantojumu – gan pašos paviljonos un tā iekārtojumā, gan tirgošanās kultūrā un apkārtējos cilvēkos, ko pusmūža tūrists uztver kā šarmu. Džonatans stāsta, ka pirms nākšanas uz tirgu esot izlasījuši, ka jāuzmanās no zagļiem un jārēķinās ar iespējamām grūtībām angļu valodas dēļ. Zemenes vīrietim esot izdevies nopirkt veiksmīgi neskatoties uz to, ka sieviņa angļu valodā nerunāja.

Līdzīgi novērojumi ir arī puišu grupai no Zviedrijas, kas atzīst, ka angļu valodā neviens tekoši nerunā, tomēr nopirkt vēlamo izdodas arī neskatoties uz valodas grūtībām. Sarežģītākais esot saprast cenas un vai jautātā summa ir pareiza, lai tūristi nebūtu apkrāpti, taču patīkami pārsteigti par svaigumu un lēto produkciju.

Tūristi nekautrējās visu redzēto iemūžināt, gan izmantojot savus viedtālruņus, gan fotoaparātus, ir arī vairāki, kas filmē, bet kā paši atzīst –tirgus ir tikai viens no objektiem, ko iekļaus savā apskatā, jo arī Latvijas daba un arhitektūra ir apbrīnas vērta.

Pircēja Juta stāsta, ka uz tirgo nāk katru otro dienu, jo tādā veidā ir iespēja iegādāties lētu un svaigu gaļu un dārzeņus. Viņai patīk, ka tirgū ir liela izvēle un gandrīz vienmēr iespēja nokaulēt arī cenu.

Cenu politika tirgū šķiet ir katram sava, tomēr lielākais vairākums cenšas tirgot savu produkciju pa to pašu cenu, ko kaimiņu pārdevējs, tomēr izstaigājot tirgu ir skaidrs, ka cenas, piemēram,  līdzīga izmēra gurķiem var atšķirties pat līdz vienam latam. Gluži tāpat ir ar citiem dārzeņiem un garšaugiem. Ar gaļu un zivi tik lielas atšķirības nav iespējams novērot, tomēr vistas filejas cena visā paviljonā atšķiras 30 santīmu robežās.

Gaļas paviljons piesaista arī vislielāko uzmanību, jo tur ne vien tirgo, bet arī uz vietas sacērt, samaļ un visādi citādi apstrādā Jūsu pirkto gaļu. Ar lielu uzmanību vērojam vīrieti, kas divus soļus aiz pārdevējas muguras cērt cūku gabalos. Koka bluķis uz kura tas notiek ir saskrandis un cirtējam nav cimdu rokā, tikai nedaudz asiņains priekšauts un skarbi sejas vaibsti. Nedz ar pārdevēju, nedz klientiem vīrietis nesarunājās. Strādā ātri un sacirstos gabalus krāmē uz paplātes. Tā vienu cūkas pusi saskalda un ķeras klāt otrai.

Pārdevēja daudz mutīgāka un kamēr novērojam gaļas cirtēju paspējusi mums piedāvāt gandrīz visu kas stāv aiz stikla, vitrīnā. Viņa apjautājās kādu gaļu vēlamies un kādam nolūkam – zupai vai cepšanai. Pēc tā seko piedāvājums ar mazāku speķa kārtiņu vai lielāku. Pārdevēja nekautrējās arī gabalus kailām rokām pārcilāt, mums tos parādot no visām pusēm.