Patiess stāsts: rīdziniece divas nedēļas meklē nozagtu "Vespu", policija bezspēcīga

Pirms divām nedēļām sabiedriskās politikas centra „Providus” pētniece Linda Curika no rīta ar ķiveri galvā devās pie savas „Vespas”, kas bija novietots apsargātā pagalmā pie viņas mājas Rīgā, Purvciemā, lai dotos uz darbu, bet secināja, ka rollera vairs nav – tas bija nozagts.

Viņa savus piedzīvojumus apraksta portālā politika.lv: „Ja godīgi, tikai tajā brīdī sapratu, kādā ignorancē esmu dzīvojusi vairākus gadus, kopš nolēmu - apsargāts mājas pagalms un sasists, koši zaļš braucamais ir absolūta garantija tam, ka neviens zaglis to nekad nenozags. Jo kur pārdot košu braucamo, kurš pie tam ir sasists - tam nav ne tirgus vērtības, ne lielas pircēju mērķauditorijas?” Tomēr izrādījās, ka iebuktētais košā krāsā nokrāsotais rolleris tomēr kādu garnadzi bija ieinteresējis.

Jāteic, ka arī pati Linda atzīstas, ka bija atvieglojusi zaglēna interesi: rolleris nebija saslēgts, tam nebija signalizācijas un tas nebija apdrošināts. Apdrošināt rolleri ir nenormāli dārgi - augsts pašrisks, skaidro „Vespas” īpašniece. Viņa domāja, ka to var tikai aiznest, jo stūre ir bloķēta, tādēļ vainīgo sarakstā ar pirmo numuru Linda ierakstīja apsardzi - ko viņi darīja, ja neredzēja, kā rolleri aiznes?!

„Apsardzes bizness vispār ir izdevīgs bizness - no viņiem kaut ko piedzīt var tikai tad, ja var pierādīt apzinātu ļaunprātību vai neizdarību. Šoreiz - tieši zagšanas brīdī - apsargs bija apgaitā aiz mājas. Izrādās, stūri var salauzt un rolleri aizstumt un nekas nekur nav jānes. Mana mācība: apsardze neko negarantē un ne par ko īsti neatbild.

Noskatījāmies videoierakstu un secinājām, ka zaglis ir ļoti labi redzams videokameras ierakstā. Izsaucām policiju, parakstījām kaudzi dokumentu. Policija aizbrauca, es devos uz darbu un rūpīgi izplatīju attēlu ar nozaudēto rolleri un saviem kontaktiem - vislielākā bija Twitter atsaucība (nepilns tūkstotis retvītu), bet neslikti gāja arī Facebook un draugiem.lv. Pienāk brīdis, kad noder laika investīcija sociālajos medijos,” Linda politika.lv raksta par to, ko darījusi pirmajās stundās pēc rollera nozagšanas.

Viena no tumšākajām un bailīgākajām Rīgas vietām

Lindas pirmais pieņēmums bija, ka zaglis ir meklējams tuvējā apkārtnē - Pļavniekos. „Tādēļ pirmajā vakarā izbraucām lielāko daļu mikrorajona. Teikšu kā ir - viena no tumšākajām, bailīgākajām vietām, kur Rīgā esmu bijusi. Cita piezīme - tur ne tikai uz ietvēm nestāvēja neviens motorolleris, bet nebija arī gandrīz neviena cilvēka,” stāsta Linda.

Paralēli tam, pateicoties sociālajos tīklos ievietotajai informācijai, sāka pienākt ziņas par to, ka rolleris ar norautu numura zīmi un diviem puišeļiem bez ķiverēm ir redzēts te Apūzes ielā, te Šampēterī, te Iļguciemā. Pēc katras ziņas Linda no Purvciema traucās uz turieni, visu vakaru riņķojot pa tuvējo apkārtni, bet nozagto braucamo tā arī neatrada. Vienmēr viņa uzreiz arī ziņoja policijai - lai pasaka pa rajonu braucošajām ekipāžām, ka attiecīgajā rajonā ir redzēts zagts motorolleris. Šis bija tas brīdis, kad Lindai kļuva skaidrs - rolleri ir redzējusi puse Rīgas iedzīvotāju, bet tikai ne policija.

Policija zagļa tvarstīšanas vietā, nodarbojas ar birokrātiskām „papīru lietām”

„Un tad pienāca tā diena, kad saņēmu e-pastu no nepazīstama cilvēka - tur bija minēts, ka rolleri par 95 latiem ir nopircis 15 gadus vecs zēns un norādīta konkrēta adrese, kur viņš dzīvo. Uzreiz zvanīju attiecīgā rajona policijas iecirknim, kas mani nosūtīja uz Teikas iecirkni, jo tā neesot viņu darīšana. Man vēl joprojām nav skaidrs, kā ziņas par attiecīgajā rajonā atrastu zagtu lietu NAV viņu darīšana.

Teikas iecirknī man tika mierīgi paziņots, ka es varu atbraukt un uzrakstīt iesniegumu. Tajā brīdī es biju izmisusi - policijai nevarot nosūtīt elektroniski parakstītus iesniegumus. Man šķita, ka mēs tikai tērējam laiku, jo puikam šodien tas rolleris ir, bet rīt tas jau ir vai nu sasists, vai pārpārdots. Nevarējām gaidīt tik ilgi un devāmies rollera meklējumos, šoreiz jau uz Pierīgu – Skulti,” raksta Linda.

Policijas bezspēcība

Norādītajā adresē pie mājas Linda rolleri neredzēja, bet sarunās ar vietējiem noskaidroja, ka jaunais rollera „īpašnieks” ir 15 gadus vecs, kurlmēms puisis, kas nesen iznācis no Cēsu pāraudzināšanas iestādes, ģimene nelabvēlīga un var būt agresīva. Tādēļ Linda nolēma pie viņa dzīvoklī iekšā neiet.

„Atkal ziņoju policijai, sacēlu nelielu traci par to, ka, šķiet, nevienu nesatrauc, ka ir zināma adrese, kurā atrodas zagta lieta. Mācība: adrese, kurā tev nepazīstams cilvēks ir atradis zagto mantu, nav pietiekoša informācija, lai policija turp dotos un to atņemtu.

Mani visu laiku nepameta sajūta, ka policija vēlas, lai mēs šo lietu atrisinām paši, lai gan veselais saprāts man teica priekšā, ka tā nedrīkst būt. Situācijas alternatīvais risinājums - ja man pašai būtu gali kriminālajās aprindās, doties iekšā tajā dzīvoklī un atņemt puikam rolleri. Jo izrādījās, ka policija te ir bezspēcīga - puikas mājās nav, ģimene nesadarbojas un vienīgais, ko var darīt, ir vaktēt un cerēt, ka puika brauks garām tad, kad policijas ekipāža viņu tur gaidīs,” politika.lv raksta Linda.

Un tad vienā vakarā viss gluži vienkārši atrisinājās - Lindas draugi ieraudzīja, ka ar rolleri pa centru brauc puišeļi un piespieda viņus apstāties. Izsauca policiju un rolleris atkal nonāca tās likumīgās īpašnieces rokās. Puika ar lielām asarām šķīrās no sava jaunā īpašuma - viņš uzskatīja, ka viss ir kārtībā ar rolleri bez numura zīmes, kuru iedarbina ar diviem vadiem. Lindai tomēr atslēgas atjaunošana un vairāku citu labojumu veikšana izmaksās vismaz 200 latus.

„Pa vidu visam tam izrādījās, ka arī zaglēns, kas nozaga manu rolleri, ir atrasts. Es savā naivumā biju domājusi, ka policija cietušajiem tādas lietas paziņo uzreiz. Bet labi, tas tiešām ir sīkums, jo no manas puses centrālais jautājums bija atgriezt rolleri, nevis sodīt žuļiku.

Kopumā mans secinājums ir tāds - paļaujaties uz policiju, tomēr dariet to, ko varat saviem spēkiem. Jo policijas mērķis nav palīdzēt jums atgūt mantu, policijas mērķis ir noķert žuļiku un, kad viņi to būs izdarījuši, jums būs jāieslēdz visi paziņas, sociālie tīkli un gali „tur augšā”, lai kaut kas virzītos uz priekšu.

Diemžēl ar policiju man pēdējo desmit gadu laikā ir bijusi regulāra saskarsme un no savas puses neredzu teju nekādu tehnoloģisku izaugsmi policijas darbā. Piemēram, kāpēc vēl joprojām viss tiek pierakstīts ar roku, vai tiešām to neviens nepadara par elektronisku, meklējamu dokumentu,” rezumē Linda.